www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Raimonds, Laine, Vilnis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Vai vakcinācijas mīts? Mentālās attīstības traucējumu, uzvedības problēmu un mācīšanās traucējumu "slepenais" cēlonis.19.05.2008

Mūsdienās cilvēkiem tieša saskarsme ar dzīvsudrabu iespējama galvenokārt trijos veidos: zobu plombās, vakcīnās un ar dzīvsudrabu saindētās zivīs. Dzīvsudrabs, kuru izdala zobu plombas, tiek ieelpots, un 80% no tā nokļūst plaušās un paliek ķermenī. Zobu plombas ir galvenais dzīvsudraba piesārņojuma avots arī pieaugušā smadzenēs. Vidēja lieluma plombu sastāvā ir apmēram 750 000 mikrogramu dzīvsudraba, un no tās dienā izdalās apmēram 10 mikrogramu šīs vielas. Ir pētījumi, kas liecina, ka šis daudzums spēcīgi palielinās, ja tiek lietota košļājamā gumija. Pētījumi norāda uz sakarību starp dzīvsudrabu zobu plombās un Alceimera slimību.

Savukārt vakcīnu ražotāji tām pievieno timersālu (puse tā sastāva ir etildzīvsudrabs) kā aizsardzības līdzekli pret baktērijām. Šādu injicētu dzīvsudraba organisko formu uzsūc smadzeņu un sirds muskuļa šūnas. Pat neliels šī metāla daudzums, nokļūstot cilvēka organismā, var izraisīt neatgriezeniskas pārmaiņas centrālās nervu sistēmas darbībā.

Latvijas pārtikas centrs rakstā “Dzīvsudrabs - piliens, kas var nogalināt!”(2003) informē, ka "dzīvsudrabam ir raksturīga paaugstināta spēja reaģēt (afinitāte) ar fermentu sulfidrīlgrupām (-SH). Tā rezultātā dzīvsudrabs (Hg) nomāc daudzu fermentu aktivitāti un olbaltumvielu sintēzi. Nieres ir galvenais mērķorgāns Hg neorganiskiem un organiskiem savienojumiem. Metāliskais Hg un metildzīvsudrabs toksiski iedarbojas galvenokārt uz centrālo nervu sistēmu (bojāti tiek sensoriskie neironi). MeHg viegli šķērso placentāro barjeru, izraisot augļa smadzeņu bojājumus, galvenokārt koncentrējās asinīs un smadzenēs, ar ko izskaidro šīs toksiskās vielas teratogēno (iedzimto patoloģiju veidošanos) darbību. MeHg līmenis augļa asinīs ir divkārt augstāks nekā mātes asinīs.

MeHg klasiskā intoksikācijas simptomātika: dizartrija, ataksija, redzes lauka sašaurināšanas. MeHg rada encefalopātiju. Iespējama muskulatūras spasticitāte, dzirdes traucējumi, emocionālā labilitāte un nespēja koncentrēties. Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (International Agency for Research on Cancer) ir klasificējusi Hg par otrās bīstamības grupas kancerogēno vielu (group 2B, possible human carcinogen)."

Autisms pirmo reizi tika atklāts 1943.gadā vienpadsmit bērniem Amerikā – 12 gadus pēc etildzīvsudraba (tiomersāla) pievienošanas garā klepus vakcīnai. Eiropā autisms nebija sastopams līdz pat 50. gadiem, proti,kamēr šeit lietotajām vakcīnām arī nesāka pievienot tiomersālu. 1989.gadā ASV tika reģistrēti jau vairāk nekā 100 000 autisma gadījumi, un šis skaits strauji pieaug. Tipiska aina ir šāda: īsi pirms 2 gadu vecuma sasniegšanas bērns, kurš līdz tam ir bijis pilnīgi vesels un normāli attīstīts, pēkšņi pārstāj komunikēt ar citiem, ieraujas sevī, izvairās no acu kontakta, raugās tukšumā, kļūst dīvains un noslēgts. Viņa redze kļūst miglaina, rodas dažādi motorie traucējumi, piemēram, nekontrolēta roku un kāju raustīšanās un staigāšana uz pirkstgaliem. Parādās arī runas traucējumi un neparasta uzvedība – raudu uzplūdi bez acīm redzama iemesla un galvas dauzīšana, dažādas pakāpes uztveres traucējumi, bieži ausu iekaisumi un augšējo elpošanas ceļu infekcijas, kuņģa-zarnu trakta problēmas un imūnsistēmas problēmas. To visu papildina hronisks nogurums. Dzīvsudrabs tiek minēts arī kā citu attīstības problēmu - novēlota runas attīstības un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma - cēlonis. (study by Dr.Sallie Bernard and her colleagues “Autism: A Unique Type of Mercury Poisoning”). Ir pētījumi, kuros norādītas cēloņsakarības ne tikai starp imunizāciju un UDS/UDHS, bet arī disleksiju, mentāliem traucējumiem un diabētu.

Ļoti jutīga pret visām dzīvsudraba formām, it īpaši - pret dzīvsudraba vai tā savienojumu tvaikiem, ir nervu sistēma, jo sevišķi - bērnu nervu sistēma. Pastiprināta uzbudināmība, pastiprināts kautrīgums vai baiļu izjūta, galvassāpes, redzes un dzirdes traucējumi, atmiņas problēmas – tādas ir biežāk novērotās smadzeņu darbības traucējumu sekas. Turklāt no dzīvsudraba iedarbības cieš arī nieres, bet īpaši smagi tas ietekmē embrija attīstību. Prenatālajā periodā gūtie galvas smadzeņu bojājumi bērnam var nozīmēt palēninātu garīgo attīstību, koordinācijas traucējumus, muskuļu tonusu, parestēzijas (jušanas traucējumus), paralīzi, stuporu un komu, aklumu, nervu lēkmes, valodas traucējumus līdz pat pilnai nespējai runāt.

Pētījumos konstatēts, ka pastāv tieša saikne starp dzīvsudraba devas palielināšanos vakcīnās un autismu. 20.gs. 50. gados, kad imunizācija aprobežojās ar četrām vakcīnām (pret difteriju, tetanusu, garo klepu un bakām), autisms attīstījās tikai vienam no 10 000 bērniem. Līdz ar vakcīnu skaita palielināšanos palielinājās arī bērniem injicētā dzīvsudraba daudzums. Bērni, kas dzimuši 1981.gadā, vidēji saņēma 135 mikrogramus dzīvsudraba, un autisms bija sastopams vienam no katriem 2600 šajā gadā dzimušajiem bērniem. Pievienojoties hepatīta B vakcīnai (injicētajai tūlīt pēc piedzimšanas) un vakcīnai pret Haemophilus influenzae Type b, 1996.gadā dzimušajiem bērniem jau tika injicēti 246 mikrogrami dzīvsudraba, un autisms parādījās vienam no katriem 350 šā gada bērniem. Patlaban obligātās imunizācijas sarakstā (ASV) jau ir 13 vakcīnas ar dažādiem atkārtojumiem, kuras jāsaņem pirms 2 gadu sasniegšanas, kad galveno smadzeņu centru attīstība ir beigusies. Autisms tagad sastopams vienam no 100 zēniem un vienai no 400 meitenēm, un ASV ārsti diagnosticē 100.000 jaunu saslimšanas gadījumu katru gadu: pēdējo 30 gadu laikā vairāk nekā viens miljons bērnu ir kļuvuši par šīs slimības upuriem, un pašreiz no katrām sešdesmit astoņām ģimenēm vienā ir bērns, kam diagnosticēts autisms.

Bojājumu apjoms, kādu var nodarīt konkrēta dzīvsudraba deva smadzenēm, sirdij un imūnsistēmai, ir atkarīgs no cilvēka vecuma, dzimuma un ģenētiski noteiktās spējas izvadīt dzīvsudrabu no organisma. Mazi bērni, kam smadzenes vēl ir attīstības stadijā, ir jutīgāki, arī zēni briesmām ir pakļauti daudz vairāk, jo testosterons pavairo dzīvsudraba toksisko aktivitāti. Par vissvarīgāko faktoru tiek uzskatīta ķermeņa ģenētiski ieprogrammētā spēja izvadīt dzīvsudrabu no organisma.

Vēl viens būtisks apstāklis, kas ietekmē dzīvsudraba iedarbību uz cilvēka smadzenēm un prātu, ir sinerģētiskā toksicitāte – dzīvsudraba palielinātā toksiskā iedarbība citu inžu klātbūtnē. Niecīga dzīvsudraba deva, kas nogalina 1 no 100 žurkām, un niecīga alumīnija deva, kas nogalina 1 no 100 žurkām, kombinācijā rada dramatisku efektu – nomirst visas žurkas . Turklāt vakcīnas satur arī alumīniju! Piemēram, "pa vienai vakcīnai pret difteriju, tetanus, poliomielītu, garo klepu un hepatītu B kopumā satur 8mg alumīnija hidroksīda" (Dr.Louis Lery, Institut Pasteur Lionas nodaļa). ASV naconālais vēža institūts (The National Cancer Institute) ir publicējis pētījumus, kas liecina, ka kombinētās vakcīnas var radīt vairāk vispārēju mutāciju nekā atsevišķām slimībām domātās vakcīnas.

Jau gandrīz par aksiomu ir kļuvis pieņēmums, ka imunizācija var droši pasargāt pret infekcijas slimībām. Bērni tiek potēti no pirmās dzīvības dienas, un valdības pieņem lēmumus par obligāto imunizāciju. Taču par faktiem, kas apgāž pieņēmumu par vakcīnu nozīmīgumu cīņā pret daudzām slimībām, netiek diskutēts vai arī tie tiek apzināti, ar nodomu slēpti. Piemēram, nāves gadījumi skaits difterijas dēļ samazinājās par 90% laikā no 1900. līdz 1930.gadam, jo tika uzlaboti sanitārhigiēniskie apstākļie un nodrošināta labāka ēdināšana, proti, vēl pirms tam (!), kad tika radīta vakcīna pret difteriju. Tieši tāpat nāves gadījumu skaits masalu dēļ samazinājās par 95% (no 13,3 uz 0,03 nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem) laikā starp 1915. un 1958.gadu - pirms atbilstošās vakcīnas ieviešanas 1963.gadā. Tātad saslimšana ar katru infekcijas slimību vienmēr ir samazinājusies agrāk nekā tai atbilstošās vakcīnas parādīšanās. 1348.gadā Francijā melnā jeb buboņu mēra (black plague) dēļ bojā gāja milzum daudz iedzīvotāju. Holera Francijā plosījās vairākus gadsimtus, un tomēr - abas slimības izzuda bez vakcinācijas. Tika konstatēts, ka holeras un tīfa izplatītājs ir ar fēcēm saindētais ūdens, tāpēc tika radikāli mainīta ūdens apgādes un attīrīšanas sistēma. Slimību samazināšanos sekmēja arī dzīves līmeņa uzlabošanās - bija pieejama labāka un svaigāka pārtika, mazinājās nabadzība. Vīrusi var būt visur, bet, ja cilvēks ir veselīgs un harmoniskā dvēseles stāvoklī, viņš nemaz tik viegli nesaslimst ar vīrusu infekcijām.


Ja par epidēmiju likvidēšanu mums tiešām būtu jāpateicas vakcinēšanai, tad konkrētajām slimībām vajadzētu turpināties reģionos, kuros vakcinācija nav notikusi, vai atkal parādīties tur, kur vakcinācija pārtraukta, taču epidemioloģijas vēsture pierāda pretējo. Starptautiskā zinātniskā prese apliecina, ka epidēmijas vēl joprojām parādās valstīs, kurās imunizācija ir gandrīz totāla. Pat imunizācijas nepieciešamības propagandētāji ir spiesti atzīt, ka mākslīgā imunitāte ir daudz īslaicīgāka par dabisko. Piemēram, ASV pieaugušie inficējas ar garo klepu, un komplikācijas sastopamas ļoti bieži. Tas pats vērojams Francijā.

Apmēram 50 gadus, kopš Rietumu valstīs ir sistemātiski veikta imunizācija, kurai tikuši pakļauti visi iedzīvotāji, difterija un poliomielīts ir atgriezušies. “Vairākās mazattīstītās valstīs ir cerēts, ka vakcinācijas kampaņa atrisinās problēmu, taču dažās no tām ir redzams, ka slimības biežums pēc vakcinācijas ir gandrīz pieckāršojies” (Prof. Lépine, Medical Practice, No 467). Tas liek mums pārvērtēt imunizācijas efektivitāti, jo ar to esam panākuši daudz agresīvāku patoloģiju parādīšanos nekā tās, kuras uzskatījām par uzvarētām (piem., AIDS). Šo fenomenu var salīdzināt ar bīstamāku kukaiņu parādīšanos pēc masveida insekticīdu ieviešanas un augu pretestības spēju palielināšanos, kas tiek saistīta ar herbicīdu lietošanu. Pētījumi liecina: ja imunizācija pret masalām notiek masveidā, masalas kļūst par vakcinēto cilvēku slimību. Atklāts arī, ka masalu pote apspiež imūnsistēmu, palielinot risku saslimt ar citām infekcijas slimībām. Japānā tieši pēc obligātās imunizācijas ieviešanas 1872.gadā katru gadu palielinājās ar bakām saslimušo skaits: līdz 1892.gadam tika reģistrēti 29 979 nāves gadījumi, un visi šie cilvēki bija vakcinēti. 20. gs. sākumā Filipīnas tika pieredzēta smagākā baku epidēmija, par spīti tam, ka 8 miljoni cilvēku bija saņēmuši 24,5 miljonus vakcīnu devu (sasniedzot 95% imunizācijas līmeni),- rezultātā nāves gadījumu baku dēļ kļuva četrreiz vairāk. 1989.gadā Omānā tika piedzīvots plašs poliomielīta uzliesmojums tūlīt pēc pilnīgas vakcinācijas.

Visai bieži tiek konstatēts, ka cilvēks kļūst par upuri slimībai, pret kuru nesen vakcinēts. The Dayton Times 1993.gada 23.maijā tika publicēti Ohaijo štata Veselības departamenta pētījuma dati, kas liecināja, ka puse no garā klepus upuriem laikā no 1987. līdz 1991.gadam, pēc slimības vēsturu datiem, ir bijuši pret to vakcinēti. Tika atklāts arī fakts, ka 72% (2720 gadījumu) no masalu upuriem divus gadus iepriekš ir tikuši pret tām vakcinēti. Vakcīnas var arī izprovocēt slimības subakūtu fāzi, kas var parādīties pakāpeniski un smagākās formās.

Kopš 1949.gada, kad Anglija atteicās no obligātās imunizācijas, ir uzskatāmi pierādījies, ka epidēmijas tur nebūt nav atgriezušās, un tas ir pilnīgā pretrunā ar vakcinācijas aizstāvju nemitīgajiem apgalvojumiem par tās pozitīvo efektu. Anglijā, Velsā un Rietumvācijā 1970.gadā, kad bija augsts imunizācijas procents, nāve garā klepus dēļ iestājās daudz biežāk nekā 1980.gada otrā pusē, kad imunizācijas procents bija krietni zemāks.

Vakcīnas, kā arī antibiotikas, samazina organisma dabiskās pretestības spējas, ar kurām tiek saistīta arī palielinātā saslimstība ar vēzi. Heriss Kelters (Harris Coulter) grāmatā "Vakcinācija: sociālā vardarbība un noziedība"(“Vaccination: Social Violence and Criminality”. - North Atlantic Books, Berkeley, 1980) apgalvojis, ka vakcinācija var stimulēt encefalītu - no viegla līdz smagam -, kuru pavada demielinizācija; tiek likvidēts mielīna apvalks, kas nodrošina smadzeņu adekvātu reakciju uz kairinājumu - tas kavē normālu smadzeņu attīstību, tā izraisot arī traucējumus un uzvedības problēmas, par kurām esam tādā sašutumā, vainojot gan skolu, gan ģimeni, bet lielākoties neapzinoties to patieso cēloni. ASV piektajai daļai zīdaiņu nācies ciest no šādām sekām!

Hepatīts B ir galvenokārt pieaugušo slimība, kas parasti izplatās daudzkārtējas seksa partneru maiņas vai narkotiku lietošanas dēļ, kā arī tad, ja cilvēks strādā profesijā, kurā viņam ir saskare ar asinīm. Bērniem risks saslimt ar hepatītu B ir visai mazs, ja vien grūtniecības laikā netiek inficēta māte. Pētījumi liecina, ka bērniem līdz 14 gadu vecumam ir trīs reizes lielāka iespēja nomirt vai ciest no komplikācijām pēc hepatīta B vakcīnas, nekā saslimt ar pašu hepatītu B.

Ievērojamais imunologs, profesors Roberts Guds (R.Good) uzsvēris, ka dzīvnieku izcelsmes vakcīnas (veidotas uz pērtiķu, govju un vistu audu bāzes) un serumi provocē cilvēku un dzīvnieku limfocītu transformāciju. Šādi limfocīti uzbrūk cilvēka šūnām tā, it kā tās būtu svešas šūnas, no kurām jāatbrīvojas. Acīmredzami, ka tas ir viens no cēloņiem autoimūnajām saslimšanām...

ASV vienīgais poliomielīta cēlonis ir orāli administrētā poliovakcīna. Kad 1975.gadā Japānā veselības aizsardzības autoritātes saprata, ka imunizācija ir zīdaiņu lielās pēkšņās mirstības (angl. crib deaths jeb SIDS – Sudden Infant Death Sindrome) iemesls, bērniem līdz divu gadu vecumam visas potes tika atceltas un rezultātā šāda bērnu mirstība tika novērsta (“Ŗeport of the Task Force for Postponement of Immunization”, Pediatrics Supplement 93-94). Toties ASV katru gadu apmēram 3000 bērnu mirst 4 dienu laikā pēc vakcinācijas. Ir pētījumi, kas liecina par zīdaiņu mirstības un vakcinācijas periodu tiešu sakarību.

Vienlaikus vadošie medicīniskie žurnāli, piemēram, Pediatrics un The New England Journal of Medicine”, publicē tikai tos pētījumus, kuros apgalvots, ka tiomersāls (un vakcīnas kopumā) ir nekaitīgs. Izrādās, ka šo rakstu autori lielākoties ir pētnieki, kam algu maksā vakcīnu ražotāji. Tā tiek mākslīgi radīti nozombēti un iebaidīti slimnieki – farmācijas industrijas produktu patērētāji. Medicīnas karteļa mērķis – depopulācija, apziņas kontrole un iedzīvotāju vispārēja debilizācija. Mums tiek propagandēta falsificēta statistika, lai uzturētu mītu par vakcīnām kā veiksmīgām slimību likvidētājām un lai radītu ilūziju, ka tās ir derīgas. Mēs tiekam baroti ar safabricētu vēsturi, kuras mērķis ir pārliecināt cilvēkus par vakcīnu neapšaubāmo drošību un efektivitāti. Ja vakcīna apspiež, piemēram, masalu redzamos simptomus, visi uzskata, ka vakcinēšana ir bijusi sekmīga. Taču, ja paraugāmies dziļāk, vakcīna sagrauj pašu imūno sistēmu. Ja tā radījusi citu slimību, piemēram, meningītu, tad šis fakts paliek nomaskēts un nepētīts, jo neviens netic, ka vakcīnas varētu būt bīstamas. Ja ASV Pārtikas un Medikamentu Administrāciju vadītu godprātīgi cilvēki, tad neviena no zināmajām vakcīnām nebūtu saņēmusi licenci. Cilvēkiem ir nepieciešama informācija, lai varētu izdarīt izvēli. Bet kādu izvēli var izdarīt atmosfērā, kurā valda meli?


Aelita Folkmane
Pārpublicēts no žurnāla „Psiholoģija Ģimenei un Skolai”, 2005.gada jūlijs/augusts

(http://blog.jusuveselibai.lv/index.php?/archives/20-Mentls-attstbas-traucjumu,-uzvedbas-problmu-un-mcans-traucjumu-slepenais-clonis..html)

 

Papildus informācija: 

  1. Vecāku liecības: http://www.geocities.com/jaunalaikmetaberni/veseliba/vakc_sekas.html
  2. Kas jādara, kad jums piedāvā vakcinēt jūsu bērnu?

 

KOMENTĀRS:

Kombinētā pote pret masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu pēc vakcinācijas kalendāra paredzēta 15 mēnešu vecumā. Ar Priorix vakcīnas instrukciju un zāļu apraskstu var iepazīties šeit.

PRIORIX blakusparādības:

Tāpat kā citu vakcīnu ievadīšanas gadījumā, iespējamas sāpes vai diskomforta sajūta injekcijas vietā, kā arī jūs varat novērot lokālu apsārtumu un pietūkumu. Šīs reakcijas parasti izzūd dažu dienu laikā.
Dažreiz var būt drudzis un nieze. Retos gadījumos pēc vakcinācijas var novērot kakla limfmezglu palielināšanos, krampjus, nogurumu, klepu, elpceļu infekcijas un citas vīrusu infekcijas, sāpes ausīs, vidusauss iekaisumu, caureju (šķidra vēdera izeja vairākas reizes dienā) un vemšanu.
Retos gadījumos nevar izslēgt epidēmiskajam parotītam līdzīgu stāvokļu rašanos pēc saīsināta inkubācijas perioda. Atsevišķos gadījumos pēc kombinētas masalu, masaliņu un epidēmiskā parotīta vakcīnas ievadīšanas ziņots par īslaicīgu, sāpīgu sēklinieku pietūkumu.
Tāpat kā masaliņu infekcijas laikā, 2 - 4 nedēļas pēc dzīvas masaliņu vīrusa vakcīnas var rasties sāpes locītavu vai retos gadījumos - hronisks locītavu iekaisums, muskuļu sāpes, izsitumi un palielināti limfmezgli. Locītavu reakciju biežums palielinās līdz ar vakcinējamo personu vecumu. Locītavu iekaisumi ar šķidruma uzkrāšanos locītavas dobumā rodas ļoti reti.
Atsevišķos gadījumos pēc kombinētas masalu, masaliņu un epidēmiskā parotīta kombinētas vakcīnas ievadīšanas ziņots par samazinātu trombocītu skaitu asinīs, asinsizplūdumiem ādā, nopietniem ādas bojājumiem (erythema exsudativum multiforme) un alerģiskām reakcijām.
Atsevišķos gadījumos novērots ar vakcināciju saistīts, pārejošs pankreatīts. Austrumāzijā tika veikti klīniskie pētījumi, kuros tika ziņots par atsevišķiem Kawasaki sindroma gadījumiem, kas bija īslaicīgi pēc vakcinācijas un izpaudās kā drudzis, izsitumi, palielināti limfmezgli, iekaisums un izsitumi mutes un rīkles gļotādā. Šis sindroms pārsvarā radās konkrētajā teritorijā.
Neiroloģiskas izpausmes ir retas. Atsevišķos gadījumos pēc kombinētās masalu, masaliņu un epidēmiskā parotīta vakcīnas tika ziņots par centrālās vai perifērās nervu sistēmas iekaisumu (meningoencefalīts, mielīts, neirīts) un elpošanas ascendējošas paralīzes rašanos (Gijēna-Barē sindroms).
Ja šie simptomi turpinās ilgāku laika periodu vai kļūst izteiktāki, lūdzu, paziņojiet ārstam.
Tāpat kā citu injicējamu vakcīnu ievadīšanas gadījumā, ir ļoti niecīgs smagu alerģisku reakciju rašanās risks. Tās var pazīt pēc simptomiem, piemēram, apgrūtinātas elpošanas vai rīšanas, niezošiem izsitumiem uz rokām un pēdām, acu un sejas pietūkuma."

LAI PĀRLIECINĀTOS, CIK LIELS SAKARS VAKCINĀCIJAI AR IMUNITĀTES VEIDOŠANU (resp, ka šīm divām lietām nav absolūti nekāda sakara!!!), pat nekāda antivakcinācijas literatūra nav jālasa. Domājošām cilvēkam PIETIEK AR VAKCĪNAS INSTRUKCIJAS IZLASĪŠANU, kas arī atbild uz jautājumu - kāpēc mums tās instrukcijas ārsti bieži vien negrib dot lasīt, un kāpēc tās bieži vien "noklīst", "pazūd" un tml., un kāpēc daži ārsti kļūst agresīvi un nikni tad, ja vecāks viņiem uzdrošinās pajautāt par iespēju šo instrukciju pirms bērna vakcinēšanas izlasīt... par spīti tam, ka kaut vai tā paša PRIORIX instrukcija SĀKAS ar sekojošu vakcīnas lietotājam adresētu (resp. šajā gadījumā - BĒRNU VECĀKIEM ADRESĒTU) tekstu:

"• Lūdzu, pirms tiks veikta Jūsu vai Jūsu bērna vakcinācija, rūpīgi izlasiet šo instrukciju.
• Saglabājiet šo instrukciju, jo varbūt būs nepieciešams to izlasīt vēlreiz…"

un

"Lai iegūtu pilnīgāku informāciju par PRIORIX, lūdzu, izlasiet visu instrukciju. Šī lietošanas instrukcija nesatur visas ziņas par vakcīnu. Ja Jums ir vēl kādi jautājumi, jautājiet ārstam, medicīnas māsai vai farmaceitam."

 

  1. Dokumentālās filma:

http://www.youtube.com/view_play_list?p=6367B17D94590D6D


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv