www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Anda, Andīna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dzīves grāmata. Džidu Krišnamurti. 19.06.2008

Tevī pašā ir cilvēces vēsture, tā milzīgā pieredze, tās dziļi iesakņojušās bailes, trauksmes, tās skumjas, tās baudas un pārliecības, ko tūkstošgažu laikā cilvēks sevī ir uzsūcis. Tu arī esi šī grāmata. To nav publicējis neviens izdevējs. Tā nepārdodas. Ne pie viena speciālista tu nevari griezties pēc paskaidrojumiem, jo viņa paša grāmata ne ar ko neatšķiras no tavējās. Un, kamēr tu nebūsi rūpīgi izlasījis šo grāmatu, nesteidzīgi un ar pacietību, tu nekad nevarēsi izmainīt sabiedrību, kurā mēs dzīvojam, - sabiedrību, kas ir izvirtusi un netikumīga. Visapkārt valda nabadzība, netaisnība un daudz citu ļaunumu. Nav tāda kaut cik nopietna cilvēka, kuru neuztrauktu tas, kas pašlaik notiek pasaulē: viss tas haoss, iznīcība un karš – vislielākais no visiem noziegumiem. Lai izmainītu mūsu sabiedrību un tās struktūru pašā saknē, ir jāiemācās lasīt šī grāmata, kas arī esi tu. Jo taču mēs visi: mūsu vecāki, mūsu vecāku vecāki utt. – mēs visi radām to sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Šī sabiedrība bez izņēmuma ir radīta ar visu cilvēku pūlēm, un, ja tā nemainīsies, tad priekšā mūs gaida vēl lielāka iznīcība, jauni kari un cilvēka saprāta iznīcināšanas turpināšanās. Tāpēc, lai izlasītu šo grāmatu, kas tad tu arī esi, ir jāapgūst māksla saklausīt to, ko šī grāmata saka. Saklausīt – tas nenozīmē tā vai citādi interpretēt grāmatu. Vienkārši vēro sevi, kā tu vērotu mākoni. Jo tu neko nevari padarīt nedz ar mākoni, nedz ar vēja šūpotiem palmas zariem, nedz ar saulrieta skaistumu – nav tavos spēkos to visu izmainīt. Tāpēc ir jāapgūst māksla saklausīt to, ko saka grāmata. Grāmata – tā ir tu; tā tev visu atklās.

Pastāv vēl arī cita māksla – vērošanas māksla, redzēšanas māksla. Kad tu lasi grāmatu, kas esi tu, tas nenozīmē – lūk, tu un, lūk, - grāmata. Grāmata nav atsevišķa no tās lasītāja. Šī grāmata esi tu.

Tad ir vēl viena māksla – mācīšanās māksla. Dators arī var mācīties: to var ieprogrammēt, un tas izpildīs visu, kas tajā ielikts. Savukārt, mēs vispirms kaut ko iepazīstam pieredzē, iegaumējam šīs zināšanas, glabājam tās smadzenēs, - pēc tam atmiņas veidā rodas domas, pēc tam – rīcība. No šīm rīcībām tad mēs arī mācamies. Līdz ar to mācīšanās ir jaunu zināšanu apgūšana. Tieši ar to, līdzīgi datoram, arī nodarbojas visu laiku apzinošais un nomodā esošais prāts. Pieredze, zināšanas, atmiņa, doma, rīcība – lūk pie kā visu laiku noved mūsu darbība, ko mēs saucam par mācīšanos – mācīšanos no pieredzes. Tāda tad arī ir cilvēces vēstures būtība – nemitīgs izaicinājums un atbilde uz šo izaicinājumu. Un šajā grāmatā ir visas cilvēces zināšanas, kas esi arī tu.

Es zinu, ka tu laikam esi ļoti mācīts, ļoti izglītots; un tomēr es to visu stāstu ļoti, ļoti vienkāršā valodā. Taču vārds – tas nav tas, ko tas nozīmē. Lūdzu, visu laiku atceries par to: vārds nav tas, ko tas nozīmē. Simbols nekad nav īstenība. Kā jau es minēju, pastāv redzēšanas, klausīšanās un mācīšanās māksla. Cilvēks nekad nav brīvs no zināmā, un tāpēc mūsu mācīšanās kļūst mehāniska. Mācīšanās māksla nozīmē gan ko pavisam citu. Mācīšanās ir zināšanu robežu izpēte un kustība. Tagad, ņemot vērā šos trīs procesus – klausīšanos, vērošanu un mācīšanos, - piedāvāju kopā izlasīt dzīvības grāmatu. Tu lasi šo grāmatu kopā ar mani, nevis es lasu tavu grāmatu. Mēs lasām cilvēces grāmatu, kas ir arī tu un es, un visi pārējie cilvēki. Lūdzu, pievērs tam uzmanību. Ja mēs iemācīsimies lasīt šo grāmatu, kas ir mēs paši, tad beigsies visi konflikti un viss mūsu smagais darbs. Tikai tas prāts, kas ir to apguvis, ir reliģiozs prāts – ne ticīgs prāts, tāds, kurš izpilda rituālus, bet gan brīvs prāts. Tikai tāds prāts, izlasījis šo grāmatu no sākuma līdz beigām, saņem patiesības svētību.

 

Kāda tad ir pirmā šīs grāmatas nodaļa? Tā ir tava grāmata, - tad kas gan ir rakstīts šajā grāmatā? Ja neskaita fizisko eksistenci, fizisko organismu ar visu to smago darbu, kas ķermenim ir jāveic ar visām tā slimībām, slinkumu, inertumu, kārtīgas pārtikas trūkumu, - ja neskaita to visu, - kāda tad ir pirmā kustība? Tev, protams, bieži nākas skatīties uz sevi spogulī, ķemmēties, pūderēties un tā tālāk, taču tajā pašā laikā tu nekad neesi sevī ieskatījies. Bet, ja ieskatītos sevī, vai neatklātu, ka esi otršķirīgs cilvēks? Iespējams, ka nav patīkami apzināties, ka esi otršķirīgs cilvēks. Taču mēs visi esam piebāzti ar svešām zināšanām – ar to, ko mums ir teicis tāds vai cits cilvēks, skolotājs vai guru; ar to, ko ir teicis Buda, ar to, ko ir teicis Kristus utt. Mēs ar to visu esam pilni. Pie kam, ja esi mācījies skolā, koledžā vai universitātē, tad tur arī tev ir teikuši, ko darīt un kā domāt. Tāpēc, ja tu sapratīsi, ka esi otršķirīgs cilvēks, tu spēsi atbrīvoties no šīs prāta otršķirības un paraudzīties.

Lūdzu, izlasi šo uzmanīgi: pats pirmais novērojums ir, ka mēs dzīvojam pretrunās, ka mūsos nav kārtības. Kārtība – tas nav plāns vai shēma. Kārtība – tas ir tad, kad viss ir savās vietās. Taču kārtība nozīmē daudz ko svarīgāku par mehānisku disciplīnu, kas ieviesta saskaņā ar tādu vai citādu tradīciju, vai arī normālu funkcionēšanu. Šajā grāmatā, tās pirmajā nodaļā, mēs atklājam, ka dzīvojam neparasti haotisku, nekārtīgu dzīvi – kaut ko vēlamies un noliedzam, ka to vēlamies; sakām vienu, bet darām citu; domājam tā, bet rīkojamies citādi. Tāpēc visu laiku ir pretruna. Bet tur, kur ir pretruna, tur neizbēgami jārodas konfliktam. Tu lasi grāmatu, kas arī esi tu pats, - tu lasi, ka dzīvo nekārtīgu dzīvi, ka atrodies pastāvīgā konfliktā. Šis konflikts izpaužas godkārībā, īstenošanās centienos, identifikācijā ar personību, valsti, ideju un pastāvīgā atšķirtībā no reālā. Un tātad mēs dzīvojam nekārtībā – gan politikā, gan reliģijā un mūsu ģimenes dzīvē.

Mums jānoskaidro, kas ir kārtība. Ja tu taisies to lasīt, grāmata tev to atklās. Grāmata tev to atklās, ja mācēsi to lasīt. Tā tev saka, ka tu dzīvo nekārtībā. Tad lasi to, šķir nākamo lapaspusi! Tad tu uzzināsi, ko nozīmē dzīvot nekārtībā. Ja esi sapratis nekārtības raksturu – ne intelektuāli vai vārdiski, bet tieši, tad, grāmata saka, nepārtulko to vārdiski, neradi no tās intelektuālu koncepciju, bet vienkārši pienācīgi lasi. Kad tu lasi grāmatu, tā saka, ka tavas pretrunas patiešām pastāv un ka tās beigsies tikai tad, ja sapratīsi pašu pretrunu dabu. Pretrunas pastāv tur, kur pastāv iedalījums, piemēram, hinduistos un musulmaņos, ebrejos un arābos, komunistos un antikomunistos; tur, kur pastāvīgi norit šis sadalīšanas process starp dažādām budistu grupām, starp dažādām hinduistu, kristiešu grupām utt. Kur ir sadalījums – tur ir arī konflikts, kas arī ir nekārtība. Ja tu sapratīsi nekārtības dabu, tad no šī sasnieguma, no šīs dabas izpratnes dziļumiem radīsies kārtība.

Kārtība ir kā dabiski plaukstošs zieds; un šī kārtība, šis zieds nekad nenovītīs. Cilvēka dzīvē kārtība ir vienmēr klātesoša, jo es patiešām lasu grāmatu, kas stāsta, ka, kur ir sadalījums – tur arī konflikts.

 

Nākamā nodaļa vēsta: kamēr vien tu darbojies pēc principa ‘’no centra uz perifēriju’’, tu neizbēgami sadursies ar pretrunām. Citiem vārdiem, kamēr tava rīcība ir egocentriska, egoistiska, personīga, kamēr visu dzīves plašumu tu reducē līdz savam mazajam ‘’es’’, tu neizbēgami radīsi nekārtību. ‘’Es’’ – tas ir sīkums, kas radīts ar domu palīdzību. Doma iedveš: ‘’Man ir vārds, izskats, psiholoģiskā struktūra un par sevi radīts priekšstats’’ – citiem vārdiem, ‘’es esmu kaut kas’’. Līdz ar to, kamēr pastāv egocentriska darbība, konflikts un nekārtība ir neizbēgami. Taču, grāmata saka, nejautā: ‘’Kā lai tiek vaļā no egoisma?’’ Ja tu jautā ‘’kā?’’, tu lūdz norādīt metodi. Taču, sekojot metodei, tu tikai pārslēgsies uz citu egocentriskas darbības veidu. To tev saka grāmata; es tev to nesaku. Runātājs tev nepārtulko grāmatu – mēs to lasām kopā. Kamēr vien tu piederi kādai sektai, grupai, reliģijai, tu vienmēr vari kļūt par konflikta cēloni. To ir grūti pieņemt uzreiz, jo mēs visi kaut kam ticam. Tu tici Dievam, bet otrs netic; vēl kāds cits tic Budam, cits – Kristum; islams, savukārt, saka, ka eksistē vēl kaut kas cits un ka nav nekā cita. Tātad ticība rada šķelšanos cilvēku savstarpējās attiecībās. Taču ticība nav vajadzīga, ja tu pēti tikai faktus – ar faktiem jāsaprot tas, kas patiešām notiek tavā grāmatā.

Un šeit rodas nākamā problēma: kā tu lasi grāmatu? Vai tu uztver to atsevišķi no sevis? Kad paņem rokās romānu vai trilleri, tu tos lasi kā novērotājs no malas, pāršķirot lapaspuses, aizgrābts ar interesantajiem notikumiem utt. Šeit turpretī lasītājs ir arī grāmata. Viņš to lasa kā daļu no sevis; ne grāmatu viņš lasa. Grāmata arī vēsta, ka cilvēks dzīvo zem autoritāšu varas – politisko un reliģisko; zem līderu, guru, zinošu cilvēku, intelektuāļu, filozofu autoritātes. Viņš vienmēr pielāgojas paraugam, ko viņam norādījusi autoritāte. Lūdzu, uzmanīgi ieklausies tajā, ko saka grāmata: pastāv likuma autoritāte – vai tu atzīsti vai neatzīsti šo likumu, likuma autoritāte vienmēr pastāv – policista autoritāte, ievēlētās valdības autoritāte, diktatora autoritāte. Mēs nerunājam par šādu autoritāti. Grāmatā mēs lasām par autoritāti, ko prāts meklē, lai iegūtu drošību.

Prāts nemitīgi tiecas pēc drošības. Grāmata stāsta, ka ja meklē psiholoģisku drošību, tu neizbēgami sāc radīt autoritātes – mācītāja autoritāti, ikonas autoritāti, tā cilvēka autoritāti, kurš saka: ‘’Es esmu apgaismots, es tev iemācīšu’'.’Grāmata saka, lai tu atbrīvojies no tāda veida autoritātēm, kas nozīmē – kļūsti pats sev par gaismu. Nepaļaujies uz nevienu dzīves izpratnes jomā, šīs grāmatas izpratnes jomā. Lai lasītu šo grāmatu, nepieciešams, lai neviens nebūtu jūsu starpā – ne filozofi, ne mācītāji, ne guru, ne Dievs – neviens. Tu esi šī grāmata, un tu to lasi. Tāpēc ir nepieciešama cita cilvēka autoritāte, kaut tā būtu sava vīra vai sievas autoritāte. Tas nozīmē, ka jāprot palikt vienatnē.

 

Grāmata saka, ka tu jau pārdomāji, jau izlasīji pirmo nodaļu – par nekārtību un kārtību, un par autoritāti. Nākamā nodaļa vēsta, ka dzīve ir radniecība. Dzīve ir darbīga radniecība. Ar to domāta ne tikai radniecība, kas tevi vieno ar tuviniekiem, bet arī, ka tu esi saistīts ar visu cilvēci. Tu esi tāds pats, kā visi pārējie cilvēki, lai kur arī viņi dzīvotu, jo viņi cieš – un tu ciet, utt. No psiholoģiskā skatupunkta, tu esi pasaule, bet pasaule esi tu. Līdz ar to uz tevīm gulstas milzīga atbildība. Nākamajā grāmatas nodaļā teikts: kopš neatminamiem laikiem cilvēks dzīvo bailēs, izjūtot bailes ne tikai dabas priekšā, apkārtējās vides priekšā, no slimībām un nelaimes gadījumiem, bet arī daudz dziļākas bailes – dziļus, neapzinātus, neizpētītus baiļu viļņus. Mēs kopā izlasīsim šo grāmatu līdz nodaļas beigām, kur rakstīts: ‘’Vēro tās un tu varēsi no tām atbrīvoties.’’

 

Nākamajā nodaļā grāmata atkal jautā: kas ir bailes? Kā tās rodas, kāda ir to būtība? Kāpēc cilvēks vēl joprojām nav atrisinājis šo problēmu? Kāpēc viņš dzīvo bailēs? Vai viņš pieradis pie tām? Viņš pieņēmis tās kā savu dzīves veidu? Kāpēc cilvēks, cilvēciska būtne, - tu – nav atrisinājis šo problēmu, lai pilnībā atbrīvotu savu prātu no bailēm? Kamēr pastāv bailes, tu dzīvo tumsā. Šīs tumsas dēļ rodas tava pielūgsme, un tātad – šī pielūgsme ir pilnībā bezjēdzīga.

Ļoti svarīgi tālāk izlasīt par baiļu dabu. Un tātad: kā rodas bailes? Tās ir atmiņas par pagātni – atmiņas par pārdzīvotām sāpēm; par kaut ko, ko tu esi izdarījis, bet ko nevajadzēja darīt; meli, kurus tu kādreiz pateici un negribi, lai tie kādreiz atklātos, un tāpēc baidies par to; kāda rīcība, kas samaitājusi tavu prātu, un tu baidies no šīs samaitātības – vai arī šīs rīcības? Vai arī var būt bailes no nākotnes, tu vari baidīties zaudēt darbu vai arī baidies nekļūt par izcilu pilsoni kaut kur savas valsts nomalē. Mēs izjūtam neskaitāmus baiļu veidus. Cilvēki baidās no tumsas, baidās no sabiedrības viedokļa, baidās no nāves, baidās neīstenoties (neatkarīgi no tā, kas ar to tiek saprasts). Vēl pastāv bailes no slimībām; cilvēks var izjusts stipras fiziskas sāpes, šīs sāpes var iespiesties viņa atmiņā, un viņš baidās, ka tās var atkal atgriezties. Tāpēc grāmata saka: turpini, lasi tālāk! Kas ir bailes? Vai tās rada domas? Vai tās rada laiks? Tagad es esmu vesels, bet, kad palikšu vecs, mani uzveiks slimības – un es baidos no tā. Tas ir laiks. Vai arī domas čukst: ‘’Ar mani var notikt jebkas: es varu zaudēt darbu, varu palikt akls, varu zaudēt sievu.’’- un tā tālāk. Vai šeit slēpjas baiļu sakne? – grāmata tev jautā. Atbildi pats; pāršķir lapaspusi – un tu atradīsi atbildi sevī; ne es tev to saku. Grāmata saka, ka doma un laiks ir baiļu pamatfaktori. Tā saka, ka domas ir laiks.

 

Nākamā lapaspuse jautā: vai cilvēka prātam ir iespējams, tev, kas tagad lasa grāmatu, kas esi arī tu, vai ir iespējams pilnībā atbrīvoties no bailēm, lai nepaliktu ne vēsmiņas no bailēm? Tā atkal saka: nelūdz norādīt metodi. Metode nozīmē atkārtošanu, sistēmu; savukārt, sistēma, ko tu izgudro nevar būt šķirta no bailēm, jo tādā gadījumā tu sekosi sistēmai, nevis centīsies saprast baiļu dabu. Tā kā nemeklē sistēmu, bet vienkārši centies saprast baiļu dabu. Grāmata jautā: ko tu saproti ar saprašanu? Vai nu tu saproti vārdisko struktūru un vārda jēgu, – bet tas nav nekas cits kā intelektuālas operācijas veids, - vai arī tu aptver patiesību. Kad tu redzi baiļu patiesību, tās izzūd. Kad tu pats skaidri saproti, ka domas un laiks ir baiļu faktori, - ne kā vārdisku apgalvojumu, bet kā daļu no sevis, kā to, kas atrodas tavās asinīs, tavā prātā, tavā sirdī, - kad tu to sapratīsi, tu redzēsi, ka bailēm vairs nav vietas, ka tām ir tikai laiks. Jo bailes izsaukuši laiks un doma. Es baidos no tā, kas var notikt; es baidos no vientulības. Es nekad neesmu analizējis savu vientulību – to, ko tā nozīmē, - bet man ir bail no tās, es bēgu no tās. Bet vientulība ir mana ēna; tā mani vajā. Nav iespējams aizbēgt no savas ēnas. Tā kā, ja tev pietiek pacietības vērošanai, t.i., tu nebēdz prom, bet vēro, iedziļinies, klausies, dzirdi, ko saka grāmata, tad tā pateiks, ka laiks ir faktors, bet ne bailes; līdz ar to tev jāsaprot laiks. Ja tu sapratīsi laiku, varbūt arī aizies tavas bailes.

Grāmata prasa tev noskaidrot, kāda ir saikne starp laiku un domu. Doma ir kustība no zināmā uz zināmo. Tā ir kustība, kurā atmiņas par pagātni saduras ar tagadni, izmainās un turpina savu pastāvēšanu. Šī kustība no ‘’vakar’’ caur ‘’šodien’’ uz ‘’rīt’’ tad arī ir laika virzība, ko atzīmē saullēkti un saulrieti. Bet pastāv arī psiholoģiskais laiks, tas ir: ‘’Es jutu sāpes; es ceru, ka vairs nepiedzīvošu tās; tās atkal var atgriezties’’ – tā ir pagātnes virzība caur tagadni, kuras laikā pagātne izmainās un turpina savu virzību nākotnē. Ir laiks, ko skaita pulkstenis. Ir arī iekšējais laiks: ‘’Es ceru kļūt’’; tu tas neesi, bet ceri kļūt; tu esi nežēlīgs, bet ceri kļūt maigs. Tu esi skops, skaudīgs, taču ar laiku, evolūcijas gaitā tu ceri pakāpeniski mainīties. Un tātad – laiks ir virzība no pagātnes un tagadnes nākotnē. Doma arī nāk no pagātnes – zināšanas, atmiņas, kustība. Tātad laiks ir doma.

 

Daudz grūtāk ir atbildēt uz nākamo jautājumu. Lai nokļūtu līdz šai vietai, tev vajadzēja pacietību. Vārdu ‘’pacietība’’ es lietoju īpašā nozīmē. Pacietība nozīmē laika neesamību. Mums, kā likums, ‘’pacietība’’ nozīmē lēni pārvietoties, būt pacietīgam, nesteigties, nereaģēt ātri, būt mierīgam, neuztraukties, ļaut otram izpausties utt. Mēs nelietojam vārdu ‘’pacietība’’ šajā nozīmē. Mēs apgalvojam, ka pacietība nozīmē laika aizmiršanu, lai paralēli varētu skatīties, vērot; savukārt, ja tu vēro kaut ko laikā, tas nozīmē, ka esi nepacietīgs. Tev vajag pacietību, lai izlasītu šo nodaļu. Laiks ir faktors ar milzīgu nozīmi mūsu dzīvē: es neesmu, bet es kļūšu; es nezinu, bet uzzināšu; es nezinu šo valodu, bet es to iemācīšos, dodiet man tikai laiku; laiks sadziedēs mūsu brūces. Laiks notrulina jutību; laiks sarauj saites. Laiks iznīcina sapratni, jo sapratne pēc savas dabas ir tūlītēja; taču nesaka: ‘’Es iemācīšos saprast’’. Tātad, grāmata saka, laiks mūsu dzīvē ieņem ārkārtīgi svarīgu lomu. Laika gaitā attīstījās mūsu smadzenes – ne tavas un ne manas, bet cilvēka smadzenes, cilvēka prāts, kas esi arī tu. Tavā izpratnē šīs smadzenes ir identas tavām smadzenēm, ar tavu prātu; taču tas nav tavs prāts un tās nav tavas smadzenes, - tās ir cilvēka smadzenes, kas attīstījušās miljoniem gadu. Tu saproti, ka smadzenes, ko nosaka laiks, var darboties tikai laikā. Mēs, savukārt, no tām prasām, lai tās darītu kaut ko pavisam citu. Grāmata saka, ka tavas smadzenes, tavs prāts darbojas laikā. Laiks ir spēlējis svarīgu lomu tavā dzīvē. Taču tas neatrisina nekādas problēmas, ja nu tikai tehnoloģiskas. Nemeklējiet savu problēmu risinājumu laikā – starp jums un jūsu sievu, jums un jūsu darbu utt. To ir ļoti grūti saprast. Lūdzu, apdomājiet to, lai jūs pienācīgi varētu izlasīt grāmatu.

Un tātad tā jautā: vai laiks var beigties? Ja tu neizbeigsi to, tad bailes ar visām to sekām turpinās pastāvēt arī turpmāk. Un grāmata vēsta: nejautā, kā izbeigt laiku. Tajā brīdī, kad tu kādam pajautāsi, kā izbeigt laiku, viņš vēl nebūs izlasījis šo grāmatu – un dos tev tikai kādu teoriju. Interesanti, vai tu to saproti? Tā arī ir īstā meditācija, kuras būtība ir pētīt jautājumu ‘’vai laiks var apstāties?’’. Tavs sarunu biedrs apgalvo, ka var un arī apstājas. Taču to saka tavs sarunu biedrs, nevis tava grāmata. Sarunu biedrs saka, ka tam ir beigas. Taču, ja tu noticēji šai grāmatiņai – tas nozīmē, ka tu nelasi grāmatu, bet vienkārši dzīvo vārdiem, bet dzīvojot vārdiem, nevar atbrīvoties no bailēm. Tāpēc tev jālasa laika grāmata – jāieiet tajā un jāizpēta laika būtība, tas, kā tu reaģē uz laiku, kā tavas saites balstās uz laiku. Ieej tajā! Tas nozīmē, ka zināšanas ir laiks. Ja tu izmanto zināšanas kā līdzekli, lai izsistos, tu nokļūsi laika izsūtījumā, un tas nozīmē, ka bailes, trauksme un viss pārējais turpināsies. Laika beigu būtības pētīšanai nepieciešams mierīgs prāts, prāts, kas ir brīvs savā vērojumā, kas nebaidās, brīvi vēro laika virzību sevī pašā, to, cik lielā mērā tas ir atkarīgs no laika. Zini, ja kāds tev pateiks, ka tādas lietas kā, piemēram, cerība nepastāv, tu taču nobīsies, vai ne? Vai tu saproti, par ko es runāju? Cerība ir laiks.

 

1980.g. 9.novembrī, Kolombo, Šrilankā

(http://www.vieda.blogs.lv/)

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv