www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Liāna, Lilija, Alta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Rudolfs Šteiners, Audzināšanas māksla - Metodika un didaktika16.07.2008

Jums jāstādās priekšā izšķirošā nozīme pirmajai mācību stundai skolā, ko jūs ar saviem skolēniem novadāt katrā klasē. No šīs pirmās stundas noteiktā nozīmē sāksies kaut kas daudz svarīgāks nekā no visām pārējām stundām. Bet arī pārējām stundām tad būs jātiek izmantotām, lai to, kas var sākties pirmajā stundā, savukārt padarītu auglīgu visām mācībām. Stādīsimies tūlīt konkrēti priekšā, kā mēs ar bērniem - un drīz jums būs tā iespēja iepazīties ar šiem no visiem audzināšanas un izlaišanas vējiem un virzieniem nākušos bērnus - veidosim pirmo mācību stundu skolā.

   Jūsu priekšā tātad ir klase ar dažāda veida bērniem. Pirmais būs, ka jūs vēršat bērnu uzmanību uz to, kāpēc viņi īstenībā te ir. Tam ir ārkārtīga nozīme, ka jūs ar bērniem runājat apmēram šādā veidā: jūs tātad tagad esat atnākuši uz skolu, un es gribu jums pateikt, kāpēc jūs esat atnākuši uz skolu. - Un tagad tūdaļ šai darbībai, ka bērni ir atnākuši uz skolu, ir jātiek paceltai apziņā. - Jūs esat atnākuši uz skolu, jo skolā jums kaut ko ir jāiemācās. Jūs šodien vēl nevarat iedomāties, kas viss jums skolā jāiemācās, bet skolā jums būs jāmācās daudzas dažādas lietas. Kāpēc jums būs jāmācās daudzas dažādas lietas? Nu, jūs taču ziniet pieaugušos, lielos cilvēkus, un tad jūs būsiet redzējuši, ka viņi prot darīt to, ko jūs neprotat. Un lai reiz arī jūs prastu darīt to visu, ko prot lielie, tāpēc jūs esat šeit. Reiz jūs pratīsiet un zināsiet visu to, ko vēl jūs neprotat. - Izskatīt ar bērniem šo priekšstatu kompleksu - tas ir ārkārtīgi svarīgi. Bet šim priekšstatu kompleksam seko vēl kaut kas cits.

 Īstajos ūdeņos nenorisinās nevienas mācības, ko nepavada zināma pietāte pret iepriekšējo paaudzi. Šai sajūtu un emocionālajai niansei ir jāpaliek, to ar visiem līdzekļiem ir jākultivē bērnos: lai bērns ar cieņu, ar respektu skatītos uz to, ko jau ir sasniegušas vecākās paaudzes un ko arī viņiem jāsasniedz, ejot skolā. Šo lūkošanos uz apkārtējo kultūru ar zināmu cieņu, to bērnā ir jāierosina jau no paša sākuma tā, lai viņš tiešām tajos cilvēkos, kas ir jau vecāki, zināmā mērā redzētu it kā augstākas būtnes. Bez šīs sajūtas pamodināšanas mācībās un audzināšanā uz priekšu tikt nevar. Bet uz priekšu netiek arī tad, ja dvēseles apziņā nepaceļ augšā to, par ko nu īstenībā ir jākļūst. Tādēļ jāturpina arī turpmāk ar bērnu šādus prātojumus, bez kādām šaubām par to, ka ar to jau tiktu pārsniegts bērna horizonts. Proti, tas nekas, ja bērnam saka daudzko, ko viņš apjēgs tikai vēlāk. Princips, ka bērnam vajadzētu mācīt tikai to, ko viņš jau var apjēgt, par ko viņš jau var spriest, tas ir princips, kas jau daudzko ir izpostījis mūsu kultūrā. - Kāds ļoti pazīstams vēl slavenākas personības audzinātājs reiz ir dižojies, ka ir audzinājis šo personību pēc šī principa. Tas vīrs teica: es šo jaunekli esmu labi audzinājis, jo es viņu spiedu tūlīt par visu izveidot spriedumu. - Nu, šim principam - par visu tūlīt veidot spriedumu, šodien piekrīt ļoti daudz cilvēku, un ir ļoti savādi, ka tas nāk no kāda ļoti pazīstama vēl daudz slavenākas personības pedagoga, ka viņš šo principu tad atkal grib uzsvērt pedagoģiskās grāmatās. Es taču esmu piedzīvojis, ka saistībā ar šo principu, kādā mūsdienu pedagoģiskā darbā tika pateikts: varētu tikai vēlēties, lai katram vācu zēnam un katrai vācu meitenei tiktu dota šāda priekšzīmīga audzināšana. - No tā jūs redzat, ka mūsdienu pedagoģijā var atrast daudz no tā, kā nevajadzētu darīt, jo šajā audzināšanas veidā ir paslēpta liela traģika, un šī traģika atkal ir saistīta ar mūsdienu pasaules katastrofu.

   Tātad runa nav par to, ka bērns tūdaļ par visu veido spriedumu, bet gan lai visu, ko viņam jāmācās starp 7 un 15 gadiem, viņš uzņemtu no mīlestības pret audzinātāju un tā autoritātes. Tādēļ jau minēto sarunu, ko var paplašināt jebkurā veidā, jāmēģina ar bērnu turpināt apmēram šādi: redzi, pieaugušajiem ir grāmatas un tie prot lasīt. Tu vēl neproti lasīt, bet tu iemācīsies lasīt un kādreiz, kad tu jau mācēsi lasīt, tu varēsi paņemt grāmatas un uzzināt no tām, ko lielie var visu no tām zināt. Lielie var arī rakstīt vēstules, var vispār par visām lietām kaut ko uzrakstīt. Arī tu vēlāk pratīsi uzrakstīt vēstules, jo bet tā, ka tu iemācīsies lasīt, tu iemācīsies arī rakstīt. Un bez lasīšanas un rakstīšanas lielie prot arī rēķināt. Tu vēl nemaz nezini, kas tā rēķināšana tāda ir. Bet rēķināt dzīvē ir jāprot, ja, piemēram, grib nopirkt kaut ko ēšanai, vai kad grib nopirkt vai pasūtīt apģērbu. - Šādai sarunai ir jābūt ar bērniem un tad jāsaka: arī rēķināt tu iemācīsies. - Ir labi, ja tam pievērš bērna uzmanību, un ja tad varbūt tūdaļ nākamajā dienā viņa uzmanību tam pievērš atkal, tā ka to apgūst ar bērnu biežākos atkārtojumos. Svarīgi tātad ir, ka apziņā paceļ to, ko bērns šādā veidā dara.

   Vispār mācībās un audzināšanā ļoti svarīgi ir tas, ka skatās, lai - ja drīkst tā izteikties - paceltu apzināti apziņā to, kas citādi dzīvē norisinās kā ieradums. Turpretī tas nedod nekādu labumu mācībām un audzināšanai, ja mācībās iekļauj visdažādākās lietas, ko iekļauj tikai kā mācību, reizēm pat tikai šķietamu, mērķi. Jūs mūsdienās varat atrast, ka tiek ieteikts, ka bērnam vajadzētu nākt uz skolu apgādātam ar izdedzinātiem sērkociņiem kastītē, un tad viņam jātiek pamācītam ar šiem izdedzinātajiem sērkociņiem - kas vislabāk ir nevis apaļi, bet četrstūraini, lai neripotu lejā no slīpajiem skolas soliem - likt stabiņus. Piemēram, viņam jātiek pamācītam salikt no šiem sērkociņiem mājas formu un tamlīdzīgi. Stabiņu likšana taču ir mīļākais priekšmets, kas mūsdienās tiek īpaši ieteikts jauniem bērniem. Bet šāda lieta attiecībā pret patieso dzīves izziņu izskatās kā niekošanās (blēņošanās), tam nav nekādas nozīmes priekš cilvēka būtības, kaut ko mācīties no stabiņu likšanas. Jo cilvēks kaut ko tādu, pie kā var novest stabiņu likšana, vēlākajā dzīvē var uzskatīt tikai par blēņošanos. Nav labi ieviest audzināšanā kaut kādu niekošanos. Turpretī ieviest audzināšanā patiesi dzīves pilno - tas ir mūsu uzdevums; bet kas ir tikai niekošanās, to nevajadzētu ievest. Tātad nesaprotiet aplam: es nesaku, ka audzināšanā nevajadzētu ievest spēli, bet skolā nevajag tikt ievestai tikai mākslīgi priekš mācībām pagatavotai spēlei. Par veidu, kā mācībās var iekļaut spēli, mums vēl būs daudz runājama.

   Bet kā var tiešām un, proti, no paša sākuma iedarboties uz gribas veidošanos?

   Ja pietiekošā veidā ir pārrunāts tas, ko es tagad iztirzāju, kas no vienas puses ir domāts tam, lai bērns attīstītu apziņu par to, kāpēc viņš ir skolā, un kas no otras puses ir domāts tam, lai bērns iegūtu zināmu cieņu, zināmu respektu pret pieaugušajiem, tad ir svarīgi, ka pāriet pie kaut kā cita. Tad ir labi, ja viņam, piemēram, saka: paskaties reiz pats uz sevi. Tev ir divas rokas, viena kreisā roka un viena labā roka. Šīs rokas tev ir strādāšanai; ar šīm rokām tu vari visu ko izdarīt. - Tātad mēģina pacelt augšā apziņā arī to, kas ir cilvēkam. Bērnam ir ne tikai jāzina, ka viņam ir rokas, bet viņam ir arī jāapzinās, ka viņam ir rokas. Dabiski, ka jūs tagad varbūt teiksiet: viņš taču apzinās, ka ir rokas. - Bet ir atšķirība, vai viņš zina, ka viņam darbam ir rokas, vai arī viņam šī doma nekad nav izgājusi cauri dvēselei. Kad kādu laiku ir runāts ar bērniem par rokām un par strādāšanu ar rokām, tad jāpāriet pie tā, lai liktu bērnam kaut ko darīt, kas prasa roku veiklību. Tas atkarībā no apstākļiem var notikt jau pirmajā stundā. Var viņam teikt: es tagad daru tā. Tātad ņem savu roku un dari arī to! - Nu var ļaut to pašu darīt bērniem, pēc iespējas lēni, jo tas taču arī notiks lēni, ja bērnus pa vienam izsauc, ļauj to izdarīt pie tāfeles un tad atkal liek atgriezties vietā. Mācību pareizai sagremošanai pie tam ir liela nozīme. Pēc tam bērniem var teikt: un tagad es zīmēju šo; tagad dariet arī jūs to ar jūsu rokām. - Nu katrs bērns izdara arī to. Kad tas ir absolvēts, tad saka viņiem: tā viena ir taisna līnija, un tā otra ir līka līnija; jūs tātad tagad ar savām rokām esat izveidojuši vienu taisnu un vienu līku līniju. - Bērniem, kas ir neveikli, jāpalīdz, bet jāskatās, lai tūdaļ no paša sākuma katrs bērns to darītu ar zināmu pilnību.

   Tā tātad jāskatās, ka bērniem tūdaļ no paša sākuma liek kaut ko darīt, un tālāk skatās, lai šāda darbība nākamajās stundās tiktu ņemta atkārtojoši. Tātad nākamajā stundā liek vilkt vienu taisnu, tad vienu liektu līniju. Tagad redzeslokā nonāk kāda smalka nianse. Sākumā lielākā vērtība nav jāpiešķir tam, ka jūs liekat bērniem vilkt vienu taisnu un vienu liektu līniju pēc atmiņas; bet arī nākošo reizi jūs uzvelkat uz tāfeles taisno līniju priekšā, ļaujiet to izdarīt arī bērniem un tāpat ar liekto līniju. Tikai tad jautājiet: kas tas ir? - Taisna līnija! - Kas tas ir? - Liekta līnija! - Jums tātad jāizmanto atkārtošanas principu liekot bērnam atdarināt zīmējumu un nevis pašam pasakot, bet ļaujot pateikt bērnam, kas ir viņa priekšā. Izmantot šo smalko niansi, tam ir liela nozīme. Jums vispār jāpiešķir liela vērtība tam, lai pareizo ar bērniem darītu kā ieradumu, gūt maksimālo mācībās kā ieradumu.

   Tad jums nemaz nevajag baidīties ļoti agri - ir tieši īpaši labi kaut ko tādu darīt ar bērniem ļoti agri - nolikt krāsu kasti, blakus glāzi ar ūdeni, paņemiet rokās otu, iemērciet ūdenī, paņemiet nedaudz krāsu un pēc tam, uz iepriekš pie tāfeles ar saspraudēm piestiprinātas baltas lapas, uzkrāsojiet nelielu dzeltenu laukumu. Pēc tam, kad jūs esat uzkrāsojis šo mazo dzelteno laukumu, ļaujiet atkal katram bērnam arī uzkrāsot šādu dzeltenu laukumiņu. Katram bērnam ir jāievēro zināms atstatums no citiem dzeltenajiem laukumiem, tā ka jums tad ir tik un tik daudz dzeltenu laukumu. Pēc tā iemērciet jūs pats otu zilajā krāsā un blakus mazajam laukumiņam, ko jūs uzkrāsojāt dzeltenu, tieši blakus uzkrāsojiet zilo. Tagad arī bērniem ļaujiet tādā pašā veidā uzkrāsot zilos. Pēc tam, kad apmēram puse bērnu to ir izdarījuši, sakiet: tagad darīsim kaut ko citu; tagad es iemērkšu otu zaļajā krāsā un pievienošu parējiem laukumiņiem arī zaļos. -Pārējiem bērniem tagad - kaut kādā veidā izvairoties no tā, lai bērni tūlīt nepaliktu greizsirdīgi viens uz otru - es ļauju tajā pašā veidā uzkrāsot zaļo. Tas prasīs zināmu laiku; bērni to labi sagremos, kā vispār ir svarīgi mācībās virzīties uz priekšu pavisam pamazām. - Un tagad jums būtu jāsaka: tagad es jums kaut ko pateikšu, ko jūs vēl nevarat pavisam saprast, bet ko kādreiz jūs labi sapratīsiet: ko mēs esam izdarījuši tur augšā, liekot zilo blakus dzeltenajam, tas ir skaistāks nekā tas, ko mēs esam izdarījuši te apakšā, kur mēs zaļo likām blakus dzeltenajam; zilais blakus dzeltenajam ir skaistāk nekā zaļais blakus dzeltenajam! - Tas ļoti dziļi aizķersies bērna dvēselē. Sākumā pie tā būs biežāk jāatgriežas atkārtojumos, bet tad viņš arī pats lauzīs par to galvu; neuzņems pavisam vienaldzīgi, bet gan ar vienkāršiem, primitīviem piemēriem mācīsies ļoti labi pamazītēm saprast un sajūtās atšķirt skaisto no mazāk skaistā.

   Kaut ko līdzīgu ir iespējams izmantot arī mūzikas stundās. Arī tur ir labi sākt ar kādu vienu toni. Bērnam pat nemaz nav vajadzīgs iemācīt, kā sauc šo toni, bet vienkārši ļauj tam skanēt. Tad ir labi tūdaļ ļaut bērniem pašiem atskaņot šo toni, tātad arī te piesaistīt gribasveidīgo. Pēc tam atskaņo otru, konsonējošu toni, un atkal ļauj to pašu konsonējošo toni atskaņot vairākiem bērniem. Pēc tam to turpina, atskaņojot kādam tonim disonējošu toni un atkal ļauj to pašu izdarīt arī bērniem. Un tagad mēģina, tāpat kā iepriekš ar krāsu, pamodināt bērnā sajūtu par toņu konsonansi (saskaņu) un disonansi, runājot nevis par konsonansi un disonansi, bet gan par skaisto un mazāk skaisto, tātad arī te pievēršoties sajūtai. Ar šīm lietām, nevis ar burtiem, vajadzētu sākties mācībām. Ar to vajadzētu sākt.

   Tagad pieņemsim, ka vispirms mums ir klases skolotājs. Viņam stundās būs tikko minētās sarunas ar bērniem. Muzikālajam varbūt būs jābūt atdalītam no tā; tas arī tiks sniegts bērniem citā laikā. Tad būs labi, ka mūzikas skolotāja saruna ar bērniem ir ļoti līdzīga, tikai vairāk niansēta uz muzikālo, un to arī tad sniedz atkārtojoši, lai bērns redzētu: tas atkārtojas ne tikai pie viena skolotāja, bet arī otrs skolotājs saka to pašu un tā uzzina to pašu. Ar to ir jātiecas uz skolas vairāk republikānisko raksturu. Šīs lietas vienmēr vajadzētu pārrunāt iknedēļas skolotāju konferencēs un ar to izsaukt mācībās zināmu vienotību.

   Tikai tad, kad šādā veidā ir pastrādāts ar bērniem manuālās mācībās un dzirdes mācībās, ir pienācis moments, kad pāriet pie pirmajiem lasīšanas, un proti - rakstīta teksta lasīšanas, elementiem. Par visu atsevišķo mēs vēl runāsim precīzāk; es negribētu šodien sagatavojošajā stundā salikt pedantiski visu blakus, es vairāk gribētu izvirzīt redzesviedokļus, pēc kuriem mēs tad varētu turpināt tālāk. - Metodiskā ziņā uz bērnu ārkārtīgi labi jau iedarbosies tas, ja jūs pirmajās stundās esat runājuši par to, ka rakstīšanu, lasīšanu un rēķināšanu bērns gan vēl neprot, bet skolā visas šīs lietas iemācīsies. Ar to bērnā iezīmējas cerība, vēlme, apņemšanās, un ar to, ko viņi paši dara, tas iedzīvojas jūtu pasaulē, kas savukārt ir pamudinājums gribas pasaulei. Tātad jūs varat darīt pat tā, ka, attiecībā uz audzinošo, to, ko jūs vēlāk gribat darīt, nevis tūdaļ tieši mācāt bērnam, bet gan kādu laiku atstājiet viņu gaidās. Tas ārkārtīgi labvēlīgi iedarbojas uz topošā cilvēka gribas veidošanos.

   Tagad, pirms iedziļinos tajā tālāk, es gribētu jūsos izkliedēt dažus priekšstatus, kas varbūt varētu jūs maldināt. Ar līdzšinējām lasīšanas un rakstīšanas mācīšanas metodēm ir ticis tik daudz grēkots, bet it īpaši attiecībā uz mācīšanu, kas taču ir saistīta ar lasīšanas un rakstīšanas mācīšanu: ar valodas mācību, ar gramatiku, teikuma mācību un tā tālāk. Ir tik daudz grēkots, ka laikam gan ir maz cilvēku, kas ar zināmām šausmām neatcerētos veidu, kā viņiem bija jāmācās gramatika vai sintakse. Šīs šausmas arī ir attaisnotas. Tikai nedrīkst ticēt, ka tādēļ valodas mācīšanās būtu nevajadzīga kā tāda un ka to vajadzētu pilnīgi likvidēt. Tā būtu pilnīgi aplama ticība. Pats par sevi varētu būt, ka tagad - vienkārši mēģinot atrast pareizo, no viena ekstrēma nonākot otrā - kāds teiktu: tātad izlaižam visu gramatiku, mācam bērnam lasīt praktiski, liekot priekšā lasāmgabalus: mācam viņiem lasīt un rakstīt bez kādas gramatikas! - Šis priekšstats varētu rasties tieši no tām šausmām, ko dažs labs atceras. Taču gramatikas mācīšanās nav nevajadzīgs faktors, it īpaši mūsu laikā, sekojošu iemeslu dēļ.

   Ko mēs īstenībā darām, neapzināto runāšanu paceļot līdz gramatiskajam, līdz zināšanām par gramatisko? Kā mēs savā audzēknī pārejam pie tā, lai valodu no neapzinātā vispār paceltu apziņā; mēs nebūt negribam viņam pedantiski iemācīt gramatiku, bet gan to, kas citādi tiek izdarīts neapzināti, pacelt apzinātajā. Cilvēks neapzināti vai pusapzināti faktiski dzīvē stīgo augšup ārpasaulē tā, kā tas atbilst tam, ko mācās gramatikā. Gramatikā mēs, piemēram, mācāmies, ka ir lietvārdi. Lietvārdi ir apzīmējumi priekšmetiem, priekšmetiem, kas savā ziņā ir noslēgti telpā. Ka mēs dzīvē sastopamies ar šādiem priekšmetiem, tas nav bez nozīmes mūsu dzīvē. Visā tajā, kas tiek izteikts ar lietvārdiem, mēs apzināmies savu patstāvību kā cilvēki. Mēs nodalāmies no ārpasaules ar to, ka mācāmies lietas apzīmēt ar lietvārdiem. Ja mēs kaut ko saucam par galdu vai krēslu, tad līdz ar to mēs norobežojamies no šī galda vai krēsla: mēs esam te, galds vai krēsls ir tur. Pavisam citādi ir ar īpašības vārdiem apzīmējot lietas. Kad es saku: krēsls ir zils -, tad es izsaku kaut ko, kas mani vieno ar šo krēslu. Īpašība, kuru es uztveru, vieno mani ar šo krēslu. Apzīmējot kādu priekšmetu ar lietvārdu, es nodalos no tā; izrunājot īpašību, es atkal pievirzos tam klāt, tā ka mūsu apziņas attīstība attiecībā pret lietām spēlējas uzrunās, kuras noteikti ir jāienes apziņā. - Es izrunāju darbības vārdu: vīrietis raksta -, tad es ne tikai savienojos ar būtni, par kuru es izrunāju šo darbības vārdu, bet arī daru līdzi, ko tas otrs dara ar savu fizisko ķermeni. Es to daru līdzi, mans Es dara to līdzi. Kas tiek izdarīts ar fizisko ķermeni, to dara līdzi mans Es, izsakot darbības vārdu. Es saistu savu Es ar otra fizisko ķermeni, kad es izsaku kādu darbības vārdu. Mūsu klausīšanās, tieši ar darbības vārdiem, īstenībā vienmēr ir līdzi darīšana. Vispirms garīgākais cilvēkā dara līdzi, tas tikai apspiež darbību. Eiritmijā šī darbība tikai tiek parādīta ārpasaulē. Eiritmija, blakus visam pārējam, dod arī tieši klausīšanos. Kad kāds kaut ko stāsta, tad otrs klausās, darot līdzi savā Es to, kas fiziski dzīvo skaņās, tomēr to apspiežot. Es vienmēr dara līdzi eiritmiju, un tas, ko eiritmija izpilda ar fizisko ķermeni, ir tikai klausīšanās redzamai-kļūšana. Jūs tātad klausoties vienmēr eiritmizējat, un, jums tiešām eiritmizējot, jūs tikai padariet redzamu to, kam jūs ļaujat būt neredzamam klausoties. Proti, eiritmija ir cilvēka, kas klausās, darbības atklāšana. Tā nav nekas patvaļīgs, bet gan patiesībā ir cilvēka, kas klausās, darbības atklāšana. - Cilvēki mūsdienās taču iekšēji ir briesmīgi nevīžīgi, tā ka klausoties viņi iekšēji izpilda briesmīgi sliktu eiritmiju. Padarot to normatīvu, jūs to paceļat līdz patiesai eiritmijai. Cilvēki ar eiritmiju mācīsies pa īstam klausīties, jo šodien viņi vēl neprot pa īstam klausīties. - Es šā laika lekcijās esmu izdarījis dīvainus atklājumus. Piemēram, diskusijās uzstājas runātāji. Bet no viņu runām ļoti drīz ir pamanāms, ka īstenībā viņi nemaz nav dzirdējuši visu lekciju, pat ne fiziski, viņi ir dzirdējuši tikai zināmas lekcijas daļas. Īpaši šajā mūsu cilvēces attīstības laikā tam ir pavisam īpaša nozīme. Tā, kāds iejaucas diskusijā un tad runā par to, ko viņš jau gadu desmitiem ir pieradis domāt. Tagad runā sociālistiski domājošu cilvēku priekšā, bet tie īstenībā dzird tikai to, ko viņi gadu desmitiem ir dzirdējuši no saviem aģitatoriem, pārējo viņi pat fiziski nedzird. Dažreiz viņi to naivi izpauž sakot: Dr. Šteiners pasaka šo to skaistu, bet neko jaunu! - Šie ļaudis ir tik sastinguši no savas klausīšanās, ka viņi visu pārējo palaiž gar ausīm, izņemot to, kas viņos gadu desmitos ir sastindzinājies. Cilvēki nemāk klausīties un mūsu laikmetā mācēs klausīties arvien mazāk, ja vien šī klausīšanās atkal netiks pamodināta ar eiritmiju.

   Atkal ir jāiestājas sava veida dvēveles būtības atveseļošanai. Tāpēc būs īpaši svarīgi, lai materiālistiski-higiēniskajam vingrošanā un visam, kur vērā tiek ņemta tikai ķermeniskā fizioloģija, tiktu pievienota dvēseles higiēna, pārmaiņus notiekot vingrošanas stundām un eiritmijas stundām. Tur, kaut arī eiritmija pirmajā līnijā ir kaut kas māksliniecisks, eiritmijas higiēniskais elements kļūs par īpašu priekšrocību audzināmajam, jo cilvēki eiritmijā mācīsies ne tikai kaut ko māksliniecisku, bet gan ar eiritmiju viņi mācīsies to pašu dvēselei, ko no vingrošanas viņi mācās ķermenim, un abas šīs lietas tieši ļoti skaisti darbosies viena otrā. Svarīgi ir, ka mēs savus bērnus tiešām audzinām tā, ka viņi atkal mācās ievērot savu apkārtni, savus līdzcilvēkus. Tas taču ir visas sociālās dzīves pamats. Šodien katrs runā par sociāliem impulsiem, bet starp cilvēkiem pastāv vienas vienīgas antisociālas tieksmes. Sociālismam vajadzētu sākt ar to, lai cilvēki atkal iemācītos ņemt vērā viens otru. To viņi var tikai tad, ja tiešām ieklausās viens otrā. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka sajūtas atkal vērš uz šīm lietām, ja ir jābūt audzinātājam un mācītājam.

   Ja jūs tagad ziniet kaut ko tādu: izrunājot lietvārdu, es nošķiru sevi no apkārtējās pasaules, izrunājot īpašības vārdu, es savienojos ar to, un, izrunājot darbības vārdu, es darbīgi eju pasaulē, daru līdzi, to zinot, ar to jūs jau ar pavisam citu uzsvaru runāsiet par lietvārdu, īpašības vārdu un darbības vārdu, nekā ja jums šīs apziņas nebūtu. Taču tas viss ir tikai pagaidu iesākums, to visu ir jāturpina tālāk. Es tagad tikai izsaucu zināmus priekšstatus, kuru neesamība varētu jūs maldināt.

   Tātad ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs zinām, kāda nozīme ir mūsu valodas uzbūves ienešanai apziņā cilvēkiem. Bet bez tam mums jāpiesavinās sajūta, ka mūsdienu cilvēkā lielākoties ir atmirusi sajūta par to, cik ļoti gudra īstenībā ir valoda. Tā ir daudz saprātīgāka nekā mēs visi. Valoda - tam taču jūs ticēsiet - savā uzbūvē nav cilvēku veidota. Jo padomājiet, ja cilvēki būtu sasēdušies kopā savos parlamentos un no sava saprātīguma gribētu noteikt valodas uzbūvi, kas no tā iznāktu! Kaut kas, kas ir tikpat saprātīgs kā mūsu likumi! Bet valodas uzbūve patiešām ir gudrāka nekā mūsu valsts likumi. Valodas uzbūve satur lielu gudrību. Un var ārkārtīgi daudz mācīties no tā, kā tiek runāts kādā tautā vai ciltī. Apzināti iedzīvojoties valodas struktūrā, var ļoti daudz mācīties tieši no paša valodas labā gara. Un mācīties sajust kaut ko konkrētu no valodas gara darbības un kustības - tam ir ārkārtīga nozīme. Ticēt, ka valodas uzbūvē darbojas valodas labais gars, tam ir liela nozīme. Šī sajūta var tikt izbūvēta arī tālāk, var tikt izbūvēta tiktāl, ka apzinās: mēs, cilvēki, runājam; dzīvnieki vēl nevar runāt, tie augstākais ir tikai artikulētas valodas aizsākumi. - Mūsu laikos, kur visu grib izdzēst, arī skudrām un bitēm taču pieraksta valodu. Bet tas taču ir muļķības attiecībā pret īstenību. Tas viss ir izbūvēts, balstoties spriedumu formā, uz kuru es jau bieži esmu vērsis uzmanību. Mūsdienās ir dabas filozofi, kuri šķiet paši sev ļoti gudri un kuri saka: kāpēc gan arī augiem nevarētu būt gribas un sajūtu dzīve? Ir taču pat tādi augi, tā saucamie gaļēdāji augi, kuri, kad tuvumā pielido mazi dzīvnieciņi, tos pievelk un tad aizveras, kad dzīvnieciņš ir ielīdis iekšā. - Tās tātad ir būtnes, kas šķietami ar gribu izturas pret to, kas nonāk tuvumā. Bet šādas ārējas pazīmes nedrīkst izmantot gribas raksturošanai. Ja ir runa par kādu šādu uzskatu, tad es parasti saku, pie tam izmantojot tās pašas loģiskās formas: es zinu vienu lietu, kas arī gaida, kamēr tuvumā nonāk kāda dzīva būtne, tad uzņem to un tur sevī. Tās ir peļu lamatas. Tikai ārēji apskatot peļu lamatas, to tāpat varētu uzskatīt par pierādījumu, ka peļu lamatas ir dzīvas, kā mušķērāja auga izturēšanos par pierādījumu šī auga apziņai.

   Ir jāiegūst spēcīga apziņa par to, ka artikulēta runāšana ir cilvēku īpašums. Cilvēkam arī jāapzinās, kādas pasaulē ir viņa attiecības ar pārējām trīs dabas valstībām. Kad viņš to ir apzinājies, viņš zina, ka viņa Es būtiski līdznosaka viss, kas ir valoda. Mūsdienās arī runāšana cilvēkiem ir kļuvusi par kaut ko ļoti abstraktu. Bet es gribētu jums kaut ko atgādināt, no kā jūs atkal varat gūt respektu pret valodu. Kad ļoti senos laikos, piemēram, jūdu kultūrā - bet vēl noteiktāk izteikts tas ir vēl senākām kultūrām - kulta pārstāvji, kulta pārvaldītāji, priesteri kulta norisēs nonāca pie noteiktiem jēdzieniem, tad viņi pārtrauca runu un zināmus apzīmējumus augstām būtnām deva nevis ar vārdiem, bet gan apklusa un izdarīja tikai atbilstošo eiritmisko žestu, un tad runāja tālāk. Tā piemēram, vārds, kas šodien mums skan pavisam abstrakti un ebreju valodā izteica “es esmu es-esmu”, nekad netika izrunāts, bet gan runa vienmēr gāja līdz tam, tad tika parādīta zīme, tad runāšana tika turpināta. Tas nozīmēja, izpausti ar žestu, “neizrunājamo Dieva vārdu cilvēkā”. Kāpēc to tā darīja? To darīja tāpēc, ka, ja šis vārds tā vienkārši tiktu izrunāts un atkārtots, tad cilvēki ar savu toreizējo jūtīgumu būtu tikuši apdullināti. Vēl bija skaņas un skaņu savienojumi, ar kuriem seno kultūru cilvēki varēja tikt apdullināti, tik spēcīgi tie iedarbojās uz viņiem. Pār cilvēkiem, izrunājot vai klausoties šādus vārdus, nāktu kas līdzīgs kā bezsamaņas sajūta. Tāpēc runāja par “neizrunājamo Dieva vārdu”. Tam bija liela nozīme. Un aprakstītu jūs to varat atrast tajā, ka tiek teikts: tikai priesteri un arī viņi tikai īpašos gadījumos drīkst izrunāt šādus vārdus, jo citādi, izrunājot tos tam nesagatavotiem cilvēkiem, debesis un zeme sabruks. Tas nozīmē, cilvēks zaudēs samaņu. Tādēļ šādu vārdu izteica ar žestu. Tātad, kas patiesībā ir valoda, tas tika izteikts ar šādu sajūtu. Bet šodien cilvēki nedomājot pļāpā par visu. Mēs šodien vairs nevaram variēt sajūtas, un ļoti reti ir kļuvuši tie cilvēki, kuriem, neesot sentimentāliem, lasot kādu romānu, piemēram, saskrien asaras acīs. Tas mūsdienās ir kaut kas tiešām atavistisks. Dzīvā sajūta par to, kas ir atrodams valodā un valodas sajūtā, ir ļoti notrulinājusies.

   Tas ir kaut kas, kam starp daudzām citām lietām, arī ir atkal jātiek atdzīvinātam un no kā, ja mēs to atdzīvināsim, varēsim mācīties skaidri just, kas ir runā. Mēs daudz kam savā Es-sajūtā, ka mēs jūtamies kā personība, pateicamies tieši valodai. Un cilvēkā var pacelties pat līdz kaut kam līdzīgam lūgšanas noskaņai sajūta: es dzirdu runāšanu valodā ap mani, ar to manī no valodas ieplūst Es spēks! - Ja jums ir šī sajūta par Es izsaukšanas svētumu caur valodu, tad jūs ar dažādiem pasākumiem varēsiet to modināt arī bērnos. Un tad jūs Es-sajūtu bērnos modināsiet tieši nevis egoistiskā veidā, bet gan citā veidā. Jo Es-sajūtu bērnā var modināt divos veidos. Ja to modina nepareizi, tad tas tieši uzkurina egoismu, ja to modina pareizi, tad tas uzkurina gribu, dod pašaizliedzību, veido dzīvi saskaņā ar ārpasauli.

   Tas, ko es runāju, ir pateikts jums kā tas, kam būtu jācaurauž jūs kā audzinātājus un skolotājus. Pielietojumu tam jūs atradīsiet valodas mācības stundu veidošanā. Kā praksē to var cauraust ar apziņu, lai modinātu bērnā personības apziņas sajūtu, par to turpināsim runāt rīt.

 

Rudolfs Šteiners, Audzināšanas māksla - Metodika un didaktika.
Cilvēkmācība un audzināšanas māksla. (fragments)

/ www.lasitava.lv /

 

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv