www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Jurģis, Juris, Georgs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Potes. Mazs dūriens- lielas sekas05.08.2009

POTES

MAZS DŪRIENS – LIELAS SEKAS

 

Matiasa Klausnera (Mattias Klaußner) intervija

ar dr. Kristofu Taucu (Cristoph Tautz), „Flensburger Hefte” nr. 99, 1/2008.

 

Dr. Cristoph Tautz ir zinātnieks, pediatrs, pētnieks bērnu audzēju imunoloģijas jomā un antroposofs; kopš 1978. gada bērnu nodaļas vadītājs Herdekas klīnikā Vācijā.

 

Ir pieņemts domāt, ka potes ir palīdzējušas iznīdēt bīstamas infekcijas un epidēmiskas slimības, taču tas tā šķiet tikai tad, ja aplūko medicīnas vēsturi pavirši. Nopietnā zinātne kopš Heizenberga (Heisenberg), tātad kopš vairāk kā 100 gadiem turas pie pārliecības, ka būtiskie mūsu pasaules fenomeni nav pilnībā izskaidrojami ar cēloņu un seku principu.

Bieži var dzirdēt, ka vecāki apšauba komplikāciju iespēju no potēm, ja reiz viņu ārsts pastāv uz to, ka bērns esot noteikti jāvakcinē. Tai pat laikā Paula Ērliha (Paul-Ehrlich) institūts, kura kompetencē ir jauno vakcīnu akceptēšana, ir publicējis sarakstu ar šai ziņā aizdomīgiem gadījumiem, piem., neatgriezenisko epilepsiju, neirodermitu, kas tikuši izraisīti ar potēm, kā arī ar gadījumiem, kad tika izraisīta tieši tā slimība, pret kuru tika saņemta pote, piem., garais klepus. Turklāt tur ir publicēta atziņa par to, ka inficēt ar slimību citus var tikai potētais bērns (avots: 2008. g. marts).

http://www.pei.de/DE/infos/fachkreise/pharmakovigilanz/db/db-1/db-1-node.html

 

Arī starp pošu aizstāvjiem jau ir tādi, kuri pēdējā laikā pauž lielas šaubas attiecībā uz poti pret dzemdes kakliņa vēzi. Tās pieļaušanas procedūra netika noslēgta, un agresīva, nekritiska reklāmas kampaņa par šo ļoti dārgo poti izraisa attaisnotas bažas, ka šeit veselība spēlē ļoti pakārtotu lomu, drīzāk tādējādi vienkārši augstā stilā tiek taisīta nauda. Nāves gadījumi tieši pēc šīs potes saņemšanas netiek ņemti nopietni, jo, lūk, nevarot pierādīt kopsakarību – tā aizstāvas „farmaceitu cunfte”. Savukārt ārsti sit trauksmi - par laimi.

 

Tātad, tā vietā, lai godīgi apskaidrotu vecākus, daudzi ārsti, farmaceiti un ierēdņi vienkārši aizmālē viņiem acis, pieprasot pierādījumus attiecībā uz iebildumiem, lai arī no savas puses neuzskata par nepieciešamu sniegt nekādus pierādījumus pošu lietderīgumam, iztiekot vienīgi ar apgalvojumiem un biedēšanu. Otrā frontes pusē atrodas izmisuši bērnu vecāki, kuri cieš no komplikācijām pēc potēm. Jā kāds no ārstiem mutiski arī pieļauj tādu iespēju, tad tas tomēr nekur netiek dokumentēts un darīts zināms sabiedrībai. Pārāk lielas ir bailes no atlīdzinājuma pieprasījumiem. Tādēļ aizdomīgi gadījumi netiek pētīti, bet gan noklusēti.

 

Kā var palīdzēt vecākiem pieņemt apzinātu lēmumu attiecībā uz savu bērnu potēšanu? Vienīgi ar nopietnu apgaismošanu, kas atklāj visas kopsakarības, nevis kādu apsūdz un nosoda. Turklāt vecāki, kurus šī nelaime ir skārusi, var atrast palīdzību un padomu sekojošās interneta lapās:

 

http://www.impfschaden.info/

http://www.individuelle-impfentscheidung.de/

 

Organisms reaģē uz poti ļoti individuāli

 

M.K.: Vai Jūs, lūdzu, varat īsi aprakstīt, kas ir pote, kas ir aktīva un pasīva imunizācija?

Ch.T.: Pote ir, pirmām kārtām, kādas vielas ievadīšana organismā to iešpricējot, ieskrāpējot vai ieņemot caur muti, kas rosina organismu uz to reaģēt un izstrādāt kaut kādas aizsargvielas vai antiķermenīšus. Tā būtu aktīvā imunizēšana. Pasīvās imunizēšanas gadījumā ķermenī ievada antiķermenīšus saturošus sērumus, kuri iedarbojas ātri – dažu stundu laikā –, bet kurus organisms dažu nedēļu laikā atkal noārda.

M.K.: Te tad tomēr viennozīmīgi darbojas cēloņu un seku princips; ar potes vielu es latenti izraisu slimību, un ķermenis uz to reaģē, veidojot antiķermenīšus pret šo slimību un vairs nesaslimst. Vai tā var teikt?

Ch.T.: Tas ir mērķis, taču interesanti ir tas, ka ne visi organismi tiek uzrunāti vienādi. Te pastāv lielas individuālas atšķirības. Apmēram 10% bērnu var potēt kā grib, neizraisot nekādu reakciju un nepanākot nekādu imunizāciju. Katrs organisms ļoti individuāli atbild uz šo notikumu, uz šo konfrontāciju ar pasauli, kas šajā gadījumā ir pote – tiktāl individuāli, ka dažs labs var vispār izvairīties no jebkādas atbildes uz šo izaicinājumu. 5 – 10% visu pret masalām potēto bērnu vienkārši nekādi uz to nereaģē. Taču tas nenozīmē, ka viņi nevarētu būt imūni pret masalām arī bez pierādāmi sekmīgas potes. Šajā jomā mums vienkārši vēl ir ļoti daudz kas nav zināms.

 

Ne katrs saslimst ar masalām

 

M.K.: Man kā nemediķim tas nav līdz galam saprotams. Es iešpricēju cilvēkam kādu slimību un ceru, ka viņš pēc tam varbūt būs imūns pret šo slimību. Kādēļ tad es vispār ievadu cilvēkā šo slimību? Varētu taču būt arī tā, ka šim cilvēkam nemaz nebūtu jāsaslimst ar šo slimību!

Ch.T.: Pilnīgi pareizi, un tas ir izšķirošais punkts. Ja aplūko dzīves posmu, kas norit uz Zemes, var konstatēt, ka ne visi bērni saslimst ar masalām, lai arī ir vai ir bijuši ciešā kontaktā ar masalu slimniekiem. Vēl vairāk, pie viņiem pat nav atrodami antiķermenīši. Man jāatkārto, ka viss šis lauks ir ļoti nepietiekami izpētīts.

M.K.: No manas sievas grūtniecības laikā sieviešu ārsts pieprasīja noteikti iztaisīt poti pret masaliņām, jo ar titru nevarēja pierādīt nekādus antiķermenīšus viņas organismā. Savukārt viņas māte apgalvoja, ka bērnībā viņa ir izslimojusi masaliņas. Te, tātad, būtu gadījums, kas apstiprina Jūsu teikto. Vai tad nav atbilstošu pētījumu šajā virzienā?

Ch.T.: Tas neapšaubāmi tā ir. Viss imunoloģijas sektors ir ļoti maz izpētīts. Piemēram, par imūnās sistēmas attīstību pirmajā dzīves gadā ir zināms gaužām maz. Tieši tādēļ pošu politika attiecībā uz šo vecumposmu ir stigri kritizējama. Ir absolūti nesaprotami, kādēļ šajā laikā, par kuru ir tik maz zināms, tiek tik daudz potēts, jo taču nevienam nav ne jausmas, kas tādējādi tiek nodarīts zīdaiņa imūnai sistēmai. Tas ir ārkārtīgi bezatbildīgi.

 

 

 

 

Par ilgstošām pošu sekām mēs neko nezinām

 

M.K.: Tātad, zīdaiņa vecumam būtu jāpieiet daudz atbildīgāk un smalkāk, tieši neattiecinot uz to cēloņu un seku principu. Vai tas nozīmē, ka īstenībā atsevišķo sistēmu vai vielu attiecības ir sarežģītākas nekā mēs parasti pieņemam?

Ch.T.: Viscaur. Sevišķi imunoloģijas jomā, kur, kā zināms, ne vienmēr darbojas šis princips, mēs neko nezinām par ilgstošām pošu sekām. Nav nevienas studijas šai virzienā par pošu vielām, kas pašlaik ir apritē. Pastāvošās studijas aptver maksimāli laika posmu no 40 dienām pēc potes ievadīšanas.

M.K.: Bet taču vienmēr tiek apgalvots, ka plašas pošu programmas, kā piem., pret bērnu paralīzi vai bakām, bijušas viscaur veiksmīgas. Šādas slimības ar pošu palīdzību esot gandrīz iznīdētas. Vai tās nav praktiskas studijas par ilgstošo pošu iedarbību?

Ch.T.: Tas ir liels jautājums. Tā tas tiek teikts par bakām, taču mēs nezinām, kā noritētu bakas, ja mēs nebūtu potējuši. Ar tuberkulozi tas ir nedaudz vieglāk pārskatāms. Tiek apgalvots, ka tuberkuloze ir gandrīz pilnīgi pazudusi pateicoties atbilstošas vakcīnas vielas atklāšanai. Taču tas pavisam droši tā nav. Jau pateicoties higiēnisko apstākļu uzlabošanai vien tuberkuloze bija krietni atkāpusies. Kad tika atklāts tuberkulozes bacilis, tā jau bija samazinājusies par 50%, un saslimšanas gadījumu līkne visai strauji gāja uz leju, tā kā brīdī, kad tika atklāta vakcīna pret tuberkulozi, tā pastāvēja tik mazā mērā, ka to nekādā gadījumā nedrīkst piedēvēt tikai potēm. Tas pats tika novērots arī attiecībā uz citām slimībām.

 

Replacement

 

Tas būtu viens. No otras puses, ir zināms, ka ar potēm var gan gandrīz iznīcināt noteiktu slimību ierosinātājus, taču tad tie tiek aizvietoti ar citiem. Šo principu sauc replacement – aizvietošana.

M.K.: Vai Jūs varat minēt kādu piemēru?

Ch.T.: Šai sakarā man nāk prātā, piem., HIB-pote jeb hemo-influenca-B pote pret bakteriālo smadzeņu plēves iekaisumu (meningītu) un pret uzgāmura iekaisumu. Ar šīs potes ieviešanu bija vērojama visai masīva speciāli šo invazīvo slimību atkāpšanās, taču jāredz arī tas, ka kopīgs smadzeņu iekaisumu gadījumu skaits ir palicis tas pats. Tas nozīmē, ka tagad nāk citi šīs slimības ierosinātāji, šajā gadījumā tie ir pneimokoki. Šeit HIB-dīglis tika aizvietots ar pneimokokiem. Tas ir viens aizvietošanas veids.

Vēl viens piemērs. Līdz ar valsts ievadītās pošu programmas īstenošanu Somijā, tur vairs praktiski nav masalu encefalīta gadījumu, taču smadzeņu plēves iekaisumu skaits ir palicis tas pats. Vienkārši iepriekšēja uzbudinātājs tika aizvietots ar citiem.

M.K.: Tātad, arī tas nav gluži pierādījums cēloņu un seku likumam, drīzāk gan tam, ka kopsakarības patiešām ir visai sarežģītas.

Ch.T.: Katrā ziņā. To var labi redzēt uz pneimokoku piemēra. Pret tiem pastāv vakcīna, kas sastāv no 7 jeb noteiktā ziņa 23 komponentiem – no vispār iespējamiem 96 komponentiem. Tai mērā, kādā šī vakcīna tiek pielietota, citas šo 96 komponentu daļas, kuras vakcīnā netiek pārstrādātas, kļūst aktīvas un aizvieto tās, kuras ar vakcīnu tika dezaktivētas vai iznīcinātas. Tas attiecas uz pneimokokiem un uz pirmo vakcīnu pret vēzi – HPV. Arī tur jāredz, ka vīrusu vietā, kuri tiek iznīcināti, nāk citi, kuru līdz šim nebija. Tātad, arvien no jauna var vērot šo replacement. Tas norāda uz to, ka baktēriju un vīrusu pasaulē mums ir darīšana ar kādu lielu ekoloģisku, smalki sabalansētu sistēmu, kurā mēs gan varam ik pa laikam iejaukties, taču tā neļauj mums izvest sevi no līdzsvara.

M.K.: Vai varētu teikt, ka, kamēr mēs, manipulējot ar potēm, cenšamies kaut ko sasniegt vienā vietā, mēs radām citā vietā to, kas bez mūsu iejaukšanās nebūtu radies? Vai arī citiem vārdiem: ka mēs ar savu nekompetentu iejaukšanos aizkavējam kādu pozitīvu attīstību, kas citādi būtu notikusi pati par sevi.

Ch.T.: Katrā ziņā tas ir pētāms jautājums.

M.K.: Vai tā ir aktuāla pētniecības tēma?

Ch.T.: Cik es zinu, nē. Šīs fenomens tiek arvien no jauna novērots, bet to neviens īsti nesaprot, un tādēļ tas tiek praktiski ignorēts.

M.K.: Tātad, pēc Morgensterna: „Kas nevar būt, tas būt nedrīkst”?

Ch.T.: Apmēram uz to pusi. Tas tiek vienkārši apiets, vai arī uz to reaģē tik primitīvi, ka saka: Nu, labi, tad mēs izveidosim vakcīnu arī pret šīm jaunajām baktēriju populācijām. Piemēram, attiecībā uz HIB-slimību tika teikts: Tā kā veco dīgļu vietā ir nākuši pneimokoki, mēs vienkārši izveidosim vakcīnu pret pneimokokiem. Pastāv gan iespēja, ka, iznīcinot pneimokokus, mēs dabūsim multirezistentus stafilokokus – MRSA, pret kuriem tad vairs diez vai varēs tikt izstrādāta kāda iedarbīga vakcīna.

 

Pote nekad neārstē, tā tikai novērš

 

M.K.: Kā lai cilvēks orientējas mūsdienu pošu džungļos tā, lai uzreiz neieņemtu krasu pozīciju par vai pret potēšanu? Pašlaik gandrīz jau var runāt par sava veida potēšanas māniju, jo pret ikvienu sāpīti un kaitīti ir vai ir gaidāmas potes. Vai potēšanu var uztvert kā dziedniecības metodi?

Ch.T.: Neviena pote nekad neārstē. Pote tikai kaut ko novērš.

M.K.: Acīmredzot dziedināšana ir tomēr kaut kas cits nekā tikai slimības apspiešana vai novēršana. Vai Jūs kā pieredzējis bērnu ārsts antroposofiskajā klīnikā nevarētu pastāstīt, ko saka antroposofija par potēm?

Ch.T.: Ja ņem vērā antroposofijas atziņu par atkārtotajām Zemes dzīvēm, tad var teikt, ka ar potēm daudzas slimības šajā dzīvē var tikt novērstas, taču tādējādi tiek ietekmēts cilvēka attīstības process. Lekciju ciklā „Karmas atklāsmes” Rūdolfs Šteiners ir teicis, ka cilvēks nevar izbēgt no savas karmas. Karma vienmēr panāks savu, neskatoties ne uz ko, vai tās būtu potes vai higiēniskie pasākumi. Ja tiek iztraucēta tās darbība vienā virzienā, tā var uzņemt citu un izpausties citā formā. Šai skatījumā potes atņem cilvēkam organiskas pašdziedināšanas iespēju, jo kā tādu var uztvert slimības.

M.K.: Bet karmiska kopsakarība taču varētu darboties arī tad, ja es, saslimis, piemēram, ar vēzi, atrodu kādu, kurš mani izārstē. Mums ir grūti novērtēt visas karmas iespējas un vispār ar prātu kaut ko izrēķināt.

Ch.T.: Par potēm Rūdolfs Šteiners reiz izteica ļoti interesantu domu, kas skan apmēram šādi: Jūs varat mierīgi potēt bērnu pret bakām, ja vēlāk kompensējat šo iejaukšanos ar spirituālu audzināšanu. Tas nozīmē, ka ar paša spirituālo darbu, vai pateicoties atbilstošai audzināšanai, cilvēks var sasniegt tādu attīstības pakāpi, kāda citādi varētu tikt sasniegta caur slimību.

 

 

 

Sacietējumi ētermiesā

 

M.K.: Tātad varētu būt, ka manai ētermiesai ar poti tiek nodarīts „kaitējums”, kas paliek neliels vai tiek izlīdzināts, ja es ar noteiktiem spirituāliem pasākumiem ļauju sevī ienākt zināmiem garīgiem spēkiem?

Ch.T.: Jā, jo spirituālais darbs padarītu ētermiesu atkal pieejamu garīgai pasaulei. Turpretī, ja tā ar potēm tiek sacietināta un līdz ar to tai tiek atņemta attīstības iespēja, ko tai dotu slimība, tad spirituālā audzināšana padarītu ētermiesu atkal caurspīdīgāku iepretī tam, kas nāk no likteņa, t.i., no garīgās pasaules.

M.K.: Kas notiek ar ētermiesu potēšanas brīdī?

Ch.T.: No ārpuses vakcīnas formā tiek ievadīta sveša substance, un organisms tiek spiests uz to reaģēt. Tādējādi viņam tiek traucēts spert noteiktu attīstības soli tajā laikā, kad tam būtu jātiek spertam atbilstoši paša attīstības programmai. Ja slimība ir karmiska, tad tas, ko es karmas ziņā esmu uzņēmies veikt, iestājas tajā brīdī, kurā es to varu paveikt saskaņā ar savu likteni. Savukārt ar potēm dzīvē ienāk patvaļa.

Tas nozīmē, ka kaut kādā brīdī tiek veikta pote, bet šis brīdis neatbilst tam, kurā varbūt būtu aktuāls šis, karmiski noteiktais attīstības solis. Tas var būt pagātnes noteikts vai arī tajā var slēpties kāds uzdevums nākotnes vārdā. Tā kā ar poti tiek izraisīta ētermiesas sklerotizācija, kas noteiktā mērā aizkavē likumsakarīgo garīgo spēku iedarbību uz organismu. Ar atbilstošo spirituālo audzināšanu šos sacietējumus ētermiesā var atkal izkausēt, t.i., kā jau teikts, padarīt to atkal pieejamu savam liktenim, jeb garīgās pasaules iedarbībai.

M.K.: Vai Jūs, lūdzu, nevarētu vēl nedaudz smalkāk raksturot šo ētermiesas sacietēšanu jeb sklerotizāciju? Vai tās dēļ pārstāj funkcionēt arī noteiktas vielas? Kā to var iedomāties?

Ch.T.: Ētermiesa jau principā ir vesela. Ēteriskajā jomā atrodas mūsu reģenerējošie un dziedinošies spēki, un , ja es tagad iejaucos tajā no ārpuses ar nedabiskām, sintētiskām vai manipulētām vielām, kas ceļas no vīrusu vai bakteriālās jomas, tad tās ir vispirms svešas vielas, un ētermiesai jātiek ar tām galā. Atbilstot savai būtībai un pildot savu uzdevumu tā darīs visu, lai izvadītu šo svešo vielu no organisma; [tas nozīmē, ka tā būs spiesta novirzīt daļu savu spēku no aktuālā uzdevuma pildīšanas augošajā organismā].

M.K.: Kāda starpība attiecībā uz ētermiesu pastāv starp kādu vakcīnu un tableti pret galvas sāpēm?

Ch.T.: Tas ir labs jautājums. Vispirms abas paliek svešas vielas. Tabletei pret galvas sāpēm ir gan vairāk minerāls raksturs. Tā taču sastāv no minerālām, nedzīvām vielām. Turpretī vakcīnas, un it sevišķi t.s. dzīvās vakcīnas ir, kā var redzēt pēc to nosaukuma, dzīvas vielas. Kad tās tiek ievadītas organismā, tas ir spiests ar tām nodarboties vairāk un ilgāk. Tādēļ tieši attiecībā uz dzīvajām pošu vielām būtu derīgi zināt, ko organisms ar tām dara ilgāka laika gaitā, kā arī to, ko īsti šīs vielas paveic dotajā inkarnācijā.

Es domāju, ka ar dzīvajām vakcīnām tiek ielikts pamats kaut kam, kas daudz ilgāk noslogo organismu un ietekmē tā reakciju, nekā tas ir ieņemot jebkādu minerālo substanci. Turklāt šīm vakcīnām ir lielākoties dzīvniecisks raksturs, t.i., tā piemīt pašām sava vitalitāte un savs raksturs, kas cilvēka organismam dabiski ir svešāks, nekā var būt jebkāds minerāls.

M.K.: Ja padomā par dzīvības attīstības pakāpēm evolūcijas gaitā, tātad, par minerālo, augu (ieskaitot ēterisko), kā arī dzīvniecisko un cilvēcisko (ieskaitot astrālo) pakāpi, tad potējot tādā veidā, kā tas tiek praktizēts, notiek neaprēķināmi dažādu ēterisko, cilvēcisko un dzīvniecisko jomu sajaukumi. Vai tas ir kaut cik izpētīts?

Ch.T.: Tas ir gaužām maz izpētīts.

M.K.: Apbrīnojami! Tas skan nedaudz pēc tādas vientiesīgas riņķī apkārt eksperimentēšanas ar cilvēku, nevis pēc nopietnas zinātnes, lai arī pošu pētniecība viscaur gribētu tikt uzskatīta par tādu.

 

Virspusēja saskarsme ar pasauli

 

Ch.T.: Šai kontekstā man šķiet svarīgs vēl viens aspekts. Agrāk bija vēl rijamās potes, bet šodien mēs ievadām cilvēkā visas potes vienīgi caur injekcijām, līdz ar to tās nokļūst organismā nedabiskā ceļā. Ar dziļām injekcijām nevar tikt rosināta mūsu skaidrošanās ar pasauli.

M.K.: Vai Jūs ar to domājat, ka tad, kad mēs dzīvē nonākam saskarsmē ar pasauli, tas notiek dabiski, savukārt ar injekcijām šī saskarsme tiek provocēta mākslīgi?

Ch.T.: Tieši tā. Dabiskā kārtā es taču saskaros ar ārpasauli caur paša virsmu. Tā var būt kādas maņas virsma, āda vai kuņģa-zarnu kanāls, arī elpošanas joma. Vienmēr runa ir par virsmām. Un satikšanās ar pasauli var notikt arī garīgajā sfērā. Ja man, piemēram, ir darīšana ar otra cilvēka reakciju un pretreakciju, tad, teiksim, ar viņa holēriskā temperamenta izvirdumu tiek ietekmēti mani ķermeniski-dvēseliskie procesi, teiksim, sirds frekvence un daudz kas cits. Tas viss pieder pie dabiskas skaidrošanās ar manu pasauli, kurai ir cita kvalitāte nekā mākslīgai, ar injekciju izraisītajai.

M.K.: Šai sakarā man šķiet īpaši interesanta garīga virsma. Kad, piemēram, bērns saslimst, tas liek sarosīties visai viņa sociālai videi: vecākiem, ģimenes locekļiem, bērnudārzam vai skolai, un tas viss atkrīt, ja es potēju, vai ne?

Ch.T.: Jā, šīs sociālās attiecības ir sevišķi svarīgas smago slimību gadījumos. Vispirms slimībai ir individuāla nozīme, proti, tai ziņā, ka tā tiek kāda organisma piedzīvota – augstākā mērā individuāls darbs! Taču šim procesam ir arī sociāli nozīmīga puse. Iesaistot tajā sociālo vidi, tajā tiek izraisīti tādi notikumi, kādi citādi nebūtu notikuši.

M.K.: Ja es kā bērns kādas slimības laikā tieku labi kopts un aprūpēts, tas var ļoti stiprināt manu uzticēšanos un, proti, sev pašam, tādēļ, ka es šo slimību esmu pārvarējis, un tāpat uzticēšanos tēvam, mātei un visiem procesa dalībniekiem. Es uzskatu šo pievēršanās iespēju bērnam par ārkārtīgi svarīgu faktoru laikā, kad tā arvien vairāk tiek aizstāta ar dažādām programmām.

Ch.T.: Sakarā ar potēm tas patiešām ir ārkārtīgi svarīgs aspekts, kas būtu jāpārrunā.

 

Ar potēm tiek bloķēta pieeja garīgai pasaulei

 

Lielākoties Šajā vietā es gribētu minēt divus citātus no Rūdolfa Šteinera lekcijām, kurus es lūdzu Jūs komentēt. Viņš, piemēram, saka:

 

„Ir vēl kaut kas, kas nākotnē spēlēs lielu lomu: cilvēki atklās noslēpumus, saņems savās rokās līdzekļus, ar kuriem viņi varēs diriģēt attiecības, saistītas ar slimību procesiem, arī ar vairošanās procesiem, ievirzīt tos noteiktā veidā. (...) Materiālistiskā laikmetā, izejot no zināmām aprindām, tiek izsekots mērķis paralizēt jebkādu cilvēces spirituālo attīstību, padarīt to neiespējamu; novest cilvēkus tik tālu, ka viņi noraidīs, vienkārši savu temperamentu, savu raksturu dēļ noraidīs visu spirituālo, uzskatīs to par blēņām.”

Šāda tendence tiks arvien vairāk padziļināta; šodien tā jau ir vērojama atsevišķos cilvēkos. Cilvēkos tiks radīta nosliece uztvert visu spirituālo, garīgo kā muļķības, kā neprātu! To tiks mēģināts sasniegt izgudrojot atbilstošas potes. Tāpat, kā savā laikā tika atklāti noteikti līdzekļi aizsardzībai no slimībām, tā tiks atklātas arī vakcīnas, kuras tā ietekmēs cilvēka miesu, ka tā nesniegs dvēselei iespēju sekot savām spirituālām nosliecēm. Cilvēki tiks potēti pret tieksmi uztvert garīgās idejas, katrā ziņā pēc tā tieksies. Tiks mēģināts atrast vakcīnas, no kurām cilvēks jau bērnībā pazaudēs jebkādu tieksmi pēc garīgās dzīves.”·

 

Un citā vietā R.Šteiners saka sekojošo:

„Tātad, tiks atrasts līdzeklis, kāds materiālais līdzeklis, ar kuru cilvēku noteiktā vecumā var sapotēt, un tad, pateicoties šai potei, viņš attīstīs savus talantus. Šāda tendence viscaur pastāv. Tā atrodas tiešā arimaniskās attīstības virzienā: ne vairs dibināt skolas, lai bērnus mācītu, bet gan potēt viņiem zināmas vielas. To jau var... Taču tādējādi cilvēks tiks pataisīts par automātu. Šādā ceļā tiktu ārkārtīgi paātrināts tas process, kas citādi būtu sasniedzams ar domāšanu, ar audzināšanu, kuras mērķis būtu attīstīt domāšanu. Pastāv substances, ar kurām var panākt, ka cilvēks, kuram tās tiek iepotētas, teiksim, 7 gadu vecumā, mierīgi varētu iztikt bez pamatskolas izglītības; proti, viņš kļūtu par domas ražojošo automātu. Viņš būtu ārkārtīgi gudrs, taču viņam par to nebūtu nekādas apziņas. Tā, lūk, darbotos šāda gudrība. Bet cik daudzi jau šodien nepiešķir nekādas nozīmes tam, vai cilvēkam ir kāda iekšēja dzīve vai nav, ka tik viņš ārēji skraida apkārt un dara šo vai to! (...) Šāda attieksme pret dzīvi izplatās arvien vairāk, un, galu galā, kas šādam cilvēkam varētu būt pievilcīgāks, kā atrast raksturoto poti tā vietā, lai gadiem ilgi nomocītos ar bērna audzināšanu un izglītošanu! Ar šādu poti tiktu sasniegts tas, ka ētermiesas saikne ar fizisko miesu kļūtu vaļīgāka, bet, tikko ētermiesa kļūst vaļīgāka, tūlīt sākas ārkārtīgi dzīva spēle starp universu un ēterisko miesu, un cilvēks kļūst par automātu. [Lai tas nenotiktu], fiziskai miesai šeit uz Zemes jātiek izaudzinātai ar garīgo gribu.”·· Tas izklausās diezgan dīvaini, gandrīz vai kā fragments no Hakslija romāna „Skaistā jaunā pasaule” (Huxley, Schöne neue Welt). Vai tas varētu nozīmēt, ka ar arvien vairākām potēm arvien vairāk tiek iedragāta mūsu individuālās izšķiršanās spēja jeb mūsu garīgā identitāte?

 

Ch.T.: Es esmu ilgi domājis par šo citātu un varu tikai sākotnēji noformulēt savas domas par to. Par arimanisku izglītību var uzskatīt tādu, kas ir stipri orientēta tikai uz materiālo pasauli. Šāda orientācija arī audzināšanas jomā vedīs pie tā, ka bērns arvien vairāk tiks aplūkots ļoti vienkārša cēloņu un seku principa gaismā, piem., viņš tiks pēc iespējas agrāk konfrontēts ar kompjūteru, ar elektroniku, kas jau pašlaik lielā mērā nosaka mūsu dzīvi. Tā būtu ļoti materiāla, tieša prasība audzināšanai, ļoti materiālistiski orientēta audzināšanas forma.

Šādas izglītības kontekstā būs arvien mazāk iespējams attīstīt fantāziju, fleksibilitāti, apgūt māksliniecisku pasaules redzējumu. Līdz ar to arī viss ēteriskās miesas dzīvīgums tiks paralizēts, pārvērsts par abstraktām formulām – tātad, radošā procesa vietā priekšplānā tiks izvirzīta vienkārša produktivitāte. Arī slimības tiks aplūkotas tikai no ārpuses. Kurš saslimst, ir upuris un slimības izraisītājs – kāds svešs elements, kas jāizraida vai jāiznīcina. Tādējādi slimība tiks aplūkota kā kaut kas tāds, kas piemeklē cilvēku tikai no ārpuses.

M.K.: Šāda uzskata pamatā atkal ir ļoti mehānisks cilvēka tēls.

Ch.T.: Tieši tā, saslimušais vienmēr ir tikai upuris. Šādi slimības problemātika tiek reducēta tikai uz kauzalitāti un nemaz netiek ņemtas vērā tās dziļākās, patiesās dimensijas.

 

Nepotētie bērni nav slimīgāki par potētajiem

 

M.K.: Kāda ir Jūsu pieredze ar potētiem un nepotētiem bērniem? Ko var paveikt potēšana un kādas sekas var izraisīt nepotēšana?

Ch.T.: Bērni, kuri nav potēti, pavisam droši nav slimīgāki.

M.K.: Bieži nākas dzirdēt par bezatbildīgiem vecākiem, kuri neļauj potēt savus bērnus. Katrā ziņā pastāv studijas, kas parāda, ka agri sapotētiem bērniem biežāk ir nepieciešama ārsta palīdzība, nekā nepotētiem. Vai Jūs varat to apstiprināt?

Ch.T.: Te ir jābūt piesardzīgiem un jāskatās, ko var vērot pie bērniem, kuri ir saņēmuši visas potes. Pēc savas pieredzes es viscaur varu teikt, ka potētie bērni biežāk cieš no „banālām” slimībām, nekā tie, kuri netika nemaz vai gandrīz nemaz potēti. Ir vesela virkne studiju, kas dokumentē šo fenomenu arī uz daudzbērnu ģimeņu piemēra.

Arī t.s. „Parsifala studiju” var interpretēt šajā ziņā. Te tika salīdzināts antroposofiski orientētais dzīves stils ar konvencionālo, un rezultāts bija tāds, ka maz pošu, maz antibiotiķu, maz temperatūru nositošo līdzekļu ir nepārprotami saistīts ar mazāku alerģijas risku. Tā kā nekādā gadījumā nevar teikt, ka potēšana ved pie tā, ka visa populācija kļūst veselāka.

Ir vēl viena liela Alboniko (Šveice) un viņa kolēģu studija, kuras gaitā tika izpētīti 300 pieaugušo cilvēku. Viena grupa tika ārstēta no kaut kādas slimības, un otra – no vēža. Salīdzinot viņu anamnēzes, varēja redzēt, ka saslimušie ar karcinomu bērnībā bija samērā veselīgi – viņi tikuši cītīgi potēti, nav piedzīvojuši augstu temperatūru un nav nemaz vai gandrīz nemaz slimojuši ar bērnu slimībām. Secinājums šajā gadījumā bija tāds, ka bērnībā izslimotās bērnu slimības var noturīgi un pozitīvi ietekmēt cilvēka veselību.

M.K.: Vai studijās tiek iekļauts arī jautājums par garīgo attīstību?

Ch.T.: Es nepazīstu nevienu studiju, kas pētītu arī garīgo vai sociālo spēju attīstību, taču es personīgi domāju, ka bērnībā piedzīvotās slimības padara cilvēku dvēseliski-garīgi uztvērīgāku, nekā viņš būtu, ja slimības tiktu apspiestas. Katrā ziņā es domāju gan, ka ar potēm var tikt ietekmēta garīga attīstība.

M.K.: Droši vien ir grūti pierādīt, ka pote var būt par UDHS sindroma cēloni, bet to nevar arī izslēgt, vai ne?

Ch.T.: Pareizi, bet es principā nedomāju, ka pastāv monokauzālās attiecības. UDHS gadījumos nevar vainot tikai potes, taču tās pavisam droši ir viens no daudziem faktoriem, kas visi kopā noved pie šīs parādības. Šeit ir jāformulē piesardzīgi.

 

 

 

 

 

Alumīnija hidroksīds

 

Ir vēl viens punkts, kas ir jāmin sakarā ar tēmu „Potēšana un garīgā jeb neironālā attīstība”. Ir viscaur attaisnotas aizdomas, ka alumīnija hidroksīds vakcīnās aizkavē nervu nobriešanu, ved pie nervu nobrišanas traucējumiem.

M.K.: Vai Jūs varētu, lūdzu īsi paskaidrot, kas ir alumīnija hidroksīds un ko tas meklē vakcīnās?

Ch.T.: Visas vakcīnas satur alumīnija hidroksīdu, sava veida aizkavējošo komponenti, lai potē darbojošās viela netiktu atbrīvota par strauju.

M.K.: Vai tas ir nepieciešams?

Ch.T.: Tas ir zem jautājuma, katrā ziņa tas ir iekšā, turklāt tādā mērā, ka jau vienā potē tā daudzums pārsniedz devu, kuru var uzskatīt par nebīstamu.

M.K.: Tas nozīmē, ka ar vienu poti es saņemu alumīnija hidroksīda devu, kas pārsniedz noteiktu limitu?

Ch.T.: Tieši tā. Viena pote pārsniedz kādas amerikāņu organizācijas noteikto alumīnija hidroksīda normu cilvēka organismā.

M.K.: Un ko principā paveic alumīnija hidroksīds?

Ch.T.: No eksperimentiem ar dzīvniekiem par šo vielu ir zināms, ka tā nomāc vai vismaz iztraucē nervu nobriešanas procesu un, proti, tādā mērā, ka mielina apvalciņi,  kuri nerviem ir nepieciešami kā barība, attīstās sliktāk. Tādējādi tiek iztraucēta nervu funkcija vai pat vispār to attīstība. Šajā kontekstā rodas jautājums, vai tādas neirodeģeneratīvās slimības kā izkaisītā skleroze, Alcheimers, autisms vai arī daļējs produktivitātes traucējums, arī UDHS, nav attiecināmas uz šo cēloni.

M.K.: Vai ir kādi pētījumi šai virzienā?

Ch.T.: Nav neviena, kuru tas patiešām interesētu. Tie, kuriem par to ir interese, nevar veikt šos pētījumus, jo viņu ir ļoti maz, un viņiem pretī stāv milzīga lobiju armija, kas prot to nepieļaut.

M.K.: Runājot par potēm, nāk klajā patiešām negaidīti fenomeni. Es gan līdz šim naivi ticēju, ka viss ir pamatīgi izpētīts. Tā jau tam īstenībā vajadzētu būt.

Ch.T.: Jums taisnība un, pirmām kārtām, tādēļ, ka tās ir procedūras, kuras tik ļoti nosaka bērnu attīstību, ka būtu svarīgi parādīt vecākiem, kādu atbildību viņi šai ziņā uzņemas iepretī saviem bērniem.

 

Personīgā atbildība

 

M.K.: Ko Jūs sakāt vecākiem, kuri atnāk pie Jums un saka: Es nezinu, vai man jāpotē bērns vai nē? Ko Jūs viņiem iesakāt?

Ch.T.: Es viņiem neko neiesaku. Es mēģinu nonākt ar viņiem pie sarunas. Tieši šodien pie manis bija viena māte ar nepilnus četrus mēnešus vecu zīdaini un gribēja, lai viņas bērns saņemtu pieckāršo poti. Viņa esot ilgi domājusi un nonākusi pie secinājuma, ka grib, lai bērns saņem poti.

Es viņai teicu, ka tas ir labi, ka viņa ir pārdomājusi šo jautājumu, bet rosināju viņu aplūkot lietu vēl no viena redzespunkta, kas viņai varbūt nav zināms, proti, no potēšanas laika redzespunkta. Tad es viņai pastāstīju par alumīnija hidroksīdu un minēju, ka nepastāvot drošu norādījumu uz to, ka šī viela neietekmē optimālo nervu attīstību – drīzāk tieši pretēji. Pēc tam viņa ir izšķīrusies pagaidīt ar poti, kamēr bērns kļūs vecāks par vienu gadu.

Bet tas bija viņas pašas lēmums. Es neesmu devis viņai padomu gaidīt, es tikai izskaidroju kopsakarības, un pēc tam viņa ir nolēmusi pagaidīt. Manuprāt, tā ir laba konsultācijas forma: mazāk padomu, vairāk skaidrojumu, pēc tam pilnībā respektējot pašu vecāku lēmumu, lai kāds tas būtu.

Viena cita māte noteikti gribēja, lai viņas bērns saņemtu potes pret masalām, cūciņām un masaliņām. Es viņai esmu teicis, ka masaliņas bērnam nav sevišķi bīstamas. Tās drīzāk varētu apdraudēt viņu pašu, kas bija pirmajā grūtniecības laika trešdaļā. Māte to nezināja. Arī cūciņas nav bīstamas. Noteiktos apstākļos varētu pastāvēt nepieciešamība pēc masalu potes, taču vecumā no 1 līdz 12.-13. gadam risks no potes un no slimības ir apmēram vienādi liels. Katrā ziņā potes slēpj sevī zināmu risku.

M.K.: Cik liels tas ir?

Ch.T.: Tas nav zināms, taču ir arī nāves gadījumi no potēm.

M.K.: Bet bieži var dzirdēt, ka šādos gadījumos nevar konstatēt tiešu kopsakarību.

Ch.T.: Tā tiek teikts, bet paši ārsti, protams, zina, ka tāda kopsakarība pastāv.

Tātad, kad es minētai mātei paskaidroju šīs kopsakarības, viņa atbildēja, ka viņai tomēr esot bail no masalām un tādēļ viņa gribētu, lai bērns saņem šo poti. Tas arī ir kārtībā, un es nekad nemēģinātu viņu ietekmēt. Es viņai izstāstīju situāciju, cik vien labi varēju, un viņa ir pieņēmusi savu lēmumu, par kuru viņa ir uzņēmusies atbildību. Es šo lēmumu, protams, akceptēju. Kā ārsts es varu piedalīties šī lēmuma īstenošanā tieši tādēļ, ka tas nebija mans lēmums, mana izšķiršanās un līdz ar to mana atbildība.  

M.K.: Aktuālajā politikā gan ir vērojamas citas tendences. Vai jau tagad no valsts puses netiek pārāk daudz lemts atsevišķu pilsoņu vietā? Vai tam tā jābūt arī attiecībā uz veselību?

Ch.T.: Tieši attiecībā uz potēm pastāv liela vēlēšanās izslēgt iespēju cilvēkiem pašiem izšķirties. Sevišķi tas attiecas uz masalu poti, un tam nav nekā kopīga ar veselību, bet gan šai vēlmei ir tīri politisks raksturs. Vācija, piemēram, ir uzņēmusies pienākumu piedalīties Pasaules veselības organizācijas (PVO) programmā, saistītajā ar pilnīgu masalu iznīdēšanu, taču tai ir pārāk zemi potēšanas rādītāji. Tādēļ tiek izmantota katra iespēja iedzīt cilvēkiem bailes, lai viņi skrietu potēties.

 

Pote pret dzemdes kakliņa vēzi

 

M.K.: Kā tad ir ar šo poti pret dzemdes kakliņa vēzi? Ir bijuši daži nāves gadījumi. Ja pavēro vecuma grupu, kurai šī pote tiek ieteikta, var nonākt pie secinājuma, ka šajā laikā šī slimība gandrīz nemēdz parādīties. Vai tas ir līdzīgs bizness, kā ar masalām?

Ch.T.: Tas ir ļoti garš stāsts – Jums ir pilnīga taisnība. Šeit parādās viena no tumšākajām un aizdomīgākajām mūsdienu pošu politikas nodaļām, kas vairs nemaz neorientējas pēc veselības jautājumiem. Nav tikusi veikta neviena studija ar vecuma grupu, kurai pote tiek ieteikta, proti, meitenēm vecumā no 12 līdz 17 gadiem. Bija viena vecāku probantu grupa, kas tika pārbaudīta uz placebo (šķietamu poti), taču tagad tās visas arī ir sapotētas. Līdz ar to ir aprakta iespēja izpētīt, kas notiek ar tiem, kuri nav saņēmuši poti. Savukārt ātrums, ar kuru Pastāvīgā pošu komisija ir iznesusi šo poti tirgū ar saviem ieteikumiem, runā pret jebkādiem nopietna un atbildīga veselības pasākuma kritērijiem. Pašlaik viņi jau taisās atsaukt savus ieteikumus.

M.K.: Vai Jūs varētu noformulēt dažus pamatjautājumus, kuri Jums šķiet svarīgi sakarā ar šo tēmu?

Ch.T.: Pirmais būtu jau skartais ētiski-morālais jautājums, kas attiecas uz indivīda tiesībām uz pašnoteikšanos. Un otrs ir juridiska rakstura, proti, kurš nes atbildību par pošu nodarīto kaitējumu?

Mums jau reiz bija obligātā baku pote. Tā ir sen atcelta tādēļ, ka pieprasījumi pēc atlīdzinājuma par pošu nodarīto kaitējumu sastādīja pārāk lielas summas, tā kā drīz vien tās vairs nebija iespējams izmaksāt. Pēc tam obligātā potēšana tika atcelta. Tagad grib atgriezties pie šīs prakses attiecībā uz masalām, bet, kā jau teikts, tas ir gluži politisks jautājums.

M.K.: Vai Jūs varētu, ņemot to visu vērā, izdarīt kopsavilkumu un iezīmēt nākotnes perspektīvu attiecībā uz šo problemātiku?

Ch.T.: Propagandētā pošu politika bez šaubām tik dziļi iejaucas bērna attīstībā, ka ilgstošas šīs iejaukšanās sekas nav novērtējamas. Tādēļ nav cita ceļa, kā pārrunāt ar vecākiem šīs kopsakarības, apelējot pie viņu pašnoteikšanās un atbildības. Te der uz mirkli, tā teikt, novilkt balto ķiteli, lai ar savu ārsta autoritāti pārāk neietekmētu vecāku lēmumu. Šeit svarīgi ir tieši pretējs: nevis tas ir jādara, ko ārsts saka, bet gan tas, uz ko cilvēks pats var izšķirties uz savu zināšanu un sirdsapziņas pamata. Tas katram indivīdam būtu jāizlemj pašam, un ārstam būtu jāatbalsta viņa lēmums.

Līdz ar to notiek novēršanās no ārsta autoritātes. Viņš kļūst drīzāk par līdztiesīgu dialoga partneri potēšanas jautājumos. Ārsts var tikai palīdzēt apgaismot kopsakarības – kas jau pats par sevi ir pietiekami grūti –, un viņam pilnā mērā jāiesaista vecāki visu iespējamo problēmu risināšanā. Viņš nevar no tā izvairīties uzvelkot balto ķiteli.

M.K.: Vai pastāv alternatīvas potēšanai, lai aizsargātos no slimībām?

Ch.T.: Es nedomāju, ka pastāv kāda „zaļā” vai „lilā” potēšanas programma. Var tikai kopīgi meklēt risinājumu katrā atsevišķā gadījumā.

Man personīgi vienmēr bija izšķirošs jautājums, kādēļ ir radusies noteikta slimība, un, vai tā iespējamā kārtā nav saistīta ar noteikta bērna likteņa problemātiku. Tātad: kādēļ cilvēks saslimst ar vienu vai otru slimību – vienalga, vai tās ir masalas vai leikēmija. Manuprāt, tas ir izšķirošais jautājums, kas ārstam sev ir jāuzdod, pirms uzsāktu jebkādu terapiju.

 

www.antroposofija.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv