www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




PASAKA PAR STEIGU 02.09.2009

Es skrēju cauri mežam, kad mani noķēra aiz rokas.
- Uz kurieni tu steidzies? - kāds jautāja.
Pagriezos un ieraudzīju vecu mednieku ar pār plecu pārmestu bisi.
- Uz priekšu, - es atbildēju
- Kur uz priekšu?
- Tur! - es norādīju ar roku meža biezoknī.
- Tas ir tikai virziens. Kur tu vēlies nonākt?
- Ārā no meža. Man nav daudz laika, - es izrāvos un skrēju tālāk.
Nezinu, cik ilgi biju skrējis, jo saulrieti un saullēkti mežā visi ir vienādi, tādēļ dienas man bija sajukušas. Biju diezgan noguris, bet ja apstātos, lai atpūstos, man varbūt vairs nepietiktu spēka atsākt skriet, tādēļ cītīgi turpināju likt soli aiz soļa. Pamazām koki kļuva arvien retāki, bet es biju pārāk noguris, lai to pamanītu un turpināju skriet. Tad kokus nomainīja krūmi. Pēc tam zāle. Bet es biju tik piekusis, ka spēju domāt tikai par šo soli, ko likšu aiz nākamā.
Man blakus nolaidās vanags un jautāja:
- Hei, puis, kurp tu steidzies?
- Tur! Vai tad nevar redzēt? - es aizkaitināts atjautāju.
- No augšas es ļoti labi visu redzu. Tev priekšā ir upe.
- Ļoti labi. Tur es arī gribu nonākt, bet tagad vairs netraucē mani!
Man patiešām bija ļoti grūti skrienot vēl ar kādu sarunāties.
Vanags nepastāstīja, cik tālu ir līdz upei, bet man šis skrējiens likās mokoši ilgs. Tuvu tas nebija. Vispirms sāka sāpēt kājas, bet es tam nepievērsu uzmanību, jo zināju, ka skrienot tā jābūt. Tā notiek. Pļavas kļuva arvien paugurainākas, bet es to neievēroju, jo skrēju ar nodurtu skatienu - tas, lai vieglāk koncentrēties. Pēc kāda laika nonācu pie upes un pretējā krastā pamanīju smilšainu liedagu. Biju pārāk noguris, lai daudz domātu un metos peldus. Ticis līdz upes vidum redzēju, kā zeltainais liedags no manis attālinās - straume nesa manu ķermeni lejup. Bija ļoti grūti, bet es pagriezos pret straumi un sāku irties straujāk. Klusiņām pie sevis skaitīju katru vēzienu, līdz beigās spēju domāt vairs tikai par to, ka ir jākustas, lai noturētos virs ūdens.
Gluži kā kaitinādama, man blakus laiski pieslīdēja pīle:
- Sveiks, saimniek! Kurp tad peldam?
Lai atbildētu, vajadzēja dziļāk ievilkt elpu un vēziens ar rokām izdevās neveikls.
- Uz augšu, - es nogārdzos.
- Ko tu tur vēlies atrast? - pīle neatstājās.
- Liec man mieru! - es nošņācu. - Ja es ar tevi te turpināšu pļāpāt, man vairs nepietiks spēka domāt par to, kurp es dodos! Un ja nezināšu kurp peldu, tad drīz man beigsies spēki un es noslīkšu.
Pīle tikai paraustīja spārnus un prom bija.
Peldēju es diezgan ilgi. Biju lepns, ka to tik labi protu. Ne kurš katrs būtu meties šajā upē iekšā! Elpot kļuva arvien grūtāk un ūdens pēc katra rokas vēziena līstot pāri pierei man lika samiegt acis, tādēļ nospriedu, ka vieglāk būs peldēt, tās turot ciet. Pamazām rokas sāka pagurt un es pagriezos uz muguras, lai tās atpūtinātu. Pavēru skropstas un ieraudzīju, ka ir iestājusies nakts. Skatīšanās zvaigznēs mani mierināja, jo tās stāvēja uz vietas - tātad straume mani nenesa lejup! Vai man tikai tā šķita? Nebija vairs spēka tik sarežģīti spriest - smeldza visi muskuļi, dūra krūtīs, āda bija bāla, no ūdens piebriedusi un nejūtīga, bet domas šķita kā ķīselī izšķīdinātas.
Varbūt biju iemidzis, jo sākumā satrūkos, sajūtot uz vaiga glāstu. Nodomāju, ka būšu iepeldējis meldros, bet tad glāsts atkārtojās. Tas bija silts. Un nomierinošs. Tādēļ acis kavējos atvērt. Gaidīju nākamo, un pamazām sāku izjust savu ķermeni. Sapratu, ka guļu uz cieta pamata. Lai gan nākamais glāsts vairs nesekoja, nepameta sajūta, ka kāds mani vēro, tādēļ lēnām atdarīju plakstiņus. Bija grūti pierast pie krēslas, bet drīz vien sazīmēju, ka joprojām atrodos upē - acīmredzot, uz akmens, bet man pretī ūdenī ir kāds stāvs.
- Labvakar, - es pieklājīgi noteicu.
- Labvakar, - atņēma skanīga sievietes balss.
- Kas tu esi?
- Tas nav pareizs jautājums, - stāvs attrauca un atgāza galvu, ļaujot cirtainajiem matiem izklīst pa spoguļgludā ūdens virsmu.
- Tu esi skaista!
- Ar to ir par maz.
- Man ar to pietiek, - es optimistiski iesaucos.
- Tu nemaz nemēģini ieklausīties tajā, ko saku, - viņa sapīka. - Par maz ir pateikt kādam, ka viņš ir skaists un sagaidīt, ka tas uzreiz pienāksies tev. Tev ir jāiemācās ieklausīties citos.
- Un sevī, - viņa domīgi piebilda. - tas pat ir svarīgāk.
Es pasmaidīju.
- Tev ir ļoti skanīga balss!
- Tas ir ar nolūku, jo citādi tu neklausies! Vai tu zini, kā tu šeit nokļuvi? - viņa sāka kļūt nepacietīga.
- Tas nav svarīgi. Galvenais, ka esmu šeit.
- Atver acis! Es neesmu te, lai būtu tava. Es esmu šeit, lai tu sāktu domāt!
Es samulsu.
- Tu negribēji runāt ar mednieku, ar vanagu, ar pīli. Tu runā ar mani tikai tādēļ, ka gribētu mani izmantot.
- Tā nav taisnība! – nemierīgi protestēju.
- Tu pat negribi runāt ar sevi! - viņa aizsvilās. - Vai tu zini, kurp tu steidzies?
- Es gribēju tikt uz smilšaino liedagu.
- Tu pats zini, ka tā nav taisnība! Tiklīdz tu tur būtu nonācis, tu skrietu tālāk un pamestu liedagu tāpat kā pameti mežu, pļavu un grasījies pamest upi. Kurp tu steidzies?
Man bija jāpadomā.
- Es gribu redzēt vairāk. Man nepietiek ar mežu! Es gribu arī pļavas, upes, ezerus, jūras, liedagus, kalnus, pilsētas...
- Nu, vai zini! - viņa nopūtās. - Kādēļ tu domā, ka skrienot tu to visu redzēsi?
- Es taču biju jau mežā, pļavā un upē! Vai ne tā?
Viņa nopūtās.
- Ar ķermeni būt kaut kur nenozīmē būt tur ar dvēseli... Vai tu pamanīji viršu laukus, kas šūpojas vējā kā violets uz zemes uzklāts lakats, pelēkos ķērpjus, kuri katrs pats par sevi ir kā miniatūra meža versija ar saviem kokiem un krūmiem, vai tu sajuti reibinošo priežu sveķu smaržu pēc negaisa, vai tu dzirdēji, kā vējā sačukstas skujas? Vai tu pamanīji cik daudz dažādu puķu aug pļavās? Vai ievēroji kā biškrēsliņu puduri pievilina kamenes un cik maigas ziedlapiņas ir rudzupuķēm! Un cik tās smalki izstrādātas - gluži kā galma dāmu kleitas viduslaikos! Un nonākot pie upes, vai sajuti tās smaržu? Vai redzēji kā tā ar maziem vilnīšiem spēlējas ap akmeņiem, vai ievēroji kā agrā rītā no ūdens ceļas migla?
Tie bija skarbi jautājumi, un man bija jāatzīst, ka neko no tā nebiju pamanījis.
- Es biju pārāk noguris.
- Bet kādēļ tad tu turpini skriet? - viņa neatlaidās.
- Lai pēc tam varētu MIERĪGI atpūsties.
- Kas tev liedz apstāties un atpūsties tad, kad esi noguris?
- Bet kā es varu apstāties, ja varbūt tepat aiz stūra mani gaida mana Dzīves Lielā Iespēja? Es sev nekad nepiedošu, ja to nokavēšu!
- Nāc! - viņa teica un paņēma mani aiz rokas. Izveda krastā un norādīja virzienu.
- Tev jāiet tur!
Dzirdēju, kā nāra uzsit ar asti pa ūdens virsu, bet man nebija daudz laika te uzkavēties, tādēļ nemaz neatskatījos, lai pamātu ardievas, un devos ceļā.
Saule spīdēja arvien spožāk un zāli nomainīja smiltis. Tās bija sakarsušas un dedzināja pēdas, bet es tam nepievērsu uzmanību. Es steidzos pēc savas Dzīves Lielās Iespējas. Bet jo ātrāk pārvietojos, jo grūtāk bija izturēt karstumu. Jutu, kā organisms izžūst - mute bija izkaltusi, lūpas sasprēgājušas, bet padzerties nebija ko. Tad beidzot es apstājos un pavēros apkārt. Uz dienvidiem un austrumiem - vienas vienīgas smiltis - tāpat uz rietumiem un arī ziemeļiem, no kurienes biju nācis. Es atrados tuksnesī. Griezties atpakaļ jau bija par vēlu, turklāt kā es tā pēc savas Lielās Iespējas neiešu? Tādēļ turpināju ceļu. Tagad jau soli aiz soļa liku apdomīgāk, jo sapratu, ka skrienot mani spēki izsīks pārāk strauji. Nebija jau arī vērts skriet, jo visapkārt nebija pilnīgi nekā tāda, ko man no degungala varētu nocelt kāds cits. Un nebija te arī neviena cita. Un varbūt nemaz nebija arī Dzīves Lielās Iespējas.
Pienāca diena, kad es sabruku smiltīs, jo mani spēki bija galā. Es ilgojos pēc upes, pļavas un meža, pēc nāras, pīles, vanaga un mednieka. Viņi bija mani draugi - viņiem rūpēja kurp es dodos, bet es biju tik pārņemts ar dzīšanos pēc tā, kas varbūt nemaz vispār nepastāv, ka šo draudzīgo interesi nesaudzīgi atgrūdu. Man toreiz šķita, ka smiltīs viens un nevienam nevajadzīgs nomiršu.
Tajā naktī mani no nemaņas pamodināja alkas dzīvot. Es zināju, ka izdarīšu pilnīgi jebko, lai varētu vēlreiz būt mežā, pļavā un pie upes, tādēļ mainīju virzienu, atteicos no dzīšanās pēc Dzīves Lielās Iespējas un, pēdējiem spēkiem rāpodams, devos uz austrumiem - tuvāk saulei. Tālākais vairs nav svarīgs. Tagad ir pagājuši vairāki gadi kopš tā brīža, bet savus draugus vairs neesmu saticis, jo mūs šķir milzīgs tuksnesis.
Tagad man ir citi meži, citas pļavas un citas upes. Bet Dzīves Lielo Iespēju šā ceļojuma beigās es tomēr atradu - tā ir iespēja staigāt un elpot, bez steigas ļaujoties tam lielajam nezināmajam, kas ar mani notiks. Vienkārši ĻAUTIES dzīvei.

 

Jānis Linde


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv