www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Boļeslavs, Bērtulis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kāpēc vajag meditēt?29.08.2010

Daudzi cilvēki meditē, lai gūtu taustāmu labumu, ko var sniegt meditēšana. Galvenie ieguvumi īsumā ir šādi:

1.aug spēja relaksēties;

2.aug nosvērtība;

3.uzlabojas pašpaļāvība;

4.vairojas fiziskā un garīgā enerģija.


Bez šiem īslaicīgajiem ieguvumiem visi meditāciju veidi pakāpeniski pieradina mūsu prātu vairāk novērtēt pašreizējo mirkli. Tas ir būtisks, jo pievēršanas tagadnei liek mums būt koncentrētiem un modriem. Ja nemeditējam, tad pavadām pārsteidzoši daudz laika, atvērtām acīm sapņojot par nākotnes iespējām vai pagātnes notikumiem. Lai arī atcerēšanās un plānošana dažreiz var būt jauka un relaksējoša, ir labi spēt kontrolēt situāciju un izvēlēties, kad nodoties fantāzijām un kad – pievērsties tagadnei. Meditācija sniedz mums iespēju ik brīdi koncentrēties un kļūst par līdzekli, kas ļauj mums izbaudīt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir.


Laiku pa laikam mēs spontāni piedzīvojam apskaidrojošu saskaņu ar pašreizējo mirkli. Tādos brīžos mūsu prāts pilnīgi sakūst ar tagadnes realitāti. Ļoti iespējams, jūs esiet izjutuši , ka vērojot saulrietu prāts kļūst pilnīgi brīvs. Šādos brīžos mēs pārtraucam atcerēties pagātni, fantazēt par scenārijiem, kas nepiepildās, beidzam plānot vai paredzēt nākotni. Saules riets mūs nevilšus pakļauj meditācijai. Tāpat iespējams, ka šādā skaidrības stāvoklī īslaicīgi nonākam tad, kad piepešu šausmu vai kāda cita saviļņojuma rezultātā asinīs spēji izdalās adrenalīns. Taču apskaidrība, kas rodas uzbudinājuma ietekmē, atspoguļo hormonālu kāpumu, kam diemžēl neizbēgami seko emocionāls kritums, jo “vienkāršā” dzīve kontrastā ar šādām stimulācijām sāk likties vienmuļa.


Hormonālo kāpumu radīto satraukumu var paildzināt, lietojot dažādas ķīmiskas vielas, bet, tā kā ķermenis un prāts ir radīti, lai būtu līdzsvarā, tad garāki kāpumi ved pie vēl dziļākiem kritumiem. Šādi centieni izvairīties no kritumiem un paildzināt kāpumus var izraisīt atkarību. Varam kļūt atkarīgi no dažādām lietām – narkotikām, briesmām, satraukuma un seksa, taču daba vienmēr cenšas uzturēt līdzsvaru. Tādēļ par šādām atkarībām, kas dažubrīd sniedz mums gandrīz apžilbinošu izpratnes stāvokli, mēs maksājam ar pilnīgu hormonālās sistēmas izsīkumu. Citiem vārdiem, tiek apdraudēta jūsu veselība un dzīves ilgums, patiesībā esiet biežāk nomākts un ilgojaties pēc šīs dzīvās izjūtas, nekā to izbaudāt.


Tādējādi kāpumam seko kritums. Ja ir priekšpuse, tad vajadzētu būt aizmugurei. Neapgalvoju, ka uzbudinājums ir slikts vai labs, bet varbūt būtu jauki gūt šo skaidro izpratni par lietām, kādas tās patiesībā ir, pāragri neiztukšojot mūsu dzīvotspējas rezerves un neriskējot ar dzīvību, lai to sasniegtu. Meditācija piedāvā daudz līdzsvarotāku pieeju, kas noved pie paliekošas izpratnes jeb “dzīvības” stāvokļa. Turklāt tas stiprina hormonālo sistēmu, tā ir droša un pagarina jūsu mūžu. Ja jūs tomēr vēlaties lēkt no lidmašīnas vai ar nagiem turēties pie klints, meditēšana ļaus jums to darīt ar lielāku izpratni un apjausmu, bez kritumiem, kas citādi būtu neizbēgami.
Meditācijas mērķis ir atmodināt mūsu debesīm tuvo prāta dabu un parādīt, kas mēs patiesībā esam; parādīt mūsu nemainīgo, skaidro apzināšanos, kas ir visas dzīves un nāves pamatā. Meditācijas mierā un klusumā ieraugām to savu dziļāko iekšējo dabu, kas jau sen pazudusi no mūsu redzesloka aizņemtības un izklaidības dēļ; mēs atgriežamies tajā.


Meditēt – tas nozīmē atvest prātu tā īstajās mājās.


Lai to sasniegtu:


1. pirmām kārtām jāattīsta koncentrēšanās praksi, kuras laika sadrumstalotais prāts tiek atvests mājās, līdz ar to apkopojot dažādos mūsu esības aspektus;


2.otrkārt, šī prakse izkliedē mūsu negatīvismu, agresiju, sāpes, ciešanas un frustrāciju, kas, iespējams, pieņēmušās spēkā vairāku dzīvju garumā. Tā vietā, lai apspiestu savas emocijas vai ļautos tām, ir būtiski uzlūkot savas emocijas, domas cik vien atvērti un plaši iespējams;
Budisma mācībā izšķir trīs aspektus, kas nosaka, vai meditācijas mērķis būs vienīgi īslaicīga relaksācija, miers un svētlaime, vai arī tā varēs kļūt par spēcīgu līdzekli jūsu un arī pārējo cilvēku apskaidrību. Atlaist pieķeršanos, kas nodrošina prakses veiksmi, veltot mīlestību citiem, kas padara meditāciju patiesi apskaidrojošu un spēcīgu


Atpūtini dabiskajā lielajā mierā


Šo izmocīto prātu,


Ko līdz pagurumam situsi karma un neirotiskās domas,


Līdzīgas nerimstošam viļņu trakumam


Bezgalīgā samsāras okeānā.


(Njošule Kenpo)


Atmošanās.


Īstenībā runa ir par pagātnes, tagadnes un nākotnes izpratni. Pagātne ir notikusi, aizgājusi uz visiem laikiem, un jūs tajā neko nevarat mainīt. Turklāt jūsu atmiņas par to ir subjektīvas un nepilnīgas, jo atmiņa ir selektīva.


Nākotne ir tikai pieņēmums; tā var pat nepienākt. Paliek vienīgi tagadne. Realitāte dzīvo tagad, un jums vēlams būt šeit, lai to piedzīvotu. Jūs nevarat atsaukt to atmiņā, lai izanalizētu, un nevarat plānot, lai to nepieļautu. Viss, ko varat darīt, ir beigt brīnīties un plānot, apdomāt un sapņot, bet gluži vienkārši atmosties. Šajā rakstā centīšos sniegt ieskatu - pavedienus, ar kuru palīdzību sasniegt šādu esamības stāvokli.




Nepieķerties.


Kāpēc esam tik apsēsti ar kavēšanos atmiņās, fantazēšanu un plānošanu? Varbūt tāpēc, ka vēlamies to, ko neesam saņēmuši? Vai zinām, ko mēs esam saņēmuši? Ko baidāmies pazaudēt? Vai šādas bailes palīdz mums to paturēt?


Ja ir pietiekami daudz īpašumu, var pieņemt, ka mēs esam apmierināti. Ja varam iegūt pietiekami daudz varas un slavas, vajadzētu būt nodrošinātiem. Kāpēc tad šie stāvokļi nav tieši proporcionāli smaidam?Un kāpēc pēc statistikas datiem pašnāvību arvien biežāk izdara bagātie un nodrošināties cilvēki?
Dzīvot meditatīvu dzīvi nebūt nenozīmē dzīvot bez centieniem vai bez iniciatīvas. Tas nozīme dzīvot nomoda stāvoklī, būt brīvam no nevajadzīgas dzīšanās pēc lietām, kurām, pēc mūsu domām, jādara mūs laimīgus. Ja esiet patiesi atmodies, tad ir iespēja nodrošināt sev to, ko kas tiešām ir noderīgs, un ignorēt to, kas nav vajadzīgs.


Piem., ja jums kaut kādam nolūkam, ir nepieciešama finansiāla veiksme, tad, pilnība atmosties un koncentrējoties uz to, jūs to arī iegūsiet.


Atmošanās skaidri paradīs, kas ir un kas nav apsēstība. Būt nomodā nozīme redzēt visu ainu, un tādējādi jums ir vislabākais un līdzsvarotākais redzes leņķis. Tādējādi nav svarīgi, kas jūsu dzīvē un rīcība ir labi un slikti vai pareizi un nepareizi. Šos jēdzienus, lai vairotu jūsu izpratni un ļautu jums rīkoties ar skaidru izpratni, vajadzētu atmest.


Domājot par pieķeršanos, prātā nāk vairāki jautājumi:

  1. Vai vēlaties to, kas ir citiem, vienkārši tāpēc, ka jums tā nav?

  2. Vai joprojām to vēlētos, ja tā vērtība citu acīs būtu zudusi?

  3. Cik daudz enerģijas vajadzētu, lai to paturētu un aizsargātu?

  4. Vai patiesam tie, kam nepieder tas, kas pieder jums, mīl jūs vairāk tāpēc, ka jums tas pieder?

 

Pats galvenais ir tas, ka nav nekā slikta tajā, ka jums pieder, ja vien esat gatavs to ar pateicību un nosvērti zaudēt. Tam ir viegli piekrist, līdz pienāk brīdis, kad patiesi to zaudējat. Ko tad?

Stabils meditatīvas prakses pamats palīdzēs skatīt lietas skaidri, to patiesajā perspektīvā, gan mierīgos, gan vētrainos periodos, nekad nezaudējot nosvērtību. Zaudēt ir sāpīgi, it īpaši – ja jāzaudē dzīvas būtnes, un sērot par tām ir pareizi un normāli, taču noslēgšanas sēras aizgājušo neatdos, tikai vajās ar uzmācīgām atmiņām, kas aptumšos Tagadni.
“Sērojiet par aizgājējiem, kamēr viņiem vēl jūsu pietrūkst. Sērojiet par tiem, kuri gaida jūsu atbrīvošanu no sērošanas. Sērojiet paši par sevi tik ilgi, līdz izpratīsiet šo gudrību.”
Doma ir vienkārša – atbrīvoties no nevajadzīgiem dzīves sarežģījumiem, kas rodas mūsu alkatīgo, ar pieķeršanos apmāto prātu dēl. Alkatība padara mūs par vergiem. Zāles pret alkatību ir nepieķeršanās.

Pieņemt to, kas ir.

Nepieķerties – izklausās vienkārši, taču tas nav viegli. Patiesi pārstājot alkt, realitāte var izrādīties pārsteigums. To vairs neiespaido spriedumu un aizspriedumi, tā ir kaila un godīga patiesība. Ja šī patiesība šķiet slikta, tātad jūs vēl neesat sasniedzis pilnīgu izpratni – vel joprojām turaties pie sava sprieduma par to. Ja tā šķiet laba, arī tad to neredzat visaptveroša perspektīvā. Realitāte vienkārši ir.


    Neatlaidība.

     

Kas palīdz neatlaidīgi vingrināties meditācijā? Pirmkārt vajadzīga motivācija, augsts ētisks iemesls. Piem., es nebūtu izšķīrusies sākt nodarboties ar meditāciju, ja nebūtu ievērojusi, ka cilvēki, kas jau sen meditē, ir nosvērtāki un līdzjūtīgāki. Un tāpēc būtu jauki ja mani ceļi krustotos ar šiem cilvēkiem. Ja tas nebūs iespējams, tad skaidri noformulēju ko vēlos apgūt.
Dažas lietas, kuras vēlamas sev noformulēt:


1.Regulāri meditējot būs vieglāk. Pats galvenais nevainojiet sevi par to, ka nemeditējat, jo vainas apziņa nav spēcīgs motivators;


2.Atcerēties, ka visa pasaulē lietas notiek cikliski. Tāpēc kāpumi un kritumi pieder pie lietas.
3.Atcerēties, ka meditācija ir process, kura divi soļi tiek sperti uz priekšu un viens atpakaļ. Rīkojoties līdzsvaroti ir iespēja progresēt, bet dzīdamies pēc progresa aizmirsīsiet tagadni un bezjēdzīgi koncentrēsieties uz nākotni. Turpināt ir viegli ja vērojams progress, grūti ja tas nav.
Vēlams izveidot ieradumu ļaut notikumiem notikt, iemācīties pieņemt sava rakstura īpašības, un vienkārši darīt. Ja gadās izlaist nodarbību pieņemt, ka tā ir, vienkārši objektīvi vērot un konstatēt, ka tā ir. Nākamajā dienā mēģiniet vēlreiz.


Prāta fokusēšana.


Uz ko vajadzētu fokusēties? Piemērots varbūt jebkurš priekšmets vai dzīva būtne, jo vienkāršāks, jo labāks.


Cilvēkam, kas nenodarbojas ar meditāciju, var piedot, ja viņi tic, ka labāk meditācijas vietā nodarbojas ar kaut ko citu derīgu vai radošu. Tomēr uzsākot meditāciju nodarbības- atklāsies, ka jūsu spēja fokusēt prātu ir augusi. (Lasīšana par meditāciju ir noderīga, tomēr ar to nepietiek). Tādējādi meditācija veicinoša un nevis traucējoša. Var izprast arī to, ka nav apjaušams, kāda ir starpība starp meditācijas fokusu un fokusu, kas vajadzīgs mazāk būtiskai, cēlai darbībai.


Piem., Meditāciju var salīdzināt ar lavīšanos ap māju laupīšanas nolūkos. Ir zināms, ka zagšana prasa pilnīgu modrību un koncentrēšanos. Tai ir ļoti liela spriedze, ko ļoti viegli izkliedē pat visniecīgākie draudi, ka laupīšana tiks atklāta. Tā balstās uz adrenalīna izdalīšanās, tāpēc pastiprinās sirds darbība un saspringst nervi. Laupītājus nevada līdzjūtība vai ētikas normas, un pēc tam, kad darbs padarīts, viņa spēki ir izsīkuši pilnīgi. Emocijas uzbangos ja laupījums būs pietiekams, vai noplaks, ja tas izrādīsies nepietiekams. Jebkurā gadījuma prāta nosvērtība laupītājiem būs sveša.


Psiholoģiskais un emocionālais rezultāts, ko sniedz meditācija, ir pilnīgi pretējs tam, kas izriet no laupītāju koncentrēšanās. Meditācijas fokuss vedīs mūs uz pacietību, skaidrību un gudrību, prom no pretestības, satraukuma, vienaldzības un pārspīlējumiem


Traucēkļi meditācijā.


Meditācija ir vienkārša un dabiska, taču meditēt nav viegli. Jo vairāk ar to nodarbojās, jo vairāk apzināties lietas, kas šķietami traucē ik mirkli. Un vēlams apjaust, ka nevis nodarbošanās ar meditāciju rada vairāk traucēkļu, bet gan caur meditāciju iespējams vairāk apzināties lietas vispār, ieskaitot sarežģījumus un pretestību, kas ir jūsos pret nodarbošanos ar meditēšanu.


Klasiskie traucēkļi:


1.miegainība;

2.nemiers (no apātijas, sāpēm vai satraukta prāta);

3.negativitāte (vienkārši dabiskais līdzsvars pārliekam optimismam);

4.vēlmes (vēlēšanās atteikties no pašreizējā brīža un pārlēkt uz labāku mirkli);

5.šaubas (domas, ka nenotiek nekāds progress vai arī tas vispār nav iespējams);

6.nepatika (vēlēšanās darīt kaut ko citu).



Šie šķēršļi radīsies, tāpēc pieņemiet tos kā nenovēršamus un pagaidiet, līdz tie pazudīs. Tie nav garīgu trūkumu pazīme, bet gan mūsu iespēja iepazīt mentālo ainavu. Tie nav ienaidnieki, bet gan durvis uz lielāku izpratni.


Kāpēc vēlmes tiek uzskatītas par traucēkli?


1.Tās liek Jūsu prātam darboties fantāziju režīmā , jo tad, kad jūs redzat vai iegūstiet kaut ko tādu, ko Jūs vēlaties, Jūs sākat fantazēt par to, ko varētu ar to darīt vai kā tas vairos prieku vai pašapziņu.


Piem., Varat vēlēties vairāk naudas. Kāpēc? Tāpēc, ka iztēlojaties visas lietas, kuras varētu par to nopirkt. Rezultātā prāts tiek ievirzīts fantāzijā par nākotni, pat tad, ja pašlaik nav naudas, ar ko īstenot šo fantāziju.


2.Cita ar vēlmēm saistīta problēma ir tā, ka viena piepildīta vēlēšanās var raisīt simts citas, jo vēlmes ir nepiesātināmas pēc dabas.


Piem., Svami Visnu Dēvanandas grāmatā “Meditācija un mantras”: “Reiz kādā Himalaju alā dzīvoja kāds mūks. Viņam piederēja tikai divas lietas – gurnu apsējs, ko viņš valkāja, un vēl viens gurnu apsējs rezervei. Kādu dienu atgriežoties no tālīna ciema, kurp viņš bija devies lūgt ēdienu, atklāja, ka otru gurnu apsēju sagrauzusi žurka. Tad viņš nopirka kaķi, lai tiktu vaļā no žurkas. Kaķis apēda žurku, bet tam vajadzēja pienu. Indiešu ciemā grūti nopirkt pienu, lai nevajadzētu katru dienu veltīt daudz laika piena meklēšanai, mūks nopirka govi. Ir grūti barot un slaukt govi, rūpēties par kaķi un piekopt intensīvu garīgo praksi. Viņam vajadzēja palīdzību, viņš apprecējās, un viss, no kā viņš bija atteicies, atgriezās pie viņa ”. Lai progresētu, nav nepieciešams atsacīties tāda līmenī, kā tiek pieprasīts no mūka. Tomēr jo vienkāršākas jūsu vajadzības, jo vieglāk pārvarēt šķēršļus un pievērst prātu tagadnei.

3.Ko darīt, ja dzīvojat aizņemtu dzīvi materiālajā pasaulē? Vai tas nozīmē, ka nav vērts pat mēģināt?Tieši otrādi, sākumā meditēt varētu būt sarežģīti, bet pakāpeniski meditācija atmezglos jūsu domu pavedienus, palīdzes pazīt nevērtīgo un piedāvās skaidru skatījumu uz dzīvi.

4.Ķermeņa vērīgums jeb uzmanības koncentrēšana: trīs īpašības – jūtīgums, viengabalainība, skaidrība.



VĒRĪGUMA DEFINĪCIJA.

Praktizēt ķermeņa vērīgumu jeb uzmanības koncentrēšanos nozīmē pastāvīgi zināt jeb apzināties visu, ko mēs darām. Tālab prāts vēlams koncentrēt uz pašreizējo mirkli – šodien, šeit un tagad, ievērojot visas mūsu darbības detaļas un nianses. Ievērot cik ātri vai lēni veicam darbu, un sākam apzināties savas fiziskās īpašības un domāšanas procesu. Tas neapšaubāmi pasargās mūs no steigas.


Mūsu aizņemtajā dzīve pavadām pārāk daudz laika, apdomājot maznozīmīgas lietas, gremdējoties pagātnē un apcerot iespējas, ko nesīs nākotne. Ir tieksme pazaudēt pilnīgu tagadnes izpratni, jo mūsu prāts nepārtraukti svārstās uz priekšu un atpakaļ laika un telpā. Pagātne ir vēsture, un nākotne tikai iespēja – tā var pat nepienākt. Vienīgā “realitāte” ir tā, ko mūsu apziņa uztver patlaban – šodien, šeit un tagad.


Vērīgums liek jūtīgāk uztvert to, kas notiek jūsos. Tādējādi attīstās nosvērtība, jo nosvērtība ir izklaidības pretpols. Tas kurš nepārtraukti aizņemts ar kaut ko citu – sāpinās vai kaitinās, tas kurš mierīgs – liks justies labi.


Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā praktizēt vērīgumu, ir vērot savu elpošanu. Kamēr elpojat, esiet dzīvs, tādējādi , ja elpa ir jūsu uzmanības objekts, to nekad nevar aizmirst “Mājās”. Šī tehnika ietilpst elpas vērošanas metodē “Anapana”.Praktizējot elpošanu ar izpratni, jūs atcerēsieties , ka arī citas lietas veicamas vismaz tikpat apzināti. Vērīgums ir viens no koncentrēšanās paveidiem. Koncentrēšanās izslēdz to, kas nav koncentrēšanās objekts, bet vērīgums aptver visu, kas jebkurā mirklī atrodas jūsu uztveres laukā. Vērīgumam ir šādas īpašības:


1.Jūtīgums - mūsu uzmanībai nekas nav nevērtīgs, tādējādi viss, kas nonāk mūsu uztveres lokā, tiek uzņemts vienādi;


2.viengabalainība – stiprākas kļūst saiknes starp mūsu sirdi,ķermeni un prātu, tādējādi mēs spējam uztvert visu bez vērtēšanas un emocionālas reakcijas;


3.skaidrība – vērīgums ir spogulis, kas vienkārši un nešķirojot atspoguļo to, kas patiesi notiek katra brīdī, izzūd ieradums vērtēt un reaģēt, un mēs nonākam pie uztveres skaidrības un lielāka miera.


Ja prāts nav uzmanīgs un vērīgs, tas atbilstoši savam raksturam turpina izjust patiku, nepatiku, atgrūšanu, dzīšanos pēc kaut kā, plānošanu, pieņemšanu un nepieņemšanu. Tīra uzmanība ir apzināšanās, kas ir brīva no reaģēšanas procesa, kas neko nepievieno pieredzei un neatņem no tās. Haoss izklīst, dzimst skaidrība un nosvērtība.
Šāds vērīgums jānošķir no tādas koncentrēšanās, kāda raksturīga sportistiem, jo tas tiecas atmodināt un pārveidot, lolojot izpratni par pieredzes patieso būtību. Vērīgums neveicina jaunu teoriju vai uzskatu sistēmu rašanos, bet vienkārši fokusē mūsu prātu uz mūsu pasu pieredzes sākotnējo skaidrību un patiesīgumu. Tas liek mums atmosties un atbrīvo mūs no prātošanas par to, kam vajadzētu būt un kas varētu būt.

 

Viktors un Guna
lotoss.com


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv