www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Uga, Hugo, Uģis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Magu Pasaules Pamatprincipi16.12.2010

Viss ir energija. Mūsu dzīves gaitā energija pārvēršas pieredzē. Bērnam energijas ir daudz ne tikai tāpēc, ka dzīve viņu vēl nav nogurdinājusi. Dzīve nevienu nenogurdina. Bērnam ir interesanti. Viņā ir milzīgs pieredzes vakums, ko pagaidām aizpilda tīra energija. Olimpisko čempionu var nolikt istabā no kuras viņam ir iespēja vērot spēlējošos bērnu un atkārtot visas viņa kustības. Pēc divām stundām čempions būs aizelsies, bet bērns turpinās spēlēties. No kurienes viņš ņem energiju? Ne tikai muskuļu masā, arī citos energētiskajos parametros (aura, individuālais psi-lauks) čempionam ir pārsvars. Bērns ņem energiju no pasaules. Pasaule, kuru mēs redzam un uztveram ir mūsu energo akumulators. Ja mēs ieejam tajā ar interesi, viņa atver mums savus energijas rezervuārus. Bērnam pasaule, kurā viņš ienācis ir viens liels brīnums. Viņš atrodas šeit un tagad, tātad tiešā saskarsmē ar pasauli. Viņš gūst energiju no visa, kas atrodas viņa uzmanības robežās. Ar laiku viņa uztveres lauks piesātināsies, viņa pasaule iegūs aprakstu, kuru viņš sastādīs orientējoties pēc saviem no dzimšanas iegūtiem apziņas lauka parametriem. Pagaidām vēl apziņas lauks nav piegružots un viņa uzmanība kustās brīvi, neaizķeroties ilgi aiz pasaules objektiem. Pagaidām viņš tikai veido savu pasaules interpretāciju. Sastāda savu tonāla karti (tonāls – apziņas lauks, pasaules apraksts, viss ko mēs spējam interpretēt), un tas ir bezgala interesants process. Viņa uzmanība cenšas iepazīt visu, kas atrodas tās robežās un tieši šajā procesā rodas energija, ko viņš izmanto. Interese rada energiju. Ja interese atslābst un bērnam kļūst garlaicīgi – viņš sāk nogurt. Pieaudzis cilvēks savukārt skatās uz pasauli, kā uz kaut ko viscaur pazīstamu un saprotamu. Spēle ar klucīšiem un plīša lācīšu pārnēsāšana no viena istabas stūra uz otru neizraisa čempionā īpašu entuziasmu. Bet bez tā nav pieejas energijas rezervēm.

Mēs vēl ārkārtīgi maz zinam par apziņas lauku un tā īpatnībām. Karloss Kastaneda pateica, ka pirmkārt mēs esam uztverošas būtnes un visa mūsu realitāte attiecīgi ir mūsu uztveres produkts. Mēs pat necenšamies saprast to, kas no tā izriet. Bet no tā izriet, ka visa oficiālā psihologija operē ar nebūtiskiem cilvēka parametriem. Tas nozīmē, ka jāpārskata 2000 gadu vecas kosmologijas dogmas, ka fizikā jāieved jauni jēdzieni, ka jāsaprot kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Jāatmasko mīti par to, kas nepieciešams cilvēka laimei. Mēs varam cīnīties ar krīzi cītīgāk strādājot, žēlojoties, meklējot siltu vietiņu, kāpjot uz barikādēm un protestējot. Nekas nemainīsies. Realitāte paliks tāda, kādu mēs to esam sev ieprogrammējuši. Nezinot sava apziņas lauka īpatnības, mēs pat nenojaušam, ka paši esam spējīgi mainīt savas realitātes parametrus. Kā? Vienkārši iekustinot savu uzmanību. Galvenais šķērslis ir tas, ka uzmanība ar laiku nofiksējas vietā, kur to iebīda sociālās realitātes diktētās komandas. Mums ir ērti draugu vai gimenes lokā pie televizora šausmināties par notiekošo. Mēs varam pat deklarēt savas sabiedrības glābšanas programmas. Mūsu apziņas lauks ir nofokusēts punktā, no kura neko nevar mainīt. Punktā, kura direktīva ir – es esmu pārāk sīka vienība, lai ietekmētu pasauli. Objektīvā realitāte nekādi nav saistīta ar to, ko es jūtu vai domāju par to. KĻŪDA!

Tieši mūs apziņas lauka fokuss nosaka realitātes rakursu, kuru mēs uztveram. Pirmkārt ir jāsaprot, ka šis skatpunkts ir stabils tikai nosacīti. Otrkārt – tas jāizkustina no iesēdētās vietas. Jo dzīves pieredzes bagāža lielāka, jo vieta dziļāk iesēdēta. Jo mazāk brīvas energijas skatpunkta izkustināšanai. Jauniem cilvēkiem savukārt brīva energija vēl ir, bet skatpunkts kustās haotiski un nespēj uz ilgu laiku noturēt jaunas fokusa pozīcijas. Nonākot saskarsmē ar kaut jaunu un interesantu jauna apziņa cenšas iesviest šajā vietā maksimums emociju. Jauns cilvēks neapzināti cenšas iztukšot savus energijas rezervuārus. Jo necenšas pieslēgties pasaulei apzināti (piepildot sevi ar vides energiju. Viņš nespēj kontrolēt savas izjūtas, jo nav atskaites punktu, kurus sniedz dzīves pieredze. Tādēļ bieži vien kļūst par izjūtu marioneti. Izjūtas ir kā neiebraukti zirgi – spēcīgas, bet nekonstruktīvas. Kā rezultātā jauni cilvēki bez no augšas nospraustas programmas bieži vien iebrauc grāvī jau pašā dzīves ceļa sākumā.

Atrasties laika straumē, nozīmē būt šeit un tagad. Mūsu emocijas ir cieši saistītas ar mūsu subjektīvo realitāti, un cilvēks turot fokusā savas izjūtas vienlaicīgi kontrolē savu realitāti.

Šādu kontroli tolteki dēvē par stalkingu. Katrs kurš iziet meklēt „ceļu ar sirdi” agri vai vēlu ir spiests apgūt stalkinga mākslu. Stalkings ir sevis izsekošana dzīves procesā. Šis apziņas nomoda stāvoklis ļauj efektīvi un maksimāli īsā laikā atbrīvoties no negatīvajām kolektīvās zemapziņas programmām – no dusmām, bailēm un žēluma pret sevi. Kā jebkura okultā tehnika stalkings sākas ar lūgšanu. Mēs varam tai izdomāt savus vārdus, varam skaitīt „Tēvareizi” vai mantru, varam vingrot vai dejot, varam vienkārši klusēt. Galvenais ir nonākt līdz apziņas miera stāvoklim un noturēt to ilgāk par 20 minūtēm. Tikai no nosacīta miera stāvokļa mēs varam sākt izsekot savas izjūtas. Varam izsekot, kā mūsos ienāk emocionālās svārstības.

Virves dejotājam noturēt līdzsvaru palīdz kārts, stalkeram – 3. galvenie principi.

1. Ja esi uztraucies – 3 reizes dziļi ieelpo.
2. Bailes ir cilvēciskās formas reakcija, dvēsele tās nepazīst.
3. Nāve ir pāreja, kuras kvalitāti nosaka cilvēka apziņas stāvoklis pārejas mirklī.

Tamdēļ:
1. Stalkers cenšas ieraudzīt maksimāli daudz jebkurā dzīves situācijā.
2. Ja viņš atveras, tad ne dēļ laba iespaida radīšanas apkārtējos. Ja aizveras, tad ne lai dotu sev iespēju pažēlot sevi. Stalkers zina, ka apkārtējie neapzināti diktē mums lomas un nekad nekļūst par marioneti.
3. Stalkers nesoda sevi par kļūdām, viņš cenšas tās nedarīt.

Tamdēļ:
1. Viņš nedara neko, lai kādam izpatiktu.
2. Viņš visiem spēkiem cenšas būt patiess, bet nekad neattaisnojas.
3. Viņš nevienu nenosoda, jo zina, ka arī pats var kļūdīties.
4. Un viņš zina, ka vārdus drīzāk dzird ūdens, koki un puķes, nekā no pasaules norobežota apziņa.

Tamdēļ:
1. Stalkers izturas pret vārdiem ar cieņu un nemētājas ar tiem.
2. Stalkers izdara rīcību, un ja var tad iztiek bez komentāriem.
3. Stalkers saprot, ka viss ir enerģija un runā atrodoties tās plūsmā.
4. Bet atrodoties plūsmā viņš atceras par atvariem un neļauj augt personīgā svarīguma apziņai.

Dažreiz nonākot konfliktā, kas aizskar jūs tieši, nenosodīt ir pagrūti. Bet tas ir iespējams, ja neaizmirsīsiet, ka nepatīkama situācija nevar izveidoties bez jūsu līdzdalības. Stalkers uzņamas pilnu atbildību par jebkuru savu rīcību un tāpēc nejūtas aizkaitināts par sekām. Jo tās ir tikai viņa rīcības, jūtu un attieksmes sekas. Ja kāds mums uzspiež savu gribu, tad tikai tāpēc, ka mēs to atļaujam vai provocējam. Stalkers atļaujas provocēt kolektīvo zemapziņu, ja tas nepieciešams personīgās brīvības nosargāšanai. Un viņš ir pilnībā gatavs saņemt atbildes reakciju. Viņš rēķinās ar vides spiedienu un ir spējīgs to izturēt jo nemelo pats sev. Enerģijas apmaiņas principi realitātē darbojas, kā pievilkšanās un atgrūšanās spēks. Meli atgrūžas no patiesības un agresija pievelkas bailēm. Stalkers necenšas būt provokatīvs, viņš vienkārši cenšas atdalīt sevi no kolektīvās muļķības. Ja viņš kļūst par situācijas vai apkārtējo gribas marioneti, tad tikai tāpēc ka pats to vēlas. Viņam nav personīgā svarīguma kompleksa un tāpēc viņš nepārdzīvo par muļķīša lomu, ko dažreiz patēlo. Atšķirībā no nospiedošā vairākuma stalkers savu muļķību kontrolē un nekad nepaliek citu gribas pinekļos ilgāk par nepieciešamo. Ja cilvēki, kurus viņš mīl atrodas krātiņā, stalkers neizvairās no viņiem, kā no slimajiem. Viņš tos apciemo droši un bez bailēm. Viņš tos apciemo bieži. Un brīvi pārvietojoties no krātiņa uz brīvību uzskatāmi demonstrē apkārtējiem, ka cietums pastāv tikai viņu apziņā.

Jā, stalkers ir skolotājs. Bet viņš nevienam nelasa sprediķi. Viņš vienkārši pārvietojas laika straumē uzskatāmi demonstrējot savu principu priekšrocības.

Jūs jautāsiet par atbildību pret apkārtējiem. Bet viss sākas ar atbildību pret sevi. Harmonija izplatās no sirds centra uz ārpusi. Ja es zinu, ka es esmu pasaule un pasaule ir daļa no manis – vai es varu tai pāri nodarīt. Vai mana izvēli var būt pienest saviem krātiņos mītošajiem tuviniekiem paciņas visu laiku, kuru būšu ar viņiem saistīts? Mana izvēle ir atvērt viņiem durvis. Un varēšu es to paveikt tikai tad, kad pašam durvju vairs neeksistēs. Stalkers nepieslēdzas pasaulei no momenta uz momentu. Viņš tajā dzīvo, bez bailēm un ar pateicību pieņemot visu, ko laika straume iznes viņa ceļā. Viņš spēj pats veikt izvēles aktu, tādēļ neceļ visu, kas peld straumē. Vairākumā gadījumu viņš ļauj lietām un cilvēkiem dzīvot savu dzīvi. Viņš ņem no pasaules tikai to, ko var noturēt savas atbildības laukā.

Mūsu emocijas strādā automātiskās ātrumkārbas režīmā. Tieši tas ir galvenais faktors, kas neļauj mums harmonizēt savu pasauli. Ja mēs nepārejam uz rokas pārslēguma režīmu, mūsu gadiem un dzīves pieredzei nav ne mazākās nozīmes. Mēs esam bērni, ne labākajā šī vārda nozīmē. Bērna izjūtas darbojas automātiskās kārbas režīmā, jo viņam jāapgūst visas iespējamās izjūtu pozīcijas. Viņš atver sev pasauli. Pieaugušais jau ar visām izjūtu pozīcijām ir iepazinies, viņam jau jāmāk patstāvīgi pa tām pārvietoties. Jāmāk izmantot atgriezeniskā saikne.
Viss, kas notiek ap mums ietekmē mūsu dvēseles stāvokli. Bet nedrīkst aizmirst, ka arī mūsu dvēseles stāvoklis ietekmē visu, kas notiek ap mums. Pieaugušam cilvēkam apzināti pārslēgt savas izjūtas ir grūti tādēļ, ka pārslēguma kloķis darbojoties pēc vieniem un tiem pašiem paterniem ir labi iegūlies iestaigātās pozīcijās un „ierūsējis”. Vispirms viņš ir jāizkustina. Tieši tad zināšanas par laika ritmiku ir ārkārtīgi svarīgas. Colkina kalendārs atklāj, ka laika straume 260 dienu laikā iziet visas iespējamās apziņas konfigurācijas. Kustinot izjūtu vektoru pa mazākās pretestības ceļu – neizpaliks pirmie panākumi. Pirmā pozitīvā pieredze atklās cilvēkam izjūtu mehāniku, ļaus viņam iepazīt savas individuālās apziņas īpatnības. Tālākais ir tikai laika jautājums. Mēs turpinam uzcītīgi praktizēt stalkingu un iegūstam brīvību un kontroli par savu dzīvi. Ar laiku kalendārs mums vairs nebūs vajadzīgs un mēs to varēsim aizmest, kā vairs nevajadzīgus kruķus.

time260.com


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv