"Par papardes ziedu ļoti īsi nopublicēja Ninuce(www.apollo.lv), diezgan daudz jau gan vēl varētu pievienot, bet tas jau vismaz ir solis preizā virzienā:))) - nu jaaizbeidz vienreiz degradēt latviešu tradīcijas:.....

Ap Pirmo pasaules kara laiku kāds latviešu zemnieks savai meitai rādījis mazu
ķekarpapardīti. Šo pirksta garuma papardīti saulgriežos vīrs bija dzirdējis
sprakšķam. Mazā auga sprādziens nebija savdabīgs ziedēšanas veids. Tas bija
mirklis, kad papardīte «sprādzienveidā» parūpējās par dzimtas eksistenci —
izkaisīja sporas. ...

Neseksuālais papardes zieds.
Papardes zieds, kuru saskaņā ar ticējumiem apsargā dažādi ļauni gari, nezvēri
un pūķi, latviešu folklorā ar seksuālām darbībām nesaistās, kā to mēdz
mūsdienās kļūdaini interpretēt. To atradīs tikai drosmīgs cilvēks. Pusnaktī
ziedošā zeltītā zieda atradējs iegūst pārdabiskas spējas — kļūst laimīgs, visu
zina un redz, atrod apslēptu mantu, var kļūt neredzams, piepildās atradēja
vēlēšanās. Zieds dod drosmi un spējas saprast dzīvnieku valodu. Vislabāk to
iešūt zem ādas, tad varēs labi atrast pazudušus priekšmetus. Taču, ja to ieauj
apavos, tad zieds aiznesīs, kur vien cilvēks vēloties. Visļaunāko likteni
ticējumi pareģo ļaudīm, kas papardes ziedu nav noplūkuši, — nāve tiem zoba
galā.

Jāņos papardēm ir vislielākais «starojums» — tās ir tikko izplaukušas. Latvijā
aug vairākas papardes — visbiežāk mitros mežos un strautu malās pamanāmas
sievpapardes ar gaiši zaļām, smalkām lapām, tikpat bieži sausākos mežos var
redzēt ērgļpapardes, kuru lapas izvietotas uz kāta. Latvijā aug arī
vīrpapardes, retākas ir plūksnpapardes un strauspapardes, kuru skaistās
piltuves dabā redzamas krietni biežāk dārzos un daudz retāk savvaļā.
Ērgļpapardes Tālo Austrumu ļaudis mēdz uzreiz pēc izlīšanas no zemes nogriezt
un īpaši sālīt podos ēšanai, stāsta Gaida Ābele.

Buldurjānis — dundurjānis
Lai arī pieņemts atzīt, ka labas ir visas Jāņu zāles, kā īstenākās latviešu
folklorā tomēr minētas madaras, dzeltenzilie «zviedru zaldāti» nārbuļi,
dedestiņas, āboliņš un suņuburkšķi. Jānīši savukārt izmantoti nākotnes
zīlēšanā, un ļaudis ticēja, ka katram cilvēkam viens tāds jānoplūc Jāņu
vakarā. Kuram jānītis nav līdz rītam izplaucis, tas tajā gadā nomirs.

Baldriānus, kurus romieši lietoja vīrakam un dēvēja arī par visas slimības
dziedējošu augu, latvieši senāk nereti dēvēja par buldurjāni vai dundurjāni.
To meklējušas pārsvarā meitas, tādēļ folkloristi tam raduši zināmu falliskas
noskaņas skaidrojumu. To uzskatīja par Jāņa dzīvības spēku, ko tīko atrast un
noraut jāņabērni.

Īpaša nozīme ticējumos ir vībotnēm. Ar tām ļaudis, jo īpaši Cesvaines pusē,
apjozušies un lēkuši caur ugunskuru. Uzskatīts, ka vībotnes spēj novirzīt
pērkonu, vībotņu krūmu uzskatīja arī par dievību atrašanās vietām uz zemes.

Pļavās aug arī orhideju dzimtas puķes, no kurām vairākas ir aizsargājamas.
Interesanti, ka vairākām orhidejām nosaukumā ir dzeguzes vārds, piemēram,
dzegužkurpītēm, dzegužpirkstītēm, dzegužpuķēm, dzeguzenēm. Var minēt, vai
latvieši šo augu plankumainajās ziedlapās saskatījuši līdzību ar raibo
dzeguzes vēderu.

Par Jāņu pļavas smaržu savukārt gādā smaržzāle, kura satur kumarīnu, stāsta
Gaida Ābele. Smaržojošās kalmes arī nereti tiek jāņuzāļu godā. Lai arī nav
pētnieciska pamatojuma, ir minējumi, ka Latvijā tās ieveduši mongoļu tatāru
karotāji. Karavīru somās kalmes liktas kā efektīvs līdzeklis pret blusām.
Latvieši ap Jāņiem biezās kalmju lapas saskaldīja un izkaisīja istabā, jo tās
radīja labu smaržu un aizsardzību pret blusām.