"Par papardes ziedu ļoti īsi nopublicēja Ninuce(www.apollo.lv), diezgan daudz jau gan vēl varētu pievienot, bet tas jau vismaz ir solis preizā virzienā:))) - nu jaaizbeidz vienreiz degradēt latviešu tradīcijas:.....
Ap Pirmo pasaules kara laiku kāds latviešu zemnieks savai meitai rādījis mazu ķekarpapardīti. Šo pirksta garuma papardīti saulgriežos vīrs bija dzirdējis sprakšķam. Mazā auga sprādziens nebija savdabīgs ziedēšanas veids. Tas bija mirklis, kad papardīte «sprādzienveidā» parūpējās par dzimtas eksistenci izkaisīja sporas. ...
Neseksuālais papardes zieds. Papardes zieds, kuru saskaņā ar ticējumiem apsargā dažādi ļauni gari, nezvēri un pūķi, latviešu folklorā ar seksuālām darbībām nesaistās, kā to mēdz mūsdienās kļūdaini interpretēt. To atradīs tikai drosmīgs cilvēks. Pusnaktī ziedošā zeltītā zieda atradējs iegūst pārdabiskas spējas kļūst laimīgs, visu zina un redz, atrod apslēptu mantu, var kļūt neredzams, piepildās atradēja vēlēšanās. Zieds dod drosmi un spējas saprast dzīvnieku valodu. Vislabāk to iešūt zem ādas, tad varēs labi atrast pazudušus priekšmetus. Taču, ja to ieauj apavos, tad zieds aiznesīs, kur vien cilvēks vēloties. Visļaunāko likteni ticējumi pareģo ļaudīm, kas papardes ziedu nav noplūkuši, nāve tiem zoba galā.
Jāņos papardēm ir vislielākais «starojums» tās ir tikko izplaukušas. Latvijā aug vairākas papardes visbiežāk mitros mežos un strautu malās pamanāmas sievpapardes ar gaiši zaļām, smalkām lapām, tikpat bieži sausākos mežos var redzēt ērgļpapardes, kuru lapas izvietotas uz kāta. Latvijā aug arī vīrpapardes, retākas ir plūksnpapardes un strauspapardes, kuru skaistās piltuves dabā redzamas krietni biežāk dārzos un daudz retāk savvaļā. Ērgļpapardes Tālo Austrumu ļaudis mēdz uzreiz pēc izlīšanas no zemes nogriezt un īpaši sālīt podos ēšanai, stāsta Gaida Ābele.
Buldurjānis dundurjānis Lai arī pieņemts atzīt, ka labas ir visas Jāņu zāles, kā īstenākās latviešu folklorā tomēr minētas madaras, dzeltenzilie «zviedru zaldāti» nārbuļi, dedestiņas, āboliņš un suņuburkšķi. Jānīši savukārt izmantoti nākotnes zīlēšanā, un ļaudis ticēja, ka katram cilvēkam viens tāds jānoplūc Jāņu vakarā. Kuram jānītis nav līdz rītam izplaucis, tas tajā gadā nomirs.
Baldriānus, kurus romieši lietoja vīrakam un dēvēja arī par visas slimības dziedējošu augu, latvieši senāk nereti dēvēja par buldurjāni vai dundurjāni. To meklējušas pārsvarā meitas, tādēļ folkloristi tam raduši zināmu falliskas noskaņas skaidrojumu. To uzskatīja par Jāņa dzīvības spēku, ko tīko atrast un noraut jāņabērni.
Īpaša nozīme ticējumos ir vībotnēm. Ar tām ļaudis, jo īpaši Cesvaines pusē, apjozušies un lēkuši caur ugunskuru. Uzskatīts, ka vībotnes spēj novirzīt pērkonu, vībotņu krūmu uzskatīja arī par dievību atrašanās vietām uz zemes.
Pļavās aug arī orhideju dzimtas puķes, no kurām vairākas ir aizsargājamas. Interesanti, ka vairākām orhidejām nosaukumā ir dzeguzes vārds, piemēram, dzegužkurpītēm, dzegužpirkstītēm, dzegužpuķēm, dzeguzenēm. Var minēt, vai latvieši šo augu plankumainajās ziedlapās saskatījuši līdzību ar raibo dzeguzes vēderu.
Par Jāņu pļavas smaržu savukārt gādā smaržzāle, kura satur kumarīnu, stāsta Gaida Ābele. Smaržojošās kalmes arī nereti tiek jāņuzāļu godā. Lai arī nav pētnieciska pamatojuma, ir minējumi, ka Latvijā tās ieveduši mongoļu tatāru karotāji. Karavīru somās kalmes liktas kā efektīvs līdzeklis pret blusām. Latvieši ap Jāņiem biezās kalmju lapas saskaldīja un izkaisīja istabā, jo tās radīja labu smaržu un aizsardzību pret blusām.
|