www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Par mūsdienu draudiem dvēselei un ķermenim06.11.2012

Irina Medveģeva, bērnu klīniskais psihologs

Par īstu mīlestību, izvirtību, „seksuālo audzināšanu”, homoseksuālismu, abortiem, demogrāfisko krīzi un to, cik lielu ļaunumu un kaitējumu cilvēka psihei nodara pašreiz izplatīto izvirtību, melu un muļķību propaganda 2006.gada intervijā stāsta pazīstamā Krievijas bērnu psiholoģe Irina Medveģeva (Ирина Яковлевна Медведева).

J.: Kādi, Jūsuprāt, ir galvenie demogrāfiskās krīzes iemesli?

I.M.: Atbildot uz šo jautājumu, atsaukšos uz savu draugu, profesoru, medicīnas zinātņu doktoru Igoru Gundarovu (Игорь Алексеевич Гундаров). Viņš nav ticīgs cilvēks, bet viņš zinātnisku pētījumu rezultātā secināja, ka galvenais demogrāfiskās krīzes cēlonis ir cilvēku garīgais tukšums, jeb tas, ka ir sagrautas galvenās „dzīves jēgas” [idejas, ideāli, kas dod dzīvei jēgu]. Iespējams pie mums [Krievijā; viss sacītais pilnā mērā attiecas arī uz Latviju] tas noticis tādēļ, ka Padomju ideāli šķita pārāk augsti un lielā mērā tie arī bija augsti, jo īpaši salīdzinājumā ar šodien propagandētajiem antiideāliem, tomēr lielā mērā tie bija arī viltus ideāli, jo tā bija dzīve bez Dieva.

Kad šos Padomju ideālus sagrāva, cilvēks palika pilnīgi bez nekā. Tad nu, lūk, profesors Gundarovs uzskata, ka gan paaugstinātā mirstība, gan arī zemā dzimstība ir tādēļ, ka cilvēki neredz dzīvei jēgu, neredz iemeslu, lai turpinātu dzimtu. Cilvēkiem nav nākotnes tēla. Kad cilvēkiem saka, ka drīzumā klonēs cilvēkus vai ka drīzumā pasauli pārvaldīs bioroboti vai kaut kādas citas preteklības, un cilvēki iedomājas, kā tas būs, tad viņiem negribās kalpot šai nākotnei un dot tai pēcnācējus. Šis, manuprāt, ir galvenais demogrāfiskās krīzes cēlonis, bet ir arī citi, mazāk nozīmīgi blakus iemesli.

Pirmkārt, te ir jāmin mūsu jaunās „dzīves jēgas”, jaunie ideāli, kurus par ideāliem īsti nosaukt nevar. Kad cilvēkus, jo īpaši jaunus cilvēkus, kuri ir īpaši uzņēmīgi pret sabiedriskiem etaloniem, orientē tikai uz dzīves līmeni un materiāliem sasniegumiem kā uz galveno dzīves jēgu, tad šādā dzīvē, kad ir jānopērk jauna mašīna, jāaizbrauc ceļojumā, jāiegādājas dzīvoklis, jauns mētelis utt., bērns tik tiešām traucē. Ja dzīves centrā ir patēriņš, tad bērns traucē patēriņam, te nav ko slēpt. Bērns tā ir „lieka mute”, bērnam ir vajadzīgs ļoti daudz kas, un bērns ir ne tikai jāpabaro, viņš ir arī jāapģērbj, viņš ir jāmāca, viņš ir jāārstē, kas nebūt nav bez maksas [un bērnam ir jāvelta daudz laika]. Tā ka, ja dzīves centrā ir patēriņš, tad bērns tam traucē.

J.: Es no savas bērnības atceros, ka tad, kad attiecības starp vecākiem bija labas, tad es arī jutos labi, bet, kad viņiem bija nesaskaņas, es to pārdzīvoju kā lielu traģēdiju. Kā, Jūsuprāt, vai bērni šai ziņā ir mainījušies? Es to jautāju tādēļ, ka pēdējā laikā nākas dzirdēt, ka tradicionālā ģimene esot novecojusi, ir izplatītas t.s. ”izmēģinājuma laulības”, netradicionālas „ģimenes” attiecības, „vieslaulības” un daudzas citas „modīgas” lietas. Pastāstiet lūdzu par to sīkāk.

I.M.: Vispirms arī es gribētu atcerēties savu bērnību. Man ir bijusi tā iespēja izjust gan lielu laimi, kad abi vecāki mīl viens otru un mūs ar brāli, gan arī lielu traģēdiju, kad tēvs (man tad bija 9 gadi) iemīlēja citu sievieti un aizgāja no mums. Tiem, kuri domā, ka kaut kas tāds nav nekas pārāk briesmīgs, es gribu pateikt, ka tas ir briesmīgi, ka tā bērnam ir liela trauma, kas dzīst ilgi un lēni. Es uzskatu, ka šodienas bērni šai ziņā vispār nav mainījušies. Varbūt pieaugušajiem vienkārši patīk uzskatīt, ka bērni ir citi. Viņi nav citi, viņi ir tādi paši.

Man kā bērnu psihologam ir bijusi darīšana ar ļoti daudziem dažādu vecumu bērniem ar dažādiem raksturiem, ar dažādu sociālo stāvokli, no dažādiem reģioniem un dažādām bijušās PSRS republikām. Es ļoti bieži no vecākiem dzirdu, ka tas jau nekas, ka mēs izšķīrāmies, jo tagad visi šķirās, bērnu var izaudzināt arī māte viena pati, tēvs pie bērna nāk, pat esot labas attiecības ar bērna tēvu. Bieži vien sievietes ar lepnumu stāsta, ka viņas bērna dēļ ir spējušas pēc šķiršanās saglabāt labas attiecības ar bijušo vīru. Protams ir labi, ka kaut vai bērna dēļ ir izdevies saglabāt labas attiecības ar bijušo vīru, protams ir labi, ja vismaz bērns redz reizēm atnākošu tēti, bet tomēr vislabāk ir tad, kad tētis nekur neaiziet. Mūsdienās šķiras vienkārši niecīgu sīkumu dēļ . Tā pati raksturu nesaderība vai tas, ka vīrs iedzer, skaitās nu ļoti nopietns šķiršanās iemesls. Es kā profesionālis apgalvoju, ka bērnam ir vajadzīgs vienalga kāds, bet tomēr tēvs. Nezinošu nespeciālistu viedoklis ir, ka labāk ir nekāds tēvs, nekā slikts tēvs. Tā nav taisnība. Bērnam ļoti svarīgs ir tēva simbols mājā, bērnam ir ļoti svarīga ģimenes pilnuma izjūta, pat ja mammai ar tēti ir sliktas attiecības, pat ja tēvs iedzer un dara vēl ko sliktu. Protams, ja tētis ir noziedznieks un piekauj mammu un bērnu līdz pusnāvei, tad tas ir īpašs gadījums, bet šādi gadījumi ir salīdzinoši reti. Šķiršanās citu iemeslu dēļ ir daudzkārt biežākas.

Kas attiecas uz t.s. ”izmēģinājuma laulībām”, tad, pēc manas pieredzes, to rezultātā cilvēki neapprecas vispār. Šis vārdu salikums, kā teica publicists Sergejs Karamurza, ir „amēbas vārdi”, jeb vārdi, kas maskē realitāti. Bet realitāte ir tāda, ka ”izmēģinājuma laulības” ir izvirtība. Bet, kas attiecas uz Jūsu pieminētajām „netradicionālajām ģimenēm”, tad tas ir nekas cits kā Sodomas grēks, sodomītu homoseksuālās attiecības. Viņi nez kāpēc tiek saukti par zilajiem (debesu krāsā). Es ieteiktu viņus nesaukt zilā krāsā, jo debesis ir zilas, bet ļaunumu saukt īstajos vārdā, lai veidojas attiecīgas asociācijas.

J.: Runājot par homoseksuālismu, bieži nākas dzirdēt, ka tas, ko cilvēks dara savā guļamistabā, ir viņa personiskā darīšana, jo tas neatstāj iespaidu uz citiem, un nākas dzirdēt pārmetumus par homoseksuālistu kritiku, jo viņi taču nevienam netraucējot, lai cilvēki dzīvo, kā grib. Ko Jūs par to varat pateikt?

I.M.: Šai sakarā es atceros vienu atgadījumu, kas ar mani notika padsmit gadus atpakaļ. Es toreiz nodarbojos ar bērnu dramaturģiju, nebija man vēl tik daudz un tik neatliekami citi darbi. Toreiz vēl nebija tik milzīgs bērnu – neirotiķu skaits, ar kuriem kā psihologs es pašreiz strādāju.

Pāvils Šenhofs, ilggadīgs Latvijas leļļu teātra mākslinieks (1946-2001); Hermanis Paukšs, Latvijas leļļu teātra galvenais režisors (1984-1987)

Es atbraucu uz leļļu teātra izrāžu festivālu Rīgā, kura toreiz bija Padomju Latvijas galvaspilsēta [1986. gadā Rīgā notika VII Baltijas valstu un Baltkrievijas PSR leļļu teātru festivāls]. Festivāla saimnieki – Rīgas leļļu teātris, rādīja tādas no vienas puses interesantas, neparastas, neikdienišķas, formāli pieņemamas izrādes ar daudziem krāšņiem, izdomātiem elementiem, bet pašu izrāžu būtība bija ne tikai slikta, bet tajās bija pat kaut kas pretīgs, bet kas tieši, nebija iespējams pat tā īsti noformulēt un pateikt. Tad nu, lūk, es ļoti labi atceros, ka kārtējā šī festivāla rītā satiku toreiz slaveno igauņu režisoru Reinu Āguru (Рейн Агур). Es viņu labi pazinu un mums bija labas attiecības, tādēļ

Reinu Āgurs

klusītiņām, lai neviens nedzird, viņam pajautājumu: „Kāpēc viņiem tās izrādes ir tik pretīgas? It kā interesanti, bet tai pašā laikā ir tāda riebīga sajūta. „ Uz to viņš man atbildēja: „Tas tāpēc, ka te ir pidarastu banda.” Es, protams, biju pilnīgi satriekta par šādu tiešu un parupju atbildi. Tā kā es arī toreiz uzskatīju, ka tas, ko cilvēks dara guļamistabā, ir viņa personiskā lieta un uz citiem tas neattiecas, ar lepnumu pateicu to Reinu Āguram. Viņš man uz to atbildēja sekojošo: „Dumiķīte! Tas ietekmē visu – gan mākslu, gan arī visu dzīvi kopumā. Kādreiz Jūs to sapratīsiet. „

Es to sapratu samērā ātri, kad pie mums [Krievijā] sāka slavēt seksuālās minoritātes, stāstīt, ka tā ir norma, ka tas nevienu neuztrauc un kad daudzi no šāda tipa cilvēkiem sāka ieņemt noteiktus amatus. Piemēram, kad aizej Maskavā uz televīziju, tad nevajag būt šais jautājumos īpaši zinošam, lai ievērotu, kā uzvedas daudzi tur strādājošie vīrieši, kas tur ir operatori, grimētāji, režisori utt. Ir acīm redzams, ka tie ir homoseksuālisti. Un, lūk, šādi cilvēki tagad nosaka mūsu gaumi, mūsu bērnu gaumi, mūsu viedokli, mūsu uzskatus, pēc būtības visu mūsu dzīvi.

Man ir daudz draugu Amerikā, jo daudzi no Maskavas ir emigrējuši. Tad nu, lūk, viņi man stāsta, ka atsevišķās prestižās Amerikas iestādēs cilvēks vispār nevar iekļūt, ja viņš nav homoseksuālists. Bet nu par Holivudu tagad zina jau visi, ka, ja neesi homoseksuālists, tad vari i nemēģināt tuvoties Holivudai. Tā arī saka, ka tur ir homoseksuālistu mafija. Tas taču ir drausmīgi, ka sodomīti diktē visai sabiedrībai gaumi, vajadzības, uzstādījumus. Tāpēc es domāju, ka tas nav tikai viņu guļamistabas jautājums.

Lai gan, iespējams, ja šie cilvēki saprastu savu marginalitāti un nepilnvērtību, ja viņi nelīstu citu cilvēku dzīvēs un nediktētu citiem savus noteikumus, tad iespējams viņus neviens arī neaiztiktu.

Homoseksuālisti bija arī agrāk. Kā zināms Sodoma bija apmēram 4000 gadus atpakaļ. Atceros, agrāk Padomju laikā, 1985.gada sākumā, kad vēl nebija sākusies PSRS Pārbūve, es grasījos rakstīt detektīvromānu un aizgāju pie viena pazīstama izmeklētāja. Viņš, stāstot par dažādiem atgadījumiem no izmeklētāja dzīves, teica, ka eksistē tāds „nedzīvais pants” par pederastiju. Es pajautāju: „Kāpēc nedzīvs?” Viņš man paskaidroja, ka par „nedzīviem” viņu žargonā sauc tos pantus, kurus praktiski neizmanto. Tas ir, ja homoseksuālisti nerīko orģijas komunālajā dzīvoklī pie atvērtām durvīm un logiem un neuzmācas kaimiņu zēniem, tad neviens viņus neaiztiek. Bet šodien, kā paši redzat, viņi ietekmē pilnīgi visu mūsu dzīvi, tāpēc mums uz to ir jāreaģē ļoti asi.

J.: Mūsu centrs „Šūpulis” organizē daudzas lekcijas jaunatnei, un, kad mēs runājam par tikumības un tiklības jautājumiem [seksuālas attiecības tikai laulībā, atturēšanās līdz kāzām utt.], tad izjūtam tādu kā neticības un nesapratnes sienu no jauniešu puses. Mums izskatās, ka šīs svarīgās lietas jaunajiem cilvēkiem ir zaudējušas savu vērtību. Ko Jūs varētu pateikt šai sakarā?

I.M.: Ziniet, jaunie cilvēki ļoti orientējas uz tiem sabiedriskajiem etaloniem, ko viņi saņem. Viens no galvenajiem jauno cilvēku uzvedības, rīcības un pat uzskatu motīviem ir atbilstība tekošā brīža modes tendencēm. Nevienam nav noslēpums, ka mode ir ļoti būtiska jauniešiem. Un tā kā par modīgu pašreiz ir pataisītas izvirtības „netradicionālo attiecību” un „droša seksa” izskatā, viņi kautrējas neatbilst šiem sabiedriskajiem etaloniem, neskatoties uz to, ka viņi visi, to es zinu noteikti, sirds dziļumos tiecas orientēties uz tiklību un tikumību.

Man nākas reizēm runāt arī ar jauniešiem, jo bieži tieku aicināta uz skolām, uz vecākajām klasēm. Kad tika uzņemta filma „Kurš auklē šūpuli” (Кто качает колыбель; http://www.youtube.com/watch?v=OGZKVfFcsvg ), man bija jātiekas ne vienkārši ar jauniešiem, bet ar t.s. „zelta jaunatni”. Tie bija jaunieši, kas mācījās Pēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūtā, tātad šķietami īpaši ciniskiem jauniešiem. Ziniet, jau pēc piecām sarunas minūtēm, telpā iestājās tāds klusums, ka man pašai tā neomulīgi palika. Tad es sapratu, cik patiesībā šī tēma viņiem ir aktuāla. Es nelietoju tādus vārdus kā tiklība, es vienkārši šiem 2.kursa studentiem pastāstīju, ka tad, kad viņus šai jautājumā „apgaismo” un „informē” kā viņiem stāsta, bet patiesībā maitā, viņiem nozog jaunajam cilvēkam pašu būtiskāko un svarīgāko noslēpumu – dižās, gaišās, romantiskās jaunieša mīlestības noslēpumu. Es viņiem pastāstīju, ka viņi nespēs [būs ļoti grūti] izjust šo romantisko mīlestību tikai tāpēc, ka viņiem ir pastāstīts par seksa tehniku. Mūsdienās šo lielo, personīgo noslēpumu pataisa par primitīvu cinisku lētu padomu krājumu.

Par šiem „padomiem” raksta katra jauniešu avīze un žurnāls. Maskavā, piemēram, plaši tiek izplatīti tādi izdevumi kā „Es esmu jauns”, Argumenti i fakti pielikums „Aif mīlestība”, kā arī „Spidinform”, „Dekamerons” un daudzi, daudzi citi tamlīdzīgi mēsli. Dažreiz braucu Maskavā metro un paskatos aiz ziņkāres, ko jaunais cilvēks lasa, un uzreiz novēršos un domāju, kā viņam nav kauna publiski ko tādu lasīt, jo virsraksti ir lieliem burtiem un labi no attāluma salasāmi. Šāda tipa izdevumi ir drausmīgi savā preteklībā.

Es domāju, ka vienkārši ir jāatrod pareizā pieeja jauniešiem, lai runātu par šīm tēmām, jo viņi visi sapņo par lielo, romantisko mīlestību, lai arī cik viņiem stāstītu par „drošu seksu”. Viņi tikai nesaprot, ka patiesa mīlestība un informācija par „drošu seksu” ir viens otru izslēdzoši lielumi. Šī sausā, aukstā, ciniskā informācija par „drošu seksu” ir jāzina ginekologiem, seksopatalogiem un arī psihiatriem, jo seksopataloģija ir daļa no psihopataloģijas. Tāpēc, atgriežoties pie homoseksuālistu un citu izvirtuļu tēmas, gribu pateikt, ka viņi ir psihopataloģijas darbības laukā, bet tagad visu sabiedrību grib pārliecināt, ka viņi ir tādi paši kā mēs, bet, iespējams, pat labāki par mums. Piemēram, ne visi zina, ka vārds „gay” īstanībā ir saīsinājums no vārdiem „good as you” – tikpat labs, cik Tu.

Jaunieši, manuprāt, gaida no pieaugušajiem patiesus vārdus par tikumību, tiklību, par īstu mīlestību, par laulību, bet viņiem visu laiku par seksa tehniku stāsta. Viņi par jūtām grib dzirdēt.

Tad nu, lūk, kad filmas „Kurš auklē šūpuli” uzņemšanas laikā es pabeidzu sarunu ar šo „zelta jaunatni” (filmā tika parādītas tikai kādas 5 minūtes, bet kopumā saruna ilga pusotru stundu), viņi sapulcējās ap mani un katrs gribēja kaut ko pajautāt, kaut ko par jūtām un mīlestību. Ne par seksu viņi gribēja dzirdēt. Pieaugušie ir pārstājuši jauniešiem stāstīt par jutām, un tas ir nepiedodami, bērni pie tā nav vainīgi, viņi tikai pakļaujas sabiedriskai domai.

J.: Vairākus gadus atpakaļ, PSRS Pārbūves sākumā, viena sieviete teletilta ar ASV laikā pateica, ka Padomju Savienībā seksa nav, un tas radīja tādu ļoti negatīvu ažiotāžu. Kādēļ krievu kultūrā no vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām netiek īpaši izdalītas intīmās attiecības?

I.M.: Sākumā par to sievieti, kura pateica, ka Padomju Savienībā seksa nav. Es ļoti labi atceros šo pārraidi, toreiz līdzīgi kā vairums cilvēku es vēl skatījos televizoru . Toreiz likās, ka notiek tādas lielas pārmaiņas (tās tik tiešām bija lielas), TV pārraides kļuva tādas interesantas, patiesas, demokrātiskas utt. Toreiz es vēl ticēju tam, ko saka un rāda pa TV.

Es labi atceros šo pārraidi un atceros, ka man kļuva ļoti nepatīkami, kad šī sieviete tika izsmieta. Maskavas neoliberālā inteliģence joprojām atceras šo pārraidi un joprojām ņirgājas par šo sievieti kā par atpalikušu. Patiesībā šī sieviete pateica taisnību. Krievijā, krievu kultūrā tik tiešām nav seksa, kurš būtu atsevišķi no mīlestības. Precīzāk sakot, viņš ir, bet tā ir izvirtība. Šī tēma krievu kultūrā ir īpaši personiska, jo krievu kultūra savā būtībā ir pareizticīga. Un Padomju laikā viņa tāda arī palika, un tāpēc Padomju laikā bērnus audzināja tikumiskā garā – gan mājās, gan skolā, gan arī literatūrā. Apskatieties krievu literatūru, tur pat erotisku (ne seksuālu) scēnu ir ļoti maz. Es, piemēram, atceros Annā Kareņinā ir viena scēna, Buņinam ir vairākas tādas, Puškinam ir viens dzejolis, ko bija nepieklājīgi lasīt sieviešu klātbūtnē, tas sākas ar vārdiem „Nesvarīgas man ir vētrainas baudas….”, viens Tuščeva dzejolis, kurš sākās ar vārdiem „Mīlu Tavas acis, draugs mans…”, tur viss ir pateikts tā aizplīvuroti, bet ir pietiekami skaidrs, par ko tieši.

Vēl interesanti, ka krievu valodā nav neviena kulturāla vārda, ar ko varētu apzīmēt intīmas attiecības, un tas nav nejauši, jo valoda mums ir ļoti bagāta, tajā var pateikt visu ko, tā ir bagātāka par jebkuru no Eiropas valodām. Piemēram, spāņu valodā, kas ir daudz nabagāka par krievu valodu, ir apmēram 30 kulturālu vārdu, kas apzīmē mīlestības fizisko komponenti un visu, kas ar to ir saistīts. Savukārt krievu valodā ir tikai „mata” žargons, tas ir nekulturāli vārdi, lamuvārdi un profesionālā, ginekoloģiskā valoda, kas pēc būtības ir latīņu valoda. Ja tik bagāta valoda nedod mums vārdus, lai apzīmētu šo darbību, tātad kultūrā tā ir superslepena tēma. Un tas nav tādēļ, ka Krievijā cilvēkiem būtu aukstas asinis, drīzāk pat otrādi, asinis mums ir pietiekami karstas, vienkārši pareizticīgā kultūra ir ļoti barga. Kulturoloģijā pareizticīgo kultūru dēvē par represīvo kultūru, un tas nav tāpēc, ka tajā obligāti notiek represijas „Kalima” un „Gulag” stilā, bet gan tāpēc, ka šī kultūra represē jeb apspiež cilvēkā visu zemisko. Tā arī kristietībā vajadzētu būt, tā ir kristīga kultūra.

J.: Mūsdienās plaši tiek veikta t.s. „seksuālā izglītošana”, kuras piekritēju uzskata, ka dodot bērniem zināšanas par seksu, par mīlestības fizisko pusi, ir iespējams preventīvi mazināt un novērst venērisko slimību un AIDS izplatību, šķiršanās gadījumus savstarpējās nesaderības dēļ, kā tagad moderni ir teikt. Gribētos dzirdēt Jūsu viedokli šai sakarā.

I.M.: Manuprāt, ir acīmredzams, ka „izglītošanas” aizsegā bērnus un jauniešu maitā un pataisa par izvirtuļiem. Kā jau tikko teicu, šī ir pati personīgākā un pati intīmākā tēma, tāpēc par to nedrīkst publiski runāt, jo īpaši, ja to dara pieaugušais, kurš bērna acīs ir autoritāte. Un skolotājs, mediķis vai lektors tā ir autoritāte.

Bieži ir dzirdēts sakām: „Labāk, lai mēs to izstāstām, nekā bērns to uzzina uz ielas.” Pirmkārt „iela” nekur nepazudīs, viņa tikai pievienos ko jaunu šīm „zināšanām”. Otrkārt un galvenokārt – šādas „ielas zināšanas” nav nekas traks. „Iela” ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr ir bijis kāds vecāks un kā tagad teiktu brīvdomīgāks biedrs zēniem, kurš ciniski mitoloģiskā veidā viņam pastāsta par intīmo dzīvi. Zēns zināja, ka tas, ko viņam pačukstēja pagalma huligāns, ir liels noslēpums, ko nekādi nedrīkst apspriest ar pieaugušajiem, jo tas ir nepieklājīgi. Bet, kad zēns kļuva par jaunieti, šīs zināšanas tika izstumtas atmiņu nomalēs vai vispār aizmirsās un sākās jauns, romantisks dzīves periods, kad puisis redzēja meitenē eņģeli, gaišu būtni ne no šīs pasaules, rakstīja viņai dzeju, stāvēja zem viņas logiem, pavadīja viņu līdz mājām un baidījās uz viņu īsti paskatīties.

Starp citu, gribu jums pateikt, ka tad, kad vīrietis ir iemīlējies (ne tikai jaunietis, bet arī vīrietis), tad pirmajā iemīlēšanās stadijā viņam vispār nav seksuālu jūtu. Kā man teica viens paziņa, kad bija iemīlējies (bet viņš bija kaislīgs vīrietis), ka viņam viss zem jostasvietas ir tā kā sasalis. Tas ir raksturīgi vīriešiem, kuri patiesi ir iemīlējušies. Romantiskajā iemīlēšanās periodā seksuālā sfēra pilnībā tiek izslēgta. Savukārt „seksuālajā izglītošanā” šī sfēra tiek uzspiesta arī tiem bērniem, kuri vispār tai virzienā nedomā.

Pusaudžu vecumā, skolās, kur zēni un meitenes mācās kopā, un kad sāk rasties pirmās slepenās simpātijas, publiski stāstīt par šādām tēmām ir drausmīgi kaitīgi un traumējoši. Vēl kā bērnu psihologs es gribu teikt, ka tas ir ļoti kaitīgi bērna psihei, jo tādu fundamentālu kultūras pamatnormu, kuras ir ierakstītas mūsu ģenētiskajā atmiņā, pārkāpums, vienmēr dod triecienu pa šo ģenētisko atmiņu, kas savukārt ir smags trieciens visai psihei. Apziņas līmenī bērni klausās un neko nesaka. Bērni nevar neticēt pieaugušajiem, kuri viņiem ir autoritātes un kuri tagad stāsta viņiem, ka šai jautājumā jābūt „izglītotiem”. Bet šī ģenētiskā atmiņa viņam sūta pavisam citus signālus. Un šī starpība starp apzināti saņemto informāciju un bezapziņas signāliem, var izraisīt virkni neirotisku stāvokļu. Es kā psihologs regulāri saskaros ar šādām parādībām.

Kas attiecas uz venēriskajām slimībām, pāragrām grūtniecībām, AIDS utt., tad viss ir diametrāli pretēji. Šī ļoti agrā bremžu noņemšana, šī publiskā paziņošana zēniem meiteņu klātbūtnē un otrādi tieši veicina šo parādību izplatīšanos. Un pat ja arī atsevišķi, tas arī ir kaitīgi, ja vien nenotiek personiski viens pret vienu, tad, kad bērns to jautā, un to dara pieaugušais, kuram bērns to jautā. Situācija šai jomā ir dramatiska. Jo vairāk „seksuāli izglītojam”, jo šo parādību, no kurām it kā vajadzētu „izglītošanai” pasargāt, apjoms pieaug.

Tas attiecas arī uz pusaudžu grūtniecību. Te es gribu pateikt, ka, ja pat ar meiteni kas tāds ir noticis, tad viņas vecākiem ir jāizdara viss iespējamais, lai viņa laistu bērniņu pasaulē. Agrāk Krievijā meitenes izdeva pie vīra arī 12 un 13 gadu vecumā un nekāda lielā traģēdija tā nebija. Un arī tagad tā nav nekāda lielā traģēdija. Traģēdija ir nogalināt vēl nedzimušo bērnu (t.i. izdarīt abortu). Traģēdija ir lietot šo „izglītotāju” reklamētos kontracepcijas līdzekļus, kuri atstāj graujošu ietekmi uz sievietes un vēl jo vairāk jaunu meiteņu organismu. Tas viss ir vienkārši drausmīgi. Es „seksuālajā izglītošanā” redzu ne tikai kaitējumu, bet es to uzskatu par lielu noziegumu un nelietību.

Kādēļ tas tā notiek? Kas tas tāds „Ģimenes plānošanas fonds”? „Starptautiskā ģimenes plānošanas federācija”, kura, neskatoties uz mūsu ļoti sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem, tikai arvien pavairo savu centru skaitu. Kas ir t.s. „ģimenes plānošana”? Tā ir politika, tehnoloģija un prakse kā visā pasaulē pazemināt dzimstības līmeni. Cita lieta, ka trešās pasaules valstis ar to saskārās agrāk. Kamēr bija PSRS, pie mums šo organizāciju nelaida, bet tagad tās pārstāvniecības ir savairojušās. Tad nu, lūk, „seksuālā izglītošana” ir viens no obligātajiem „ģimenes plānošanas” taktikas komponentiem.

J.: Bet „ģimenes plānošana” taču iestājas par māšu drošību , par to, ka katram bērnam jābūt gaidītam, par reproduktīvo tiesību aizsardzību.

I.M.: Vispār tas ir dīvaini, ka mūsu reproduktīvās tiesības ir jāaizsargā. Un kurš gan viņas pārkāpj? Kurš mums traucē dzemdēt bērnus? Mēs neesam Ķīnā. Mums, pagaidām, paldies Dievam, nav aizliegts dzemdēt tik daudz bērnu, cik Dievs dod. Reliģiski neticīgajiem teiksim – tik daudz, cik cilvēkam gribas. Ar šo lietu nav jānodarbojas svešiem cilvēkiem un organizācijām. Kāda viņiem gar to darīšana?

Ja runā par gaidītiem bērniem, tad tā ir klasiska manipulācija, viena no ļoti daudzajām apziņas manipulācijām, kuras šie centri izmanto un izplata. Būsim godīgi! Vai tad jaunie cilvēki vēlas bērnus? Nē. Grib viņi pavisam ko citu – to, kas noved pie bērna rašanās. Tāpēc visbiežāk jaunībā grūtniecība ir nevēlama, attiecīgi bērns nav gaidīts. Bet daudzu gadsimtu pieredze rāda, ka, ja pat sākumā bērns nebija gaidīts (kad māte uzzina par grūtniecību), tad viņš kļūst pat ļoti gaidīts un apmīļots tiklīdz viņš parādās pasaulē. Un sieviete pilnībā aizmirst, ka iepriekš viņa bija ne pārāk apmierināta vai bija pat ļoti neapmierināta ar grūtniecības faktu. Tas viss ir muļķības.

Un pats galvenais, ja pat viņš nav gaidīts, vai tad tas ir iemesls, lai viņu nogalinātu? Mums var nepatikt kādi cilvēki, bet vai tad viņi tādēļ ir jānogalina? Mēs runājam par cilvēku, kurš tikai noteiktu laiku dzīvo mātes vēderā. Viņš ir pastāvīgs cilvēks. Viņš protams ir ļoti cieši saistīts ar mātes organismu, bet viņš nav tikai mātes organisma sastāvdaļa.

J.: Kad tiek runāts par tiklību [seksuālas attiecības tikai laulībā, atturēšanās līdz kāzām utt.], tad daudzi uzskata (ir daudz tādu jautājumu), ka seksuāla atturēšanās ir kaitīga veselībai un neietilpst veselīga dzīvesveida komplektā. Tā vismaz pašreiz tiek propagandēts.

I.M.: Jā, Jums taisnība, šis uzskats tiek ļoti uzspiests. Pat Padomju laikā šī tendence bija jau jūtama, ka atturēšanās ir kaitīga. Vīriešiem stāstīja, ka viņiem it kā no atturēšanās rodas specifiskas slimības. Tie ir meli, viss ir pavisam otrādi. Daudzas priekšdziedzera (prostatas) slimības, kuras pašreiz ir izplatītas (visādas adenomas u.c.), ir no izvirtīga dzīvesveida, un jebkurš ārsts, jebkurš urologs jums to pateiks.

Kas attiecas uz sievietēm, tad vēl Padomju laikā es apmeklēju vienu sieviešu klosteri Moldāvijā. Es tur cellē nodzīvoju veselu mēnesi. Tas bija ļoti sen, es tad biju visai tālu no baznīcas, man vienkārši tur tīri estētiski patika. Un man vienkārši gribējās pavadīt atvaļinājumu tik eksotiskā veidā. Es arī toreiz biju pārņemta ar šiem mītiem par seksuālās atturības kaitīgumu, par to kā šīs mūķenes apskauž pasaulīgās sievietes utt. Nodzīvojot tur mēnesi es sapratu, ka veselākas un dzīvespriecīgākas sievietes es neesmu redzējusi. Un arī tagad varu pateikt, ka gan garīgi, gan arī fiziski (viņas daudz tur strādā) veselākas sievietes kā šai klosterī es redzēju tikai citos sieviešu klosteros. Daudzām no viņām vispār nekad nav bijis vīrietis. Citas jaunībā kļuva par atraitnēm un aizgāja uz klosteri. Tie visi ir ļoti kaitīgi mīti. Ne atturēšanās ir kaitīga, kaitīga ir izvirtība. Izvirtība ir kaitīga gan ķermenim, gan dvēselei. Gan arī sirdsapziņai, kas tomēr ir katram cilvēkam, pat visizvirtušākajiem, un kas traucē viņiem gūt īstu apmierinājumu no savām izvirtībām.

J.: Kas tad pamudina cilvēkus izplatīt šos mītus? Kādēļ skolotāji, ārsti un citi cilvēki izplata šīs „zināšanas” jauniešu vidū?

I.M.: Tie iemesli ir dažādi. Es esmu daudz domājusi par šo jautājumu, tikusies ar daudziem tādiem cilvēkiem. Pēc maniem novērojumiem tiem cilvēkiem, kas atrodas pašā augšā un kuri saņem par šiem noziegumiem ļoti lielu naudu (no ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA), UNESCO , UNISEF, Rokfellera fonda u.c.) , patiešām patīk tas, ko viņi dara. Viņi savā būtībā ir ļoti izvirtuši. Šādu cilvēku nav daudz, viņu ir niecīgs skaits. Kā piemēru varu minēt Izglītības akadēmijas akadēmiķi Igoru Konu (Игорь Семёнович Кон). Viņš ir

Igors Kons

homoseksuālists, pedofils, visi to zina, viņš pats to īpaši pat neslēpj, viņš uzskata, ka tas nav nekas slikts. Viņš ir cilvēks ar dziļi traumētu psihi, jau vecs. Nesen [2006.gadā]viņš intervijai bija nofotografējies apakšbiksēs. Pietiek jau ar šo faktu vien, lai saprastu, ka ar viņu kaut kas nopietni nav kārtībā. Vēlreiz uzsveru – viņš nemaz neslēpj savas sodomistiskā tieksmes. Tad nu, lūk, šis cilvēks ir bez maz vai galvenais Krievijas Izglītības ministrijas konsultants „seksuālās izglītošanas” jomā. Iedomājieties tik, homoseksuālists un pedofils izlemj mūsu bērnu likteņus. Es nesaukšu vairs citus uzvārdus, lai gan es zinu arī citus līdzīgus personāžus, šis, ja tā varētu teikt, ir pats spilgtākais no viņiem.

Ja runājam par cilvēkiem uz vietām, konkrēti par pedagogiem, tad, ja pat viņi nesaņem par to naudu, viņi to dara, jo, ja tā varētu teikt, viņi paradoksāli kautrējas. Tūlīt paskaidrošu. Vispār mūsu sabiedrībai ir raksturīgs, ka mēs baidāmies būt par stagnātiem, būt atpalikuši, provinciāli, laikam līdzi neejoši, neapgaismoti utt. Mēs baidāmies būt atpalikuši no Rietumu civilizācijas. Es pēdējā laikā bieži esmu bijusi Rietumos un šai sakarā varu teikt, ka jo tālāk mēs būsim no šodienas Rietumu civilizācijas, jo labāk mums. Šodienas Rietumu civilizāciju pat par civilizāciju īsti saukt negribas. Šī „civilizācija” ir ļoti tālu ne tikai no mūsu kultūras, no pareizticīgo kultūras, bet arī no agrākās Rietumu kultūras. Pamatīgo Rietumu civilizācijas kultūras pamatu vietā šodien ir palikuši vieni vienīgi salmi, un šī civilizācija sabruks no pirmās nopietnās vēja plūsmas vai uguns dzirksts. Vairumam Rietumu cilvēku vairs nav cilvēciska dzīve. Tāpēc nevajag viņu priekšā justies kā lauķiem un atpalikušiem provinciāļiem. No pašreizējās Rietumu civilizācijas vajadzētu atpalikt pēc iespējas vairāk.

Tādi domāju ir galvenie motīvi. Tātad savtīgums, kurš iet kopā ar morālu un psiholoģisku pataloģiju, un tāds slimīgs kautrīgums nebūt „moderniem”. Manuprāt, šie ir galvenie iemesli.

J.: Varbūt iemesls ir meklējams arī Padomju laikā, kad nevajadzēja domāt, un augšā nolēma pārējo vietā?

I.M.: Varbūt. Bet tagad laiki ir stipri mainījušies. Par Padomju valsti var daudz ko sliktu pateikt, bet viņa bērnus nemaitāja un nepadarīja par izvirtuļiem. Padomju laikā vecākiem nebija īpaši jākontrolē ne mācību grāmatas, ne skolu stundu sarakstus, ne bērnu žurnālus, kuros šodien ieskatoties paliek baisi. Šos žurnālus nedrīkst bērniem ļaut pirkt un lasīt, bet viņi ir katrā kioskā. Padomju laikā nevajadzēja kontrolēt TV pārraides, kuras bērniem nav piemērotas. Šodien es iesaku vecākiem televizoru vispār izmest, jo ļoti nedaudzo labo raidījumu dēļ, kurus tur vēl rāda, nav vērts pakļaut bērnu tik lielam riskam. Kad vecāku nav mājās, viņš var ieraudzīt un izdzirdēt visu ko. Jā, varbūt cilvēkiem vēl ir palicis tas, ka priekšniecība zina labāk. Bet nu šodien tas pavisam tā vairs nav, šodien var uzticēties tikai savai sirdsapziņai, kristīgai ētikai.

J.: Mūsu „Nedzimušo bērnu centrs” nodarbojas ar it kā specifisku sieviešu problēmu, bet mēs ļoti ātri pārliecinājāmies, ka ļoti liela nozīme ir vīrietim, no kura ir atkarīgs, vai tiks saglabāta ģimene un bērns. Vai Jūs neesat aizdomājusies par to, kāda loma ģimenē un valstī vīrietim bija agrāk un kāda loma viņam ir tagad? Varbūt tik plaša izvirtību izplatība ir dēļ tā, ka vīrietis ir zaudējis ģimenē vadošo lomu?

I.M.: Tas ir tikai viens no iemesliem, varbūt viens no svarīgākajiem. Vispār dzimumu lomu maiņa ir izšķirošā ļoti daudzos dzīves jautājumos, tai skaitā arī jautājumā par dzimtas turpināšanu, tas ir demogrāfiskā jautājumā. Jā, kad sieviete ir vienmēr pirmā, kad viņa visu ņem uz sevi (šajā jaunajā pasaules kārtībā sievietei bieži vien nemaz nav citas izejas), vīrietis tiek atstumts otrajā plānā, viņš pierod pie pazemojuma būt otrajā vai pat desmitajā vietā, samierinās ar to, pārstāj būt pievilcīgs sievietei un galu galā pati sieviete, kura visu ir uzņēmusies, pārstāj būt pievilcīga vīrietim. Iespējams arī tādēļ tik plaši ir izplatītas šīs sodomiskās izvirtības, jo vīrieša psihe tiek kropļota, kad viņu nepārtraukti atbīda otrajā plānā. Šai ziņā drausmīgi graujošas sekas ir feminismam.

Marija Arbatova

Atceros, kā pāris gadus atpakaļ nejauši uz ielas satiku Mašu Arbatovu (Мария Ивановна Арбатова) [slavena rakstniece, dramaturģe, TV raidījumu vadītāja, feminisma kustības aktīviste ] , mēs ar viņu sen kā esam pazīstamas. Viņa kā reiz gaidīja TV mašīnu, kurai vajadzēja viņu aizvest uz raidījumu „Es pati”. Es viņai pajautāju: „Maša, kādēļ Tu to dari? Feminisms taču nav raksturīgs mūsu cilvēkiem, mūsu kultūrai. „, Uz to viņa man atbildēja: „Bet par to tik labi maksā! Amerika tādus grantus par to dod! Un vispār tas ir tik jautri un forši.” Pie mums vispār cilvēki, ja arī dara kādu riebeklību, tad viņiem obligāti ir jāiztēlojas, ka tas ir kaut kas labs. Tā arī Maša, viņa no visas sirds man stāstīja, ka es vispār neko no dzīves nesaprotot, ka feminisms ir ļoti svarīgs, ka sievietēm ir ļoti svarīgi būt vienlīdzīgi pārstāvētām parlamentā, un vēl visādas citādas muļķības. Agrāk viņa rakstīja lugas, nebūt nebija dumja, bet, redziet, jaunā dzīve deva viņai pavisam citas pelnīšanas iespējas, jo par lugām daudz nevarēja dabūt, tās reti uzveda, jo bija tādas dīvainas. Jau agrāk viņai bija tieksme uz tādu dīvainu „modernismu”. Tas ir vēl viens uzskatāms piemērs tam, ko jau teicu, ka cilvēks saņem naudu par to, kas viņam patīk, bet nu tāda muļķe viņa agrāk nebija, lai pilnā nopietnībā stāstītu par feminisma priekšrocībām.

Ļoti būtiski, ja pat vīrietis izmainījušos apstākļos nepietiekami nopelna, atbalstīt vīrieti.
Piemēram, manā ģimenē vīrs ir zinātnieks. Man vienu brīdi bez maz vai katru rītu nācās viņu burtiski lūgties, lai viņš nepamet zinātni. Viņš teica: „Es vairs tā nevaru, tas ir tik pazemojoši, iešu kaut vai par taksometra šoferi strādāt, es nevaru vairs turpmāk tā dzīvot.” Bet es viņam saku: „Nieki. Tu mani esi tik ilgi uzturējis. Tagad es Tevi kādu brītiņu uzturēšu. Kāda starpība?!” Bet ļoti svarīgi ir nepazemot vīrieti. Ļoti svarīgi ir nepiespiest viņu nodarboties ar komerciju, ja viņam nav uz to noslieces. Jo vīrietis no tā salūzt, ja tā var teikt, viņa psihe tiek traumēta. Viņš nodzeras. Daudzi vīrieši negrib dzīvot, sāk neieredzēt savu sievu, bērnus, visu apkārtni, pasauli kā tādu. Tas tādēļ, ka viņi tika nostādīti apstākļos, kas viņiem nav pa spēkam. Vīriešu psihe ir neizturīgāka kā sievietēm. Sievietes ir adaptīvākas, pielāgoties spējīgākas, tāpēc arī vīrieši biežāk sajūk prātā, situācijās un laikmetos, kad tiek salauzta ierastā kārtība, ierastais dzīves ritms utt. Tā ka no vienas puses raugoties, vīriešus ir jāsargā, bet no otras puses ir nepārtraukti jāuzsver, ka vīrietis tas ir spēks, ka vīrietis tā ir aizsardzība, vīrietis tas ir sievietes un bērnu atbalsts un cerība. Tāds, lūk, ļoti grūts uzdevums pašreiz ir sievietēm un viņām ar to ir jātiek galā, pretējā gadījumā dzimta tiks pārtraukta. Ja vīriešu un sieviešu lomas patiešām tiks apmainītas vietām, tad dzimta patiešām tiks pārtraukta, jo nebūs starp vīrieti un sievieti vairāk pievilkšanās spēka.

J.: Šodien var sastapt divu veidu cilvēkus: vieni skaitās sekmīgi, jo samērā ātri uztvēra un uzņēma t.s. „jaunās vērtības” un nokļuva tajā straumē, kura ved pretī sasniegumiem. Pārējiem savukārt ir tās grūtības, kuras Jūs minējāt, šķirties no tās dzīves un nodarbošanās, ko viņi uzskata par svarīgu. Šie otrie, viņi ir pārāk aizspriedumaini, vecmodīgi, nespējīgi uz kaut ko jaunu vai arī viņi visiem spēkiem mēģina saglabāt kaut ko ļoti svarīgu, kas gadsimtiem tika krāts mūsu kultūrā?

I.M.: Jā, tieši tā. Es domāju, ka tie ir cilvēki ar īpaši izteiktu ģenētisko atmiņu. Tradicionālas dabas cilvēki. Bet tradicionāla daba nenozīmē, ka cilvēks ir atpalicis. Ja reformas būtu veiktas pareizajā virzienā, tad reformām vajadzēja attīstīt tradīcijas. Tā ir patiesā reformēšana, kura ir neizbēgama, jo laiki mainās, viss mainās, dzīve attīstās. Tradīcijai, veicot pareizas reformas, ir jāattīstās, nevis jātop salauztai. Tā ka patiesībā tie ir cilvēki ar vairāk izteiktiem kultūras steriotipiem. Tie ir ļoti cienījami cilvēki. Ar to es negribu teikt, ka tie, kuri ir spējuši atrast vietu sev izmainījušajos apstākļos, nav cienījami. Jo īpaši, ja viņi ir spējuši saglabāt savus ideālus. Godīgi sakot, es pati esmu pat ļoti labi piemērojusies jaunajiem apstākļiem (gribas cerēt, ka esmu pietiekami cienījama). Lai gan manā gadījumā tas nav diez ko iepriecinoši, jo es spēju atrast sev vietu tikai tādēļ, ka ļoti daudziem cilvēkiem ir salauzta psihe, tai skaitā arī bērniem, bet es esmu bērnu klīniskais psihologs. Jā, man ir daudz pacientu, es varu ar godīgu darbu nopelnīt sev iztikai, lai man nevajadzētu domāt par to cik gramus siera es varu atļauties iegādāties. Es varu atļauties palīdzēt radiniekiem, nopirkt viesībām torti un reizi gadās pieticīgi atpūsties. Šādā līmenī es varu nopelnīt. Bet tas ir tikai tādēļ, ka klīniskā psihologa profesija jaunajos apstākļos ir ļoti pieprasīta, bet tā, no visas sabiedrības viedokļa raugoties, ir ļoti slikta pazīme.

J.: Jā, bet visiem labu psihologu nepietiks. Pasakiet lūdzu pāris padomus, kā cilvēks šajā dzīvē var pasargāt sevi, savu psihi, jo, kad kaut vai tikai braucot uz darbu, redzi tos reklāmas plakātus, dzirdi šo primitīvo mūziku, Tu saproti, ka uzņem to visu sevī. Kā lai ar to visu tiek galā, kā lai to „pārstrādā”? Bet kad padomā par bērniem, tad īpaši baisi paliek. Kā pasargāt gan sevi, gan savus bērnus šajos drausmīgajos apstākļos, lai dvēselei netiktu nodarīts kaitējums?

I.M.: Es vispirms pateikšu par bērniem, jo bērnus ir visvairāk žēl, jo viņi ir visneaizsargātākie, jo viņiem vēl nav pilnībā noformējusies psihe un ir trausla dvēsele. Pats galvenais ir attīstīt bērnos personības augstākos līmeņus. Tad jūs dodat bērnam, kā mēdz teikt psihologi, daudzlīmeņu aizsardzību. Zemākie psihes līmeņi atbild, jeb precīzāk sakot reaģē uz sliktu vai labu dzīves līmeni. Iedomāsimies sev bērnu, kuram ir bagāts tēvs, un šis tēvs attīsta tikai bērna zemākos psihes liemeņus – labi apģērbj, garšīgi baro, regulāri brauc ar viņu uz labām vietām atpūsties, pērk vismodernākās rotaļlietas utt. Bet rītdien tētis var kļūt par nabagu. Ja tā notiek, tad bērnam dzīve ir izpostīta, jo visu viņa dzīvi veidoja prieki, ko var dot tikai bagāts tētis. Ja bagātā tēva vairs nav, bērnam dzīves arī vairs nav, jo augšējos viņa psihes līmeņus neviens neattīstīja, neviens tos neapgaismoja ar poēzijas, mūzikas, pasaules skaistuma gaismu. Protams vissvarīgāk ir attīstīt visaugstāko psihes līmeni, ja vispār to var nosaukt par psihes līmeni. Ir jācenšas atvest bērnu pie Dieva, jo bez Dieva dzīve vispār ir drausmīga, bet šodienas apstākļos pat neiespējama.

Un te pamazām esam nonākuši līdz pieaugušajiem. Jūs prasāt, kā lai dzīvo šais apstākļos. Par bērnu es pateicu, ka ir jāattīsta dvēsele, ir jāattīsta psihes augšējie līmeņi. Te gan gribu pateikt, ka ir ļoti bīstama šo lietu vienkāršošana, primitivizēšana, jo, kad cilvēks pārstāj darīt to, ko Radītājs paredzējis, tad viņš iet bojā – sākumā psihiski, bet pēc tam arī fiziski. Nedrīkst cilvēku vienkāršot. Bērnam nedrīkst arī uzvelt par pienākumu aktīvi stāties pretī ļaunumam. Tas ir jādara vecākiem, viņiem bērns ir jāaizsargā. Pieaugušam cilvēkam, manuprāt, ir jāiet pa diviem ceļiem. No vienas puses ir jāstiprina sava dvēsele. No otras puses visiem spēkiem ir jācīnās pret ļaunumu. Kur Dievs cilvēku ir nolicis, tur viņam ir visiem spēkiem jācīnās ar ļaunumu. Viens svētais, neatceros kurš, teica: „Dzīve nevar būt paradīze, bet tas nenozīmē, ka tai ir jāpārvēršas par elli.”

Kad bērni redz visas šīs preteklības pa televizoru, bērnu žurnālos, Rietumu multfilmās, kad viņš redz visādus drausmīgus tēlus, tad, godīgi sakot, tā ir dzīve elles klātbūtnē. Šodien ir pat moderni lasīt par sātanistiem, stāstīt par viņiem visādus šausmu stāstiņus. Manuprāt, ne jau klasiskas sātanisma formas ir bīstamas, kad viņi rīko kādas orģijas, raganas pulcējas uz sabatu, kaut kādi jukušie ritualizēti dzer kapsētā kaķu asinis utt. Tas, protams, ir drausmīgi, bet tas skar tikai mazu, psihiski slimu un apsēstu cilvēku grupu.

Šodien daudzkārt bīstamākas ir tās sātanisma formas, kuras kā tādas netiek atpazītas. Kad, piemēram, mazi bērni, konkrēti mazi zēni, nākamie vīrieši, redz uz reklāmas plakātiem puskailas sievietes ar dēmonisku sejas izteiksmi , kas sejai nemaz nelīdzinās, tad tas arī ir tas sadzīviskais sātanisms, kurš ir daudzkārt bīstamāks. Gaisā ir jūtama sēra smaka. Lūk, ar to ir jācīnās. Tam ir jāpretojas un tam var pretoties jebkurš normāls, labas gribas cilvēks, jo īpaši pareizticīgais. Pareizticīgajam šodien pat nedrīkst tikai klusītiņām lūgties. Protams vajag lūgt Dievu, jo tikai ar Dievpalīgu visu var pārvarēt, bet ir arī jārīkojas. Es gribu atgādināt svētā Akvīnas Toma vārdus: „Lūgšanai ir jābūt tādai, it kā pilnīgi viss būtu atkarīgs no Dieva, bet jārīkojas ir tā, it kā pilnīgi viss būtu atkarīgs no Tevis.” Manuprāt, šis ir ļoti noderīgs padoms. Un vēl noderīgi ir atcerēties krievu sakāmvārdu: „Dari kā jābūt, bet sanāks kā Dievs dos”. Tad nu ļoti būtiski ir darīt tā, kā jābūt.

J.: Šodien daudz tiek runāts par cilvēktiesībām, par to, ka bērns ir jaaudzina par brīvu cilvēku, kurš jebkurā zemeslodes vietā jūtas kā mājās, kurš ir pasaules pilsonis, un nav vērts viņu piesaistīt pie kādas tradīcijas un kultūras. Kā Jums šķiet, patriotisms ir novecojis termins?

I.M.: Patriotisms ne tikai nav novecojis termins, es to kā bērnu psihologs saku. Patriotisma jūtas ir nepieciešamas bērna psihiskai veselībai. Es jau minēju, ka bērnam nepieciešama daudzlīmeņu psihiskā aizsardzība. No vienas puses viņu aizsargā māmiņa, no citas puses, ja viņam ir attīstīta dvēsele, viņu aizsargā [patiesas] mākslas , dabas, zinātnes utt. mīlestība, mīlestība pret citiem cilvēkiem, bet viņu arī aizsargā apziņa, ka viņš dzīvo kaut kādā savā zemē. Zemē, kurā dzīvoja viņa senči, zemē, kurā dzīvos viņa pēcnācēji. Tas ir tikai normāli, ka bērns savu Dzimteni uzskata par vislabāko un tā viņš arī ir jāaudzina. Gan jau ka franči par vislabāko uzskata Franciju, par amerikāņiem vispār nav ko runāt, to mēs visi labi zinām, ka amerikāņiem tiek iedvests, ka nav labākas, stiprākas un brīvākas valsts kā ASV. Bet mēs nezin kāpēc no tā kautrējamies.

Tas, ko gribu pateikt, ka bērnam, kurš netiek audzināts patriotiskā garā, ir vairāk baiļu, viņam ir mazāk pašpārliecinātības. Cilvēkam noteikti ir nepieciešami pašidentifikācijas simboli. Kas Tu esi? Es esmu tas, kurš dzīvo lielajā Krievijā. Es esmu tas, kuram ir pasaulē skaistākais dzejnieks Puškins. Es dzīvoju zemē, kura ir pareizticības galvenais balsts. Es dzīvoju Svētajā Krievzemē. Utt. Tas ir ļoti svarīgi. Vai tad tas nedod cilvēkam pašpārliecinātību, pie tam pašārliecinātību vislabākajā nozīmē?! Bērnam ir jāizjūt, ka viņš nav pa velti dzimis. Un te mēs atkal varam atcerēties krievu sakāmvārdu: „Kur dzimis, tur noderīgs”. Tātad cilvēkam ir ļoti būtiski zināt, kur viņš ir piedzimis. Vai bērns pēc tam gribēs dzīvot Dzimtenē, vai arī kļūt par pasaules pilsoni, ir viņa personīgā darīšana, bet kamēr jūs viņu kā bērnu audzināt, mazu cilvēciņu ar trauslu un vēl ne līdz galam izveidojušos dvēseli, tikmēr viņš obligāti ir jāaudzina patriotiskā garā pat neatkarīgi no vecāku ieskatiem, jo no tā ir atkarīga viņa psihiskā veselība.

J.: Pašreiz tiek uzskatīts, ka nedrīkst izdarīt spiedienu uz bērnu, ka viņam pašam ir jāizvēlas, kā rīkoties kā attiekties pret vienām vai otrām parādībām, ka direktīvā audzināšana salauž bērna psihi. Kādas sekas var būt šādam uzskatam?

I.M.: Jā, šodien tik tiešām ir moderni runāt par t.s. nedirektīvo pedagoģiju (tādu terminu pašreiz izmanto). Tiek uzskatīts, ka piespiest bērnu nedrīkst un vispār neviens nevienam neko nedrīkst uzspiest. Par šo tēmu mēs ar Tatjanu Šišovu (Татьяна Шишова), ar kuru kopā parasti rakstām grāmatas, uzrakstījām atsevišķu nodaļu jaunajai grāmatai - „Lielais mīlestības piespiedējspēks” (Высокое давление любви; http://ufa.bezformata.ru/listnews/visokoe-davlenie-lyubvi/1987513/ ).

Lieta tāda, ka, lietots šādā kontekstā, „uzspiešana” ir manipulatīvs vārds. Jā, mums nepatīk, ka mums kaut ko uzspiež un pašiem uzspiest ko citiem, jo uzspiešana asociējas ar spēka pielietošanu pret cilvēku, pie tam ar tādu negatīvu spēku, kas var cilvēku deformēt. Bet patiesībā, ja mēs novāktu šo manipulatīvo vārdu vai arī, ja mēs nepiešķiram tam tik mūsu psihi traumējošu nozīmi, tad redzētu, ka audzināšana kā tāda sastāv no uzspiešanas. Jā, cita lieta, ka uzspiešana var būt arī traumējoša gadījumos, kad tā ir pārāk nežēlīga, muļķīga, nepamatota, nepārdomāta, konkrētā bērna ( un ne tikai) raksturu un būtību vērā neņemoša. Vispār audzināti jau tiek ne tikai bērni, ir tāda vēlēšanās visus savus tuviniekus mazliet paaudzināt un tas nav nekas slikts. Patiesībā viss ir otrādi.

Visi pašreiz baidās uzspiest ko bērnam, tāpēc pārstāj viņam aizrādīt par nepareizu rīcību, pārstāj viņu atturēt no ļaunuma, izņemot tādas pilnīgi galējas formas, piemēram, sērskābes dzeršanu. Šādos galējos gadījumos mēs nedomājam, vai uzspiežam mēs ko bērnam vai neuzspiežam. Bet, kad runa nav par galējiem gadījumiem, mēs dodam viņam iespēju izvēlēties. Bet izvēle starp tikumību un izvirtību, izvēle nelietot narkotikas vai lietot arī ir izvēle starp dzīvību un nāvi. Un sanāk tā, ka mēs ļaujam bērnam, kuru mums ir jāaizsargā, izvēlēties starp dzīvību un nāvi. Tātad, lai viņš izvēlas nāvi, ja viņš tā vēlas, ja?!

Un vēl es gribu pateikt, ka t.s. „uzspiešana „ ir cieši saistīta ar mīlestību. Ja mīli cilvēku, tai skaitā arī bērnu (nevis attiecies pret viņu kā pret zvēriņu, kuru tikai baro un apģērb), tad gribas viņu pasargāt no visa sliktā, gribas, lai viņš kļūtu labāks. Ja mīli otru, tad saskati viņā cilvēku, mīli viņu tādu, kādu to ir radījis Radītājs, vēlies, lai viņš paceltu savu dvēseli augstākā attīstības pakāpē. Un kā tādā gadījumā var neizteikt viņam aizrādījumus un kā tad var viņu neaudzināt?! Ja Tu viņu neaudzini, tātad Tu viņu nemīli.

Tad nu, lūk, es gribu vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka tie vecāki, kuri nopietni uztver nedirektīvās pedagoģijas uzstādījumus, pakāpeniski atsalst attiecībā pret saviem bērniem, jo nav iespējams vienlaicīgi gribēt labu bērnam, gribēt uzlabot viņu, gribēt viņu audzināt, gribēt viņu pasargāt no kļūmīgiem soļiem un vienlaicīgi neteikt viņam to. Tas nav iespējams, jo kaut kas tad sadeg iekšienē. Kad Tevī ir šī vēlēšanās un tā netiek izpausta uz āru, tad tas Tevi iekšēji izdedzina. Mīlestība ir nesaraujami saistīta ar uztraukumu par cilvēku, kuru mīli, par viņa dvēseli. Un kā aizsargreakcija šādās situācijās, vecāku sirdis pret bērnu atsalst. Ja jau nevar mīlestību izpaust, sargājot bērnu no ļaunuma, tad arī pārstāj viņu mīlēt, jo savādāk no mīlestības, kam nav izejas, sirds var pārlūzt. Tas nenotiek tā apzināti prātojot, bet gan bezapziņas līmenī.

J.: Gribētu pajautāt par uzstādījumu, kurš pašreiz eksistē dzimumaudzināšanas stundās, ka bērnam, lai viņš kļūtu brīvs, ir jāpārvar kautrīgums. Vai tas ietekmē kaut kādā mērā turpmāko viņa dzīvi?

I.M.: Tas ietekmē visu. Ne visi zina, ka kautrīgums attiecībā pret intīmo sfēru ir viens no galvenajiem psihiskās normas rādītājiem. Un, kad bērnu, pusaudzi vai pat pieaugušu cilvēku aicina „atraisīties”, atmest it kā šķietamo un lieko kautrīgumu (patiesībā kautrīgums nav ne šķietams un ne lieks) , tad šo bērnu, pusaudzi vai pieaugušo psihiski invalidizē, viņu padara par izvirtuli.

Kad pie manīm uz pieņemšanu atnāk bērns, reizēm pat pirmsskolas vecuma, un, ja viņš uzvedas bez kautrīguma un bezkaunīgi attiecībā uz intīmās sfēras jautājumiem (brīvi runā par to ar pieaugušo, novelk bikses citu klātbūtnē utt.), tad es zinu, ka psihologs tur vairs nevar palīdzēt, es viņu tad nosūtu pie psihiatra. Viņam tad ir jādod tabletes, iespējams viņu pat vajag hospitalizēt. Bet šodien tādā veidā pilnīgi visu sabiedrību padara par psihiski slimu cilvēku sabiedrību.

Nekādā gadījumā nedrīkst iznīcināt kautrīgumu attiecībā uz intīmo sfēru. Tas ir ļoti bīstami psihei un tikumībai. Vispār gribu uzsvērt, ka tas, kas ir kaitīgi tikumībai ir kaitīgi arī psihei, tāpēc tikumiska audzināšana vienlaicīgi ir arī bērna psihes stiprināšana. Šīs divas lietas savā starpā ir ļoti cieši saistītas.

J.: Sakiet, kādēļ sieviete, kura jau ir iepazinusi mātes priekus, izšķiras par abortu? Kas viņai iekšēji liek izšķirties par to, jo es zinu, ka ja kāds gribēs nodarīt ko ļaunu viņas bērnam, tad viņš sastapsies ar lielu pretestību. Bet kādēļ viņa pati izšķiras par šo soli?

I.M.: Manuprāt, te ir vairāki faktori. Katras sievietes gadījumā pārsvaru ņem kāds viens faktors, bet vispār viņi ir vairāki.

Pirmkārt, tas, ka gribas vieglāku dzīvi, ir nogurusi, tas, ka sieviete nesaprot, ka šīs grūtības ir t.s. ”krusta nešanas” neatņemama sastāvdaļa. Tā ir nesapratne, ka bērniņu Dievs ir devis un, lai cik arī viņš nedotu, tik arī ir jādzemdē. Tā ir Dieva dāvana un tas vispār nav cilvēka kompetencē izlemt, ko darīt ar bērnu.

Otrkārt, sievieti pārliecina, ka nedzimušais bērns ir daļa no viņas ķermeņa, ar ko viņa pati pilnībā var rīkoties, ka tā ir kaut kāda apaugļota olšūna, nevis patstāvīgs cilvēks, kurš tikai deviņus mēnešus dzīvo mātes vēderā. Un sieviete tam tic, jo viņai ir izdevīgi tam ticēt. Manuprāt, ja sievietes to saprastu, viņām daudz grūtāk būtu izšķirties nogalināt vēl nedzimušos bērnus. Jo, kad bērns ir piedzimis, sievietes viņus mīl un aizsargā, neļaujot nevienam potenciālam nelabvēlim i tuvumā pienākt. Bet te nezin kāpēc drīkst nogalināt. Tāpēc, jo vairāk sievietēm stāstīt, kaut vai pret viņu pašu gribu, ka, veicot abortu, viņas nogalina cilvēku, jo kopumā būs labāk. Es esmu tās pieejas piekritēja, ka gadījumos, kad sieviete vēlas veikt abortu, viņai ir jāpasaka tas, kas viņai var pat ļoti nepatikt. Mums ir jāizdara viss iespējamais, lai novērstu slepkavību.

J.: Bet daudz kas ir atkarīgs no vīra!

I.M.: Jā, no vīra ir ļoti daudz kas atkarīgs. Vīram ir ļoti svarīga loma. Pieredze rāda, ka pat tie vīrieši, kuri piekrīt abortam vai paši lūguši sievieti veikt abortu vai pat ir stingri pieprasījuši veikt abortu, draudot aiziet, pēc tam, ne vienmēr uzreiz, bet pēc kāda laika, pamet sievieti. Pēc aborta savstarpējās attiecības ģimenē tiek ļoti nopietni traumētas, jo zem viena jumta dzīvo slepkavības līdzdalībnieki. Viņi apziņā varbūt arī šādas domas nelaiž, bet sirdsapziņa tomēr dod savus signālus, no tās neaizmuksi. Pašreiz piemirstam dzejniekam Dmitrijam Kedrinam (Дмитрий Кедрин) par šo tēmu ir ļoti labs dzejolis, saucas „Saruna” (БЕСЕДА; http://poetrylibrary.ru/stixiya/all-71.html ). Šajā dzejolī vīrs mēģina atrunāt sievu veikt abortu un beidzas dzejolis ar vārdiem:

„Lai gan par to cietumā neliek
Tāpat slepkava paliek slepkava
Būšu godīgs un atklāti teikšu
Man bail naktī būt vienatnē ar Tevi”

J.: Tā kā pati esmu ginekoloģe, otrs jautājums par šo tēmu ,man ir par ārstiem. Kā tas nākas, ka ārsti vienā brīdī velta visu sevi, lai glābtu cilvēkiem dzīvības, bet citā brīdī taisa abortu? Kas trūkst šo cilvēku dvēselēs, kāpēc viņiem nav apziņas, ka glābjot dzīvību vienā gadījumā, viņi nogalina otrā?

I.M.: Teikšu pat vairāk, sievietes ginekoloģes, kuras strādā dzemdību namā, vienā dienā var gan pieņemt jaunu dzīvību, gan tajā pašā dienā veikt abortu. Jūs gan jau par to ļoti labi zināt. Es domāju, ka ne vienmēr cilvēka aizsargreakcijas, kas mīt cilvēkā, nāk viņam par labu. Dažreiz šīs aizsargreakcijas cilvēkā slāpē sirdsapziņu. Manuprāt, šo sirdsapziņu ārstos vajag modināt. Un, ja Jūs esat nonākusi līdz šai atziņai, tad Jums tas ir jādara. Es, piemēram, arī esmu līdzīgā situācijā, nevis kā psihologs, bet kā sieviete, kura ir veikusi abortu. Un šai ziņā man ir teikuši: „Bet kādas tiesības Tev ir mācīt šai ziņā citus?„ Bet, ja seko šādai loģikai, tad neviens nevienu nevar mācīt. Bet ir savādāk. Es to esmu pārdzīvojusi, es zinu kādas sirdsapziņas mokas izjūt sieviete, kas ko tādu ir izdarījusi. Kādēļ tad es nevaru par to brīdināt citus, lai viņi neizdara tādas pašas kļūdas?! Līdzīgi arī ārstam, kurš ir izgājis caur kam tādam, vajag, nebaidoties no kolēģu nosodījuma, par to runāt. Un tas ir jādara neatkarīgi no tā, kāda būs kolēģu pirmā reakcija, kura visbiežāk būs negatīva. Svarīgi, lai tas tiktu pateikts, un viņos iesēstos doma, ka viņi vienlaicīgi pieņem dzīvību un atņem to. Es zinu, ka Amerikā daudzi ginekologi atteicās veikt abortus, kad noskatījās Bernarda Natansona (Bernard N. Nathanson) filmu „Klusais kliedziens” (The silent scream) un kad ieraudzīja, kādas šausmas izjūt mazais cilvēks, kad viņam tuvojas aborta instrumenti.

Avoti:

http://ufa.bezformata.ru/listnews/visokoe-davlenie-lyubvi/1987513/
http://poetrylibrary.ru/stixiya/all-71.html

Informācijas aģentūra
/06.11.2012/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv