www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Jana, Johanna, Hanna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Tēvs Rufuss Pereira: EKSORCISMS UN ATBRĪVOŠANA05.07.2005

10. jūlijā plkst. 8.00 Rīgas Sv. Alberta baznīcā viesosies un Sv. Misi svinēs tēvs Rufuss Pereira no Indijas. T. Rufuss ir starptautiskās katoļu ekzorcistu asociācijas un atbrīvošanas kalpošanas asociācijas loceklis. Latvijā viņš viesosies jau trešo reizi, lai kalpotu aizlūdzot par atbrīvošanu no dažādu veidu saistībām ar okultismu un tā ietekmēm.

Tēvs Rufuss Pereira:  EKSORCISMS UN ATBRĪVOŠANA 

“Jēzus staigāja apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos.” (Apd 10,38)

Starptautiskais kolokvijs par dziedināšanas lūgšanu un Harizmātisko Atjaunotni Katoliskajā Baznīcā, ko organizējis Pontifikālais laju koncils sadarbībā ar Katoļu Starptautisko Harizmātiskās Atjaunotnes dienestu (ICCRS).

Dievišķās Mīlestības Dievmātes svētnīca Romā, 2001. gada 10. –13. novembris.

Vissvarīgākā un būtiskākā dziedināšana, kas mums vajadzīga, nepārprotami ir garīgā dziedināšana – mūsu sagrauto attiecību dziedināšana ar Dievu, un tās sagrāvis ir personiskais grēks. Šī dziedināšana notiek, kad mūsu nožēla atver mūs Dieva piedodošajai mīlestībai, īpaši Izlīguma sakramentā. Otrā svarīgā dziedināšana, kas nepieciešama, ir emocionālā jeb iekšējā, sevišķi mūsu cilvēcisko attiecību dziedināšana. Tā notiek, kad, piedodot personām, kuras mūs ievainojušas, mēs atveramies Dieva mierinošajai mīlestībai, piemēram, Euharistijā. Trešā dziedināšana, pēc kuras ilgojamies, ir fiziska mūsu slimību un miesīgo ievainojumu izārstēšana. Tā var notikt, pateicoties mūsu ticībai, kad atveramies Dieva dziedinošajai mīlestībai, piemēram, Slimnieku sakramentā. Tomēr Dieva vēlēšanās un griba nav tikai mūs dziedināt vien, kad esam slimi – garīgi, emocionāli vai fiziski –, bet arī, kā vēstī svētais Pāvils, “izglābt mūs no valdošajiem tumsības spēkiem”, un pat vairāk – galu galā “pārcelt mūs Sava mīļotā Dēla Valstībā” (Kol 1,13).

Kad mūsu pirmie vecāki paklausīja kārdinātājam un sagrēkoja pret Dievu, viņi sev līdzi, Ienaidnieka varā, aizrāva visu cilvēci. Tomēr Dievs joprojām mīlēja cilvēku tik ļoti, ka apsolīja sūtīt pats Savu Dēlu, kuram bija jāsadragā čūskas galva (Rad 3,15; Jņ 3,16). Kā saka svētais Jānis, “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1 Jņ 3,8) Kā to komentēja pāvests Jānis Pāvils II 1998. gada 3. jūnijā, “Cīņa ar sātanu, kas iesākās tuksnesī, turpinās visu Jēzus mūžu. Viena no Viņa parastākajām darbībām ir eksorcista darbība, un ļaudis izbrīnā sauc: “Viņš pavēl pat nešķīstajiem gariem, un tie Viņam paklausa!” (Mk 1,27)” Tā svētais Pēteris vienkārši un kodolīgi dažos vārdos izteic atbrīvošanas lomu Jēzus dziedināšanas kalpojumā kopumā: “Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos.” (Apd 10,38)

Tikpat sekmīgi Jēzus sagatavoja šim kalpojumam Savus mācekļus, tā ka tie atgriezās, gavilēdami par savu uzvaru: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” (Lk 10,17) Pēc augšāmcelšanās Viņš pilnvaroja apustuļus: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. (…) Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs (…), neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Mk 16,15-18) Viņš apsolīja, ka tie saņems Svētā Gara spēku, un apstiprināja, ka paliks kopā ar tiem uz visiem laikiem (Apd 1,8; Mt 28,20). Tā viņi spēs veikt tos pašus darbus, ko Viņš darīja, un pat vēl lielākus (Jņ 14,12). Un pēc Vasarsvētkiem, kad viņi visur sludināja, Jēzus, kurš tagad apsēdies pie Dieva labās rokas, darbojās kopā ar viņiem un apliecināja Vārdu ar līdzejošām zīmēm (Mk 16,20). Šī apbrīnojamā pavēle, kas reizē ir gan cildena atbildība, gan neticama privilēģija, šodien joprojām paliek tā pati, un šis evaņģelizācijas veids pašlaik ir svarīgāks nekā jebkad agrāk.

Baznīca ir bijusi uzticīga dievišķajam uzdevumam gan savā mācībā, gan liturģiskajā un pastorālajā praksē, proti, sakramentos, kā, piemēram, Slimnieku sakramentā, un sakramentālijās, kā, piemēram, eksorcismā (Cn 1172; KBK 1673). Pirmbaznīcā eksorcists vadīja specifisku kalpojumu pastorālajā plānā, kam bija nozīmīga loma katehumenātā. Viņš eksorcizēja katehumenus katras kristību katehēzes sākumā, liekot viņiem atsacīties no pagāniskās un maģijas pasaules. Taču “mūsu dienās”, kā atzīmē Svētā ticības doktrīnas kongregācija, “kaut arī eksorcista īpašais kalpojums nav pilnīgi likvidēts, tas nav nekas vairāk kā gadījuma rakstura darbība, ko var veikt faktiski vienīgi pēc bīskapa prasības… Šāds nosacījums gan nekādā ziņā nenozīmē, ka priesterim vairs nebūtu varas eksorcizēt, ne arī to, ka viņam tā vairs nebūtu jālieto. Tomēr tas liek secināt, ka Baznīca, pārtraucot veikt šī kalpojuma specifisko uzdevumu, vairs nepiešķir eksorcismiem tādu nozīmi kā pirmajos gadsimtos” (“Kristīgā ticība un demonoloģija”, pētījums, ko apstiprinājusi un enerģiski ieteikusi minētā Kongregācija kā drošu pamatojumu Maģistērija mācības atkārtotai apliecināšanai, 26.6.75). Tāpēc Jēzus žēlabas tik lielā mērā ir attiecināmas uz šī kalpojuma pašreizējo stāvokli mūsdienu Baznīcā: “Pļauja ir liela, bet strādnieku maz.”(Lk 10,2)

Pļauja ir liela! 1997. gada sākumā L’Osservatore Romano publicēja sešu bagātīgi dokumentētu rakstu sēriju par sektām un sātaniskajiem kultiem. Jau tie vien apstiprināja to, ko es – tas man bija liels trieciens – biju secinājis no diviem semināriem par sātanismu, ko Luteriskā un Katoliskā Baznīca 1995. gadā bija noorganizējušas Austrumberlīnē – ka sātanisms nācis komunisma vietā kā mūsdienu kristīgās Eiropas lielākais posts. Deklarācija, kas formulēta pēc Itālijas bīskapu konferences pēdējās plenārsēdes, to apstiprina: “Pēdējā laikā esam novērojuši, ka atdzimst zīlēšana, buršanās un maģija, kas bieži ir sajauktas ar māņticīgu reliģijas pielietojumu.” Pēc Svētā Gara kongresa Fjudži, Itālijā, 1999. gada oktobrī, no Milānas uz Mumbaju es atgriezos aerobusā, kas bija pilns ar itāļiem, kuru vidū bija arī priesteri un mūķenes. Atklāju, ka viņi visi pieder pie daudzajām Sai Babas grupām, kas plauka šajā pilsētā, un dodas uz Bangaloru Dienvidindijā svinēt viņa dzimšanas dienu. Man iedeva grāmatu par viņu, ko sarakstījis bijušais gregoriskās dziedāšanas [vai arī kādas augstskolas, ja tāda ir, kas saucas Gregora augstskola vai universitāte?] pasniedzējs (Romā), saskaņā ar kura izteikumiem, Sai Baba bijis lielāks nekā Kristus (bet sal. Mk 13,21-23).

Tikpat bēdīga ir situācija daudzās citu kontinentu valstīs. Pirms diviem gadiem mani lūdza vadīt semināru par atbrīvošanu 700 Harizmātiskās Atjaunotnes līderiem Brazīlijā. Īsi pirms savas pirmās runas, vēršoties pie ICCRS locekļa Brazīlijā, es vēlreiz pārliecinājos, ka šī semināra tēma ir atbrīvošana. Taču pēc divām pirmajām runām Nacionālā kalpošanas komiteja mani lūdza mainīt tematu un runāt par dziedināšanu, jo manis sacītais bija satricinājis daudzus dalībniekus un iedvesis viņiem bailes. Tas tāpēc, ka šīs divas mācības viņiem bija darījušas zināmu – varbūt pirmo reizi –, cik nopietna ir viņu kādreizējā saistība ar Makumbu, spiritisma formu, kas Brazīlijā ir tik plaši izplatīta, ka kļuvusi par nacionālo postu pasaules lielākajā katoliskajā zemē.

Kāda tad ir bijusi Baznīcas atbilde šādā satraucošā situācijā? Tā bijusi tāda pati, kāds bija svētā Pētera brīdinājums: “Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks – velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1 Pēt 5,8) Jau 1971. gadā pāvests Pāvils VI kādā audiencē runāja par “dažām pārdabiskām lietām, kas ienākušas pasaulē tieši tāpēc, lai apstrīdētu un apslāpētu (Vatikāna) Ekumeniskā koncila augļus”. 1972. gada 20. jūnijā viņš runāja par sātana dūmiem, kas ieplūduši Dieva templī. 1972. gada 15. novembrī, atbildot uz jautājumu, ko izvirzīja vispārējā audiencē – “Kādas ir mūsdienu Baznīcas lielākās vajadzības?” –, viņš apgalvoja: “Neļaujiet mūsu atbildei jūs pārsteigt, it kā tā būtu pārāk vienkārša vai pat māņticīga un nereāla. Viena no lielākajām vajadzībām ir aizsardzība pret ļaunumu, ko sauc par velnu.” Pāvests Jānis Pāvils II ir optimistiskāks. “Baznīca dalās Kristus uzvarā pār velnu,” viņš sacīja 1986. gada 20. augustā. “Caur ticību uz Kristu un lūgšanu Baznīca pielieto tādu uzvarošu spēku, kas atsevišķos gadījumos var pieņemt eksorcisma formu.”

Diemžēl pašreizējo strādnieku, tas ir, priekšpulku cīnītāju šajā garīgajā karā (Lk 10,3) joprojām bija ļoti maz – līdz 1993. gadam, kad mani uzaicināja apmeklēt apmēram septiņu plaši pazīstamu eksorcistu iepriekšējo tikšanos Romā. Pēc lūgšanas un diskusijas viņi nolēma izveidot Starptautisko eksorcistu asociāciju (AIE), kas pulcēsies reizi divos gados, lai apmainītos pieredzē, informēs par jaunākajām sekmēm un cits citu atbalstīs ar lūgšanu šajā grūtajā kalpojumā. Tikšanās reizē, kas notika nākamajā gadā netālu no Romas, bija aptuveni 80 eksorcistu (bijušo, pašreizējo un speciālo), lielākā daļa no Itālijas, ļoti nedaudzi no Francijas, Anglijas un ASV, un es – vienīgais no visas pārējās pasaules. Jutu, ka tik nozīmīgā starptautiskā asociācijā varētu gan būt pārstāvētas vairāk valstis. Tāpēc sāku vervēt nākamos eksorcistus tajās valstīs, kurās biju vadījis programmas, sākot ar Vāciju. Tādējādi asociācijā pārstāvēto valstu skaits un to locekļu skaits, kuri piedalījās tās turpmākajās tikšanās reizēs 1996., 1998. un 2000. gadā ievērojami pieauga. Piemēram, divi poļu priesteri, pēc AIE tikšanās apmeklējuma 1996. gadā to, ko bija iemācījušies, pavēstīja savas valsts bīskapu konferencē. Rezultātā gandrīz visās Polijas diecēzēs tagad ir eksorcisti, kuru skaits četru gadu laikā pieaudzis no 4 līdz 40. Viņiem notiek trīs dienu ilgas tikšanās divas reizes gadā pēc mūsu Starptautiskās atbrīvošanas asociācijas (IAD) 1999. gada jūlija Eiropas konferences parauga.

Starptautiskā eksorcistu asociācija (AIE) bezbailīgā un uzticamā goda prezidenta dona Gabriēles Amorta, SSP, vadībā patiešām ir bijusi liels ieguvums Katoliskajai Baznīcai mūsdienās. Kāds nesen iecelts priesteris eksorcists šā gada jūlijā mēroja ceļu no ASV kopā ar savu palīgu – laju, lai ierastos mūsu IAD Viseiropas konferencē Vācijā un mācītos eksorcisma un atbrīvošanas pamatus. Cits jauns, dedzīgs priesteris apmeklēja programmu par atbrīvošanu, ko mēs vadījām priesteriem viņa kādreiz komunistiskajā valstī šā gada jūnijā; šo programmu subsidēja ICCRS. Vēlāk viņš ieradās uz jau minēto IAD Viseiropas konferenci jūlijā. Atgriezies savā diecēzē, viņš to, ko bija uzzinājis, pastāstīja kardinālam – arhibīskapam. Tūdaļ viņš tika nozīmēts par pirmo un vienīgo eksorcistu diecēzē, un līdz ar to arī visā valstī. Kāds jauns priesteris no Āfrikas, kuru bijām personiski apmācījuši šim kalpojumam, veica lielisku darbu savā valstī. (Vienu brīdi viņš gan gribēja no tā atteikties, jo cauru dienu viņu pārpludināja pacienti, un viņa veselība bija iedragāta.)

Tomēr vairākumā valstu un pat vairākumā diecēžu daudzās citās valstīs nav iecelts pat ne viens vienīgs eksorcists, tāpēc mūsu ļaudīm savās vajadzībās nav citas izejas kā iet vai nu pie spiritistiem, vai neopentakostāļu dziedniekiem. Par laimi, Katoļu Harizmātiskā Atjaunotne ir aizpildījusi plaisu šajā garīgajā karā ar atjaunotā atbrīvošanas kalpojuma palīdzību, kas ir viens no tās lielākajiem devumiem mūsdienu Katoliskajai Baznīcai. Nepavisam nesacenšoties ar oficiālo eksorcisma kalpojumu, šis kalpojums to drīzāk papildina un atbalsta, kā man to personiski sacījuši daudzi eksorcisti. Šo kalpojumu mūsdienās Harizmātiskajā Atjaunotnē veic daudzi priesteri un laji, kuri no Svētā Gara ir saņēmuši dziedināšanas un jo īpaši atbrīvošanas harizmu. Tāpēc, gatavojoties II Vatikāna koncilam, pāvests Jānis XXIII vadīja Baznīcu lūgšanā: “Ak, Svētais Gars… atjauno Savus brīnumus mūsu dienās ar jauniem Vasarsvētkiem.” Šī lūgšana tika atbildēta neticamā veidā, tas ir, atdzimstot un izlejoties harizmām, kuras, kā konstatē Baznīcas Dogmatiskā konstitūcija, “ir noderīgas Baznīcas atjaunotnei un izplatībai”. To pieminēja arī pāvests Jānis Pāvils II, 1983. gadā aicinādams uz Jaunu Evaņģelizāciju – jaunu degsmē, metodēs un izpausmēs. Par to viņš domāja, lūkodamies nākotnē ar cildenām ilgām, lai Jaunā Tūkstošgade kļūtu par “vispārēju pavasari kristietībai” (RM 86).

Es pats biju galīgi nesagatavots, kad pirmo reizi saskāros ar gadījumu, kurā bija vajadzīga atbrīvošana, - tā man lika noprast, - un es biju arī ļoti izbrīnīts par tā iznākumu. Biju tikko beidzis vadīt harizmātiskas rekolekcijas sv. Annas māsām 1976. gada 26. jūlijā, viņu svētku dienā, klosterī Centrālindijā. Pēc svētku pusdienām mūķenes mani ļoti lūdza aizlūgt par kādas labi pazīstamas katoļu ģimenes atbrīvošanu. Tās māte man pastāstīja, ka daudzās fiziskās kaites un emocionālie traucējumi, kas nomoka viņas ģimeni, ceļoties no posta, ko uzsūtījusi populāra dēmoniska dieviete, kuras augstpriesteri bijuši viņu senči. Toreiz es neticēju, ka tādi dēmoni tiešām pastāv. Patiesībā, kad Urbano de Propaganda Fide koledžā Romā saņēmu eksorcista zemāko svētību, uztvēru to ļoti nenopietni, neparedzēdams, ka tā manā dzīvē sacels, tā sakot, vislielākos nemierus. Turklāt man jāatzīst, ka es pat biju nedaudz sapīcis uz māsām un šo ģimeni par to, ka iztraucēta mana pēcpusdienas atpūta. Tā vai citādi, es tomēr lūdzos, kaut arī, diemžēl jāsaka, visai negribīgi un pavirši, - lai Jēzus atbrīvo šo ģimeni no šī dēmona – ja tas vispār pastāv.

Reakcija bija acumirklīga un augstākajā mērā negaidīta. Māte, kura man bija stāstījusi visas viņu likstas, dievbijīgi bīdīdama rožukroņa zīlītes, ar lielu spēku tika mesta pret zemi, un – pirmo reizi mūžā – es nonācu aci pret aci ar dēmonisku būtni. Mēģināju paslēpties aiz mūķenēm, kad tā izkauca man adresētas neķītrības – angļu valodā, ko šī sieviete nezināja, - un centās mesties man virsū un mani nožņaugt. Nezināju, ko darīt, jo seminārā nebiju apmācīts šādām negaidītām briesmām. Jutos bezspēcīgs vispār jebko darīt. Man nebija drosmes pieprasīt, lai gars iziet no sievietes – man tobrīd likās, ka viņa pati ir šis gars. Taču pēkšņi sajutu iedrošinošu Svētā Gara svaidījumu, kas pamudināja mani klusi, bet apņēmīgi lūgties mēlēs – veidā, kas, kā man bija sacīts, palīdz saņemt arī atziņas un spēka harizmas. Vēlāk sapratu, ka neviļus biju atkārtojis svētā Pāvila pieredzi: “Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā, bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Rom 8,26)

Sievietē notika tikpat acumirklīga pārvērtība – no velnišķīgās naida grimases un zvēra nagiem līdzīgajiem pirkstiem uz eņģelisku lēnprātības izteiksmi sejā un Dieva slavai augšup paceltām rokām, kaut arī viņa joprojām augšpēdus gulēja uz grīdas. Mūķenes man vēlāk pastāstīja, ka pēc tam visa ģimene kļuvusi par veselu un laimīgu ģimeni. Tas bija pirmais no vairāk nekā 10.000 gadījumiem, par kuriem man bijusi iespēja lūgties visu šo 25 gadu laikā visā pasaulē. Un tas bija gadījums, kurš atrisinājās tik ātri un pilnīgi tikai ar Jēzus autoritāti un Viņa Svētā Gara spēkā, nevis pateicoties manis paša zināšanām vai apmācībai.

Tāpēc atbrīvošanas kalpojums ir šīs specifiskās harizmas izpausme un manifestācija,  ko Svētais Gars aktivizē, kad ar šo harizmu apveltītā persona nonāk kontaktā ar kādu, kurš atrodas dēmoniskā atkarībā. Tas var notikt, kad atkarīgā persona reaģē – dažreiz trakojot – uz svaidītu slavēšanu, Evaņģēlija vēsti vai lūgšanu par dziedināšanu, izrādīdama dīvainas manifestācijas, bieži vien pirmoreiz. Tas var notikt arī tad, ja persona meklē palīdzību kādas parastas problēmas dēļ – tās var būt galvassāpes, bailes, tieksme uz pašnāvību, atkarība no narkotikām vai izirusi laulība. Tad persona var izrādīt zināmu reakciju uz lūgšanu, vai arī aizlūdzējs, viņu iztaujājot,  nojauš, ka te slēpjas kaut kas vairāk nekā redzams no pirmā acu uzmetiena. Mums ir jāizvairās no galējībām – no vienas puses, neticot, ka velns eksistē, un līdz ar to visu piedēvējot dabiskiem vai personiskiem cēloņiem, bet, no otras puses, uzskatot, ka viņš ir visur, un tādējādi ikvienu nelaimi un problēmu attiecinot uz viņu. Pat kādam atsevišķam simptomam, piemēram, galvassāpēm, var būt vai nu fizisks, vai psihisks, vai emocionāls, vai dēmonisks cēlonis. Robežlīnija starp psihisko un dēmonisko sfēru ir tik nemanāma, ka mēs varam kļūdīties jebkurā gadījumā.

Tāpēc pastāv tik kategoriska nepieciešamība, lai pirms atbrīvošanas lūgšanas notiktu iepriekšējs rūpīgas atpazīšanas process, novērojot personā simptomus un meklējot Svētā Gara vadību, turklāt balstoties uz aizlūdzēju iepriekš gūto pieredzi, kā arī uz drošām zināšanām no grāmatām, konferencēm un konsultācijām. Šīs atpazīšanas mērķis ir atklāt, vai zināmi personai piemītoši traucējumi, kas liekas dabiski vai psiholoģiski, patiesībā ir cilvēciski neizskaidrojami un, iespējams,    neizprotamu dēmonisku spēku izraisīti. Pēc tam tā cenšas noteikt, vai šos traucējumus, ko nevar novērst ar parastajiem medicīniskajiem, psiholoģiskajiem vai dažreiz arī garīgajiem (nožēlas un iekšējās dziedināšanas) līdzekļiem, ir iespējams novērst tikai vai galvenokārt ar eksorcisma vai atbrīvošanas lūgšanu.

Pirmais solis ir noskaidrot, kurām cilvēka dzīves sfērām velns, pēc visa spriežot, uzbrūk. Tā var būt cilvēka griba, ko “bez viņa piekrišanas” sasaistījusi kāda nepārvarama dziņa, piemēram, atkarība no narkotikām; cilvēka prāts – pēc “smadzeņu skalošanas”, ko viņam izdarījis kāds kults, piemēram, mūnisti; cilvēka sirds, ko savā varā tur kādas nekontrolējamas, vārdos grūti izsakāmas bailes vai tieksme uz pašnāvību; cilvēka ķermenis, kas cieš noslēpumainas, šķietami nedziedināmas un pat medicīniski neizskaidrojamas sāpes vai slimības; pat cilvēkam piederošas lietas, ar kurām notiek kaut kādas dīvainības; cilvēka attiecības laulībā un ģimenē, etniskajos un nacionālajos grupējumos, kur tās neizprotamā veidā izirst; kā arī cilvēka atbildīgie pienākumi sabiedrībā, valstī vai baznīcā, kuru veikšana labākajā gadījumā ir problemātiska. Nākamais solis ir pārbaudīt šādu uzbrukumu iespējamos cēloņus un sākumpunktus, kas varētu būt senču uzlikti lāsti, buršanās, kas saistīta ar tradicionālajām reliģijām un pagānu kultūrām, un pāri visam cilvēka apzināta iesaistīšanās spiritismā un okultismā visās to formās – medicīniskajā, psiholoģiskajā, reliģiozajā, utt. (Sal. Svētās ticības doktrīnas kongregācijas dokumentus, kas mūs brīdina no brīvmūrniecības un dažām austrumu lūgšanas un meditācijas formām.) Trešais solis ir pārliecināties, kas varētu būt apstiprinātā dēmoniskā iespaida vai darbības kanāli. Tā var būt pārtika un dzēriens, dāvanas, plašsaziņas līdzekļi, juvelierizstrādājumi un pat reliģiski priekšmeti.

Pēc tam varam sākt atbrīvošanas lūgšanas procesu. Tāpat kā jebkurš process, tas sastāv no tā, kas mums jādara pirms pašas lūgšanas, tās laikā un pēc tās. Zināma minimāla sagatavošanās pirms pašas lūgšanas ir neizsakāmi vērtīga. Tā galvenokārt ir iekšējā dziedināšana, kuras gaitā tiek noskaidrotas problēmas emocionālās saknes un novērstas tās aiztures, ko izraisījis nožēlas, piedošanas un atteikšanās trūkums. Tad seko pati lūgšana. Tā var būt oficiāla lūgšana no lielā eksorcisma, kad eksorcists, to izsakot, norāj un izdzen ļauno garu. Vai arī tā var būt neoficiāla lūgšana, kad priesteris vai kalpojošs lajs aizlūdz par atbrīvošanu, un šī lūgšana var būt formāla vai spontāna. Daudzi harizmāti ir liecinājuši, ka liels spēks, kas sekmē atbrīvošanu, piemīt brīvai slavēšanai un jo īpaši lūgšanai mēlēs. Sakramentiem un pat sakramentālijām, kā arī Marijas, eņģeļu un svēto aizbildniecībai, piemīt liela dziedinoša un atbrīvojoša iedarbība. Atbrīvošana bieži notiek pat klusās lūgšanas rezultātā, kā arī sakrālās vietās un svētu priekšmetu un atzītu autoritāšu patiesajā klātbūtnē. Visbeidzot, ir vajadzīga atbilstoša pastorālā aprūpe pēc veiksmīgas atbrīvošanas. Tās būtība ir palīdzēt cilvēkam aizvērt durvis, ko viņš bija atvēris sātanam, un atvērt durvis Pestītājam, atkal darot Jēzu par savas dzīves Kungu un no jauna saņemot Svētā Gara svaidījumu. Individuālas vai vispārējas pastorālās aprūpes trūkums pēc atbrīvošanas var novest pie tā, ka cilvēks atkārtoti un vēl smagāk nonāk dēmoniskā atkarībā, kā jau Jēzus pats mūs ir brīdinājis (Lk 11,23-26).

Tāpēc arī vajadzētu apgūt padziļinātu informāciju par eksorcisma un atbrīvošanas kalpojuma nozīmīgumu, lai panāktu pilnīgu dziedināšanu – garīgu, emocionālu un fizisku. Tas tika veikts sešu dienu ilgajā programmā, kurā ietilpa mācības, lūgšanas un liecības par atbrīvošanu un iekšējo dziedināšanu un kura norisinājās pagājušajā mēnesī (t.i., 2001. gada oktobrī) netālu no Sanpaulu; Katoļu TV tīkls nodrošināja tiešo pārraidi Brazīlijā un Portugālē. Tāpat šāda informācijas apguve notika nedēļu ilgajā programmā par atbrīvošanu Tanzānijā, šā gada augustā. Tā bija paredzēta 80 personām, maksimālajam skaitam, ko varēja uzņemt Agapes Harizmātiskais centrs Dāresalāmā, taču tā piesaistīja ap 800 cilvēku – tik liela bija viņu vajadzība. Runājot par atbrīvošanu, tā drīzāk ir pret ļaunā gara nomākto personu izjustas līdzcietības kalpojums nekā spēka izpausme pret garu, kas viņu nomāc. Tā nav dēmona izdzīšana reizi par visām reizēm, bet drīzāk mocītās personības atjaunošanas process tās veselumā, reintegrācija kopienā un iedrošināšana liecināt un kļūt par liecinieku savējo vidū.

Jau kopš minētā pirmā gadījuma 1976. gadā es ļoti aktīvi un sekmīgi darbojos šajā kalpojumā, tomēr jutos arī izolēts, līdz  brīdim, kad, kā jau iepriekš sacīju, piedalījos eksorcistu starptautiskajā tikšanās reizē 1994. gadā netālu no Romas. Tieši tad es jutu, ka arī citiem priesteriem, kuri nav oficiāli eksorcisti, un pat harizmātiskajiem laju līderiem, kuri aktīvi iesaistījušies šajā kalpojumā, būtu jāapvienojas līdzīgā asociācijā ar līdzīgu mērķi – lai saņemtu savstarpēju atbalstu lūgšanās un dziļākas katoliskas zināšanas padziļinātā apmācībā par šo kalpojumu ar augstajām prasībām. Tādējādi, bez iebildumiem no mistera Čārlza Vaitheda, ICCRS prezidenta, un dona Gabriēles Amorta, AIE prezidenta, puses, mēs Sandžovanni Rotondo, Itālijā, novadījām pirmo Starptautisko semināru par atbrīvošanu. Tas notika 1995. gadā no 7. līdz 10. oktobrim, uzreiz pēc četru dienu ilgā Dziedināšanas semināra, ko organizēja ICCRS. Necerētās sekmes, ko guva mūsu pirmā tikšanās, kuru apmeklēja aptuveni 135 personas no kādām 20 valstīm, pamudināja mūs apvienoties Starptautiskajā atbrīvošanas asociācijā (IAD), kas ir radniecīga asociācija AIE.

Lai izpildītu to, kuri apmeklēja šo pirmo starptautisko semināru, daudzās prasības organizēt līdzīgas programmas attiecīgajās valstīs, IAD kā otro soli apņēmās novadīt sešas kontinentālas konferences vai seminārus par atbrīvošanas kalpojumu. 1997. gada augustā Beninā notika pirmā Visāfrikas konference par atbrīvošanu; 1997., 1999. un 2001. gadā notika trīs Viseiropas konferences Anglijā un Vācijā, bet 2000. gada janvārī – konference Austrālijai un Okeānijai. Kontinentālās konferences, kas tika plānotas un jau bija sagatavotas Āzijai, Bali (Indonēzijā), Ziemeļamerikai, Šteibenvilā (ASV) un Latīņamerikai, diemžēl uz nenoteiktu laiku tika atceltas politisku iemeslu dēļ.

Tas atsevišķas valstis pamudināja mūs uzaicināt – nereti ar bīskapu konferenču starpniecību –, lai mēs viņu priesteriem un laju līderiem vadītu apmācības par atbrīvošanu. Atbildot uz šo vajadzību, kā trešo soli mēs iecerējām un arī jau īstenojām sevišķi efektīvu piecu dienu apmācību programmas vai īsākus seminārus par atbrīvošanu, kas notikuši Brazīlijā un Argentīnā; Indijā, Singapūrā, Rietumu un Austrumu Malaizijā; Ugandā, Kenijā, Tanzānijā, Zambijā un Dienvidāfrikā; Lietuvā, Latvijā, Polijā, Čehijā, Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā, Portugālē un Vācijā (ieskaitot vienu programmu īpaši Luterāņu Harizmātiskās Atjaunotnes līderiem); lūgumi ir saņemti arī no ASV, Meksikas, Haiti, Gvatemalas un Argentīnas; no Skandināvijas, Anglijas, Skotijas, Spānijas, Itālijas, Austrijas, Baltkrievijas un Ukrainas; no Nigērijas, Ganas, Burkinafaso, Dienvidāfrikas, Malavi un Zimbabves; kā arī no Pakistānas, Indonēzijas, utt.

Atskatoties uz 1986. gadu, kad, atsaucoties Aicinājumam uz svētumu un evaņģelizāciju, vadīju harizmātiskas rekolekcijas kādas Tanzānijas diecēzes priesteriem, biju pārliecināts, ka jānodrošina lielākas precīzāku zināšanu un atbilstošāku apmācību apguves iespējas un izdevības priesteriem un tiem, kuri iesaistījušies šajā kalpojumā. Pēc runas par atbrīvošanu gaidīju jautājumus, bet, man par pārsteigumu, tādu nebija. Jautāju, vai rekolekciju dalībnieki piekrīt visam, ko biju sacījis. Kāds priesteris piecēlās un sacīja: “Protams, jo mēs visi, sākot ar bīskapu līdz visjaunākajam semināristam, iepriekš esam bijuši iesaistīti okultismā. Tā ir daļa no mūsu kultūrvides. Pat tagad, ja mūsu draudzēs ir kādi problemātiski pacienti, mēs viņus sūtām pie burvjiem – dziedniekiem. Mēs drīzāk gribētu, lai jūs pastāstāt, kā rīkoties ar šiem pacientiem.” “Es nestāstīšu jums, ko darīt,” atbildēju, “bet tā vietā parādīšu jums, kā tas jādara. Atvediet man kādu pacientu, ko jūs parasti būtu sūtījuši pie burvja.” Rekolekciju pēdējā dienā mūs kapelā gaidīja ne viens pacients vien – tur bija trīsdesmit dēmonu apsēstie, kuri visi pusstundas laikā tika atbrīvoti šo 120 priesteru klātbūtnē un ar viņu palīdzību.

Pēc divpadsmit gadiem, 1999. gada februārī, Tanzānijas bīskapu konference mūs uzaicināja novadīt piecu dienu semināru par dziedināšanu un atbrīvošanu TEC (Tanzānijas bīskapu centrā) Dāresalāmā. Tas bija paredzēts īpaši ielūgtajiem Baznīcas līderiem, ieskaitot Pastorālo institūtu vadītājus un teoloģijas profesorus no četriem lielākajiem semināriem. Šī semināra noslēgumā dalībnieki sastādīja un pieņēma oficiālu deklarāciju, ka dziedināšanas un atbrīvošanas kalpojumam jāieņem nozīmīga vieta jaunajā valsts evaņģelizācijā jaunajai tūkstošgadei. Tāpat arī visa pirmā trīs dienu ilgās ikgadējās Bīskapu konferences (Čehijā, 2000. gada 2. oktobrī) diena tika veltīta vienīgi četrām pamatrunām par eksorcismu un atbrīvošanu. Katrai runai sekoja diskusija, tā ka bīskapi varēja savus priesterus un laju līderus vadīt šajā kalpojumā. Līdzīgi vēlāk tajā pašā mēnesī tika noorganizēti piecu dienu apmācības kursi atbrīvošanas kalpojumā Austrumu Malaizijas Baznīcas līderiem. Visi seši šī reģiona bīskapi un gandrīz visi viņu priesteri apmeklēja šo semināru, un katrs priesteris līdzi atveda arī kādu šajā kalpojumā iesaistījušos laju. Semināra beigās katrs bīskaps pilnvaroja savus priesterus un laju līderus šim kalpojumam, uzliekot viņiem rokas.

Tomēr, sevišķi pēc šī gada (2001.) 11. septembra, ir kļuvis skaidrāks, ka atbrīvošanas kalpojumam jāprogresē no lūgšanas par personām vai ģimenēm (līdzīgi jaunajam Tobijam par savu mocīto sievu vai sirofeniķiešu mātei par savu apsēsto meitu, vai jūdu tēvam par savu apsēsto dēlu) uz aizlūgumu par veselas pilsētas (kā darīja Abrahams), veselas tautas (kā darīja Mozus) vai pat vesela kontinenta atbrīvošanu. Mūsdienās gan Baznīca, gan valsts apzinās šādas solidaritātes lūgšanas nepieciešamību un neatliekamību (Mt 18,19-20). Šogad (2001.), pēc nedēļu ilga intensīva 300 harizmātu līderu aizlūguma par visu Austrumāfriku, svētdien, 26. augustā, milzīgajā Arušas stadionā (Tanzānijā) mēs vadījām atbrīvošanas lūgšanu par visu Āfrikas kontinentu, pakļauti Austrumāfrikas Bīskapu konferenču (AMACEA) priekšsēdētāja autoritātei. Tai sekoja lūgšana par visa kontinenta veltīšanu Kristum Karalim 1. septembrī, ko izteica 15 izraudzīti aizlūdzēji Kilimandžāro – augstākā Āfrikas kalna, kas atrodas uz ekvatora – sniegotajā virsotnē.

Kaut kas līdzīgs notika arī iepriekš, 1999. gada 10. aprīlī Haiti, kur ikgadējā Harizmātiskā kongresa laikā mēs tā 60.000 dalībniekus vadījām dziedināšanas un atbrīvošanas lūgšanā par šīs nabadzības, varmācības un maģijas pārņemtās valsts tautu un Baznīcu. Taču kaut kas neaizmirstams atgadījās šā gada (2001.) jūnija pēdējā nedēļā Latvijā, kur biju devies uzstāties pirmajās valsts mēroga Katoļu jauniešu dienās. Biju pārsteigts, kad šīs bijušās komunistiskās padomju republikas prezidente vēlējās, lai ierodos un tiekos ar viņu viņas pilī. Viņa man pastāstīja, ka iedvesmojusies no manas grāmatas “Jēzus šodien”, ko izlasījusi divas reizes, un gribēja, lai es lūgtos kopā ar viņas ģimeni un draugiem par viņas valsts dziedināšanu un atbrīvošanu. Viņa pat lūdza, lai es aizlūdzu par katru personu individuāli, sākot ar viņu pašu. Jutos dziļi aizkustināts, kad ikviens no viņiem vēlējās, lai aizlūdzu nevis par viņu personiskajām vajadzībām, bet gan par viņu valsti, ko viņi tik ļoti mīl.

Tāpēc Baznīcai ir jāceļas vienotai aizlūgšanās, lai aizsargātu un atbrīvotu visu Baznīcu un visu pasauli ar paša Jēzus, tās galvas, lūgšanu: “Tēvs, pasargā viņus no Ļaunā, lai viņi būtu viens” (Jņ 17,15.21), tāpat kā visu laiku, kad Pēteris bija cietumā, Baznīca par viņu nemitīgi lūdza Dievu (Apd 12,5). Zināmā mērā kā vēl nekad agrāk mums ir jālūdz Kunga lūgšana: “Bet atpestī mūs no ļaunā” (Mt 6,13) un Baznīcas lūgšana Misē: “Atpestī mūs, Kungs, no visa ļauna, dod, lūdzams, mieru mūsu dienās.” Mums ir jālūdz pāvesta Leona XIII lūgšana erceņģelim Miķelim, uz ko mūs pamudināja Svētais tēvs 1994. gada 24. aprīlī, sv. Pētera laukumā, “lai saņemtu palīdzību cīņā pret tumsības spēkiem un šīs pasaules garu” (Osservatore Romano, 1994. gada 29. aprīlī). Vēl vairāk, neaizmirsīsim, ka, tāpat kā Fatimas Dievmāte palīdzēja gūt uzvaru pār komunisma antikristu, tā viņa Baznīcai un visai cilvēcei palīdzēs uzvarēt arī daudz agresīvākos mūsdienu antikristus. Kaut arī patlaban šķiet, ka it kā “visa pasaule ir grimusi ļaunumā” (1 Jņ 5,19), Jēzus tomēr ir sacījis un joprojām mūs iedrošina, sacīdams: “Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16,33)

http://www.katolis.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv