www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Junora, Anšlavs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Meditācija – kā sasniegt rāmu dvēseles stāvokli. Sogjal Rinpoče19.01.2013

Meditācija – tās nav ātrdarbīgas visu izārstējošas zāles, kas atrisinās visas jūsu problēmas, arī ne īpašs līdzeklis pret galvassāpēm, bezmiegu vai tml. Tas ir pakāpeniskas izaugsmes un atspirgšanas process, kas ar laiku nostiprina pārliecību, ka ir iespējams tikt galā ar ikvienu dzīves situāciju. 

Kad lasām grāmatas par meditāciju vai bieži, kad meditāciju demonstrē dažādas grupas, tiek uzsvērta meditācijas tehniskā puse. Rietumos cilvēkiem vispār ir raksturīga tendence pirmkārt interesēties par meditācijas "tehnoloģiju". Taču daudz svarīgāka meditācijas puse ir ne tehnika, bet dzīves veids, meditācijas gars, kuru vēl citādi sauc par "uzstādījumu", un tas ir saistīts ne tik daudz ar fizisko ķermeni kā ar mūsu noskaņu un iekšējo attieksmi.

Bez tam ir svarīgi saprast, ka uzsākot meditācijas praksi cilvēks nonāk pilnīgi citā realitātes dimensijā. Parasti mēs smagi cīnāmies, lai kaut ko sasniegtu, bet meditācijā viss ir tieši otrādi. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kā mēs parasti darbojamies, jo šeit nav vietas godkārīgiem centieniem, ne pieņemšanai, ne atraidīšanai, ne cerībām, ne bailēm. Meditācija – tas ir vienkāršas būšanas jautājums, izkušanas līdzīgi tam kā sviesta pika izkūst saulē. Tajā nav nekā kopīga ar mūsu "zināšanu" par šo priekšmetu vai pilnīgu "zināšanu" trūkumu. Patiesībā lai cik daudz mēs arī nenodarbotos ar meditāciju, tai nevajadzētu zaudēt svaigumu, jaunumu itin kā tas viss atkal notiktu pirmo reizi.

 

Mēs vienkārši rāmi sēžam, ķermenis nekustīgs, runa apklususi, prāts mierīgs, un ļaujam domām nākt un iet, neļaujot prātam ķerties tām klāt un pielipt.

Laba alternatīva ir vienkārši sekot savai elpošanai, ja  reiz mums ir vajadzība uz kaut ko vērst savu uzmanību. Kad izelpojam, zinām, ka izelpojam, kad ieelpojam, zinām, ka ieelpojam; un nekādu lieku komentāru, analīzes vai prāta iekšējā tirgus. Tāds visai vienkāršs atgādnes process attīra mūsu domas un izjūtas, un tad līdzīgi kā nometot veco ādu, kaut kas atkailinās un atbrīvojas.

Parasti cilvēki atslābinās koncentrējoties uz dažādām ķermeņa daļām. Taču patiesa atslābināšanās iestājas, kad mēs atslābināmies no savas būtības dzīlēm, jo tad arī viss pārējais atslābināsies pilnīgi dabiski pats no sevis.

 

Tāpēc meditācija arī nozīmē būt ļoti vienkāršam un pilnīgi dabiskam; atslābinām prātu necenšoties viņam jebko uztiept no malas, pat necenšoties nomierināties. Tajā nevajadzētu būt nekādiem apzinīgiem centieniem vadīt vai censties sasniegt rāmumu. Visa jēga šim sēdus stāvoklim ir tikai radīt labvēlīgākus apstākļus meditācijai, lai veicinātu prāta pāreju možākā stāvoklī. Ir tāds teiciens, ka ja izveidosim labvēlīgus apstākļus savā ķermenī un tuvākajā apkārtnē, tad gan meditācija, gan realizācija (atmodušās apziņas stāvokļa realizācija) radīsies pašas no sevis. Ja poza un iekšējā attieksme būs pareizas, meditācija notiks pati no sevis.

 

Tas arī ir pirmais, kas jāiemācās meditācijā – kā "nomest" savu veco neirotisko "es" un tā vietā vienkārši "būt" rāmam, kā sasniegt dvēseles mieru, rimtumu, būt iekšēji apmierinātam. Sākumam mums ļoti var palīdzēt dabas vide. Ja neesat raduši meditēt vai ja tas šķiet grūti, ejiet dabā: piemēram, var vērties debesīs, vai ieklausīties ūdenskrituma troksnī; pat pilsētā var vienkārši pastaigāties parkā, pavērot putnus, kokus – kā lapotne līgo vējā.

Tā vai citādi jāpārslēdz uzmanība no sava nerimtā prāta, ar ko mēs parasti esam tik aizņemti. Daudzi cilvēki, kas pārāk nopietni izturas pret savu garīgo praksi, nezina kā pārslēgt uzmanību, lai beidzot nonāktu meditācijā. Kas ir dziļāk iepazinis meditāciju, zina, ka to vajag uztvert ar daļiņu humora, jo, ja to nemākam, meditācija pati var kļūt par vairāk problēmu kā palīgu.

 

Uzsākot meditācijas nodarbības iesācēji parasti ir nedaudz nepacietīgi, tiem gribas ātrāk sasniegt rezultātus. Ir gudrs teiciens par steigšanos nesteidzoties. Nevajadzētu ļaut sev dzīvot pārāk dedzīgās cerībās. Tā vietā vajadzētu neatlaidīgi praktizēt, bet neaizmirst par humora daļu šajā jautājumā. Uzsākot meditēt domas parasti laižas auļos, tās ir daudz vētrainākas kā parasti. Tomēr tā ir laba zīme, jo beidzot mēs varam sākt apzināties sava prāta nevaldāmības pakāpi, savus "Mežonīgos Rietumus". Patiesībā ne jau domas ir kļuvušas nevaldāmākas, bet gan kļūstot mierīgākiem mēs vairāk tās apzināmies. Un šajā pozīcijā mums neiztikt bez labas humora devas... bez tāda nopietna humora! Nevajag padoties! Lai kas arī neuznirtu prātā, vienkārši esam klātesoši, turpinām sekot savai elpošanai pat domu virpuļa vidū. Ar laiku mūsos kaut kas sāk nostabilizēties un nomierināties, un, pamazām un augot, pa drusciņai vien rodas rimtuma sajūta.

 

Meditācijas laikā mums ir sev jāatgādina, ka par prātu nevajag aizmirst, jāatgādina par apzināšanos. Tas nozīmē, ka visam, lai kas arī nerastos, mēs ļaujam notikt dabiski, līdzīgi tam kā vieds sirmgalvis vēro bērnu spēles. Ja domājam par kaut ko, ļaujam šai domai pašai augt un izšķīst bez nekādas līdzdalības no mūsu puses. Lai domas ir kā vējš – tās nāk un aiziet. Ja par tām nedomāt, ar tām nebūs nekādu problēmu. Parastā pieeja meditācijā ir netraucēt domu dabiskajai gaitai, bet saglabāt prātu "brīvu no pēcdomām". Cilvēkiem ir iestāstīts, ka meditācijā nevajag būt nekādām domām; un tāpēc, kad meditācijā parādās domas, mēs sākam spriest, ka mums nesanāk meditēt tā, kā vajag. Patiesībā tas nav gluži tā. Mums ir jāapzinās, ka meditācijas laikā domas ievērojamā mērā kļūst par meditācijas daļu. Būtībā viss jautājums ir tajā, kā pret tām izturēties. Ja mēs sasniedzam meditācijas stāvokli, domas vairs netraucēs; tās paliek par kaut ko līdzīgu patīkamam muzikālam fonam. Kad cilvēks kļūst rimtāks, tad tas viss vairs nav tik sarežģīti.

 

Sākumam nedaudz sakoncentrējamies un izveidojam saiti ar savu iekšējo "klusuma vietu"; ja atradīsimies tur, meditācija sāks pakāpeniski atvērties. Vienkārši mazliet atveram savu iekšējo telpu un ļaujam visām savām domām un jūtām norimties. Vēlāk, kad ķersimies pie kādas metodes, kā, piemēram, pie sekošanas elpošanai, ar šādu pieeju būs vieglāk saglabāt uzmanību. Vajadzētu ne tik daudz sekot elpošanai kā saplūst ar elpošanu. Var izmantot meditācijai arī kādu priekšmetu, kā ziedu, vai Buddas attēlu, vai mantras skanējumu. Taču vispirms labākais ir sākt apzināties savu iekšējo telpiskumu un gaidīt savas debesīm līdzīgās dabas mošanos. Domājam par sevi kā par debesīm, kas sevī glabā visu Visumu. Apsēžamies, lai viss "nosēžas" un norimstas, un lai izšķīst viss šis mūsu pretrunīgais "es" ar viņa nepatiesumu un samākslotību, un tad sāks izlausties mūsu patiesā daba. Mēs varēsim apzināties kādu citu sevis paša pusi, kas ir patiesāka un īstāka – savu "patieso" dabu. Dziļāk šo savu pusi izzinot, cilvēks sāk sevī atklāt sākotnējo labo un rod iespēju būt ciešākās attiecībās ar to. Visa meditācijas jēga ir tajā, lai pierastu pie šīs savas otras puses, par kuru esam aizmirsuši. Tāpēc arī ir teiciens: "Nav tādas lietas kā meditācija, ir tikai pierašana." Pie kā mums ir jāpierod? Pie savas patiesās dabas, kas arī ir Buddas daba.

 

Lūk, tāpēc arī "Lielās Pilnības" mācībā, kas ir augstākā un galīgā Buddas mācība, mūs aicina "gūt mieru prāta patiesās dabas nemainīgumā". Vienkārši sēžam mierā un, lai visas mūsu domas un priekšstati izšķīst mūsu prāta patiesās dabas tīrībā. Tas ir līdzīgi kā izklīst mākoņi vai izgaist migla, un, lūk, atklājas dzidras debesis, un tajās staro saule – priecīgi un spoži. Kad viss šis virspusējais izklīdīs līdzīgi kā mākoņi vai migla, mēs apzināsimies savu patieso dabu un sāksim "dzīvot". Tajā brīdī mēs viņu zinām, un mums ir patiesi labi. Un šī sajūta nav līdzīga nekādai citai apmierinājuma sajūtai, kuru vien ir iespējams dzīvē sajust. Tas ir patiesa, neviltota labā avots, kurā var gūt visdziļāko miera, apmierinājuma un pārliecības par savu patieso dabu izjūtu.

 

Mēs bieži runājam par nepieciešamību darīt "labu" un atturēties no ļauna, un arī dažādas reliģijas stāsta mums par morāli un ētiku. Taču lieta ir tāda, ka, kamēr mēs neesam pieskārušies sākotnējam labā avotam, nav tik vienkārši būt patiesi labam, jo mūsu sirdis nav pilnībā tajā iegremdētas. No otras puses, kad esam patiesi saskārušies ar savu atmodušos būtību, ar bodhičittas – pamodušās apziņas sirdi [kā to sauc mahajanas budisti], tad viss, kas vien neradīsies mūsu prātos, pēc savas dabas būs svētīgs. Tāpēc meditācija ir pamatatslēga, lai saprastu ētiskās problēmas. Un tāpēc pirmais solis meditācijā ir atvērt sevī šo augstsirdību, labestību pašam pret sevi. Šajā dzīvē mēs meklējam jēgu, uzdodam sev jautājumus, kā, piemēram, tādus kā: "Kas es esmu?" Patiesā atbilde uz šādiem jautājumiem jāmeklē savas patiesās dabas apziņā. Kad esam to apzinājušies pēc būtības, visas atbildes jau ir atrastas. Līdz tam, lai cik daudz mēs arī nemeklētu dažādas atbildes, nekas mūs pilnībā neapmierinās.

 

Ja nodarbojoties ar meditācijas praksi būsim spējīgi sasniegt rāmumu, norimties un vienkārši būt šajā stāvoklī, tad mums kaut kas atklāsies – šis labais vai prāta daba. Tehniskā paņēmiena, tāda kā sekošana elpošanai, mērķis ir palīdzēt mums to atklāt. Ja esam sasnieguši šo iekšējo rāmumu prāta dabā, tad tehnika mums vairs tikpat kā nav vajadzīga. Tad mēs vairs ne tik daudz meditējam par elpošanu, bet gan pati mūsu elpošana pārvēršas par meditāciju. Tad tās vairs nav tik daudz meditācijas nodarbības, bet tieša esamība nedualitātē. Mēs sekojam nepārtrauktai nesaduļķotas prāta dabas apziņas plūsmai, un darot to attīstām sevī pārliecību un pilnveidojam sava iekšējā "es" raksturu.

 

Ir labi meditēt, kad izjūtam iedvesmu. Agrs rīts nes iedvesmu, rīta stundas ir labākais laiks prātam, kas no rīta ir vissvaigākais un mierīgākais. Tradicionāli tiek ieteikts laiks pirms saullēkta, bet der arī vakara stundas. [Un vasarā lielākos platuma grādos gan Ziemeļos, gan Dienvidos naktis ir īsas un pirms saullēkta var būt pārāk agrs.] Bet labāk ir meditēt, kad jūti prāta "pacēlumu", un ne tikai tāpēc, ka tad ir vieglāk meditēt, jo esam labākā noskaņojumā, bet arī tāpēc, ka tad arī pati prakse būs iedvesmojošāka. Tas pēc tam palīdzēs just lielāku pārliecību par praksi, un tad būs iespējams praktizēt arī tad, kad tāda "pacēluma" vai iedvesmas nav. Nav nepieciešams meditēt pārāk ilgi; palikt mierā tik daudz, lai kaut nedaudz atvērtos un pieskartos savas sirds būtībai, tas ir pats galvenais.

 

Tālāk seko saplūsme ar savas meditācijas objektu, vai meditācija darbībā. Ja meditācija ir pamodinājusi cilvēka modrību, tad prāts ir kļuvis mierīgāks, bet uztvere kļuvusi nedaudz tīrāka un sakarīgāka; un tad, lai ko arī cilvēks darītu, viņš būs klātesamībā, viņš būs tur. Kā slavenajā dzen skolotāja izteicienā: "Kad es ēdu, es ēdu, un kad es guļu, es guļu." Lai ko mēs arī nedarītu, mums vajadzētu būt pilnībā klātesošiem izpildāmajā darbībā. Pat trauku mazgāšana, ja to darīt ar apzināšanos, ar vienā virzienā vērstu prātu, var sniegt spēku, būt atbrīvojoša un attīroša. Mūsos ir tagad vairāk rimtības, tāpēc mēs tagad esam daudz vairāk "mēs" paši.

Lai ko mēs arī nedarītu, mēs būsim lielākā harmonijā. Ja ir izgaisusi mūsu pārāk lielā norūpēšanās par pašiem sevi, mēs esam lielākā harmonijā ar mūsu "es" labestīgo pusi. Tad mēs varam pagarināt šo sajūtu un peldēt ar to dzīves straumē, un viss, ko vien mēs darīsim, tad būs ar lielāku prasmi un lielāku izpratni.

 

Viena no svarīgākajām garīgā ceļojuma atšķirības zīmēm slēpjas tajā, ka, nostājoties uz šī ceļa, mums nākas tam neatlaidīgi sekot. Un kaut arī meditācija var būt laba šodien un ne tik laba rīt, mainoties apkārtējiem apstākļiem, - nav būtiski, ko mēs pieredzam, bet gan drīzāk tas, ka, neatlaidīgi sekojot savām nodarbībām, patiesā prakse iestrādājas mūsos un iziet kā caur sliktiem tā labiem iespaidiem un pieredzēm. Jo tas viss nav nekas vairāk kā tikai iespaidi, tieši tāpat kā laiks var būt labs un var būt slikts, bet debesis pašas par sevi ir vienmēr nemainīgas.

Ja mēs neatlaidīgi sekojam ceļam un saglabājam sevī šo debesīm līdzīgo telpiskuma īpašību, un ja jūtas un iespaidi nespēj mūs mulsināt, tad mēs varam attīstīt sevī stabilitāti, un tad arī meditācija savā patiesā dziļumā izpaudīs savu spēku. Tad būs iespējams pamanīt kā pakāpeniski un soli pa solim sāks mainīties iekšējā attieksme. Meditētājs vairs neturēsies pie daudzām lietām ar tādu neatlaidību kā iepriekš, netversies pie tām ar iepriekšējo tvēriena spēku, un kaut arī krīzes joprojām būs, mums būs iespējams ar tām tikt galā tomēr labāk, ar lielāku humora izjūtas devu un līdz ar to ar lielāku vieglumu. Kļūs iespējams nedaudz pasmieties par savām grūtībām, jo lielāka telpa atdalīs mūs no tām; jo te jau ir lielāka atbrīvošanās pakāpe no pašam sevis. Nekas vairs tad neliekas tik blīvs, viss ir kļuvis mazliet, mazliet smieklīgs, un uz sirds ir kļuvis vieglāk.

 

...Vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka metode vai prakse – tas ir tikai līdzeklis; citiem vārdiem sakot tā pati par sevi nav meditācija. Bet tieši pateicoties praksei mēs sasniedzam pilnību – tīro absolūtas klātesamības stāvokli [kas izpaužas ar nesatricināmu prāta stabilitāti un rimtumu], un kas arī ir meditācija. Kad mēs patiešām esam mēs paši, kad mēs izpaužam sevi, kad viss mūsu nedabiskais, [uzslāņotais] "es" ir pilnīgi izkusis, kad vairs nav dualitātes, kad mēs esam spējīgi sasniegt neduālo ego neesamības stāvokli, tas viss tad arī ir meditācija tās būtiskajā nozīmē. Tad vairs nav nekādu pretrunu, jo dualitāte ir izšķīdusi dabiskā veidā un izgaisusi.

...Prakses laikā reizi pa reizei mums izdodas nonākt meditācijas stāvoklī. Tad mēs redzam, ka nav palicis vairs ne ēnas no dualitātes, nav pretrunu un sajukuma. Un ja šajā stāvoklī ieskatīties sevī, tad varam atklāt, ka ego neeksistē. Mēs izpaužamies kā mūsu patiesais, dabiskais "es", vai Buddas "es",  "es", kurā nav ego, kas vienmēr mūsos ir bijis un kas ir mūsu patiesā daba. Tas ir tas pats fundamentālā labā princips vai dievlīdzība, par kuru runā visas reliģijas. Cilvēks ir veidots pēc Dieva veidola un līdzības, saka kristietība; budisms saka, ka visam piemīt Buddas daba.

 

Bet kur gan atrodams šis fundamentālais labais, šī Buddas daba? Tas ir atrodams Prāta Dabas dziļumos. Tas ir kā debess, kas šajā brīdī aizklāta ar mākoņiem. Ja mākoņi izklīst, debesis atklājas brīvas un tīras, un tajās atkal spīd lielā līdzcietības saule. Budisti sauc šīs saules gaismu bodhičitta – "atmodusies apziņa", "mūsu apgaismotās būtības sirds".

Šis sākotnējais labais prasa, lai mēs to izpaužam savā esamībā. Kaut arī tā ir mūsu patiesā daba, un mēs visi esam Buddas, savā šobrīdējā stāvoklī mēs tomēr esam diezgan sapinušās un nomaldījušās būtnes, aizmirsušas, kas mēs esam patiesībā, un pazaudējušas saiti ar savu patieso avotu. Kaut arī Buddas stāvoklis arī ir mūsu patiesā daba, mēs to neapzināmies, jo tā mūsos ir aizklāta ar divu veidu aptumšojumiem – jūtu aptumšojumu un intelektuālo aptumšojumu. ...Mēs esam it kā nedaudz nomaldījušies no ceļa...

Meditācijas mērķis arī ir uzturēt mūsu patiesās dabas tīrību; un, kaut arī mēs nevaram atrasties šajā stāvoklī ļoti ilgi, tomēr katru dienu mēs varam ieliet kaut pilienu šīs tīrās pašapziņas savas apziņas plūsmā un tā pamazām iedarboties uz tās struktūru.

Pamatīpašība, kas piemīt mums visiem, arī ir apziņas vai enerģijas plūsma. Mēs neesam nekas cits kā apziņas straume.

...Ko mums vajadzētu darīt, tas ir iedarboties uz šo apziņas straumi ar savas būtiskās dabas tīrību. Jo meditācijas mērķis ir ne tikai iegūt savas dabas patiesu atspīdumu un iegūt spēju to apcerēt, bet arī izpaust šo garīgo zināšanu savā ikdienas dzīvē, lai mūsu ikdienas dzīve un attieksme pret tās ikdienas mainīgajiem apstākļiem būtu apgaismoti ar šī redzējuma svētību un piesātināti ar tā aromātu. Pat īslaicīga prakse nes ievērojamu labumu. Bet ja mēs vēlamies, lai prakses rezultāti būtu noturīgi un ilgstoši, tad nepieciešams praktizēt ne no gadījuma uz gadījumu, kā tas pa laikam ir ar zāļu dzeršanu vai ārstnieciskām procedūrām, bet jāpadara prakse par savu ikdienas barību, par savu dienišķo maizi.

Tad arī meditācijas rezultāti izpaudīsies pilnā apmērā.

 

Dz.

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv