www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Vilhelms, Vilis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Svētā Uguns06.07.2005

Katru gadu Svētā Pilsēta Jeruzaleme piedzīvo lielu svētceļnieku pulku. Sevišķi lielu - Kristus Augšāmcelšanās svētkos. Ticīgos pievelk ne tikai Augšāmcelšanās fakts, pilsēta, svētās vietas - Golgāta, Kristus kaps, svinīgie dievkalpojumi. Katrs šajā laikā cenšas nepalaist garām vienu no lielākajiem pasaules brīnumiem - Svētās Gaismas - Uguns nonākšanu, kas pārdabiskā veidā Kristus Augšāmcelšanās svētku priekšvakarā gaismas veidā apspīd Kristus kapu, svētkalpotājus, dievlūdzējus un nedaudz vēlāk aizdedzina baznīcā esošos gaismekļus - eļļas lampiņas un sveces. Gaisma pārtop ugunī.

Šis brīnums notiek Jeruzalemes patriarhātā tikai pie pareizticīgajiem, tikai pie Kristus kapa, un tikai pēc vecā kalendāra stila. Notikumam seko visa pareizticīgā pasaule, jo pēc nerakstīta pravietojuma Svētā Gaisma nonāks līdz brīdim, kamēr atklātībā parādīsies antikrists - Dieva pretinieks, par kuru rakstīts Svētajos Rakstos: “Bet attiecībā uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu savienošanos ar Viņu, mēs lūdzam jūs, brāļi: nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā Tā Kunga diena būtu klāt. Vai tas būtu gara iedvesmojums, runāts vārds vai it kā manā vārdā rakstīta vēstule, lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.”(2 Tes. 2, 1-4)

***

Kristus kaps atrodas Jeruzalemes kristiešu kvartālā. Ebreji šo vietu sauca par Golgātu, nāvessodu izpildīšanas vietu. Šeit sodīja noziedzniekus, šeit tika krustā sists arī mūsu Pestītājs Jēzus Kristus. Kunga kaps ir vieta alā, kur atradās Kunga Kristus miesas pēc apglabāšanas. Tagad šajā vietā ir marmora kapliča, grieķiski kuvuklija. Kuvuklija dalās divās daļās - pirmā ir Eņģeļa altāris, otrā pats Kristus kaps.

Golgāta atradās ārpus vecās Jeruzalemes sienām un par pilsētas neatņemamu sastāvdaļu palika Romas imperatora Adriāna valdīšanas laikā. 136 gadā viņš atjaunoja un paplašināja Jeruzalemi un uzcēla Golgātas vietā templi pagānu dievietei Venērai, bet Kristus Augšāmcelšanās vietā templi Jupiteram, tādā veidā cerot nodot aizmirstībai kristiešu svētumus. Taču imperatora pūles izrādījās veltīgas. Kristieši pielūdza un apmeklēja svētās vietas slepeni un rūpīgi glabāja mantojumu. Kad pēc 300 gadiem beidzās kristiešu vajāšanas, šajā svētajā vietā tika uzcelta Kristus Augšāmcelšanās baznīca. Par to jāpateicas ķeizarienei Helēnai un imperatoram Konstantīnam, kuri 4. gs. pielika ne mazums pūļu, lai kristiešu svētumiem tiktu parādīta attiecīga cieņa un gods.

Virzoties no rietumiem uz austrumu pusi, no sākuma jāienāk Kristus Augšāmcelšanās baznīcā, kas ir apaļa pēc formas. Vienīgo ieeju tajā sauc par Svētajiem Vārtiem. Svēto Vārtu labajā pusē arābu valodā stāv rakstīts: “Nobaudi, dievlūdzēj, patieso saldmi: ieej Kunga priekā, ar gaismu pilnajās debesīs, kas ir baznīcu māte”, bet kreisajā: “Ienāciet svētceļnieki Kunga mājokļos, dzīvības kapā, kur mājo žēlastība un neapdziest svētīgā gaisma.” Augšāmcelšanās baznīcas vidū atrodas Kunga kaps, kur visu laiku deg gaismekļi un sveces. Tās tiek iededzinātas no Svētās Uguns, kas te tiek sargāta visu gadu. Pie Kristus kapa katru nakti tiek veikta dievišķā liturģija. Kristus Augšāmcelšanās baznīcas dienvidu pusē 28 kāpnītes uz augšu atrodas Golgāta, kur Kungs Jēzus Kristus veica cilvēku cilts pestīšanu. Aiz Golgātas altāra paceļas Kristus Krusts.

***

Ziņas par Svēto Uguni - Gaismu nāk no pirmkristiešu laikiem. Baznīcas vēsturnieks Eusēbijs apraksta šādu notikumu. Jeruzalemes patriarha Narkisa laikā (II. gs. beigas) Kristus Augšāmcelšanās svētkos lampādai pietrūka eļļas. Tajā ielēja ūdeni no avota Siloamā. Lampādu aizdedzināja debesu uguns un tā dega visu svētku laiku. Par svēto Uguni liecina Svētais Nisas Grigorijs († 394. g.). Svētais Damaskas Jānis († 780. g.) savos sastādītajos baznīcas dziedājumos, kurus dzied vēl šobaltdien, bieži piemin gaismu, kas apgaismo svēto kapu.

Latīņu mūks Bernards (9. gs) Svētās Uguns brīnumu apraksta tā: “Pashas priekšvakarā, Lielajā Sestdienā, rīta dievkalpojuma laikā, Kunga kapa baznīcā, pēc Kirie eleison (Kungs apžēlojies) nodziedāšanas, nonāk eņģelis un aizdedzina lampādas, kas karājas virs Kunga kapa. Patriarhs nodod šo uguni bīskapam un beidzot visai tautai, lai katrs var šo uguni ienest savās mājās. Tagadējo patriarhu sauc Teodosijs (863 - 879 gadi), šo posteni viņš ieņēma savas svētbijīgās dzīves dēļ.”

Arī Romas pāvests Urbans II (11. gs.) nespēja noslēpt savu sajūsmu un Klermontā milzīgu tautas masu priekšā izsaucās: “Patiešām šajā baznīcā (Kunga kapa baznīcā) atrodas Dievs: šajā dievnamā Viņš par mums nomira un tika apbedīts. Līdz pat šim laikam Viņš nepārstāj tur rādīt savus brīnumus, jo savu ciešanu dienās, kad visi uguņi tiek apdzēsti virs Viņa kapa un dievnamā, apdzēstās lampādas pēkšņi aizdegas. Kura gan sirds, lai cik cieta arī būtu, netaps mīkstāka piedzīvojusi tādu parādību.” 

Grūti laiki pienāca, kad Jeruzaleme nonāca turku rokās. Lai pareizticīgie piekļūtu savam svētumam, musulmaņi prasīja ieejas maksu. Ir saglabājies kāds 1593. - 1594. gada Maskavas tirgotāju ceļojuma apraksts, kur viņi liecina, ka lai iekļūtu baznīcā turki no katra pareizticīgā pieprasīja 4 monētas zeltā, bet no pārējiem, tai skaitā no katoļiem, 10 zeltā. No mūkiem turki naudu neņēma. Daudzi kristieši no dažādām zemēm tā arī netika ielaisti, bet raudādami lūkojās caur šauru lodziņu baznīcas vārtos, lai kaut nedaudz ieraudzītu Kunga godību, kad Svētais Gars nāks pār Kunga kapu.

 Reiz no Bagdādes ieradās Amīrs. Viņš izvirzīja savus noteikumus, pēc kuriem pareizticīgajiem, lai noturētu dievkalpojumu pie Kristus kapa, bija jāsavāc septiņus tūkstošus zeltā. Patriarham tādas summas nebija. Atlika vienīgi cerēt uz Dieva žēlastību. Patriarhs ar tautu karsti lūdza Dievu, un notika brīnums. Amīra acu priekšā baznīcas lielie vārti atvērās bez cilvēka roku līdzdalības un virs Kunga kapa, Golgātas un citās vietās atrodošie gaismekļi iedegās paši no sevis. Redzot notiekošo, Amīra sirds atkusa un viņš ļāva pareizticīgajiem noturēt svētkus.

Savā laikā bija mēģinājumi izolēt pareizticīgos un iegūt Svēto Uguni pašu spēkiem, jo tika uzskatīts, ka visa pamatā ir fakts, kura pārziņā ir Kristus kaps. Kas ir Kapa saimnieks, tas ir arī Uguns saimnieks. Tā 17. gs. turku kundzības laikā, kad valdīja sultāns Murats Taisnais, notika sekojošais.

Bagātie armēņi ar savas baznīcas vadītāju ziņu piekukuļoja turku valdību un saņēma atļauju un piekrišanu saņemt Svēto Uguni pašiem. Viņiem izdevās pārliecināt turkus, ka Svētā Uguns nonāk nevis pareizticīgo grieķu dēļ, bet visu kristiešu dēļ un, ja armēņi būs tur, tad dabiski notiks tas pats, kas vienmēr. Pareizticīgie tika pilnīgi nobīdīti malā un netika pielaisti pat skatīt Kunga kapu, viņus izdzina arī no Kristus Augšāmcelšanās baznīcas. Pareizticīgais Patriarhs Sofronijs ar ticīgajiem noskumuši stāvēja baznīcas ārpusē, kamēr armēņi sava patriarha Katolikosa vadībā cītīgi lūdzās. Pagāja labs laika sprīdis, bet nekas nenotika - Uguns kā nenāca tā nenāca. Armēņi nobijās ne pa jokam, raudāja un lūdzās, lai jel Dievs arī viņiem sūta savu žēlastību. Taču Dievs negribēja uzklausīt armēņus. Pagāja vēl kāds brīdis. Atmosfēra ar katru brīdi kļuva saspīlētāka, nervozāka. Un tad notika brīnums, nogranda pērkons - pie ieejas Kristus Augšāmcelšanās dievnamā gandrīz visā garumā kreisajā pusē sašķēlās vidējā marmora kolonna, Svētā Uguns nenonāca uz Kristus kapu kā parasti, bet izrāvās caur kolonnu pie pareizticīgajiem, tieši tajā vietā, kur stāvēja patriarhs. Patriarhs aizdedzināja no uguns šalts pie kolonnas savas sveces un pasniedza Uguni tālāk pārējiem pareizticīgajiem. Sevišķā sajūsmā bija pareizticīgie arābi, kas no prieka skrēja, lēkāja un kliedza. (Jāsaka, ka šī neapvaldītā arābu līksmošana šajos svētkos ir kļuvusi par tradīciju.) Kad turki to redzēja, viņi atvēra pareizticīgajiem baznīcas vārtus. Gavilējot ar aizdegtām svecēm grieķi ienāca dievnamā. Turki no sākuma gribēja visus armēņus sakapāt ar zobeniem, taču apdomājās, sodīja un ar kaunu padzina. Kopš tā brīža neviens vairs necenšas apstrīdēt pareizticīgo tiesības iegūt Svēto Uguni. Mūsdienās ieejot dievnamā katrs dievlūdzējs godbijīgi noskūpsta šo Svētās Uguns iededzināto zīmi kolonnā.

Ekumēniski noskaņotam cilvēkam būtu grūti pieņemt un apzināties to, ka Svētā Uguns nonāk tikai pie pareizticīgajiem un tikai pēc vecā kalendāra. Šis brīnums it kā runā pretī mūsdienu veselā saprāta nostādnei - progresam, jo visi kristieši taču pielūdz vienu vienīgu Dievu. Arī vecais kalendāra stils, pie kura pieturas lielākā pareizticīgo daļa mūsdienās tiek uzskatīts par ietiepīgu sava īpaša viedokļa demonstrāciju, nepakļaušanos vispārpieņemtajām mūsdienu kristiešu normām. Taču, vai Svētā Gaisma neliecina, ka pareizticīgajiem tomēr ir taisnība. Kāpēc tad Svētā Uguns nedodas rokā nevienai citai konfesijai? Vai šajā gadījumā tik ļoti popularizētais un cilvēku kultivētais ekumēnisms nerunā pretī Dieva taisnībai un patiesībai?

Ļoti  zīmīgs gadījums notika 1099. gadā, kad Jeruzalemi iekaroja krustneši. (Te jāatzīmē fakts, ka 1054. gadā notika lielā Baznīcas šķelšanās. Oficiāli tiek pieņemts, ka no šī brīža Baznīca sadalījās divās daļās - Pareizticīgajā Baznīcā un Romas Katoļu Baznīcā.) Katoļu garīdzniecība brālīgi nolēma iegūt Svēto Uguni kopā ar pareizticīgajiem. No cilvēciskā viedokļa - kas tur slikts. Tikai apsveicami. Taču, lai arī kā grieķu un katoļu garīdzniecība kopā lūdzās, no Uguns nebija ne vēsts. Visā Jeruzalemē sākās jezga un satraukums. Nedabiskā situācija liecināja, ka kaut kas nav kārtībā. Svētā Uguns nonāca tikai tad, kad  katoļu garīdzniecība pameta Kristus kapu un ar kailām kājām devās uz Zālamana templi. Uguns nonāca nevis kā parasti Lielajā Sestdienā, bet tikai nākamajā dienā, pašos Kristus Augšāmcelšanās svētkos.

***

Svarīgs ir fakts, ka Svētā Gaisma apspīd Kristus kapu ne tikai Ciešanu nedēļas Lielajā sestdienā. Svētais Damaskas Jānis liecina, ka Svētā Gaisma Kristus kapu apspīd katru dienu. Ja parastā laikā ikdienā Svētā Gaisma šad tad uzplaiksnī un iemirgojas un to ne visi pat pamana, tad Lielajā Sestdienā šo Gaismu redz visi, tā pārtop dedzinošā Ugunī un to redz un izjūt gan ticīgie, gan neticīgie. Svētā Gaisma liecina, ka Kristus patiesi ir augšāmcēlies.

***

Jāatzīmē, ka Svētā Uguns parādīšanās Ciešanu nedēļā pie Kunga kapa notiek vietējās valdības stingrā uzraudzībā. Visi gaismekļi policijas uzraudzībā tiek apdzēsti jau iepriekšējā dienā, Lielajā piektdienā. Kunga kapa telpa tiek stingri apsekota.

Lielajā Sestdienā divi mūki iemīca palielu vaska rituli, ar kuru tiks apzīmogots Kristus kaps. Viss notiekošais ir stingrā saskaņā ar Sv. Rakstiem: “Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā." Pilāts sacīja uz tiem: "Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt." Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni.” (Mt 27, 63 - 68) Vaska zīmotne tiek pielipināta pie kuvuklijas vārtiem. Dievnama sargi uzliek uz vaska savus zīmogus.

 Tuvāk un tuvāk tuvojas izšķirošais brīdis. Tiek atnesta liela lampāda, kas, aizdedzināta no Svētās Uguns, turpmāk visu gadu stāvēs uz Kristus kapa akmens.

Pusdienas laikā baznīca piepildās ar tik lielu cilvēku skaitu, ka nav vietas, kur ābolam nokrist. Daudzi ir palikuši dievnamā visu iepriekšējo nakti no piektdienas. Ne tikai dievnama apakšējā daļa, bet arī visi tā stāvi, galerijas, logi, durvis, visas vietas, kur tik var nostāties, ir aizņemtas. Ticīgie atrodas pat uz kupoliem un baznīcas jumta. Dievnamā var manīt grieķus, krievus, bulgārus, serbus, koptus, sīriešus, rumāņus, albāņus, beduīnus, frančus, armēņus, gruzīnus, angļus, poļus un daudzas citas nācijas. Netrūkst arī pārliecinātu musulmaņu. Sastapsiet arī ebrejus. Visu skatieni pievērsti kuvuklijai.

Sevišķi emocionāli šo notikumu sagaida pareizticīgie arābi. Viņi nekādi nevar apslāpēt savu līksmi. Uzvedas kā mazi bērni. Pareizticīgajam, kas audzināts grieķu, slāvu vai citās tradīcijās no sākuma šķiet nepieņemami redzot, kā arābi uzvedas - sit bungas, sēž viens otram uz pleciem, dejo, kliedz un dzied. Tikai tad, kad kāds dziedāto pārtulko, kļūst silti ap sirdi. Izrādās, ka arābu jaunatne skandina: “Mūsu ticība ir pareiza, mūsu ticība ir Pareizticība.” Stāstīja, ka vienu gadu Jeruzalemes patriarhs pareizticīgos arābus viņu skaļās uzvedības dēļ pat negribēja ielaist baznīcā, taču tas zīmīgi atsaucās uz Svētās Uguns nonākšanu - tā nonāca ar lielu aizkavēšanos. Kopš tā laika pareizticīgajiem arābiem neviens vairs necenšas pārmest un ļauj izpaust savu prieku pa savam.

Mūsdienās Svētās Uguns saņemšanas laiks pārvērties par speciālu Svētā kapa litāniju. Apmēram vienos dienā no Kristus Augšāmcelšanās baznīcas altāra Jeruzalemes un visas Palestīnas patriarhs ar saviem klēriķiem svinīgi dodas uz Svētā Kapa baznīcu. Viņi ir tērpti baltās drēbēs. Notiek krusta gājiens. Tiek nesti karogi, svētbildes. Kuvuklija tiek apieta trīs reizes. Grieķu un arābu valodās dzied Kristus Augšāmcelšanās tropārus: “Tavu Augšāmcelšanos, Kristus Pestītāj, eņģeļi teic debesīs, iecienī arī mūs virs zemes šķīstām sirdīm Tevi slavēt.” Pareizticīgajam patriarham seko armēņu  patriarhs ar savu klēru, koptu un jakobīņu klērs, kuri aizņem dievnamā viņiem piederošās vietas. Arī pārējās konfesijas ieņem baznīcā paredzēto vietu. No armēņu patriarha svītas atdalās viens bīskaps - patriarha dragomans ar diviem klēriķiem, tāpat divus klēriķus izvirza gan kopti, gan jakobīņi - viņi visi pienāk pie pareizticīgā patriarha un skūpsta tam roku. Tādā veidā viņi parāda godu pareizticīgajiem kā priviliģētai un galvenai ticībai Kunga Kapa baznīcā.

Krusta gājiens beidzas pie Kristus kapa vārtiem. Tiek dziedāta vakara dievkalpojuma himna: “Jēzu Kristu, Tu nemirstīgā, svētā, svētīgā debesu Tēva svētās godības lēnā Gaisma. Mēs, saules noiešanu piedzīvojuši, vakara gaismu ieraudzījuši, teicam Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Dieva Dēls, dzīvības Devēj! Tu esi cienīgs, lai visos laikos Tevi teiktu svētām dziesmām, tādēļ  arī pasaule Tevi godā”. Himna Dievam Dēlam atgādina, ka šī litānija kādreiz bija vakara dievkalpojuma sastāvdaļa. Tai beidzoties pareizticīgā garīdzniecība atgriežas Kristus augšāmcelšanas dievnama altārī atstājot patriarhu vienu svētā kapa vārtu priekšā. Piekalpotāji palīdz patriarham novilkt svētku drēbes un visu “patriarha godību” - mitru, sakosu, omoforu un palicu. Virsgans paliek vienā talārā ar epitrahilu, jostu un aprocēm. Viņš paņem rokās saišķus ar svecēm, armēņu dragomans noņem vaska zīmogu no svētā Kapa vārtiem. To uzreiz sadala simtos un simtos gabaliņu, kas nonāk pie ticīgajiem. Patriarhs ieiet kapā. Viņam pēc tradīcijas arī ar sveču saišķiem seko armēņu bīskaps, kurš kā liecinieks novēro visu notiekošo. Pēc viņu ieiešanas Svētajā Kapā durvis tūdaļ tiek aizvērtas, armēņu bīskaps paliek Eņģeļa altārī, savukārt pareizticīgo patriarhs iet tālāk un pie Kunga kapa nokrīt ceļos un lasa īpašas lūgšanas. Šis moments savā ziņā ir ārkārtējs - baznīcā uz brīdi beidzot iestājas klusums. Visi aizturējuši elpu gaida brīnumu.

Eņģeļa altāra sienās ziemeļu un dienvidu pusēs ir pa vienam lodziņam. Tie domāti Svētās Uguns ātrākai nodošanai tautai. Caur ziemeļu lodziņu Uguni nodod pareizticīgo patriarhs, caur dienvidu - armēņu bīskaps, kurš pirmām kārtām to pasniedz savam armēņu patriarham. Neilgi pirms Svētās Uguns nonākšanas baznīca sāk mirguļot no debesu gaismas. Tā ļauj sevi aptvert dažādi - viens to pamana ugunīgu lodveidīgu bumbu veidā, cits - zibens, cits - krusta veidā. Kā liecina vēsture, Svētā Uguns katru gadu nonāk savādāk. Visos smalkumos aprakstīt to nav iespējams, var tikai ieskicēt aptuvenās kontūras, kas iezīmē šo Dieva žēlastības brīnumu. Dažreiz Svētā Gaisma nonāk uzreiz, dažreiz Jeruzalemes patriarhs pavada lūgšanās 10, 15, 20 minūtes, dažreiz vairākas stundas. Gaidot sekundes pārvēršas minūtēs, bet minūtes stundās, tāpēc, kad iezvanās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvani un caur kuvuklijas ziemeļu un dienvidu lodziņiem parādās pirmās liesmojošās gaismiņas, dievlūdzēju dvēseles iegavilējas neizsakāmā priekā. Neaprakstāmo pacēlumu nav iespējams attēlot. Cilvēki piepildās ar lielu līksmi. Gribas gandrīz vai lidot. Beidzot atveras arī Svētā kapa durvis, iznāk patriarhs ar liesmojošām svecēm. Svētā Gaisma acumirklī izlīst pa visu baznīcu. Gaisma bez ēnas. Tās liesma no sākuma ir zilganā krāsā un sasniedz 10 - 15 cm garumu. Ļaudis mazgājas gaismā, un viens otrs nespēj noticēt, ka tas ir iespējams, ka Uguns nededzina, pēc kāda laika notiek pārvērtība - mainās liesmas krāsa, gaisma pārvēršas ugunī - sāk dedzināt. Katrs no svētceļniekiem tur rokā sveču saišķīti ar 33 svecēm, kas simbolizē Kristus zemes dzīves gadus un cenšas iededzināt tās no pirmavota - Jeruzalemes patriarha, pareizticīgo un armēņu garīdzniekiem, kas stāv sarkanos tērpos pie kuvuklijas ziemeļu un dienvidu lodziņiem.

Svētā Uguns no Kunga Kapa tai pašā diena ceļo uz visām pasaules malām. To kā lielu dārgumu ved svētceļnieki uz savām baznīcām, kur tā savukārt nonāk pie tiem, kas klātbūtnē brīnumu nav piedzīvojuši.

***

Pie Kristus kapa notiek arī citāda veida brīnumi.

Reiz kādai arābu mātei nomira bērns. Viņa to aiznesa uz Augšāmcelšanās baznīcu, kur notika dievkalpojums un nolika ķēniņa vārtu priekšā. Bērns pēc brīža atdzīvojās. Te vietā, šķiet, būtu Svēto Rakstu rindas: “Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ 21, 25)

 

http://www.eleison.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv