www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Karīna, Gaits
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Brastiņu Ernests.10.08.2005

Fragments no Brastiņu Ernests darba"Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana "

"Rīga, Labietis, 1936.g. "

Kristīgā teoloģijā kā zinātnē mūsu dienās valda vēsturiskā pētīšanas metode, kas nav patīkama dogmatiski nocietinātiem prātiem. Taču šīs metodes darbu neviens nevar apturēt un viņas atzinumus nav iespējams grozīt. Šī metode brīžam rāda kristīgās ticības izcelšanos, saturu un izplatīšanos citādā ainavā, nekā dažam labam kristietim to patiktos redzēt. Bet, kā jau sākumā minēts, nekad nav bijis vieglāk kā mūsu dienās noteikt kādas reliģijas būtību, jo mūsu vēstures un ģeogrāfijas zināšanas padarījušas pārskatāmas daudzas līdz tam tumšas lietas.

      Kristīgās ticības kodolā ir ticēšana, ka reiz pasaulē dzīvojis Jēzus, saukts Kristus, Dieva un Marijas dēls, kas sūtīts atpestīt cilvēci no iedzimtā grēka un nāves, kur to bija iegrūdis pirmais cilvēks Ādams. Tiem, kas Jēzum tic, viņš var caur priesteriem piedot visādus grēkus un solījis arī pastarā dienā viņus atkal uzmodināt no miroņiem, jo šādu iespējamību pats pierādījis, augšāmceļoties un uzbraucot debesīs atpakaļ pie Dieva, kas viņu sūtījis zemes virsū.

      Ar šo ticību Dieva dēlam Jēzum cieši saistīta arī kristīgā morāle. Lai cilvēks būtu bezgrēcīgs, ir jāvārdzina grēcīgā miesa, kurā caur Ādamu ir iedzimušas visādas ļaunas kārības, jāmīl visi cilvēki, jāizturas pazemīgi un paklausīgi. Par to debesu valstībā viņu ieskaitīs svēto pulkā, kuriem klāsies labāki nekā citiem. Šī morāle bija gluži jauna mācība, kas stāvēja pilnīgā pretstatā Romas augstāko aprindu ieskatiem un dzīvei. Mazāk jauna bija mācība par dievību, kas mirst un atkal augšāmcēlās. Arī mācība par vidutāju jeb starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, kā arī pestīšanu no nāves un velna varas bija plaši pazīstama zemēs ap Vidusjūru jau ilgi pirms kristīgās ticības sākumiem. Bet šīs priekškristīgās reliģijas nesolīja nevienu cilvēku uzmodināt no miroņiem. Un lūk, šis jaunais solījums deva kristīgai ticībai jo lielas priekšrocības un līdz ar to milzīgu izplatīšanās spēku. Kuram gan nepatika pēc nāves atkal miesā uzcelties, lai svētlaimībā dzīvotu tālāk?

      Par kristīgas ticības avotu tiek turēts evaņģēlijs jeb Kristus četrkārtīgs dzīves apraksts, kam pievienoti viņa mācekļu raksti. Jaunākie pētījumi par Jaunās Derības rakstiem atklāj viņu diezgan savādo izcelšanos, par ko būs runa vēlāk.

      Lai izprastu kristīgās ticības izcelšanos, nākas izsekot kristīgās morāles, Kristus tēla un kristīgās baznīcas tapšanas gaitām jo no šādām sastāvdaļām Romas valsts īpatnos apstākļos radās mācība, kuras sekas toreiz neviens vēl neapzinājās.

      Kristīgais dzīvošanas veids vispirms sastopams Palestīnas esejiešu draudzēs. Viss šo priekškristīgo draudžu locekļiem bija kopīgs, un tie nav turējuši nekādus īpašumus. Merežkovskis esejiešu izcelšanos ved sakaros ar Krētas salas senajiem kultiem. [D. Merežkovskij. Atlantida - Evropa. - Bielgrad, 1930.] Protams, šais draudzēs vēl nepazina trīspadsmitā apustuļa Pāvila teoriju par iedzimto grēku un miesas augšāmcelšanos.

      Evaņģēlijos atrodamais kristīgās ticības varoņa Jēzus Kristus dzīves apraksts ir sacerējums, kas izcēlies ne agrāk par 68. gadu Marka variantā. Pārējie, apraksti ir jaunāki. Notikumi un nostāsti no kuriem savirknēti šie dzīves apraksti, ir ņemti pa lielākai daļai no citiem tai laikā zināmiem sacerējumiem. Pirmā vietā šeit liekami aizguvumi no indiešu teiksmainā Džisnu Krišnas un Budas leģendām un mācībām.

      Krišnaisms bija pilnos ziedos jau 7. gs. priekš Kristus un pastāv vēl tagad starp citām Indijas reliģijas sistēmām. Vēl šodien misionāriem Indijā turienieši bieži sakot: "Jūs sludināt Kristu, bet mums jau ir Krišna!" [Wilhelm Dilger. Krischna oder Christus? Eine religionsgeschīcnt-liche Parallele. - Basel, 1904.] Patiesi, krišnaismam ir tik daudz līdzīgu vietu ar kristiānismu, ka aizguvumi nav vairs noliedzami. Krišna tāpat kā Kristus piedzimst kūtī 25. dec., viņu pielūdz gani, to meklē nokaut ķēniņš Matura un līdzīgi Hērodam liek nokaut visus puisēnus. Krišna piedod grēkus, uzmodina miroņus, dziedē neveselos. Arī viņa mācībā, kas atrodama grāmatā "Bhagavadgīta", pārāk daudzās vietās ir uzkrītošas paralēles ar evaņģēlijiem. Viņš ir ļaužu pestītājs, māca mīlestību un atsacīšanos, ir Dieva dēls un cilvēka dēls reizē.

      Vēl vairāk aizgūts kristiānisms no budisma. Pēc prof. Zeideļa, no 28 Mat. ev. nodaļām tikai 22. un 24. nodaļa esot brīva no aizgūtām vietām. Līdzīga aina redzama arī citos evaņģ. Piem., līdzība par sējēju stāvot iekš Samjūta-nikāja 42, 7; līdzība par uzticētiem podiem ir kādā džainu tekstā; Kristus nokāpšana ellē, kas aprakstīta I Pētera grām., pilnīgi saskan ar Budas nonākšanu ellē, tāpat arī Budas un Kristus kārdināšana ir līdzīgas.

      Šāda aizgūšana bijusi iespējama tamdēļ, ka Aleksandrijā, toreizējā pasaules pilsētā Āzijas robežām, pastāvēja diezgan ievērojama indiešu kolonija. Turpat bija arī plaša bibliotēka, kura vairāk reizes tiek nodedzināta un atkal atjaunota. Otra, mazāka grāmaatu krātuve, ko nodibināja Ptolemajs, atradās Serapeimā un pastāvēja vēl līdz Teodoriha Lielā laikiem.

      Daudz kristietība parādā arī Mitras kultam, galvenā kārta kultā, mistikā un hierarhijā. Šīs gaismas dievības dzimtene ir Mezopotāmija bet vēlāk to uzņem Zaratustras reliģija savā sistēmā. [Dr Theodor Kluge. Der Mithrakult, seine Anfānge, Entvvicklungs-geschichte und seine Denkmāler. - Leipzjg, 1911.] Mitra tāpat kā Kristus, ir vidutājs starp neredzamo Dievu un cilvēkiem un pasaules radītāja Ahuras Mazdas emanācija. Mitraismā ir atpestīšanas, mūžīgas dzīvošanas, paradīzes un elles idejas. No šejienes kristietība aizgūst eņģeļus, misticismu un daudzas kulta parašas u. d. c.

      Mitraisms bija Romas valstī visizplatītākā reliģija, ko piekopa karavīri un valdnieki. Pirmos kristietības laikos kristīgai ticībai nākas izturēt grūtu sacensību ar mitraismu, jo abām reliģijām bija daudz kopīga. Bet, tā kā Mitras reliģija gāja uz vienu roku ar Romas valsti, bet kristietība gāja toreiz un visos laikos pret valsti, tad līdz ar Romas valsts sabrukšanu, kas bija pa lielai daļai kristietības nopelns, bija jāiznīkst arī mitraismam. Vel piektā gadsimtā Mitras kults bija atrodams Alpu ielejās, Vogēzos un šur tur arī Romā. Mitraisms izdzisa, bet kristietība paņēma no tā sakramentus, pastaro tiesu, elli u. c. sastāvdaļas.

      Nav pierādāms, ka cilvēks Kristus jebkad būtu dzīvojis. [Prof. Art. Drews. Die Leugnung der Geschichtlichkeit Jesu in Vergan-senneit und Gegenwart. - 1926.] Viņš bijis tāds pats Dievs, kas mirst un augšāmcēlās, kā daudzi citi, piem., Osīrijs, Adonīds, Sandons. Kristīgās baznīcas īstais noorganizētājs bija rabīns Pāvils no Tarsas pilsētas Mazazijas Kilīkijā. Kristu viņš nebija nekad redzējis, bet viņam nenācās sludināt neko nedzirdētu, jo bērnībā viņš pats bija piedalījies Sandona augšāmcelšanās greznajās svinībās. Arī pārējie kristīgās ticības elementi, no kuriem dažus jau minējām, bija Romas valstī viscaur pazīstami. Pāvilam piekrīt tas nopelns, ka, nostājoties uz savas žīdu Bībeles leģendas, kas pauž par pirmā cilvēka grēkos krišanu, viņš prata tai piesaistīt otru leģendu par bezgrēcīgo un nemirstīgo Dieva dēlu.

      No šīm abām teiksmām Pāvils ceļ jaunu reliģiju: nāvē un grēkā iekritusi cilvēce, ticībā saistīdamās ar Dieva dēlu Kristu, cer atbrīvoties no grēkiem un iegūt zaudēto nemirstību.

      Tā kā līdz pat mūsu dienām cilvēce ir ticējusi teiksmām un, otrkārt, ticējusi arī tam, pēc kā tā visvairāk alkusi, - tad ar to arī izskaidrojama kristīgās ticības izplatīšanās. Labi ņemot, neviena cita reliģija gan nav izplatījusies tik lēnītēm kā kristietība. Šai ziņā neapšaubāmi ātrākus panākumus guvis budisms un islāms

      Par evaņģēliju izcelšanos mūsu pazīstamais vēsturnieks prof. Roberts Vipers saka šādus vārdus: "Apbrīnojami savā meistarībā sludinātāji un rakstnieki, dziļi psihologi un siržu zinātāji radīja tautas mācītāja un cilvēces Pestītāja Krustā sistā tēlu. Šī ideālā personība uzreiz kļuva nesalīdzināmi tuvāka vienkāršam cilvēkam, vispār cilvēces masai nekā spīdošie patvaldnieki... Kas tad ir kristietība no vēsturiskā viedokļa? Tā ir lielā atjaunošana pēc lielā sabrukuma. Tas ir - mēģinājums atjaunot reliģiju un patriarhālo iekārtu ... Šī laikmeta atjaunotāji atstājuši mums apbrīnojami spēcīgus literatūras ražojumus. Četras mazas grāmatiņas, kuras sauc par evaņģēliju, - līdz pat šai baltai dienai nav zaudējušas savu iespaidu uz cilvēku prātiem ... Sacerētāji noslēpa savu vārdu. Izgāja baumas, ka evaņģēlijs ir nemākslots pusizglītoto ļaužu - zvejnieku un namdaru - stāsts. Lai cik aizraujoša būtu šī teika, mēs tai tomēr nevaram ticēt. Mēs skaidri redzam, ka autori ir no inteliģences zieda; viņu sacerējumi kā pēc izdomas, tā arī izveduma ir pieskaitāmi pie literatūras ražojumu brīnuma darbiem." [Prof. Rob. Vipers. Inteliģences vēsturiskā loma, - Burtnieks, 1927, nr. 3.]

      Kristīgā ticība.sāka turēt sevi par vienīgo īsto reliģiju pasaulē un pastāvīgi tiecās apkarot visas citas. Vispirms tā uzsāka cīņu ar Romas valstī valdošo mitraismu. Neiecietības dēļ vēlāk tika grautas citu reliģiju svētnīcas, dauzīti tēli un krāšņi kulta priekšmeti. 391. g. kristieši, arhibīskapa Teofila uzmudināti, nodedzina Aleksandrijas bibliotēku, kur sadeg daudzi tūkstoši retu grāmatu. Šai bibliotēkā kristītie bija smēlušies mācības savu svēto rakstu sastādīšanai, kas nodrošināja kristietības tālāko pastāvēšanu.

      Tālāka kristietības izplatīšanās un izveidošanās mums visiem pazīstama no baznīcas vēsturēm. Nepietiekoši tur tiek aprādīti tikai tie aizguvumi, kurus katoļu baznīca sākumā pārņem no pagāniskām reliģijām. Tā, piem., krusta zīme, sveces, daudzi svēto vārdi un svētki ir vēlāko gadsimteņu aizguvumi. Vispār katoļu ticība bija sākumā spējīga daudz ko pielāgot sev un arī pati pielāgoties.

      Vēsturnieki noskaidrojuši arī to, kā izcēlusies katoliskā baznīca. Sākumā pastāvējušas Kristus ticīgās draudzes, kas bijušas dažādas atkarībā no tautības, vietas, lieluma, turības, vajadzībām un ieskatiem. Dažādos novirzienus kristietības izpratnē vēlāk sauca par ķecerību un nežēlīgi apkaroja. Sākumā tas tā nebija un kristietības straumes plūda brīvi, savā starpā neizlīdzināti.

      Pāvestībai, kurai vēlāk ir tik milzīga vara pasaule, sākumi meklējami 2. gadsimtā. Šai laikā Romas draudzes bīskaps top pāvests tamdēļ, ka pasaules lielpilsētas Romas draudzes spēks un lielums tai deva arī zināmu vadošu autoritāti citu draudžu starpā, kas vēlāk pārgāja arī uz viņas bīskapu. Pāvestības sākums nav nekāds apustuļa Pētera iestādījums, kā to pauž katoļu baznīca. Pēteris nekad nav bijis Romas draudzes dibinātājs, nedz arī kādreiz bijis viņas bīskaps. [Adolf Harnack. Aus Wissenschaft und Leben, I Bd. "Dis Entstehung des Papstums", 211. lpp.]

      Ķeizars Decijs ap 250. g. izteicies,, ka viņš Romā labāk paciestu otru ķeizaru nekā Romas bīskapu. Tas norāda, ka jau šai laikā pāvesta vara bijusi ievērojami liela. Galīgi šī vara nostiprinās 5. gs., kad Leons Lielais pauž domu, ka Romas baznīca ir arī Romas valsts un Romas pāvests visas pasaules valdnieks.

      Visu aprādīto un vēl daudzu citu elementu kopā sakušana radīja kristīgo ticību un kristīgo baznīcu. Jūdaisms un parsisms noteica viņas saturu un formas, budisms un krišnaisms aizdeva tai savus mītus un svētās grāmatas pamatus. Šādi radusies ticība izplatās samērā lēnām un tikai tūkstoš gadu pēc savas izcelšanās sastopas ar baltu tautām.

      Vēsture rāda, ka Eiropa kristianizējas trijos cēlienos. Vispirms kristietība izplatās Romas valsts pilsētās. Pēc tam viņa sāk iespiesties lauciniekos jeb pagānos. "Paganus" tai laikā nozīmēja laucinieku, zemnieku. Beidzot kristietība iespiežas barbaros jeb neromiešos. Ārpus šiem trijiem kristietības izplatīšanās cēlieniem stāv viss tas, kas notiek baltu tautās tūkstoš gadu laikā, sākot ar desmito gadsimtu.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv