www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Māra, Marita, Mārīte
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Priesteris Gregors Dalliards. Kāpēc raud Marija?26.08.2005

Pēdējā laikā šeit Valisā daudzi ļaudis ir saņēmuši pa pastu piesūtītu grāmatiņu ar nosaukumu "Kāpēc raud Marija?", ar madonnas La Selette attēlu, kas raud. Es saņēmu dažus telefona zvanus ar jautājumu, vai tā ir patiesība, kas tur ir rakstīts, un arī uz ielas ļaudis man vaicāja, cik nopietni šo grāmatiņu vajadzētu uztvert. Es izlasīju šo grāmatiņu un sakarā arī ar citiem apgalvojumiem es mēģināšu tagad uzrādīt, ko šī grāmatiņa saka un no kurienes nāk atšķirība starp Mariju, Jēzus māti un pazīstamo dievmāti, un kādas ir šo abu sieviešu pazīmes. 

Proti, ir starpība starp to, kā Dievs, mūsu Kungs mums parāda Mariju Svētajos Rakstos, ko par Mariju mums vēsta Marijas laikabiedri, kas dzīvoja kopā ar viņu, un starp to, ko ļaudis 1800 gadus vēlāk ir vēlējušies uzzināt par Mariju. Es domāju, ka ikvienam no mums ir skaidrs, ka tie, kas dzīvo kopā ar kādu cilvēku, pazīst viņu labāk, nekā tie, kas par šo cilvēku kaut ko grib pasacīt 300 gadus vēlāk. Es domāju, ka izšķiroši attiecībā uz Mariju ir mācekļu, mūsu Kunga apustuļu apgalvojumi un nevis tas, ko cilvēki par viņu ir sacījuši pēc tam.

Marija, mūsu Kunga māte ir liela sieviete, godājama sieviete. Šajā brošūrā mums tiek uzrādīts un vēsturiski pamatots, ka attiecībā uz šo sievieti, kuru daudzi nezinādami godā, runa nav par Mariju. Šeit tiek vēsturiski uzrādīts - un tā ir arī patiesība - kā toreiz Babilonā, kāda sātaniska "jaunava" vārdā Semiramis sagrāba sev varu un sev pakļāva arvien vairāk tautu ciltis: Šī Semiramis bija neprātīga sieviete un viņa bija stipra; viņa meklēja baudas un dēkas, bija izvirtusi un ļauna; viņa bija nežēlīga, jo priecājās par to, ka varēja cilvēkus nomocīt līdz nāvei.

Cilvēki ļoti baidījās no viņas varas, jo viņa bija dēmoniska sieviete, un viņi ticēja, ka tādēļ, ka viņa ir tik varena, viņā darbojas Dievs. Tādēļ jau viņas dzīves laikā cilvēki viņu sauca par "dievmāti, debesu māti, ķēniņieni, visvareno, kurai viss ir pakļauts".

Semiramis bija precējusies ar Nimrodu. Viņš bija gan viņas dēls, gan viņas vīrs. Nimrods ļoti agri nomira. Semiramis pieprasīja tautai, lai tā parāda dievišķu godu viņas dēlam un vīram. Tā dēlam tika dievišķs gods un viņai, tā mātei, tika dots dievmātes vārds.

Kad Semiramis bija tuvu nāvei, viņa vēlreiz mēģināja ļaudis paverdzināt un nospiest verdzībā, lai tie viņu godātu arī pēc viņas nāves. Jau savas dzīves laikā viņa lika izveidot nelielas statujas sev un savam dēlam Tamucam, kas attēloja to, kā viņa tur rokās savu dēlu. Kad viņa nomira, viņai bija pakļauta visa Babilona, šodienas Arābija, kā arī visi tās apgabali un cilvēki bija tik ļoti iebiedēti, ka viņi šo sievieti godināja itin visur - un proti, ar trīcēšanu un drebēšanu, jo viņi bija piedzīvojuši tās nežēlību. Šīs dievmātes Semiramis kults no turienes izplatījās pa visu pasauli. Tādēļ arī ģermāņiem drīz vien bija līdzīga dievība kā Semiramis. Tāpat arī citu tautu ļaudīm.

Daudzās zemēs mātes dievība bija tā lielākā, jo sieviete ir dzemdētāja, un tādēļ ar šo būtni cilvēkiem ir tuvākas attiecības.

Tagad īsumā ieklausīsimies stāstā, kur apustulis Pāvils nonāca Efezā - tā ir pilsēta šodienas Turcijā - un šī pilsēta bija Artemis (Artemīdas), līdzīgi kā Semiramis, svētceļojuma vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pāvils iegāja šajā pilsētā un sludināja, brīdinot par to kādiem maldiem ļaudis ir pieķērušies, jo šī Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.

Apustuļu darbu grāmatā 19.nodaļā mēs lasām par to, kas notika Efezā; un tas tiešām ir pārsteidzoši, cik lielā mērā ļaudis tur bija saistīti. Tur ir sacīts: "Nākošos trīs mēnešus Pāvils regulāri gāja uz sinagogu." Viņš pats taču bija jūds un viņš gribēja jūdus atgriezt pie kristietības. "Tur viņš sludināja bez bailēm, ka Dievs caur Jēzu Kristu uzceļ savu valstību, viņš diskutēja pret klausītāju iebildumiem un mēģināja tos pārliecināt. Bet daži no jūdiem negribēja neko dzirdēt par šo vēsti; viņi negribēja ļauties pārliecināties. Kad viņi beidzot visu citu priekšā nonicināja jauno mācību par Jēzu, Pāvils no viņiem novērsās; Viņš atdalījās no sinagogas kopā ar tiem, kas ticēja. Kopš tā brīža viņš ikdienas runāja kāda grieķa, vārdā Tirans, zālē. Viņš tur mācīja pilnus divus gadus; tādējādi šīs provinces iedzīvotāji, kā jūdi, tā arī grieķi, varēja dzirdēt vēsti par Jēzu un Dievs caur Pāvilu lika notikt lielām lietām..."

Šajā laikā jaunās mācības dēļ (Jēzus dēļ) Efezā izcēlās lieli nemieri. Tur bija kāds sudrabkalis vārda Demetrijs, kas pārdeva dievietes Artemīdas tempļa sudraba atdarinājumus; Tas deva viņam un visai pilsētai un visiem, kurus viņš nodarbināja, labu peļņu. Šis Demetrijs sasauca kopā visus, kas darbojās šajā amatā, un sacīja: ""Vīri, jūs ziniet, ka visa mūsu labklājība ir atkarīga no tā, ka mēs ražojam šos atdarinājumus. Un jūs jau to būsiet dzirdējuši, ka šis Pāvils iestāsta ļaudīm: dievi, kurus darina ar rokām, nav nekādi dievi. Viņam ar savām runām ir panākumi ne tikai šeit Efezā, bet gandrīz visur Āzijas provincē. Tādēļ pastāv briesmas, kas ne tikai mūsu tirdzniecībai viņš ceļ neslavu. Iedomājaties, ka šī lieta nonāktu tiktāl, ka lielās dievietes Artemīdas templis pazaudē savu nozīmi! Iedomājaties, ka tiek aizmirsta arī pati dieviete, kas šodien tiek godāta visur mūsu provincē un visā pasaulē." Kad vīri to izdzirdēja, viņi kļuva nikni uz Pāvilu un sauca: "Varena ir Efezas Artemīda (mātes dievība)!".

Nemiers izplatījās pa visu pilsētu. Pūlis satvēra Gaju un Aristarhu, kuri Pāvilam bija pievienojošies Maķedonijā, un aizvilka viņus uz teātri. Pāvils gribēja nostāties pūļa priekšā, bet brāļi viņu neizlaida no mājas. Arī daži šīs provinces augstie ierēdņi, kas bija labvēlīgi pret viņu noskaņoti, caur vēstnešiem brīdināja Pāvilu, lai viņš nedotos uz teātri.

Teātrī kopā saplūdušo ļaužu vidū valdīja liels apjukums. Visi kliedza cits caur citu un lielākā daļa ļaužu vispār vairāk nezināja, par ko ir runa. Jūdi pūļa priekšā aizsūtīja Aleksandru. Daži no pūļa paskaidroja viņam iemeslu. Tad viņš pamāja ar roku un tautas priekšā gribēja noturēt aizstāvības runu jūdu labā. Taču, kad ļaudis nomanīja, ka viņš ir jūds, viņi viņu pārkliedza un divu stundu garumā vienā balsī sauca: "Varena ir Efezas Artemīda!". Pēc divām stundām tautas sapulces sekretāram izdevās pūli nomierināt.

Šis stāsts tālāk turpinās ļoti interesanti. Pāvils juta, ka šie vīri bija atkarīgi no šīs varenās sievietes. Viņi nevarēja kļūt brīvi. Pāvilam pašam vajadzēja doties tālāk uz Maķedoniju, tādēļ Efezā viņš atstāja Timoteju, lai tas aprūpētu nelielo Kristus draudzi. Tomēr tā vara, kas nostājās pret Pāvilu un pret kristietību, bija ļoti stipra.

Un tagad kāds interesants fakts, kas arī vēsturiski ir apstiprināts. Es lasu no Rotmana grāmatiņas "..un pieķersies dēmonu mācībām": "Efezā pēc šā notikuma bija skaidri nodalīta pagānisma un kristietības līdzāspastāvēšana" - pēc tam, kad šajā pilsētā parādījās pirmie kristieši - "līdz Romas ķeizars Teodosijs I" - un mums katoļiem tas ir ļoti svarīgi - "391.gadā kristietību padarīja par valsts reliģiju un aizliedza visus pagānu kultus." Līdz tam laikam, kā mēs visi to labi zinām, ķeizars kristiešus nežēlīgi vajāja. Taču tā kā Romas impērija kļuva arvien kristīgāka, neskatoties uz nežēlīgajām vajāšanām, Romas tronis sāka grīļoties un Teodosijs izšķīrās par kaut ko labāku.. Rotmans par to raksta šādi: "Tiem ļaudīm Efezā, kas līdz tam laikam bija palikuši uzticīgi savai tradīcijai un pagāniskajai ticībai uz Artemīdu, tagad iestājās grūti laiki. Viņiem bija jāpakļaujas ticībai uz tēva dievību, kaut arī savās sirdīs viņi turējās pie mātes dievības" - tā saucamās Semiramis vai Artemis (Artemīdas). "Taču tikai 40 gadus vēlāk, 431.gadā, Efezas koncils izdarīja izšķirošo pagriezienu.

Proti, Artemīdas pielūgšana gan netika atkal atļauta, taču kristīgā baznīca apzīmēja Mariju [ne vairs kā Jēzus māti, bet gan kā tādu, kas ir dzemdējusi Dievu] kā Dieva dzemdētāju un vienlaicīgi sāka to godāt kā dievmāti." Tādā veidā Marijai tika atņemts gods un viņa tika padarīta par dievieti, kas viņa nekad nav bijusi un nekad negribēja būt. Tagad efeziešiem atkal bija sava dieviete, Artemīdas aizvietotāja, jo neskaitāmi pagāni Teodosija laikā ieplūda kristiešu draudzēs un sev līdzi paņēma to dievu ticību, ko tie nesa savās sirdīs. Marija kļuva par dievmāti, debesu ķēniņieni, par to sievieti, kas agrāk bija Artemīda, Semiramis. "Baznīcas pasludināto dogmu par Dieva dzemdētāju Efezā uzņēma ar milzīgām gavilēm" un tādā veidā šis vecais kults katoļu baznīcā tiek nests tālāk līdz pat mūsu dienām.

Mīļie brāļi un māsas, kad mēs to dzirdam - salīdzinājumam mēs varētu pieminēt vēl daudzas citas paralēlvietas -, tad tas viss mums šķiet ļoti īpatnēji un daži varētu domāt: Jā, tas mācītājs tur priekšā, tas ir vienkārši pret Mariju. Taču es domāju, ka man ir vēl vienreiz jāpasaka: Ir atšķirība, vai cilvēks ir pret dievmāti vai pret Mariju. Kristīgajā ticībā nav dievmātes. Ir tikai viena Jēzus māte, tā, kas mums dzemdēja Jēzu. Viss pārējais nav kristīgs. Par to mēs varam lasīt Rakstos, kurus mums mantojumā ir atstājuši Jēzus mācekļi.

Pāvils vēlāk rakstīja Timotejam divas vēstules - uz Efezu - un tajās mēs lasām, kā Pāvils brīdina Timoteju palikt uzticīgam - un kā kristieši Teodosija laikā šai dogmai pretojās: Jo kristieši sacīja, tas ir tas apkaunojošākais, kas viņiem var notikt, jo tad cilvēki nekad vairāk neatgriezīsies pie Kristus. Tie vairāk neatradīs pestīšanu, jo tos būs paverdzinājusi mūžsenā mātes dievība. Pāvils vēstulēs Timotejam raksta: Nav neviena vidutāja, aizrunātāja un starpnieka starp Dievu un cilvēku, kā vienīgi Jēzus Kristus (1.Tim.2:5). Un citā vietā viņš raksta: Ja kāds ārpus Jēzus Kristus pazīst citu vidutāju starp Dievu un cilvēkiem un [Dieva] vārdus skaidro savādāk, cilvēkus māca savādāk, kā Dievs tos ir mācījis - tas lai ir nolādēts (Gal.1:8). Arī mācekļi Pēteris un Jānis vienprātīgi apliecina: Vienīgi Viņā [Jēzū] cilvēki atrod patieso pestīšanu un svētību savai dzīvei (Ap.d.4:12).

Bet tagad kaut kas pavisam interesants, ko var konstatēt arī daudzi dvēseļu kopēji. Pie cilvēkiem, kas godā to māti, kas nav tā Kunga māte, bet gan pielūdz mātes dievību, debesu ķēniņieni, savdabīgā veidā vienmēr parādās viens un tas pats simptoms: šie cilvēki bieži vien ticībā neatrod mieru.

Bieži vien tie ir cilvēki, kas gan ir stingri reliģiozi, taču nododas seksuālām izvirtībām un ir ļoti saistīti pie kādas varenas sievietes. Tie ir cilvēki, kas labprāt nododas netiklībai, taču arvien no jauna ir atkarīgi no šīs sievietes. Tie ir cilvēki, kas ir nodevušies arī alkoholismam, kuriem bieži ir smagas depresijas. Tas gan nenozīmē, ka šajā kategorijā ir iedalāmi visi cilvēki, kuriem ir depresijas. Ir cilvēki, kuriem bieži ir spēcīgas bailes no Jēzus, tie nostājas arī pret Evaņģēliju, pret Svētajiem rakstiem, jo viņi ir saistīti pie šīs varenās dēmoniskās sievietes. Ir cilvēki, kuriem, neskatoties uz daudzajām lūgšanām, nav miera un kas neatrod spēku izlīdzināties un piedot. Varētu vēl uzrādīt daudzus simptomus, kas laika gaitā ir konstatēti.


Tādēļ es gribētu visus uzaicināt pārbaudīt savas attiecības: Vai es pasakos Dievam par Mariju, tā Kunga māti? Vai es pielūdzu vienīgi Dievu, bet arī pasakos viņam par Marijas piemēru? Vai Marija man ir dzīvs piemērs ticībā? Vai arī es Mariju pielūdzu, t.i. es lūdzu debesu ķēniņieni? Šeit kristieši atšķiras no citas ticības!


Es gribētu jums sacīt, mīļie brāļi un māsas, ka es to nerunāju no sevis. Dažkārt es domāju, ka man kā priesterim ir liela atbildība, un varbūt drīzā laikā man jau ir jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā, taču es negribētu piederēt pie tiem, kas vienkārši nodod tālāk ļoti senu tradīciju tāpēc, ka viņiem ir bail.

Es domāju, ka mums neviens cits nav jābīstas un jāgodā kā vienīgi Dievs! Cik daudz cilvēku - šodien - to atzīst? Arī priesteri ļoti labi zina, ka viņi, kad viņi runā par debesu ķēniņieni, savā būtībā tālāk nes senseno Semiramis garu; un viņi ļoti labi zina, cik daudz cilvēku šajā ticībā paliek nelaimīgi, taču viņiem nav spēka centrā nostādīt Mariju, pretstatā debesu ķēniņienei.

Es gribētu jums sacīt, kā priesterim man ir atbildība un pienākums mācīt to, ko Dievs, tas Kungs ir mācījis. Tādēļ es gribētu lūgt, lai neviens uz mani nedusmojas, es saku tikai to, ko saka Bībele, un Bībele ir Dieva Vārds. Iedomājaties, ka es mācītu kaut ko citu - un to darītu patētiskā sajūsmā - kas no tā iznāktu? Cilvēki paliktu iestrēguši savos grēkos un savā vecajā dzīvē un nevienam tas nedotu nekādu labumu un pestīšanu.


Tādēļ es gribu ikvienu aicināt pārbaudīt savu ticības dzīvi un ja kāds grib tiešām dusmoties, tad lai tas dusmojas uz Dievu, jo viņš ir Kungs!

http://www.baznica.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv