www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Liāna, Lilija, Alta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Gredzena un apļa maģija18.09.2005

Gredzena un apļa maģija 

Gredzens jeb aplis izsenis tiek uzskatīts par sargājošu, ļaunajam nepārkāpjamu robežu. Aizsargmūri, kas ietvēra senās pilsētas, nav celti tikai tāpēc, lai būtu biezi, augsti un stipri, tā atvairot cilvēcisku būtņu uzbrukumus, bet arī tālab, lai sargātu no ļaunajiem spēkiem. Uzskatīja, ka pat necils žogs vai sekls grāvis, kas veido noslēgtu līniju, ietver apdzīvotu vietu it kā maģiskā aplī – nelabajam tālākceļa nav. Aplis ir tāda ceļa simbols, kurš neved nekur, tādēļ arī ļaunais, palaists pa to, nekad nesasniegs apļa veidotāju.

Tāpēc arī kaklu aptveroša rotaslieta glābs no nelaimēm, aproce ap potīti novērsīs sliktumu no pēdām, bet par gredzenu īpašībām var stāstīt bez gala.

Jo gredzenam gala nav...


Ja dienu no dienas, cauru diennakti ap jums griežas visāda nešķīstība, tad taču visu laiku maģiskajā aplī nenosēdēsi. Cilvēks ir kustīgs un arī asprātīgs: tāpēc izdomāja kaut ko tādu, kas spēj aizstāt «glābjošo apli». Tā radās slēgtie amuleti, vienkāršāk sakot – gredzeni. Maģisku spēku tiem piedod ne tikai forma, bet arī materiāls un gredzenā iestrādātais akmens ar tajā iegravētu zīmi vai siluetu.

Senajā Romā līgava un triumfators, cilvēki, kas izraisīja apkārtējo vislielāko skaudību, kā aizsargu nēsāja dzelzs gredzenus. Lai izvairītos no ļaunas acs, mūsu priekšteči ievietoja gredzenos akmeņus, kas atgādināja aci.

Austrumos aizkustinoši rūpējās par koku aizsardzību no ļaunas acs – tālab tos ietverot gaišzilos stikla gredzenos. Dažkārt akmeni ievietoja ietvarā tā, lai tas varētu griezties ap savu asi, tādējādi it kā iezīmējot maģisko apli. Nereti tika nēsāti gredzeni ar čūskas, skarabeja vai citas sargājošas radības attēlu.

Tavu roku aplī


Gredzena simbols saistās ne jau tikai ar cilvēces raizēm, kopš sendienām tas ir arī mīlas simbols. Vēsture pauž, ka jau kopš Trojas laikiem iemīlējušies pazīst saderināšanās gredzenus – ar tādu pat nozīmi kā šodien. Tradīcija mīt gredzenus nākusi no senās Ēģiptes. Jau tad laulības gredzenu, kurš reiz uzvilkts pirkstā, nost vairs neņēma – ja atdzisīs gredzens, atdzisīs arī mīlestība. Savukārt laulības gredzena pazaudēšana vēstīja par gaidāmu ķildu, šķiršanos vai pat laulātā nāvi.

Senā Roma šo romantiku piezemēja, ieviešot vispārēju savu ļaužu gredzenošanu. Gredzens bija pases vietā – uzlūkojot to, tūdaļ varēja noteikt, kam pieder vergs vai sieviete.

Lai mūžība stājas


Kopš senseniem laikiem gudrie uzskata, ka cilvēce un Visums attīstās pa spirāli. Ja attīstība pozitīva – spirāle tiecas augšup, ja negatīva, tad – lejup. Spirāli varam ieraudzīt uz vissenākajām acteku un ķīniešu skulptūrām, afrikāņu cilšu tetovējumos, uz kristiešu svētbildēm. Senēģiptiešu tempļos kobras atveidā tā tika novietota uz faraonu galvassegām.

Taču cilvēkam grūti sevi iekļaut spirālē, tālab viņš izvēlas vismaz «zīli rokā» – proti, gredzenu pirkstā. Tā taču ir: ja skatāmies uz spirāli no apakšas, tad tā atgādina apli bez sākuma un gala, tādu apstādinātu mūžības mirkli, kuras niecīgu daļņu spēj aptvert mūsu saprāts.

Vienā ķēdē sakalti


Vienalga kādā veidā un nozīmē lietoti, gredzeni nezaudē savas sargājošās īpašības. Tiesa, tos nedaudz konkurē citi maģiski apaļumi. Mūsu priekšteči īpaši cienīja mezglus, jo tie ir daudzkāršoti gredzena paveidi. Mezgli aiztur ļaunos spēkus, bet ja tie uzsieti gredzenam, tad palielina tā sargājošās spējas.

Ķēde vai ķēdīte arī ietvēra gredzena maģiskās īpašības. To izmantoja kā talismanu (turklāt zelta ķēdītes spēku stiprināja saule, bet sudraba – mēness) un dažādās konkrētās maģiskās izdarībās. Ziemassvētkos vai to priekšvakarā ar ķēdi ietvēra galdu. Ķēdes iedarbību pastiprināja, uzkarot tai atslēgu. Šis mīklainais rituāls tiek skaidrots dažādi. Daži domā, ka to dara tādēļ, lai ļaunie gari neietiktu mājās. Cituprāt tāpēc, lai visu gadu mutes būtu ciet – tātad darbinieki mazāk ēstu. Vēl citi domā, ka tas darīts tāpēc, lai meža zvēri nenokostu mājkustoņus un lai vējš nenotrauktu no kokiem negatavus augļus.

Kaklā, uz galvas un citur

Arī dažādas kaklarotas glāba no nelaimēm un nesa laimi.
Skotijā dzintara kaklarotas aplika bērniem, tā cenšoties tos pasargāt no dažadām slimībām un nobūruma. Itālijā mātes barotājas nodrošinājās ar krellēm no slīpētas sarkanās vai pelēkās jašmas. Starp citu, arī citas nokrāsas jašmai tika rasts pielietojums: seno romiešu dakteris Galēns lika kuņģa čūlas slimniekiem nēsāt garas jašmas krelles tā, lai tās skartu vēderu.

Viduslaiku Eiropā kaklarotas veidoja no peoniju sēklām. Arī tās bija domātas bērniem – lai novērstu epilepsijas lēkmes, nobīli, nelāgu aci, kā arī lai labāk augtu zobiņi. Toties līgavai jau pienācās gluži cita rota – plīvurs un vainags.

Seno sporta spēļu uzvarētāji Grieķijā saņēma lauru vainagu – un ne tikai. Modē bija arī vainagi no pētersīļiem kā prieka un svētku simbola. Senajos laikos vainagus pina arī no rozmarīna, kas piešķīra tiem dubultu vērtību: rozmarīnam piedēvēja brīnišķas maģiskas īpašības – tas nostiprinot atmiņu, palīdzot saglabāt jaunību, pasargājot no mēra un indēm. Portugālē tādu vainagu nēsāja kā sargu no raganām.

«Corona» (kronis) tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «vainags». Ar to jau viss ir pateikts – tas nav tikai monarha varas simbols, bet arī sargātājs no skauģu skatieniem.

Jostas, lodes, caurumi


Vēl kāda maģiskā apļa forma piedēvēta jostām. Baltiem un slāviem pie izplatītākajiem talismaniem piederēja jostas, kas sargāja no nelabā.

Kā vīrieši, tā sievietes lietoja visdažādākās jostas. Senkrievi tās nenoņēma ne dienu, nedz nakti – viņi uzskatīja, ka «bez jostas dzīvot ir grēks». Tās kļuva par svētu priekšmetu, kuru saņēma jau kristībās. Īpaši nešķīsti skaitījās bez jostas lūgt Dievu, baudīt ēdienu un gulēt. Ticēja, ka no apjozta cilvēka velns bīstas.

Plata ādas josta virs vai zem uzmetņa bija svarīgākā apģērba detaļa Sibīrijas šamaņiem. Jostai vairākās rindās piestiprināja siksniņas, uz kurām kāra zvārguļus, spoguļus un visvisādus citus priekšmetus – tā kā tāda šamaņa josta svēra ne mazāk par četriem kilogramiem. Nav grūti saprast, kādu autoritāti tāds rotājums piešķīra burvim.

Galu galā visas pretrunas ideāli nolīdzina lode. Ne velti kristāla lodes savulaik kļuva vispirms par Bizantijas, vēlāk arī Vācijas imperatoru varas simbolu. Jau 10. gadsimtā ungāru valdnieka scepteri vainagoja no Ēģiptes atvesta kristāla lode, savukārt Krievijā to ieviesa bēdīgi slavenais Boriss Godunovs.

Kristāla lodēm piedēvē arī ārstnieciskas īpašības. Pirms trīsarpus gadu simtiem dažas unikālas lodes ar savām ārstēšanas spējām tika daudzinātas visā Skotijā. Tās apmeklēja ļaudis no visām valsts nomalēm. Ir saglabājušās ziņas, ka baismās 1665. gada epidēmijas laikā viena tāda kristāla lode brīnumdare par milzīgu ķīlu tikusi izīrēta tiem, kuri tā cerēja izbēgt no visus iznīcinošā mēra.

Taču aplim, kā zināms, ne vienmēr ir strikti iezīmētas robežas, kontūras un īpaši jau apjomi. Caurums arī savā ziņā ir aplis. Pastāv maģiskie rituāli, kuri balstās uz ticību tam, ka apburts cilvēks vai dzīvnieks jāvada cauri kādai nebūt atverei vai caurumam – tad burvestība zaudēs savu varu. Tālab, piemēram, Silēzijā bez redzama iemesla brēcošu mazuli spieda izlīst cauri stāvkāpņu redelēm, bet, lai vīrieti varētu izārstēt no impotences, lauza vaļā svaiga baltvīna muciņu, taču pirms padzirdīt no tās nespējīgo vīnu lēja caur viņa sievas laulības gredzenu.

Tā sanāk, ka gredzens, lai kā uz to skatāmies un kādā veidā to lietojam, izrādās mūsu sargātājs un atbalsts. Jo dīvaināki tādēļ šķiet daži vīrišķi, kuri to nevēlas saprast un visiem spēkiem izvairās no laulībām – tātad arī gredzena! Pat putnus taču gredzeno viņu pašu labā...

http://www.dziedinatajs.lv/

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv