www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Loreta, Dzidra, Gunita, Dzidris
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Šri Činmojs. Mācoties klusumā21.09.2005

Meditācija ir acs, kura redz Patiesību, sirds, kura jūt patiesību un dvēsele, kura izprot Patiesību.

Meditējot dvēsele pilnīgi apzinās savu evolūciju tās mūžīgajā ceļojumā. Meditācijā mēs redzam, kā veidols pārtop Bezveidīgajā, galīgais - Bezgalīgajā; un mēs redzam Bezveidīgo pārtopam veidolā, Bezgalīgo -galīgajā.

Meditācija uzrunā. Tā uzrunā klusumā. Meditācija atklāj. Tiecīgajam tā atklāj, ka matērija un gars ir vienoti, kvantitāte un kvalitāte ir vienoti, iekšēji piemītošais un pārpasaulīgais ir vienoti. Tā atklāj, ka dzīve nekad nevar būt vienīgi septiņdesmit vai astoņdesmit gadi starp dzimšanu un nāvi, bet drīzāk gan pati Mūžība. Mūsu piedzimšana ir svarīgs notikums paša Dieva pastāvēšanā. Tāpat ir ar mūsu nāvi. Mums dzimstot, dzīve ienāk ķermenī. Mums mirstot, tā iemājo garā.

Meditācija nozīme apzinātu sevis

paplašināšanu. Meditācija nozīmē savas īstenās patības atpazīšanu vai atklāšanu. Tieši caur meditāciju mēs pārvaram ierobežotību, nepilnības un atkarību.

Meditācija ir dinamisms apziņas iekšējos līmeņos. Meditējot mēs ieejam savas būtnes dziļākajā daļā. Šajā laikā mēs spējam iznest priekšplānā to iekšējo bagātību, kuru glabājam dziļi sevī. Meditācija mums parāda, kā varam pēc kaut kā tiekties, un, tai pat laikā, kā varam to sasniegt. Ja praktizējam meditāciju katru dienu, varam būt pilnīgi droši, ka mūsu dzīves problēmas - kā iekšējās, tā ārējās - ir radušas atrisinājumu.

Garīgā sirds ir bezgalīgās un visaptverošās mīlestības vieta. Dziļi sirdī mīt dvēsele, mūsu iekšējā dievišķība. Meditācija garīgajā sirdī ir visdrošākais un piepildošākais ceļš. Šajā meditācijā mēs pievēršam visu savu uzmanību sirdij un, apklusinot prātu, ienirstam dziļi sevī, arvien dziļākos miera, svētlaimes un mīlestības apvāršņos. Mēs varam izmantot arī iztēles palīdzību un iedomāties savā sirdī plaukstošu ziedu. Sajutīsim, ka, atveroties ziedlapiņām, mūsu iekšējā dievišķība caurstaro visu mūsu būtni. Mēs gremdēsimies straumē, kura plūst no sirds, un ļausim, lai tā bezgalīgi paplašinās mūsos. Dziļākajā meditācijā savā sirdī mēs nonākam tālu ārpus visām domām. Mēs saplūstam klusā saskarsmē ar Dievišķo Būtni, mūsu Iemīļoto. Meditācija ved uz apzinātu identificēšanos ar Augstāko 'Es'.

Meditācija līdzinās ieniršanai jūras dzīlēs, kur viss ir kluss un mierpilns. Virspusē var būt daudz viļņu, bet dzelmi tie neskar. Jūra dzīlēs ir pats klusums. Kad sākam meditēt, pirmām kārtām, mēs cenšamies sasniegt savu iekšējo būtību vai, citiem vārdiem, jūras dzīles. Ja viļņi nāks no ārpasaules, tie mūs neskars. Bailes, šaubas, uztraukumi un visa zemes kņada viegli aizskalosies projām, jo mūsos nemitīgi valdīs miers. Domas mūs nespēs aizskart, jo mūsu prāts - pats miers, pats klusums, pati vienotība. Līdzīgi kā zivis, kas jūrā lēkā un peld, bet neatstāj pēdas. Atrodoties savā augstākajā meditācijā, mēs jūtam, ka esam jūra un jūrā esošais mūs nespēj traucēt. Mēs jūtam, ka esam debesis, un visi garām lidojošie putni mūs nespēj traucēt. Mūsu prāts ir debesis, un mūsu sirds ir bezgalīgā jūra. Tā ir meditācija. Kad savā meditācijā vēlamies pacelties augstu, mūsu tiecība bezbailīgi kāpj un kāpj līdz pašam Augstākajam. Nav gala mūsu ceļojumam augšup, jo mēs ceļojam Bezgalībā. Mēs paceļamies arvien sevi pārsniedzošajā Pārpasaulīgajā. Ja runājam par attālumu, tad gan augstuma, gan dziļuma ziņā tie abi ir nebeidzami ceļojumi uz vienu Mērķi -Visaugstāko. Lai nu kā, bet, izmantojot prātu, mēs nevarēsim pacelties augstu. Mums jādodas prātam cauri, viņpus tā robežām, uz mūsu garīgo sirdi. Garīgās sirds sfēra ir bezgala augstāka un plašāka nekā visaugstākais prāts. Tā atrodas tālu ārpus prāta. Sirds nav ierobežota nevienā virzienā un ietver sevī gan visaugstāko augstumu, gan visdziļākās dzīles.

Jo augstāk spējam pacelties, jo dziļāk varam ienirt. Jo dziļāk gremdējamies, jo augstāk spējam celties. Tas ir vienlaicīgi. Ja varam meditēt ar lielu spēku, tad noteikti sajutīsim, ka paceļamies ļoti augstu, gan arī gremdējamies ļoti dziļi. Augstums un dziļums iet roku rokā, lai gan varam teikt, ka tie izpaužas divās dažādās dimensijās. Taču, ja cilvēks spēj pacelties ļoti augstu, viņš ir ari spējīgs ienirt ļoti dziļi.

Pirms izprotam augstāko, mēs jūtam, ka ir atšķirība starp augstumu un dziļumu. Paceļoties augšup, mēs sajutīsim, ka esam sasnieguši noteiktu augstumu un, ienirstot dziļi iekšienē, mēs jutīsim, ka esam sasnieguši noteiktu dziļumu. Taču kā augstums, tā arī dziļums pastāv mentālajā apziņā. Tiklīdz mēs izejam ārpus prāta ierobežojumiem un nokļūstam Visaptverošajā Apziņā, mēs redzam visu kā vienotu un neatdalāmu. Šajā brīdī vienīgi Realitāte dzied un dejo mūsu iekšienē, un mēs kļūstam par pašu Realitāti. Tai nav ne augstuma, ne dziļuma, ne garuma. Tā ir kā vienots veselums un tajā pat laikā tā katru brīdi pārsniedz savas robežas.

Meditācijā arvien ir klāt nerimstošas tiecības liesma. Mūsu ceļojums ir nebeidzams; mūsu izaugsme un mūsu atklāsme arī ir nemitīga un nebeidzama, jo mēs saskaramies ar Bezgalību, Mūžību un Nemirstību.

Meditācija ir cilvēka alkas pēc Bezgalīgā Reālā, Mūžīgā Reālā un Absolūtā Reālā. Meditācijas noslēpums ir apzinātas un nezūdošas vienotības sasniegšana ar Dievu. Augstākais meditācijas noslēpums - just Dievu kā sev ļoti tuvu un, visbeidzot, izprast Dievu paša Dieva dēļ, lai atklātu Viņu un piepildītu Viņu.

Meditācija ir sevis pārvarēšana. Sevis pārvarēšana ir Pārpasaulīgā vēstījums. Pārpasaulīgā vēstījums ir Dievs - mūžīgi evolucionējošā Dvēsele un Dievs - allaž piepildošais Mērķis.

Meditācija tev saka tikai vienu: Dievs ir.

Meditācija atklāj tev tikai vienu patiesību: Dieva redzējums pieder tev.

Meditācija ir spēcinošs un piepildījumu sniedzošs klusums. Klusums ir izteiksmīga neizsakāmā izpausme.

Ko mēs sagaidām no meditācijas kā pirmo un galveno? Mieru. Mieru - neko citu.

Miers ir mīlestības sākums. Miers ir patiesības piepildījums. Miers ir atgriešanās pie Pirmavota.

Meditācija līdzinās putna spārniem -vienmēr izplestiem Mierā, Gaismā un Svētlaimē.

Vienīgi meditācija var palīdzēt piedzimt pilnībai. Meditācija aiznes mūs pāri vilšanās sarūgtinājumiem, pāri spriedelējošā prāta ierobežojumiem. Un, visbeidzot, meditācija var satuvināt mūs ar pilnības elpu.

Meditācija palīdz mums dzīvot no brīža uz bridi. Un katrā no šiem brīžiem pastāv Mūžīgais Tagad. Mūžīgo nevar atdalīt no brīža. Te ir brīdis, bet Mūžība ir visapkārt. Mūžība aptver tagadni, pagātni un nākotni.

Bridis mīt Mūžībā tāpat kā Mūžība mīt brīdī. Tas ir kā okeāns, kurā ir neskaitāmi sīki pilieni, taču ik piliens glabā sevī visa okeāna būtību. Mēs paņemam vienu pilienu, un acumirklī rodam milzīgā okeāna apziņu, jo piliens iemieso plašo okeānu. Tāpēc neviens brīdis nevar būt atdalāms no Mūžības un Bezgalības. Meditācija ir vienīgais veids, kā just galīgā vienotību ar Bezgalīgo.

Vai meditācija mūs aicina aiziet no īstenības? Nē! Tieši otrādi, tā iedvesmo mūs pieņemt Dieva radīto kā neapšaubāmu realitāti, kura joprojām gaida pēc pārveidošanas un pilnības. Kad zemes apziņa tiks pārveidota un mūsu ķermeņa apziņa tiks pārveidota, tikai tad mēs pa īstam spēsim sevī uzņemt bezgalīgo Patiesību un Gaismu. Tam, kurš meditē, jārīkojas kā cilvēces dievišķajam varonim. Cilvēce ir Dieva neatņemama daļa. Ja mēs noraidoši izturēsimies pret cilvēci, kā gan varēsim sasniegt dievišķību? Mums jāpieņem pasaule tāda, kāda tā ir šobrīd. Ja mēs kaut ko nepieņemam, kā lai to pārveidojam? Ja podnieks nepieskarsies mālam, kā gan viņš spēs izveidot no tā trauku? Pasaule mums apkārt nav pilnīga, bet ari mēs neesam pilnīgi. Pilnīga pilnība vel nav ataususi. Mums jāzina, ka cilvēce pašlaik ir tālu, tālu no pilnības. Bet arī mēs esam šīs cilvēces daļa. Kā gan mēs varam atraidīt mūsu brāļus un māsas, kuri patiesi ir daļa no mums pašiem? Es nevaru atmest kā nederīgu savu roku. Tas nav iespējams. Līdzīgi tam, kad mēs dvēseliski un pašatdodoši meditējam, mums ir jāpieņem cilvēce kā sev patiesi ļoti tuva. Mums ir jāpaņem tā sev līdzi. Ja esam spējīgi citus iedvesmot, ja esam vienu soli priekšā, tad mums ir iespēja kalpot dievišķajam tajos, kuri iet aiz mums.

Tāpēc mums nav jādodas uz Himalaju alām. Mums ir jāskatās pasaulei acīs šeit un tagad. Ar savu pašveltīšanās spēku dievišķajam cilvēcē mums ir jāpilnveido zemes vaigs. Meditācija nav bēgšana. Meditācija ir dzīves pieņemšana visā tās pilnībā, lai to pārveidotu dievišķās Patiesības augstākajai izpausmei šeit, uz zemes.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv