www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Valdis, Voldemārs, Valdemārs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




PERSONĪBAS NEATKARĪBA13.10.2005

Neatkarības jēdziens nosaka visu cilvēka dzīvi. Dzīvnieki, kuri zaudē brīvību, ja neaiziet bojā, tad nīkuļo. Tā ir droša pazīme tam, ka daba un tās vadība no garīgās pasaules neatzīst nekāda veida verdzību. Tā nav nejaušība, ka pēdējos simts gados cilvēce ir izlējusi tik daudz asiņu cīnoties par savu brīvību.

Mēs samērā miglaini izprotam brīvību un neatkarību, jo iedomājamies, ka katram no mums ir iekšēja nepieciešamība pēc tām, un katrs var tās izmantot pēc savas gribas un vēlēšanās.

Ja mēs vērīgi pavērojam cilvēka rīcību, mēs atklājam, ka brīvību diktē nepieciešamība, un rezultātā nav viņam nekādas brīvas gribas. Tas ir tāpēc, ka ārējā vadība noris uz cilvēku iedarbojoties ar divām jūtām - baudu vai sāpēm (laimi vai ciešanām). Dzīvniekiem vispār nav brīvas izvēles.

Cilvēka priekšrocība attiecībā pret dzīvniekiem ir tāda, ka cilvēks apzināti ir ar mieru izciest sāpes saprotot, ka pēc tam viņu gaida bauda. Piemēram, cilvēks piekrīt operācijai, jo pēc tam tas uzlabos viņa pašsajūtu.

Tomēr šāda izvēle nav nekas vairāk kā darījuma aprēķins, kur tiek novērtēta iespējamā bauda nākotnē. Ar parastām aritmētiskām darbībām no nākotnes labsajūtas tiek atņemts ciešanu lielums, un starpība nosaka cilvēka izvēli. Ja iegūtā labsajūta ir mazāka par cerēto, tas sagādā jaunas ciešanas.

Tikai vēlēšanās sasniegt baudu vada cilvēkus un dzīvniekus. Tā noris visa dzīvā vadība, visās stadijās un līmeņos. Nav nekādas atšķirības starp cilvēku un dzīvniekiem, jo gribas brīvība nav atkarīga no saprāta. Pat baudas raksturs nav atkarīgs no brīvas gribas, bet tiek diktēts ar sabiedrības normām un uzskatiem. Nav neviena pilnīgi neatkarīga indivīda, kurš varētu brīvi un neatkarīgi rīkoties.

Cilvēki, kuri tic vadībai no augšas, cer uz balvu vai sodu nākošajā pasaulē, bet ateisti - šajā, tāpēc cilvēkam liekas, ka viņš ir brīva personība, patstāvīgi dzīvojošs un darboties spējīgs indivīds, neatkarīgs no ārējiem apstākļiem.

Sakne šai parādībai ir meklējama cēloņu - seku likumā, kurš darbojas dabā kopumā un uz katru personību atsevišķi.

Uz katru no četriem radījuma veidiem: nedzīvo, augu, dzīvnieku un cilvēku, katrā to eksistences momentā, kamēr tie eksistē pasaulē, iedarbojas cēloņu - seku likums. Katru viņu stāvokli nosaka ārējo cēloņu iedarbība.

Jebkurš objekts, kurš eksistē pasaulē, nepārtraukti attīstās (zaudē veco formu un iegūst jaunu) četru faktoru ietekmē;
1. Izcelsme;
2. Attīstības ceļiem, kas atbilst viņa dabai, tāpēc ir nemainīgs;
3. Attīstības ceļiem, kas izmainās ārējo apstākļu ietekmē;
4. Attīstības ceļiem, kas izmaina pašus ārējos faktorus.

Pirmais faktors - izcelsme vai sākuma matērija, viņas iepriekšējā forma. Tā kā katrs objekts maina savu formu, tad katra iepriekšējā forma attiecībā pret sekojošo tiek uzskatīta par sākotnējo. Viņa iekšējās īpašības, kuras ir atkarīgas tikai no izcelsmes, nosaka nākamo formu un ir tās galvenais faktors, viņas personīgā informācija, gēns un īpašība.

Otrais faktors - cēloņu un seku attīstības kārtība, kas atkarīga no objekta izcelsmes. Tas ir nemainīgs. Piemēram, grauds sadaloties augsnē izdzen dzinumu. Līdz ar to grauds zaudē formu, pilnīgi izzūd, un iegūst jaunu formu kā dzinums, kurš savukārt rada jaunu grauda formu kāds tas bija sākumā, jo tāda bija tā izcelsme. Mainās tikai graudu skaits un iespējams arī kvalitāte (izmērs, garša). Tā izpaužas cēloņu - seku kārtība, kur viss atkarīgs tikai no objekta izcelsmes.

Trešais faktors - sākuma matērijas cēloņu un seku saistība, kura izmaina savas īpašības ārējo spēku ietekmē. Šī faktora ietekmē mainās graudu skaits un kvalitāte, jo parādās blakus faktori (augsne, ūdens, saule), kas ar savām īpašībām papildina sākuma matēriju.

Pati izcelsme paliek noteicošāka par blakus faktoriem, tāpēc neizmainās pati suga. Tāpat kā otrais, arī trešais ir objekta iekšējais faktors. Tajā mainās tikai skaits un kvalitāte.

Ceturtais faktors - cēloņu un seku saistība, kurai ir tikai gadījuma raksturs. Piemēram, nejaušība, dabas stihija, kaimiņi. Šie četri faktori parasti ciešā saistībā iedarbojas uz katru materiālu (cilvēks, grauds) un individuālu (domas, zināšanas, jūtas) objektu.

Cilvēkam pirmais faktors - izcelsme - vecāku auglis ir pats svarīgākais, jo pēcnācējs zināmā veidā ir savu vecāku kopija. Viņā var saskatīt visas īpatnības un mentalitāti, kura piemīt vecākiem un vecvecākiem. Priekšstati un zināšanas, kuras bija apguvuši priekšteči, pēcnācējā pat neapzināti izpaužas kā ieradumi.

Apslēpti garīgie spēki, kurus cilvēks ieguvis mantojumā, virza visu viņa rīcību. Fiziskās un garīgās īpašības, kuras bija ieguvuši priekšteči, tiek mantotas no paaudzes uz paaudzi.

Tā cilvēkā var novērot dažāda veida tieksmes - pēc ticības, pēc pārticības, kritiskā attieksmē pret pasauli, skopumā, kautrībā u.t.t. Visas šīs īpašības nav iegūtas dzīves laikā, bet tiek mantotas no tuvākiem vai tālākiem senčiem un tās ir ierakstītas noteiktos smadzeņu apvidos.

Tā kā mēs automātiski mantojam vecāku īpašības, mēs šīs īpašības varam salīdzināt ar graudu, kurš zemē zaudē savu formu. Bez tam daļa no šīm īpašībām mūsos var izpausties pretējā nozīmē.
Tā kā sākuma matērija izpaužas spēkos bez to ārējās formas, viņa var sevī nest gan pozitīvas, gan negatīvas īpašības. Arī pārējie trīs faktori iedarbojas uz cilvēku.

Cēloņu secība un to sekas, kas izriet no cilvēka izcelsmes - otrais faktors, kurš paliek nemainīgs. Apkārtējās vides
ietekmē grauds sadalās, pakāpeniski mainot formu, līdz nobriest jauns grauds. Tādā veidā pirmais faktors ieguva sākuma matērijas formu. Izmainījās tikai kvalitāte un skaits.

Kad cilvēks piedzimst, viņš pret paša gribu nonāk apkārtējās sabiedrības ietekmē un uzņem sevī šīs sabiedrības raksturu un īpašības. Tādā veidā īpašības, kuras viņš mantoja no saviem vecākiem, sabiedrības ietekmē var mainīties.

Trešais faktors iedarbojas uz sākuma matēriju, izcelsmi, gēnu apkārtējās sabiedrības ietekmē. Katrs no mums pēc savas pieredzes ir ievērojis, kā apkārtējās sabiedrības ietekmē viņa gaume un uzskati mainās pilnīgi pretējā virzienā, kas nemēdz notikt nedzīvā, augu vai dzīvnieku dabā.

Ceturtais faktors - tā ir ārējo negatīvo faktoru tieša un netieša iedarbība. Piemēram, iztrūkst labklājība, nemiers. šiem faktoriem nav nekā kopēja ar sākuma materiāla attīstības secību.

Visas mūsu domas un darbības ir pilnībā atkarīgas no šiem četriem faktoriem, kas diktē visu mūsu dzīves veidu. Mēs esam gluži kā māli mīcītāja rokās un esam nodoti šo faktoru varā. Nav ne brīvības, ne vēlēšanās, viss atkarīgs tikai no šo četru faktoru mijiedarbības, un nekāda sekojoša kontrole nav iespējama.

Neviena teorija nedod atbildi, kā šis tīrais garīgums mūs vada un virza mūsu spējas, kur un kas darbojas kā starpnieki starp ķermeni un dvēseli.

Kabala vēsta, ka viss, kas radīts visās pasaulēs, sastāv no starojuma un traukiem (ķermeņiem), kurus šis starojums piepilda. Vienīgais radījums ir trauks, kurš vēlās uzņemt šo starojumu, kurš izplūst tieši no Radītāja. Šī velēšanās saņemt starojumu, kas nes dzīvību un baudu, izpaužas garīgās vai materiālās vielās, atkarībā no vēlmju lieluma.

Visas atšķirības starp radījumiem, gan kvalitātē, gan skaitā, ir atkarīgas tikai no vēlmju lieluma, no tā, cik daudz šie radījumi uzņem starojumu, kas nāk tieši no Radītāja un rada dzīvību.

Fiziski un dzīvi objekti atšķiras ar krāsu, materiālu, viļņu u.c. īpašībām, kuras ir atkarīgas no vēlmju tilpuma, kuru šie objekti uzņem, t.i. viens vēlmes lielums piešķir mums minerāla formu, cits šķidruma vai dod krāsu (viļņu lauku). Viss atkarīgs tikai no tā, kādā daudzumā mēs vēlamies uzņemt starojumu. Šis starojums ir bezgalīgs un aptver gan mūs, gan visas pasaules.

Tagad varam noskaidrot jautājumu par personības brīvību. Tagad kļūst skaidrs, ka personība ir noteikts vēlmju lielums saņemt starojumu no radītāja, un visas tikai viņai piemītošās īpašības ir atkarīgas no vēlmju lieluma, t.i. no starojuma pievilkšanas vai atgrūšanas lieluma.

Pievilkšanas spēks, kuru parasti mēdz dēvēt par EGO, piespiež indivīdu cīnīties par savu eksistenci, un, ja mēs nonāvējam kādu no viņa vēlmēm, dzīves tieksmēm, mēs liedzam viņam iespēju izmantot savu potenciālo "dzīves trauku", kuru tiesības piepildīt devis viņam Radītājs.

Jebkuras idejas cilvēkā var ieaudzināt tikai apkārtējās vides iedarbības rezultātā, gluži tāpat kā grauds attīstās zemē - vidē, kura tam piemērota. Visa mūsu iespējamā izvēle dzīvē ir iespēja izvēlēties apkārtējo sabiedrību un draugu loku. Mainot apkārtējo vidi, mēs nespējam saglabāt iepriekšējos uzskatus, jo atsevišķa personība ir tikai kopija, savas apkārtnes atspoguļojums, viņas produkts.

Cilvēki, kuri to saprata, nāca pie slēdziena, ka cilvēkam nav gribas brīvības, jo viņš ir sabiedrības produkts un doma nevar pārvaldīt ķermeni. Apkārtējā informācija tiek ievadīta smadzeņu atmiņā, un tādā veidā smadzenes tikai kā spogulis atspoguļo visu, kas notiek apkārt.

Cilvēka izcelsme ir galvenais, viņa sākotnējais materiāls. Mantojumā viņš saņem dvēseles virzību, mērķtiecību, ar ko arī cilvēki atšķiras viens no otra. Apkārtne uz visiem iedarbojas vienādi, bet tomēr nevar atrast divus vienādus cilvēkus.

Tieši šis sākuma materiāls ir indivīda galvenā bagātība, kuru nevar izmainīt, jo attīstot tikai sev piemītošās īpašības, viņš kļūst par personību.

Tāpēc tas, kurš iznīcina kaut vai vienu garīgu virzību vai tiekšanos, ar savu rīcību rada pasaulē atbilstošu tukšumu, jo nevienā citā ķermenī un nekad tas neatkārtosies. No sacītā mēs redzam, kādu noziegumu izdara civilizētās tautas nesot savu "kultūru", līdz ar to graujot citu tautu pamatus.

Bet vai ir iespējams nodrošināt personības pilnīgu brīvību sabiedrībā? Katram ir skaidrs, ka, lai nodrošinātu normālu funkcionēšanu, sabiedrībai ir jāuzspiež tās locekļiem ierobežojošas normas - likumi. Tādā veidā nepārtraukti notiek cīņa starp personību un sabiedrību. Būtībā šis jautājums ir vēl nopietnāks, jo uzspiešana ir vairākuma privilēģija, bet tā kā masa vienmēr ir mazāk attīstīta nekā atsevišķa personība, tad tas nozīmē regresu progresa vietā.

Ja sabiedrība rada savus likumus atbilstoši Toras likumiem, tad cilvēks sekojot šiem likumiem, nezaudē iespēju maksimāli attīstīties arī individuāli (līdz saplūšanai ar Radītāju), jo Toras likumi ir dabīgi likumi, kas ļauj pārvaldīt pasauli un sabiedrību.

Turpretī, ja sabiedrība rada likumus, kuri ir pretrunā Toras likumiem, cilvēks pat pildot šos likumus nespēj sasniegt maksimālu attīstību.

Atbilstoši mērķtiecīgai vadībai, mums ir jāpilda Toras likumi, lai personība un sabiedrība spētu attīstīties nepieciešamajā virzienā. Toras noteikumi nosaka visu izlemt ar sabiedrības uzskatiem.

Tāpēc šis noteikums kopumā klasificējams kā "dabīgs vadības noteikums". Visi noteikumi - Toras likumi ir būtība likumam vadīt dabu, gan netieši, gan caur apkārtējo pasauli. Kabala, pētot Toras likumu savstarpējās sakarības, kuras iedarbojas uz mūsu pasauli " no augšas uz leju", apstiprina, ka vairākuma ietekmes likums sabiedrībā arī attiecas uz dabīgu likumu, un visa cilvēce virzās uz mērķi "savienoties ar Radītāju" pa diviem ceļiem: "Toras ceļu" un "ciešanu ceļu". Katrs cilvēks atsevišķi var mērķtiecīgi un apzināti virzīties uz šo mērķi, ar katru reizi izvēloties sev atbilstošāku sabiedrību, grupu un vadītāju.

kabbalah.info

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv