www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Valdis, Voldemārs, Valdemārs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Prāta smalkā ķermeņa iekšējā uzbūve31.10.2005

Tēlaini var sacīt, ka prāta smalkais ķermenis sastāv no rakstura. Tieši tāpat kā organismu veido orgāni un sistēmas, prāta smalko ķermeni veido mūsu raksturs. Katram cilvēkam ir savs noteikts raksturs. Nosauksim dažas prāta īpašību likumsakarības. Smalkā ķermeņa raksturs  nevis vienkārši "karājas gaisā", bet koncentrējas prāta smalkajā ķermenī, tā ka visiem mūsu organisma orgāniem ir noteikta saikne ar prātu, tāpēc tēlaini var sacīt, ka katram organisma orgānam ir pašam savs raksturs. Prāta smalkais ķermenis funkcionē mūsu organisma ietvaros un zināmā mērā organisms to ierobežo. Tāpēc pēc visu orgānu rakstura speciālists  spēj spriest par cilvēka prāta īpašībām, un otrādi – pēc prāta īpašībām var spriest par orgānu stāvokli.

          Prāta smalkais ķermenis ir koncentrēts galvenokārt sirds apvidū, nevis galvā, kā esam paraduši domāt. Galvas smadzenes ir placdarms, pamats prāta darbībai, taču domāšanas centrs atrodas sirdī: "Sirds, tev miera negribas! Sirds, cik labi dzīvot pasaulē!" – tā dzied dziesmā. Neviens nedzied: "Galva, tev miera negribas!". Te domāts sirds apvidus, nevis pati sirds. Ja sirdi izņem, prāta smalkais ķermenis paliek turpat. No sirds apvidus prāta smalkā ķermeņa iedarbības spēks izplatās uz visu organismu.

Prāts atrodas sirds apvidū, bet mēs domājam ar galvu. Starp šiem diviem galvenajiem prāta darbības centriem pastāv nepārtraukts sakars. Un kad mēs domājam par kaut ko ļoti svarīgu vai mums mīļu, sirds uzreiz reaģē: "Sirds iesmeldzās aiz ilgām pēc mīļotā" vai salēcās no kādas domas. Kāpēc sirds reaģē? Tāpēc, ka prāta centrs atrodas sirds apvidū.

Prāts ietekmē organismu dažādā veidā:

● caur prānu

● caur jutekļiem

● caur nervu sistēmu

● ar hormonālās regulācijas starpniecību

● tieša prāta saikne ar organismu (prāts var pats funkcionēt kā sestais maņu orgāns)

Prāta smalkais ķermenis piepilda visus mūsu orgānus ar raksturu, kā arī izplata sava rakstura spēku ap mums. Kad jūs skatāties uz cilvēku, tad nekavējoties novērtējat viņa prāta smalko ķermeni. Mēs sakām: "Patīkams, pievilcīgs cilvēks" vai "Viņš man nez kāpēc nepatīk, droši vien viņā ir kaut kas nelabs". Neapšaubāmi, pēc cilvēka uzreiz var spriest par viņa prāta stāvokli, mēs to sajūtam iekšēji, jo notiek savstarpēja iedarbība. Taču pastāv kāds interesants fenomens. Izrādās, ja man pašam ir slikts garastāvoklis, tad jutekļi vairāk noskaņojas uz apkārtējo cilvēku trūkumiem, nevis pozitīvajām īpašībām. Rodas kritisks noskaņojums. Tāpēc, ja man bez iemesla šķiet, ka kāds ir ne visai labs, tad, lai cik savādi tas nebūtu, es visbiežāk maldos. Personības vērtējuma patiess kritērijs ir tikai tās rīcība, nevis tas, ko es par viņu nodomāju. Vēdas sistemātiski apraksta, kāda rīcība ir vēlama un kāda ne.

Nepareizas rīcības rezultātā prāts pakāpeniski nonāk slimīgā stāvoklī. Tas atbilstoši vienmēr atspoguļojas iekšējos orgānos un pakāpeniski attīstās slimība. Kaite novājina slimnieka psihi, tāpēc viņam vajadzīgs morāls atbalsts. Spēja palīdzēt tam, kurš nonācis nelaimē, piemīt līdzjūtīgajiem. Slims cilvēks var būt nepatīkams, jo viņa prātu piesārņojusi slimība. Līdzjūtīgs cilvēks, kuram ir jūtīga sirds un zināšanas par to, kā jārīkojas, spēj pārvarēt slimā cilvēka prāta piesārņojošo ietekmi. Taču nav iespējams kļūt līdzjūtīgam vienā sekundē, daudzas reizes ir jārīkojas augstsirdīgi un pakāpeniski jāpalielina prāta pozitīvais spēks. Tie, kas nodarbojas ar apziņas attīrīšanu, ar garīgas prakses palīdzību ir spējīgi paši tikt galā ar jebkuru slimību. Kad cilvēks iedziļinās savas garīgās dabas izpētē, paralēli attīrās gan prāts, gan ķermenis. Pārsteidzoši, ka šajā gadījumā nav nepieciešams spēcīgi koncentrēt uzmanību tieši uz atveseļošanās procesu. Atveseļošanās apziņas attīrīšanās procesā notiek automātiski, jo tieši prāts kontrolē visa organisma darbību.

Darbs ar savu prātu arī noved pie izveseļošanās. Tāpēc visiem, kas ir slimi, vajag nekavējoties sākt mainīt savu raksturu uz labo pusi. Ja vēlam visiem laimi, automātiski rodas pareizais noskaņojums un pakāpeniski izzūd visas slimības. Taču ir maz cilvēku, kas paraduši būt tādā noskaņojumā. Piemēram, pamēģiniet visu dienu domās vēlēt visiem apkārtējiem cilvēkiem laimi. To ir izdarīt ir ļoti grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka bieži mums pārsvarā ir citas, egoistiskas noslieces. Egoisms vienmēr rada savtīgumu, un tātad tas, kurš nevēlas rūpēties par mani, pakāpeniski kļūst par nedraugu. Tā egoistiska noskaņojuma dēļ rodas negatīvas saites starp cilvēkiem. Un ja prātā ir radies negatīvs kontakts ar kādu cilvēku, tad no tā uzreiz noteiktā veidā mainās noskaņojums, lai gan mēs to nenojaušam. Tāpēc vienkāršs paņēmiens, kā būt veselam: vajag vēlēt visiem laimi. Turklāt nevis automātiski murmināt: "Es vēlu jums laimi!", un viss. Jāatceras katrs cilvēks, kurš jums nepatīk, un nopietni jāmēģina mainīt sava attieksme pret viņu. Cilvēks ir sava likteņa valdnieks, un jebkurš pēc savas vēlēšanās var kļūt laimīgs. Tikai ar vēlēšanos vien nepietiek, ir vajadzīgas zināšanas par to, kā rīkoties. Sāciet vēlēt visiem laimi, un jūsu dzīve pamazām izmainīsies. Pēc tam mainīsies attiecības ar tuviem cilvēkiem, radīsies iespēja audzināt savus bērnus, vieglāk būs iekārtoties darbā. Tas ir, ir iespējams sasniegt visu ko pasaulē, vienkārši jāizprot prāta smalkā ķermeņa darbības princips. Taču pie tā nevajag apstāties. Vajag censties izprast savu būtību, mūsu dziļāko būtību – garīgo dabu. Tāpēc, saskaņā ar Vēdām, cilvēks kļūst laimīgs ar patiesu zināšanu palīdzību. Mēs visi, apgūstot Vēdas, varam mainīt savu dzīvi uz labo pusi. Ja sāk praktiski īstenot dzīvē vēdiskās zināšanas, tad rodas reāla iespēja apzināties savu mūžīgo dabu. Iemācījies rīkoties kā dvēsele, cilvēks nekavējoties iegūst augstāko laimi.

Tātad katram orgānam ir savs raksturs. Saskaņā ar to, kāds ir mūsu noskaņojums, kontaktējoties ar cilvēkiem, mēs nonākam dažādos emocionālos stāvokļos. Mūsu noskaņojums tā vai citādi iedarbojas uz iekšējo orgānu stāvokli. Tomēr ir grūti izsekot sakarības starp prāta problēmām un slimībām. Kāds iebildīs: "Tad nu gan! Galvā pazibēja kāda doma! Vai tiešām es tāpēc uzreiz saslimšu?" Protams, ka ne! Prāts nemaz nav tas, ko mēs esam pieraduši saukt par domām. Domas ir prāta darbība. Prāts pēc dabas ir ļoti smalks, dziļš. Tas, ko mēs domājam, ir tikai prāta virspuse, tam ir arī daudz dziļākas funkcijas. Katram orgānam ir kontakts ar prātu. Katrs orgāns ir saistīts ar jutekļiem. Un katram orgānam tā rezultātā, ka tam ir pastāvīgs kontakts ar prāta smalko ķermeni, ir savs raksturs. Šis raksturs iedarbojas uz prātu kopumā, un prāts iedarbojas uz katra atsevišķa orgāna raksturu. Piemēram, ja cilvēkam ir slikts noskaņojums, viņam kaut kas nepatīk, viņš ir apvainojies, sarūgtināts, tad uzreiz mainās nervu sistēmas darbība un attiecīgi kādu orgānu stāvoklis. Atkarībā no noskaņojuma mainās visa organisma stāvoklis. Piemēram, sirds var priecāties, kā dzied dziesmā: "Man sirdī prieks". Sirds var skumt, apvainoties un piedot. Tā ir sirds daba jeb raksturs. Protams, bez apziņas un smalkā ķermeņa sirds ir vienkārši augsti organizētas matērijas gabals. Ar apziņas spēku sirdī parādās dzīvība. Apziņa ar prāta smalkā ķermeņa starpniecību arī piepilda sirdi ar dažādām rakstura īpašībām. Analoģiski aizkuņģa dziedzeris arī var izrādīt savu raksturu, bet tā raksturs atbilstoši atšķiras no sirds rakstura. Katrā orgānā prāts izpauž sevi dažādi. Aizkuņģa dziedzeris arī apvainojas, taču citādi nekā sirds. Sirds apvainošanās ir jūtīga, sirsnīga, bet aizkuņģa dziedzerim rupjāka. Tāpēc, ja cilvēks apvainojas nelokāmi un kategoriski, tad viņam cieš aizkuņģa dziedzeris. Ja pastāv tieksme vilties un vienlaicīgi kategoriski apvainoties, tad, cilvēkam nezinot, kā pareizi izturēties, aizkuņģa dziedzeris pamazām sāk darboties aizvien sliktāk un sliktāk. Ja šāds emocionālais stāvoklis atkārtojas bieži un ilgi, var attīstīties cukura diabēts. Tādējādi cukura diabēts bieži rodas ne no pārliecīga cukura patēriņa pārtikā, bet gan aizkuņģa dziedzera emocionālas novājēšanas rezultātā. To pašu var sacīt par visiem mūsu ķermeņa orgāniem un sistēmām.

          Organisma visu orgānu un sistēmu veselība lielā mērā ir atkarīga no mūsu uzskatiem par dzīvi. Pasaules uzskats, ar kādu dzīvojam, rada noteiktu uzvedības tipu. Mūsu attieksme pret apkārtējo pasauli visos cilvēkos izsauc atbildes reakciju un ietekmē noskaņojumu. Nepareizas jutekļu ārējās darbības rezultātā var sabojāties arī prāta iekšējā noskaņa. Piemēram, dusmīga cilvēka prāts kairina aknas. Aknas var nostiprināt ar samierināšanās, mierīguma spēku, un, atbilstoši tam, prāta mieru uztur veselas aknas. Nemierīgam cilvēkam ir vājas aknas. Uz prāta dusmīgumu aknas nekavējoties reaģē, un rodas dažādi to darbības traucējumi. Kad cilvēks dzīvo pastāvīgās dusmās, miera nav. Kāpēc tā notiek? Izrādās, ka veselas aknas nostiprina prāta gribas funkcijas un nes samierināšanos, mieru. Ja cilvēks pastāvīgi dusmojas, aknas novājinās un nav atbalsta prātam. Parādās pastāvīgs uzbudinājums, aizkaitināmība, kas vēl vairāk grauj aknas. Tas ir noslēgts aplis. Vienīgā izeja – sākt strādāt ar savu raksturu un mēģināt nedusmoties. Vēl vairāk: ja cilvēks ārstē aknas, nevēloties mainīt savu raksturu un dzīvesveidu, tad ar prāta starpniecību slimība atjaunosies atkal un atkal. Izrādās, ka, nemainot raksturu, mēs saņemam to pašu slimību pat nākamajā dzīvē. Smalkais ķermenis nemirst reizē ar mūsu organismu. Tas vienmēr seko dvēselei uz nākamo iemiesošanos. Vēl vairāk – prāta smalkais ķermenis pēc savas līdzības veido rupjo ķermeni. Tādējādi smalkais ķermenis rada stingri noteiktu augļa tipu, un tas vienmēr atbilst cilvēka iepriekšējām vēlmēm un rīcībai.

 

          JAUTĀJUMS: Kāpēc bērni piedzimst ar tādām smagām slimībām, kā, piemēram, cukura diabēts?

          ATBILDE: Ļoti labs jautājums. Šķiet, ka pasaulē valda netaisnība? Es piedzimstu, un pēkšņi – netaisnība: tēvs vai māte nodod man mantojumā diabētu. Pēc idejas man jābūt veselam, es taču esmu vēl maziņš, neko sliktu neesmu izdarījis. Atbilde ir vienkārša – cilvēks nedzīvo vienu dzīvi. Smalkais ķermenis kopā ar mums ceļo no viena ķermeņa un citu. Tas neiet bojā. Kad cilvēks mirst, prāta ķermenis paliek kopā ar viņu. Mēs aiziesim no šīs pasaules kaili un māju, vasarnīcu ar sakņudārzu līdzi nepaņemsim. Paņemsim līdzi smalko ķermeni. Tas, kā esmu domājis, kā rīkojies, kā darbojies – tas viss atstāj nospiedumus mūsu prātā.

          Kad cilvēks mirst, smalkajā ķermenī paliek viņa raksturs. Un raksturs var būt jau iepriekš slikts. Kamēr cilvēks sāk attīstīties mātes dzemdē, aizkuņģa dziedzeris pamazām cieš. Prāta smalkais ķermenis, saskaņā ar savu dabu, pilnībā kontrolē augļa attīstību, un iepriekšējā dzīvē izdarīto kļūdu rezultātā cilvēks piedzimst ar cukura diabētu.

          Tādējādi atmiņas par iepriekšējo rīcību seko cilvēkam nākamajā dzīvē. Mēs zinām, kas ir atmiņa, bet grūti iedomāties, ka pastāv atmiņas dzīļu funkcijas, kas fiksē visu, kas ar mums notiek. Šis atmiņas veids neaizmirst neko. Atmiņā paturētās rīcības un vēlmju rezultātā cilvēka prāta smalkais ķermenis maina apkārtējās pasaules uztveri. Atkarībā no grēku daudzuma: viens uztver pasauli, saskatot tās garīgo dabu, cits skatās uz visu ar svēto rakstu acīm, bet cits saskata tajā vienas vienīgas nepatikšanas. Tā darbojas atmiņa. Nākamajā dzīvē par visu nāksies atbildēt, bieži vien jau šajā. Protams, mēs neatceramies iepriekšējās dzīves – ko es tur esmu sastrādājis sliktu? Spēja atcerēties iepriekšējās dzīves rodas noteiktā apziņas tīrības pakāpē. Tomēr atbildēt tik un tā nāksies – vai esi atcerējies, vai neesi. Viens otrs atceras, jo atmiņa kopā ar prātu pāriet uz nākamo dzīvi. Tātad atmiņa paliek, tā nemirst. Paliek arī personības raksturs. Vēdās sacīts, ka tad, kad mēs dzimstam un mirstam, prātam tas ir tāpat kā nomainīt vecas drēbes pret jaunām. Kad mēs uzvelkam jaunu kreklu, mazliet mainās noskaņojums, tā arī prāts spēj reaģēt uz jauno ķermeni tikai emocionāli, bet prāta daba no tā nemainās. Tātad pagājušajā dzīvē mēs uzskatījām sevi par to pašu, tikai citā ķermenī. Tāpēc ir cilvēki, kas atceras savu iepriekšējo dzīvi. Atmiņa paliek. Tā iedarbojas ne tikai uz mūsu domām, radot atmiņas. Atmiņas dēļ cilvēks turpina iet to ceļu, ko izvēlējies savās iepriekšējās dzīvēs. Ja viņš nostājies uz grēcīgas dzīves ceļa, tad šis paradums, piedzimstot nākamreiz, nemainīsies. Bet, ja cilvēks uzsācis nodarboties ar sevis apzināšanos, dzīvot saskaņā ar garīgiem likumiem, sācis darboties visu labā, attīstījis sevī mīlestību uz Dievu, arī tas paliks viņam uz visiem laikiem un nākamajās dzīvēs būs iespējams pabeigt nepabeigto. Tāpēc mirstot vieni cilvēki sēro, jo dzīve bijusi bezjēdzīga, bet citi mirst ar izpildīta pienākuma sajūtu, samierinājušies. Tie, kas sasnieguši pilnību – reto spēju mīlēt Dievu –, mirst, izjūtot lielu prieku, zinot, ka pēc nāves būs laime. Tikai tādi cilvēki nebaidās no nāves.

 Prāta smalkais ķermenis, pārejot no viena ķermeņa citā, pilnībā noskaņojas uz jaunā ķermeņa attīstību. Cilvēkam iemiesojoties jaunā ķermenī, prāta smalkais ķermenis iegrimst jaunā ķermeņa izjūtās. Tā cilvēks pilnībā aizmirst par to, kā juties iepriekšējā dzīvē. Tas aprakstīts "Šrīmad-Bhagavātam" (11.22.39.):

          "Kad dzīvā būtne pāriet no viena ķermeņa otrā, ko rada dzīvās būtnes karma (mūsu rīcība un vēlmes), tā nekavējoties izjūt apmierinājumu un sāpes, ko rada jaunais ķermenis. Tā dzīvā būtne pilnībā aizmirst to pieredzi, ko guvusi, būdama iepriekšējā ķermenī. Šo pilnīgo sevis kā personības aizmiršanu sauc par nāvi."

          Taču atmiņas par iepriekšējām dzīvēm saglabājas prāta smalkajā ķermenī, tomēr tas viss glabājas mūsu zemapziņā. Ja cilvēks apgūst vienu no mistiskajām pilnībām, ko sauc džati stara, tad viņš ir spējīgs atcerēties ne tikai vienu savu iepriekšējo dzīvi, bet arī miljonus dzīvju pirms tam, kuras viņš nodzīvojis šajā Visumā.

O.G.Torsunovs (nezināms tulkojums)
jyotisha.net


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv