www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Valdis, Voldemārs, Valdemārs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Simtais mērkaķis01.11.2005

Mūsu laikos parādās dažādi sensacionāli dati par īpašiem informācijas pārraidīšanas kanāliem. Tādi piemēri informācijas pārraidei ar cilvēka apziņas kristāliskā režģa palīdzību sastopami amerikāņu pētnieka Drunvalo Melhisedeka grāmatās(kā citāts no Kena Keinza grāmatas "The Hundredth Monkey"), kurās pieminēts 30 gadus ilgs zinātniskais pētījums par Japānas mērkaķi Macaca fuscata.

Kosimas salā Japānā dzīvoja mežonīgu mērkaķu kolonija, un zinātnieki deva viņiem saldos kartupeļus (batātes). Mērkaķiem patika batātes, tomēr nepatika smiltis un netīrumi uz tiem.

Astoņpadsmit mēnešus veca mātīte, kuru sauca par Imo, atklāja, ka var atrisināt šo problēmu izmazgājot batātes. Viņa iemācīja to savai mammai. Tie mērkaķīši, kuri ar viņu spēlējās, arī iepazina šo iespēju un iemācīja to savām mammām. Drīz visi jaunie mērkaķīši mazgāja savas batātes, bet no pieaugušajiem tādu uzvedību iemācījās tikai tās mammas, kuras mēģināja līdzināties saviem bērniem. Zinātnieki reģistrēja šos notikumus laikā starp 1952. un 1958. gadiem. Pēkšņi, 1958. gada rudenī, mērkaķēnu skaits, kuri mazgāja batātes, Košimas salā sasniedza kritisko masu. Doktors Votsons to noteica kā 100, un gandrīz visi mērkaķi salā sāka mazgāt kartupeļus bez jebkāda ārējā mudinājuma. Ja tas būtu noticis tikai vienā salā, zinātnieki iespējams būtu to izskaidrojuši ar mērkaķu savstarpējiem kontaktiem. Tomēr mērkaķi visās tuvākajās salās bija sākuši mazgāt kartupeļus vienlaicīgi. Pat Japānas galvenajā salā mērkaķi mazgāja kartupeļus. Šiem mērkaķiem nebija nekādu iespēju sazināties vienam ar otru kaut-kādā mums zināmā veidā. Zinātnieki pirmo reizi novēroja kaut ko tamlīdzīgu. Viņi pieļāva, ka varētu eksistēt kāda morfoģenētiskā struktūra (vai lauks), kura aptver visas salas, ar kuras palīdzību mērkaķi varēja sazināties.

Daudzi cilvēki prātoja par simtā mērkaķa fenomenu. Dažus gadus vēlāk, pētnieku grupa no Austrālijas un Anglijas ieinteresējās, vai arī cilvēkiem nepiemīt tādas pašas spējas nodot informāciju kā mērkaķiem (kopējā kristāliskajā informācijas režģī).

Zinātnieki veica eksperimentu - uztaisīja fotogrāfiju, uz kuras bija simtiem cilvēku seju, lielu un mazu. Visa fotogrāfija sastāvēja no sejām, bet pirmoreiz paskatoties varēja ieraudzīt tikai sešas līdz septiņas. Lai saskatītu pārējās sejas bija vajadzīgs treniņš. Parasti sākumā kādam bija jāparāda, kur sejas atrodas. Eksperimenta veikšanai šo fotogrāfiju aizveda uz Austrāliju. Tika atlasīta cilvēku grupa no dažādiem iedzīvotāju slāņiem, pēc tam katram no viņiem parādīja šo fotogrāfiju neilgu brīdi. Zinātnieki rādot fotogrāfiju vaicāja: „Cik sejas jūs šeit redzat?” Pa to laika sprīdi, kas tika dots respondentiem, viņi parasti atrada sešas līdz desmit sejas.

Daži cilvēki tomēr spēja ieraudzīt arī vairāk. Kad aptaujāto cilvēku skaits sasniedza vairākus simtus, un precīzi noteikts tas KO viņi redzēja, daži no pētniekiem aizbrauca uz Angliju – otru planētas galu. Tur viņi šo fotogrāfiju parādīja kabeļtelevīzijā BBC tele kanālā, kas raidīja tikai Anglijas teritorijā. Raidījumā skatītājiem tika rūpīgi parādītas visas sejas līdz pēdējai, ko varēja atrast fotogrāfijā. Pēc tam, PĒC DAŽĀM MINŪTĒM pēc šīs pārraides Austrālijā palikušie pētnieki atkārtoja to pašu eksperimentu kā pirmajā reizē ar jauniem respondentiem. Un pēkšņi visi viegli sāka saskatīt lielāko daļu no fotogrāfijā redzamajām sejām.

No tā brīža pētnieki bija pārliecināti, ka cilvēkiem piemīt kas vairāk nekā līdz tam bija zināms. Austrālijas aborigēni jau sensenos laikos zināja par šo mūsu „nezināmo” daļu. Zināja, ka pastāv enerģētisks lauks, kas apvieno cilvēkus. Pat mūsu sabiedrībā varam novērot, ka kāds planētas vienā galā izgudro kaut ko sarežģītu, bet tajā pašā laikā planētas otrā galā kāds izgudro tieši to pašu, izmantojot tos pašus principus un idejas. Katrs izgudrotājs parasti saka – „Tu man to nozagi. Tas ir mans. Es pirmais to izdarīju”. Tā noticis daudz daudz reižu. Un tā, pēc Austrālijas eksperimenta zinātnieki sāka saprast: ir KAUT KAS, kas mūs vieno. Citiem vārdiem sakot, „idejas karājas gaisā”.

Atliek tikai iemācīties izmantot informācijas zibenīgo izplatīšanu. Vēl viens moments – lai informācija tiktu nodota pa „kristālisko režģi” vajadzīgs, lai to būtu guvuši pietiekošs skaits valodas nesēju (pieņemtu īpašu masu raksturu). Pati informācijas pārraides ideja liekas ārkārtīgi pievilcīga, bet pagaidām tehniski nerealizējama.

Bet vai tiešām tas ir tā?


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv