www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Māra, Marita, Mārīte
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Šodienas tēma – garlaicība05.12.2005

Garlaicība padara nelaimīgu. Vai vismaz tā domāja filozofs Bertrands Rusels, kurš to, līdz ar nogurumu un skaudību, nodēvēja par trīs galvenajiem cilvēka neapmierinātības cēloņiem. Garlaicība ir cieši saistīta ar šiem diviem laicīgo skumju avotiem. Ir īpaša noguruma garlaicības forma, kuru mēs saucam par apnikumu, kas dažkārt mūs pārņem pēc pārāk lielas banālās kultūras produktu – TV reklāmu, Holivudas grāvēju, utt. – iedarbības. Ir arī trulas, nemierīgas vēlmes atrasties kaut kur citur radītā garlaicība, bezmērķīgas skaudības forma, kas tic, ka kādam – jebkuram – iet jautrāk, nekā mums.

Garlaicība ir garastāvoklis. Var izklausīties nepārprotami, bet tā nav. Garastāvokļi, kā teicis Martins Haidegers, pastāsta, kā mums iet šajā pasaulē, kā mums veicas. Tie arī nošķir mūs no pasaules, jo tie izskaidro apziņai, ka tā ir kaut kas atšķirts no lietām, ko tā apzinās. Kad es esmu garlaikots, mana attieksme pret pasauli ir naidīga vai neapmierināta: tā nesagādā man stimulācijas, uzbudinājumus, kurus es vēlos. Pasaule mani pieviļ. Problēma (man šķiet) ir nevis manī, bet pasaulē.

Bet pasaule ir tikai pasaule. Tā nevar būt vairāk vai mazāk interesanta, kādu mēs to uztveram. Garlaicība ir vēlmju un uzmanības funkcija, un tās ir mūsos pašos. Daži cilvēki, kā TV producenti un quick-time pusaudži lepojas ar to, ka viņus ātri viss garlaiko, viņiem šķiet, ka šāda brīvprātīga uzmanības deficīta traucējumu forma ir kulturālā pārākuma pierādījums. Viņi vēlas savu neirofizioloģiju, kura attīstījusies gadsimtu gaitā, lai dotu iespēju ilgi koncentrēties un dziļi meditēt, tādu, kā kaķim, kurš pamana visu, kas kustas – uz pāris sekundēm.

Tā gan nav pilnībā viņu vaina. Kultūra, kurā mēs dzīvojam, nav tā, kura priecīgi piecieš garlaicību. Kultūrai ir bail no garlaicības, tā ienīst to. Tā padzen garlaicību ar augošu akustiskā un vizuālā uzbudinājuma vētru. Bet, tādēļ, ka mūsu smadzenes ir elastīgas neironu švammes, mēs visu laiku spējam uzņemt arvien vairāk un vairāk stimulācijas – pat tad, ja šī skaļuma pieauguma cena ir satura un vēlmju panīkums. Valdošā šeit ir vienmēr augošā specefektu sacensības skala.

Pirmais garlaicības paradokss ir, ka lielāks gandarījums spēj nest tikai lielāku vilšanos. Mūsu vēlmes nekad nebūs apmierinātas. Pasaule noliedz mūsu alkas. Un, jo izmisīgāk mēs cenšamies izvairīties no garlaicības, jo vairāk mēs sev radam tukšu stimulāciju pasauli, kas šķietami tikai izraisa vēl vairāk garlaicības. “Avārijas kultūra,” saskaņā ar Artūru Kroukeru, “mūsdienu sabiedrība, kura vienlaicīgi pārdzīvo fatālu paātrinājumu un galēju shutdown.” Šādā kultūrā mūs nepārtraukti pārņem krampju lēkmes, kurās mēs esam savaldzināti, bet nejūtīgi, uztraukti, tomēr garlaikoti, vienmēr “uzņemam ātrumu līdz bezdarbībai.”

Otrs garlaicības paradokss ir tas, ka īpašos apstākļos tā spēj būt stimulējoša. Rakstnieks Gors Vaidals savā brīnišķīgi nešpetnajā politiskajā esejā “Palimpsests” atzina, ka viņu visu dzīvi fascinē garlaicīgi cilvēki, tādi, kuri viesībās stāv vienā punktā un piedāvā garus apcerējumus par pilnīgi skaidrām tēmām, tādi cilvēki, kuri tiek padoti no viesa viesim kā karsts kartupelis. Vaidals mīlēja šīs personas, jo viņu apbūra īpatņi, kuros nebija gandrīz necik uzskatāmas intereses par jebko, izņemot sevi. Protams, visi mēs tā nejūtamies. Un ja tev tiešām garlaicīgie cilvēki šķiet interesanti, vai viņi, dažā jēgā, nepārstāj būt garlaicīgi? Un kādēļ tik daudzas viesības, kurām vajadzētu būt tiešam pretstatījumam garlaicībai, ir tik ļoti garlaicīgas? Kādēļ tik daudzi no mums cenšas tās apmeklēt ar cerību un pat entuziasmu? Franči saviesīgos vakarus sauc par divertismentiem: uzmanības novērsējiem. Novērsējiem no kā?

Dažas lietas, ko cilvēki dara, kad ir garlaikoti: ēd, lai arī nav izsalkuši. Skatās sliktas filmas. Slēgā TV kanālus. Šķendējas par lietām, kuras varētu darīt, bet nedara. Guļ vairāk, nekā nepieciešams. Zvana draugiem un apnīk viņiem. Iepērkas.

Dažas garlaicīgas vietas: jebkur Latvijā, saulainā svētdienas pēcpusdienā. Tava dzimšanas diena, ja esi viena. Brauciens sabiedriskajā transportā, ilgāks par divām stundām. Lai arī ko visi neteiktu, pludmale. Sēžot pie televizora visu dienu. Daudzas universitātes lekciju telpas.

Sarunu tēmas, kuras kļuvušas garlaicīgas pilnīgi bez pamata: interneta nākotne. Gēnu inženierija. Globalizācija. Marksisma nāve.

Sarunu tēmas, kurām raksturīga garlaicība: cik daudz tu vakar izdzēri. Profesionālā sporta spēles pēc rezultāta. Ja vien tu neesi nedaudz nenormāls – tavi sapņi.

Garlaicība nav vēl viens vārds, ar ko apzīmēt 'vairs nav ko darīt'. Aleksandrs Lielais, uzlūkojot nelaimīgā pretinieka sakautos kareivjus, pēkšņi sācis raudāt, jo viņam vairs nebija pasauļu, ko iekarot. Bet garlaicīgie nav tie, kuriem nav iespēju – kā viņš. Garlaicīgie drīzāk ir kā pusaudzis, kurš stāv pie piebāzta ledusskapja un žēlojas, ka mājās nekad nav, ko ēst. Garlaikotajiem ir lietas, ko darīt. Pat daudz. Ir rēķini, kurus jāsamaksā, nezāles, kuras jāizravē, zvani, kurus gaida, grāmatas, kuras jāizlasa. Bet, ņemot vērā šo iespēju daudzskaitlību, garlaikotie ir paralizēti. Viņus nedrīkst traucēt. Tādēļ garlaicība ir depresijas mazā māsa. Tā izsūc no darbiem prieku un jēgu. Kad esam garlaikoti, mēs esam ievainojami: tad mēs varam sākt raizēties, ka vairs nesaprotam, kādēļ mēs vispār sevi ar kaut ko apgrūtinām.

Bet garlaicība var būt ārstnieciska. Labākā eseja, jelkad uzrakstīta par garlaicību, saucas “On Being Bored,” un tās autors ir psihoanalītiķis Adams Filips. Garlaicība, viņš saka, ir “iesaldētas gaidas, kad kaut kas sāksies, taču nekas nesākas, izklaidēta nemiera noskaņojums, kurš ietver pašu absurdāko un paradoksālāko vēlmi – vēlmi vēlēties.” Garlaicība ir sava veida uztveres (ne)spēja – gaidīšana, kura pati sevi neuztver kā tādu. Ja es gaidu, es gaidu kaut ko. Bet garlaicība ir šī nolūka trūkums. Dīvainā veidā garlaicība pasargā mūs no pieķeršanās briesmām, kuras ir neizbēgamas patiesā gaidīšanā uz kaut ko, vēlmē pēc kāda netverama objekta. Paradokss ir, ka mēs savā garlaicībā joprojām gaidām: nevis kaut ko, bet jebko. Garlaicībā mēs svārstāmies starp vēlmi un tās trūkumu, tās bezjēdzību.

Dzīve patiešām ir garlaicīga; mums tā ir jāsaka. Mums tā ir jāsaka, jo tā ir taisnība. Bet to teikt nenozīmē dod bargu, anti-hedonisku spriedumu, ka mums nevajadzētu izbaudīt dzīvi. Tieši pretēji. Lielākās dzīves baudas paveras ar fona apziņu par tās tik bieži garlaicīgo raksturu. Tieši tādēļ, ka dzīve ir garlaicīga, baudas meklēšana tajā mums ir tik svarīga. Mums nevajadzētu baidīties no garlaicības, vai nu atzīstot to viens otram, vai tiekot ar to galā pašiem. Tās ir bailes no garlaicības, nevis viņa pati, kas mūs nomaldina.

Iemācīsimies mīlēt savu garlaicību. Lielākajai daļai no mums ir vismaz viena vai divas lietas, kuras mēs darām un neuzskatām par garlaicīgām. Ja iespējams, izkārto, lai tev maksā par to darīšanu. Savā tālākajā dzīvē atklāj, ko garlaicība tev var mācīt. Tā ir meditācijas forma, iespēja ieskatīties sevī. Beidz klausīties balsīs, kas klaigā 'izkliedē savu garlaicību.' Nedari neko. Ieklausies vēlmes vēlēšanās skaņā. Ko tā saka?

Šis raksts pats nebija garlaicīgs. Ja kaut kāda iemesla dēļ tu domā, ka bija, atgriezies uz sākumu un sāc lasīt atkal. Atkārto, ja nepieciešams. :)

alternative.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv