www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Malvīne, Malvis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Jaunas dzīves sākums - nāve07.12.2005

Mēs esam piedzimuši ar divām neārstējamām slimībām – dzīvi, pēc kuras mēs mirstam, un cerību, ka nāve varbūt nav dzīves beigas.

Endrū Grīlijs

Kas gan ir nāve? Gadsimtiem ilgi nāve tiek uzskatīta par noslēpumu, par kaut ko tādu, ko nav mūsu varā noteikt un lemt. Daudzi ir pārliecināti, ka par katra nāves stundu lemj Dievs (ticīgiem cilvēkiem) vai augstāki spēki, citi domā, ka visu nosaka liktenis, turpretī vēl citiem šķiet, ka tās ir loģiskas eksistences formas beigas bez jebkāda pamatojuma.

Cilvēks vienmēr ir centies atrast kādu paņēmienu, kā pagarināt mūžu, kā izbēgt no nāves, kā iegūt nemirstību. Tomēr visi mēģinājumi ir beigušies ar neveiksmi, nāves priekšā ir zaudējusi gan zinātne, gan alķīmija. Taču cilvēks vēl aizvien turpina cerēt, ka spēs uzvarēt nāvi. Un varbūt tieši tādēļ ir radušies tik daudz gan optimistisku, gan arī pesimistisku vārda nāve skaidrojumu.

Bioloģiskā skaidrojumā nāve – tās ir dzīvas būtnes dzīves beigas, tās dzīvesdarbības izbeigšanās. Vēl pirms neilga laika par mirušu tika uzskatīts cilvēks, kam ir apstājusies sirdsdarbība un elpošana. Zinātnes un tehnikas progress mūsdienās cilvēka organismu pie dzīvības ļauj uzturēt mākslīgi. Līdz ar to ir grūti noteikt cilvēka nāves iestāšanos. Tomēr ir panākts kompromiss, un par cilvēka nāvi tiek uzskatīts brīdis, kad smadzenes pārstāj regulēt dzīvībai svarīgos procesus.

Reliģiskajā skaidrojumā nāve ietver augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Tomēr ne visās reliģijās nāves skaidrojums ir vienāds. Piemēram, islāmā un kristietībā pastāv priekšstats par pastaro tiesu un cilvēka nokļūšanu paradīzē vai ellē. Hinduismā un budismā nāvi uzskata par pārdzimšanas sākumu.

Lielākajā daļā reliģiju nāve tiek uztverta kā jaunas dzīves sākums kādā citā dimensijā (pasaulē). Tas skan ļoti optimistiski, turpretī skeptiķis var iebilst, ka tas neatbilst patiesībai, jo neviens taču no šīm citām dimensijām nav atgriezies un tātad tam nav pierādījuma.

Kāpēc tomēr ir radusies šāda pārliecība?

1. Dzīve var izrādīties bezjēdzīga, ja tai vairs nav nekāda turpinājuma, jo kādēļ tad vispār ir jādzīvo?

2. Cilvēki, ko mēs mīlam, nomirst, mēs sērojam par viņiem un vēlamies atkal būt kopā. Ja kaut kur pastāv paradīze, tad tas ir iespējams.

3. Mēs ļoti bieži vēlamies, lai viss, ko darām, jūtam, redzam, būtu perfekts. Ir tik labi domāt, ka ir kāda vieta, kur viss ir ideāls.

4. Dažiem cilvēkiem dzīvē viss veicas, toties citi ir nelaimīgi. Tas nešķiet godīgi. Varbūt pēc nāves pastāv vismaz kaut kāda vienlīdzība. Nelaimīgie iegūs to, kā viņiem nav bijis, un spēs piepildīt visu, ko vēlas, bet tie, kas ir bijuši laimīgi, tādi arī paliks. Tas grūtā brīdī var noderēt par zināms atbalstu un ticību.

5. Dažiem cilvēkiem dzīve ir patiesi nožēlojama. Domas par gaidāmajiem pēcnāves labumiem dod viņiem spēku dzīvot.

6. Ja reiz eksistē Dievs, tad ir viegli pieņemt, ka pēc nāves pastāv dzīve. Un, ja reiz Dievs ir radījis šo pasauli un visu, kas tajā atrodams, tad Viņam noteikti ir bijuši daudz tālejošāki plāni nekā tikai tas, kas notiek šodien un tagad.

Lai saprastu, kas ir nāve, tai ir dots pretstats – dzīvība. Bez dzīvības nav nāves, un bez nāves nav dzīvības. Iznīcība un radīšana, labais un ļaunais, izaugsme un noliegšana, progress un regress – tas attiecas gan uz matēriju, gan uz nematēriju. Mēs esam gan matērija, gan nematērija, ķermenis un dvēsele, saprāts un gars. Un tieši tas padara mūsu dzīvi tik skaistu un reizē tik grūtu. Mūs vada cīņa starp radīšanu un pašiznīcināšanu. Cīņa, kas norisinās pretrunā starp ķermeni un prātu. Dzīvības un nāves interpretācija, izaugsme un noliegšana, progress un regress, pašiznīcība un pašaktualizācija, cīņa starp labo un ļauno – tieši šajā procesā mūsu gars aug vai arī zūd, tas vai nu dzīvo, vai mirst. Varbūt tāpēc daudzos cilvēkos mājo bailes no nāves, bailes nezināmā, no tā, kas sagaida aiz nāves robežas.

Kādēļ daži cilvēki nāvi uztver kā pašsaprotamu un pat gaida to, turpretī citi mokās bailēs un nezināšanā? Vai tikai tādēļ, ka neviens nav no turienes atnācis un pateicis, ka aiz šī nezināmā tomēr kaut kas pastāv un ka no tā nav jābaidās?

Varbūt šeit būtu vērts pieminēt sajūtas, ko ir izbaudījuši cilvēki, kuri ir atgriezušies no tās pasaules, jo vēl nav pienācis viņu īstais laiks aiziet. Lasot šo cilvēku stāstus, pārņem pārliecība, ka nāve nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās. Vēl jo vairāk – šie cilvēki pat ilgojas atkal nokļūt aiz robežas. Daudzi klīniskās nāves apraksti spēj dot cerību cilvēkiem, kas paši to nav pieredzējuši. Ko mēs no tiem varam uzzināt? Izrādās, ka nāve ir tikai pāreja no fiziskā stāvokļa uz garīgo un tas notiek tikpat viegli, it kā izietu caur durvīm, kā aizmiegot un pamostoties pēc skaista sapņa. Viens no vienojošajiem faktoriem, ko uzsver visi klīnisko nāvi pieredzējušie cilvēki, ir tas, ka pēc nāves pastāv dzīve. Viņi pat nešaubās par to. Un reliģiskajai pārliecībai te vairs nav nekādas nozīmes. Galu galā reliģiskie uzskati spēj sēt arī šaubas, jo reliģijas ir daudzas un katrai no tām ir sava pārliecība. Bet tas, ko ir pieredzējuši šie cilvēki, ir zināšanas. Daudzum daudzie cilvēki, kas ir pārdzīvojuši klīnisko nāvi, apgalvo, ka pēc nāves pastāv dzīvība. Vai tiešām viņi kļūdās? Varbūt vēl ir par agru teikt, ka tā ir taisnība.

Analizējot klīniskās nāves sajūtas, ir jāatzīst, ka tās visiem nav vienādas. Skeptiķi saka, ka tieši tāpēc tā nevar būt realitāte. Tomēr zinātnieki iebilst, ka šie pēcnāves pārdzīvojumi ir praktiski vienādi un tāpēc tie ir ieprogrammēti smadzenēs.

Pēc Kevina Viljamsa pētījumiem, var secināt, lūk, ko.

1. Neviena pieredze nav vienāda.

Padomāsim par klīniskās nāves pieredzi kā par pieredzi, kas mums dota virs zemes. Katra cilvēka liktenis ir unikāls. Un tomēr pastāv kaut kādas kopējas iezīmes. Cilvēki iet uz darbu, uz skolu, dzīvo mājās, viņi ēd, guļ, mīlējas, daži ir ticīgi, citi – ne, cilvēki apciemo savus radiniekus un draugus, priecājas, bēdājas – šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi. Un tomēr, kaut arī cilvēkiem ir tik daudz kā kopīga, vienādu likteņu nav.

2. Neviena no klīniskās nāves pieredzēm nav identiska.

Daži cilvēki ceļo atpakaļ laikā, citi sastop reliģisko tēlu, ko ir godinājuši, pielūguši, citi ceļo Visumā, pārskata savas pagātnes dzīves, citi sastop bērnus, kas viņiem nākotnē vēl tikai dzims, un tā joprojām. Katram ir vienreizējas izredzes.

Tomēr klīniskās nāves gadījumos – arī tajos, ko pieredzējuši bērni, – ir ne mazums līdzīgu aspektu.

• Mirstošajam rodas sajūta, ka ķermenis tiek pamests un uz sevi var nolūkoties no malas. Dažkārt var redzēt, ka pie ķermeņa ir piestiprināta “sudrabaina saite”. Nereti cilvēks, kas piedzīvojis klīnisko nāvi, vēlāk ir spējīgs detalizēti aprakstīt to, kas notika un kur viņš ir bijis. Daži cilvēki, kas ir akli kopš dzimšanas, stāsta, ka, izkļūstot no ķermeņa, viņi ir kļuvuši redzīgi.

• Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš dodas cauri kādai tumšai telpai vai tunelim, un tā līdzinās bezgalības izjūtai. Dažkārt zeme ir ieraugāma kā no kosmosa.

• Cilvēks izjūt intensīvu emociju gammu, kas var variēt starp svētlaimi un lielām bailēm. Citreiz ir dzirdama dievišķa mūzika.

• Gaisma, ko redz cilvēki, parasti ir zeltaina vai balta. Tā ir neizsakāmi pievelkoša un mīlestības pārpilna; nereti tā tiek raksturota kā elles uguņu atblāzma.

• Visi šie cilvēki ar mentālās telepātijas palīdzību no kādas dievišķas būtnes saņem ziņu: “Vēl nav pienācis tavs laiks….”

• Tiek sastapti citi cilvēki – visbiežāk tie ir mīļie –, kas jau ir miruši; tie var būt dzīvē sastaptie cilvēki un arī svešinieki, vēl daži sastop svētos, mājdzīvniekus, savus garīgos skolotājus, eņģeļus, sfēriskas dvēseļu formas, pavisam nezināmas būtnes un Gaismas būtnes; dažkārt ir redzami tie simboli, ko cilvēks ir ieguvis savā reliģiskajā pārliecībā.

• Cilvēka acu priekšā parādās visa viņa dzīve, galvenie notikumi, kā arī ikdiena, dažkārt tajos piedalās citi cilvēki. Šajā dzīves retrospekcijā cilvēks redz to, vai viņa dzīve ir bijusi pareiza un kas tajā ir jāmaina.

• Cilvēks it kā apjauš, ka saprot visu un ir pat spējīgs saprast to, kā funkcionē Visums.

• Tiek sasniegta kaut kāda robeža, kas var būt kā klints, žogs, ūdens vai barjera, kuru nevar šķērsot, jo nav dota atļauja iet tālāk.

• Dažkārt cilvēks jūt, ka ieiet kādā pasakainā pilsētā, kas ir pārpilna ar debešķīgu gaismu un visdrīzāk līdzinās pasaku pilsētai, citreiz cilvēks nokļūst tādā kā bibliotēkā, ko var nosaukt par zināšanu vai viedības templi, citi nokļūst tādā kā ceļojuma sākumpunktā, no kura sākas ceļojums, kas jāpaveic.

• Retos gadījumos tiek saņemta informācija, kas iepriekš nav bijusi zināma, piemēram, par adopciju vai slēptu izcelsmi, par mirušajiem brāļiem vai māsām. Daži atgriežas ar zinātnisku atklājumu. Citiem līdz nāk zināšanas par nākotni, vēl dažiem – par pagātni, kāds atgriežas pat ar astroloģisku informāciju.

• Lēmums par atgriešanos ir vai nu brīvprātīgs, vai arī tā ir pavēle atgriezties. Ja atgriešanās ir brīvprātīga, tad parasti tā tiek asociēta ar nepabeigtiem pienākumiem.

• Atgriežoties dzīvē un savā ķermenī, cilvēks ļoti mainās – tā var būt gan viņa garīga izaugsme, gan kādas citas, ļoti lielas pārmaiņas cilvēka turpmākajā dzīvē.

Nāve ir loģisks dzīves turpinājums, un, iespējams, tieši klīniskās nāves pieredze pierāda to, ka pēcnāves dzīve ir drīzāk dinamiska nekā statiska. To pašu var teikt arī par dzīvi. Tas nozīmē, ka cilvēka pēcnāves dzīvē atspoguļojas viņa šīszemes dzīve, tas, cik mīlestības cilvēks spēj dot un ņemt dzīves laikā, cik daudz cilvēks ieliek sevī dzīvojot.

Rakstā izmantoti materiāli no Kevina Viljamsa pētījumiem par klīnisko nāvi un nāvi.

Katrs no mums rada savus laikapstākļus, nosaka krāsu mākoņiem debesīs, tajā emocionālajā universā, kurā mēs dzīvojam /Bīskaps Fultons Šīns/.

progress.com.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv