www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Nanija, Ilgmārs, Igmārs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Aktīvā klusēšana08.12.2005

Aktīvā klusēšana – vai nav dīvains vārdu salikums? Bet, ja klusēšanu uzskatām par cilvēka apzinātu izvēli, tad jebkurā gadījumā klusēšana ir aktīva. To pat nav vērts apspriest.
Tomēr, ja reiz esam sākuši par to runāt, tad šis vārdu salikums vedina pievērsties mijiedarbības veidam (Vai varbūt psihoterapeitiskai tehnoloģijai? Varbūt garīgai praksei? Ceļam?), kas attiecas uz ķermeņorientēto psihoterapiju jeb, ja vēlaties, uz ķermeņiedarbību. Tāpēc turpmāk mums ir jāiztirzā šā visai viltīgā un nesaprotamā procesa divas puses – to, kas attiecas tieši uz klusēšanu, un to, kas saistīta ar cilvēka ķermeni un psihoterapijas iespējām iedarboties uz to.

Kādēļ klusējam

Pasaule, kurā piedzimst bērns, ir pilnīga haosa pasaule. Absolūtais haoss nav pasaule bez sakārtotas struktūras. Kaudzīte saulespuķu sēkliņu vai pat cigarešu pelnu uz galda nav haoss – tas ir tikai kārtības trūkums. Absolūtais haoss – tā ir pasaule, kurā nekas neeksistē divos eksemplāros. Tur nekas nekam nelīdzinās – tas nozīmē to, ka nav nekādas iespējas noteikt kaut kādus salīdzināšanas vai pielīdzināšanas kritērijus. Tāpēc bērns, saskaroties ar jebkuru priekšmetu vai cilvēku, rīkojas pilnīgi unikāli. Viņam nav sapratnes par to, kam tieši viņš ir pieskāries, – ir tikai pieskaršanās fakts. Tātad šāds bērns ir pilnīgi nesabiedriska, nesocializēta būtne un viņam nav nekāda sakara ne ar vispārcilvēcisko, ne personisko sociālo pieredzi. Pieredze rodas no tā brīža, kad cilvēks kādu lietu vai parādību spēj novērtēt kā līdzīgu kaut kam citam. Nosacīti to var dēvēt par primāro pieredzi – tā balstās uz nosacīti reflektīva pamata un izmanto dinamiskus salīdzināšanas parametrus. Tiklīdz uztveres objekta stāvoklis mainās, arī pieredzē rodas labojumi. Galu galā tas nozīmē, ka primārā pieredze pamatojas ikviena cilvēka personīgajā pagātnē un tai ir eventuāls raksturs. Protams, šāda pieredze nav pārmantojama, toties tai piemīt cita visai svarīga īpašība – tās izmantošana krasi samazina iespēju kļūdīties, jo ikviens mijiedarbības akts ar jebko līdztekus visam pārējam ir instruments pieredzes korekcijai. Acīmredzot tieši uz šādu pieredzi balstās dzīvnieki un tieši šādu pieredzi sāk uzkrāt bērns kopš pirmā saskarsmes brīža ar pasauli. Bērns jebkuru priekšmetu pasaulē uztver kā iespējamās savstarpējās iedarbības objektu, un tāpēc pirmajā dzīves gadā, kamēr bērns vēl nerunā, viņš attīstās tik ātri, ka katra nedēļa viņa biogrāfijā līdzinās revolūcijai. Toties vecākiem šajā periodā bērns šķiet kā būtne no citas pasaules, gandrīz vai citplanētietis, jo viņiem ir pilnīgi atšķirīgi, savstarpēji nesaistīti pasaules uztveres kritēriji. Tomēr, lai cik tas arī paradoksāli būtu, tas nekādi netraucē pilnīgai viņu dvēseļu saskaņai; šis acīmredzot ir vienīgais laiks cilvēka dzīvē, kad viņam netraucē viņa dzīves pieredze. Taču, kā zināms, cilvēks jūtas ļoti slikti, ja kādam citam vienatnē ir labi, un vecāki – protams, labāko nodomu vadīti, – sāk mācīt bērnu runāt, lai galu galā viņi apkārtējo pasauli varētu uztvert vienādi.
No šā brīža bērns sāk uzkrāt otru pieredzi, kas balstīta uz bēdīgi slaveno otro signālsistēmu un ir sakārtota saskaņā ar statiskiem salīdzināšanas parametriem, tāpēc ka šādas pieredzes pamatvienība ir kategorija, t. i., vārds. No šā brīža bērns atrodas mijiedarbībā nevis ar reāliem priekšmetiem vai parādībām, bet ar to nosaukumiem. Iegūstot iespēju apzīmēt, kategorizēt, kvalificēt ārējo pasauli, bērns iegūst arī ilūziju, ka viņš zina, ar ko viņam ir darīšana. Un, ja līdz tam brīdim katrs mijiedarbības akts ar pasauli bija pētniecisks, tad nu tas kļūst apzināts.

Pieredze: tās labās un sliktās puses
No ekonomijas viedokļa, otrā pieredze (tā, kas saistīta ar otro signālsistēmu), ko var mantot un apgūt, ir visai vērtīgs cilvēces izgudrojums. Spēka un laika patēriņš tā daudzkārt samazinās, kaut gan pēc būtības tāda ekonomija dibinās uz maldīgu priekšnoteikumu, proti, ka dzīvē pastāv pilnīgi vienādi priekšmeti, parādības un situācijas. Tā domādams, cilvēks, kas atrodas kaut kādā mijiedarbībā ar pasauli, analizē ne vairs pašu mijiedarbību, bet tās līdzību ar jau zināmo, t. i., rīkojas pēc precedenta principa, tāpat kā angļu jurisprudence. Taču jebkura līdzība ir atkarīga no izvēlētajiem salīdzināšanas parametriem: piemēram, pēc formas parametra galva ir ļoti līdzīga arbūzam, bet pēc atveru daudzuma parametra – caurdurim. Turklāt šādu parametru skaits ir bezgalīgs, un mēs nekad pilnīgi droši nevaram zināt, vai konkrētajā situācijā ir ņemti vērā paši svarīgākie līdzības parametri un vai ir kāda nozīme tiem, kas ir ņemti vērā.
To var paskaidrot ar ļoti vienkāršu piemēru. Cilvēks tumsā iet starp mājām. No iepriekšējās pieredzes viņam ir zināms, ka parasti starp mājām ved asfaltēti celiņi un – kā jau parasti – tie taisni, tāpat kā māju sienas. Šis novērojums ir ļoti pareizs – ja vien neņem vērā kādu niansi: tas cilvēkam rada ilūziju, ka viņš to zina, proti, ka viņam nevajag likt lietā pētniecisku stratēģiju. Un, kad desmit reižu viņš savā pieņēmumā nav kļūdījies, viņš vēl vairāk nostiprina savus maldīgos uzskatus, kas ļauj viņam uzskatīt šo pieņēmumu par zināšanām. Bet, kā par spīti, vienpadsmitajā reizē celiņa vidū būs kāpnes. Ja cilvēks nebūtu bijis pārliecināts par to, ka zina asfaltētu celiņu likumsakarības, un būtu gājis, izzinot savu ceļu, viņš nebūtu kritis, jo būtu bijis gatavs tam, ka apkārtnes reljefs var mainīties. Taču viņš ekonomijas dēļ nosliecās par labu nevis pētnieciskai, bet stereotipiskai stratēģijai un stipri sasita galvu.
Stereotipiskas darbības stratēģijas nelaime nav tikai bieža iespēja kļūdīties katrā konkrētā gadījumā. Tās galvenās negatīvās sekas ir tieši saistītas ar Žana Batista Lamarka likumu – “Nevadāms orgāns atrofējas”. Protams, atrasties nemitīgā pētnieciskā spiedzē ir visai neizdevīgi gan no cilvēka kermeņa nolietošanās viedokļa, gan no labklājības, gan dalības kopējā attīstības procesā utt. viedokļa. Cilvēks nespēj tieši kontaktēties ar absolūto haosu, tāpat kā nespēj bez skafandra atrasties atklātā kosmosā. Tāpēc jebkurai cilvēka pētnieciskai darbība, jebkurai viņa radītai zināšanu sistēmai ir viens mērķis – izveidot starp sevi un haosu kādu buferzonu, vidutāju, lai nebūtu nepieciešamības pēc tieša kontakta. Un pirmais solis ceļā uz šo mērķi ir valodas izveide. Valoda strukturē ne jau apkārtējās pasaules haosu, bet šī haosa uztveri. Bet, jo strukturētāka ir apkārtesošā pasaule, jo vairāk tā mums var uzspiest savu struktūru, savu organizācijas veidu. Nokļūstot amorfā, slikti organizētā kolektīvā, jūs tur varat visu organizēt pēc sava prāta, bet, atrodoties organizācijā, kur strikti izveidots iekšējais izdzīvošanas mehānisms, jums tajā būs jāieņem kāda noteikta – un ne jūsu noteikta – vieta. Strikti detalizēta un attīstīta struktūra modulē mūsu darbību. Mūsu brīvības pakāpe krasi samazinās, bet stereotipiskas stratēģijas efektivitāte atbilstoši palielinās un vienlaikus arvien mazāka kļūst nepieciešamība izmantot pētniecisku stratēģiju.
Protams, valoda, būdama apkārtējās pasaules klasifikācijas instruments, ir arī izziņas vienkāršošanas līdzeklis. Inženieri ne velti atzīst, ka slinkums ir progresa dzinējspēks. Izgudrojot daudz dažādu mehānismu, kas atbrīvo no fiziska darba, cilvēks neizbēgami sāk fiziski degradēties. Šādu analoģiju pilnībā var attiecināt arī uz domāšanu. Sākot iepazīt pasauli ar intelektuālo konservu – grāmatu – starpniecību, cilvēks var ātri iegūt lielu informācijas apjomu, toties viņam zūd spēja informāciju iegūt patstāvīgi. Turklāt, tā kā jebkuras valodas vārdu skaits būtībā ir ierobežots – citādi nebūtu iespējams vienoties par to nozīmi, un tas nozīmē, ka valoda zaudētu savas funkcijas, –tad ir skaidrs, ka valodas lietošana provocē izmantot ierobežotu skaitu salīdzināšanas parametru. Bet tas palielina iespēju, ka, pašiem to neapzinoties, mēs konkrētajā situācijā varam neievērot svarīgākos parametrus. Tātad tieši valodas attīstība mums nodrošina iespēju savā dzīvesdarbībā balstīties uz stereotipisku stratēģiju Kas rada problēmas
Tieši stereotipiska dzīves stratēģija ir pamatā tam, ka rodas psiholoģiskas problēmas. Ja tiek izmantota pētnieciska stratēģija, tad situācijas attīstības gaita un tās rezultāts nav zināmi pēc būtības, un tas nozīmē, ka tie nevar būt neapmierinātības iemesls, jo jebkura neapmierinātība rodas gaidāmā (vai vēlamā) un esošā salīdzināšanas dēļ. Savukārt pētnieciskas stratēģijas būtība ir tā, ka cilvēkam, kas vadās pēc tās, visi iespējamie rezultāti ir vienlīdz iespējami un gaidāmi, t. i., cilvēks eksistē tajā pašā bēdīgi slavenajā “šeit un tagad”, kas gan psiholoģijā, gan reliģijā tiek uzskatīts par izšķirošo un, iespējams, vienīgo iekšēja miera un apmierinātības nosacījumu. Un tātad tieši tāda attieksme pret dzīvi var būt patiesas personiskas atbildības izjūtas pamatā.
Atbildība var būt konvencionāla (ārējā atbildība, kas rodas ierobežotā mijiedarbībā, ir iepriekš norunāta un tāpēc konkrēti ierobežota) un personiska, kas rodas cilvēkam pašam pret sevi savas rīcības dēļ. Galu galā atbildība par kaut kādu rīcību ietver arī visu tās seku pieņemšanu. Savā priekšā cilvēks ir atbildīgs par katru savu darbību, turklāt – apriori, tāpēc ka jebkuras rīcības sekas ir bezgalīgas attiecībā pret laiku un telpu, un tas nozīmē, ka tās principiāli nav iepriekš izskaitļojamas. Tā nu ir jāsecina, ka valodai ir saistība ar konvencionālo atbildību, bet tai nav nekāda sakara ar reālo personisko atbildību.
Kaut arī augstāk aprakstītajai dzīves pētnieciskajai stratēģijai ir tik uzskatāmas priekšrocības, nav jēgas apspriest atteikšanos no stereotipiskas stratēģijas. Lai cilvēks varētu rīkoties efektīvi un atbilstoši situācijai, viņam, pirmkārt, vienlīdz labi jāprot izmantot abas iespējas, otrkārt, ir jāprot atšķirt tas, kurā situācijā izmantojama viena vai otra stratēģija, un, treškārt, ir jāprot katru no abām brīvi iedarbināt.
Tā kā mēs jau noskaidrojām, ka tieši stereotipiska stratēģija ir galvenais un, iespējams, vienīgais mūsu problēmu cēlonis, tad galveno psihoterapijas uzdevumu var mēģināt formulēt kā pētnieciskas uzvedības stratēģijas attīstīšanu. Bet, ja valoda – pasaules strukturēšanas līdzeklis – mūs provocē dot priekšroku stereotipiskai stratēģijai, tad psihoterapijas procesā būtu tikai loģiski mēģināt atteikties kā no valodas izmantošanas, tā arī no jebkura cita situācijas strukturēšanas paņēmiena.

 

Kā to darīt
Iedomāsimies meistarīgu pavāru, kas gatavo izsmalcinātu ēdienu no simtiem sastāvdaļu, kuru nosaukumus parasts mirstīgais ēdājs nav dzirdējis, vēl vairāk – viņš pat nespēj sajust to garšas smalkās nianses. Kulinārs ievēro visus iedomājamos un arī neiedomājamos tehnoloģiskos noteikumus, lai tikai saglabātu pēc iespējas vairāk vitamīnu un barības vielu. Un beigu beigās šo gastronomisko šedevru apēd jau minētais parastais mirstīgais. Lai arī kāda būtu viņa gardēža kvalifikācija un pat viņa apziņa un vēlēšanās, viņš patērēs visus komponentus, kas atrodami ēdiena sastāvā. Un, lai kāds būtu viņa medicīniskās izglītības līmenis, viņš iegūs visus ēdienā esošos vitamīnus. Un, ja ēdiena receptē ir viela, kas šim ēdājam kaut kādas medicīniskas iedarbības dēļ vajadzīga kā gaiss, viņš to uzņems un tā, viņam neko nezinot, atstās visai labvēlīgu ietekmi uz viņa organismu.
Acīmredzot jebkura darbība, ko dzīves laikā veic cilvēks, jebkura mijiedarbība, kurā viņš stājas, ietver ne tikai vienu, bet daudzas jēgas, no kurām lielāko daļu cilvēks neapzinās. Bet, ja katru no šīm jēgām sauktu par mācību, tad atbilstoši analoģijai ar pavāru cilvēks no katras savas darbības un mijiedarbības saņem visas mācības, lai kāda būtu viņa sapratne par to. Protams, to apguves efektivitāte būs atšķirīga – taču efektivitāti ietekmē ne tikai katras saņemtās mācības izpratne, bet arī atšķirīga gatavības pakāpe uztvert dažādus saturus, līdzvērtīgu mācību gūšanas biežums un cilvēka personības īpatnības. Konkrēts piemērs. Kādā klienta monologa brīdī psihoterapeits it kā bez jebkādas saistības ar teiktā kontekstu ierunājas: “Jums trīc skropstas.” Kādu mācību varētu ietvert šāda psihoterapeita rīcība? Paņemsim, ka divas – pašas acīmredzamākās – ir: “Viņš nemaz manī neklausās” un “Cik vērīgi viņš uz mani skatās”. Tas, kura no tām ieguls apziņā, ir atkarīgs no klienta vērtībsistēmas, emocionālās noskaņas, monologa satura. Ir skaidrs: jo lielāka ir klienta uzticība psihoterapeitam, jo ticamāk, ka otra mācība tika apjēgta. Taču tikpat liela nozīme ir klienta gatavībai atzīt, ka psihoterapeits pret viņu izturas nevērīgi. Skaidrs ir vēl, lūk, kas: jo vairāk klients būs aizrāvies ar savu monologu, jo mazāk viņš spēs izprast psihoterapeita replikas konkrēto jēgu un jo vairāk tieksies uztvert to kā kaut kādu ārēju traucējumu.
Pieņemsim, ka klients pat neiedomājas, ka psihoterapeita replika var nozīmēt nevērību pret viņa runāto. Kāpēc tā var notikt? Uzticība psihoterapeitam ir neaptverami liela; klients ir tik ievērojama persona, ka līdz šim nevienam pat prātā nav ienācis neieklausīties viņa vārdos; klients iedomājas, ka ir tik svarīgs, lai bez šaubīšanās pieņemtu, ka apkārtējie jebkurai viņa darbībai pievērš uzmanību. Protams, ir iespējams minēt vēl daudz dažādu iemeslu, tomēr paliksim pie tā, ka kāds no tiem ir iedarbojies un iztraucējjis klientu izdarīt šādu pieņēmumu. Kas notiks turpmāk ar šo gar ausīm palaisto mācību?
Tas pats, kas ar neapjausto vitamīnu devu organismā. Neliela vitamīna deva paliks organismā. (Šajā piemērā vitamīna loma atvēlēta izpratnei par to, ka dažkārt pret klientu var izturēties arī nevērīgi.) Ja šī deva ir vienreizēja, minimāla, tad kaut cik manāmu efektu tā nedos. Taču, ja līdzīgi notikumi, kas ietver vienu un to pašu mācību – kaut arī tā vēl joprojām netiek apjēgta –, pietiekami bieži atkārtosies, tad agrāk vai vēlāk klients sadursies ar nepieciešamību (vai gatavību) apjēgt šo mācību. Katrā gadījumā, kļuvis jau pietiekami apjomīgs un ievērojams, tās saturs sāks pretendēt uz savu vietu apziņā. Protams, to, ko nozīmē jēdziens pietiekami bieži, katrā konkrētā gadījumā noteiks sarežģītā iekšējo predispozīciju sistēma. Kādam var būt pietiks ar 2–3 atkārtojuma reizēm, un, iespējams, tas būs saistīts ar paaugstinātu vai pazeminātu pašvērtējumu vai varbūt ar tieksmi sīki analizēt jebkuru situāciju. Savukārt kādam citam mācības apjēgšanai būs vajadzīga puse dzīves un atkārtošana ik dienas, piemēram, kaut vai tāpēc, ka ļoti izteikta būs vēlēšanās sevi uzskatīt par neapstrīdami ievērojamu personu. Taču, lai arī kāda būtu mācības apjēgsmes pakāpe, tā vai citādi šī mācība tiks uztverta.

 

Kādu mācību sniegsim
Bet kā noteikt, kādu tieši mācību ietver katrs konkrētais notikums? Kurš riskēs apgalvot, ka, piemēram, lūk, tādas vai tādas jēgas šajā rīcībā nav? Konsekvences dēļ uz to var atbildēt vienkārši: jebkuras rīcības jebkura jēga, kāda vien ir iedomājama, jau ar savu iespējamību vien iegūst pastāvēšanas tiesības, un tātad konkrētajā notikumā šī jēga noteikti ir. Ja uz tortes ir uzkaisītas cukura pērlītes, tad, to sakratot, var iegūt neskaitāmi daudz dažādu rakstu, un pērlīšu sākotnējais sakārtojums jau apriori ietver jebkura šāda raksta iespējamību.
Psihoterapeita uzdevums kļūst interesants – un turklāt arī savāds, ja uz to raugās no pērlītēm greznotās tortes puses. Šķiet, veicot jebkuru darbību, viņš nevar paredzēt un nosaukt mācības, ko šī darbība satur, un tāpēc arī nevar iedomāties, kuru no tām klients ir saklausījis un kuru – palaidis gar ausīm. Bet var teikt arī tā: ja kādā no savām darbībām psihoterapeits spēj saskatīt kaut kādu noteiktu jēgu, tad var nešaubīties par to, ka šādu mācību klients tik un tā saņems. Šāda, kaut arī visai strīdīga pieeja papildu apstiprinājumu gūst ķermeņorientētajā psihoterapijā. Klienta ķermeņa jebkura kustība ir kaut kāds kompromiss starp fiziku un viņa personības īpatnībām, bet jebkuras kustības fizika ir pieejamāka kā klientam, tā psihoterapeitam. Un tāpēc, strādājot nestrukturētā – kā iepriekš norunājām – psihoterapeitiskā telpā ar ķermeņa fiziku, psihoterapeits iegūst iespēju sniegt klientam bezgalīgu daudzumu dažādu mācību. Bet kontrolēt to apgūšanu diez vai būs iespējams kaut vai vienā terapijas koncepcijā.

 

Kā noris šāda mijiedarbība
Psihoterapeits jau pašā sākumā atsakās uzklausīt klienta sakāmo par problēmu, ar ko viņš ir ieradies. Taču aktīvās klusēšanas situācijas īpatnība nebeidzas tikai ar šo atteikumu – visa terapeitiskā procesa laikā, lai arī cik sesijas tas ilgtu, klients un psihoterapeits ir piekrituši atteikties no verbālas saskarsmes. Terapijas procesā netiek apspriesta ne tās gaita, ne klienta tā brīža stāvoklis, ne šī stāvokļa mainība starp sesijām, ne klienta apmierinātības pakāpe. Terapeitiskais process var turpināties iepriekš nenorunātu sesiju skaitu, kuru ilgums ir nosacīts (parasti ne vairāk kā 2 stundas), un abiem ir tiesības jebkurā brīdī pārtraukt sesiju. Tiklīdz klients vai psihoterapeits pārtrauc klusēšanu, terapeitiskais process tiek uzskatīts par pabeigtu, tā gaita un rezultātus var apspriest. Atjaunot terapiju var tikai pēc kāda laika – par to iepriekš ir jāvienojas, un šim laika sprīdim jābūt pietiekami ilgam. Kritēriji, pēc kuriem tāds lēmums tiek pieņemts, iepriekš netiek apspriesti.
Jau nosaukums vien – aktīvā klusēšana – diezgan skaidri liecina, ka klusēšana terapijas laikā nav vienkārši pasīva kopā būšana. Par katras sesijas sākumpunktu kalpo klienta izraudzīts noteikts stāvoklis, poza vai kustība, kura pauž to, ko klients dēvē par savu problēmu. Kad klients ir izdarījis izvēli un ieņēmis vajadzīgo stāvokli, stājas spēkā runāšanas aizliegums. Nekas no tā, kas starp klientu un psihoterapeitu notiek vai var notikt, vai varēja notikt, iepriekš netiek apspriests, un tiklīdz ir sākta klusēšana, viņi abi atrodas pilnīgas nenoteiktības stāvoklī. Abi var izrādīt vai arī neizrādīt iniciatīvu, reaģēt uz otra darbību vai ignorēt to, stāties kontaktā ar otru vai cik iespējams izvairīties no jebkura pieskāriena – viņiem ir tiesības uz jebkuru aktivitāti vai pasivitāti.
Grupu darbs pamatā norit maratona veidā (tas ilgst ne mazāk kā 8 stundas), un tā laikā nevienam grupas dalībniekam, kas ir piekritis piedalīties šajā procesā, nav tiesību pārtraukt klusēšanu, kamēr nav beidzies iepriekš norunātais laiks; viņš gan jebkurā brīdī var pamest grupu – vai nu pavisam, vai (pēc iepriekšējas vienošanās grupā) uz kādu laiku.
Šīs tad arī ir vienīgās iepriekš noteiktās instrukcijas, kas par priekšā stāvošo procesu ir zināmas tā dalībniekiem, – tas nodrošina tik vēlamo situācijas nestrukturētību kā poligonu klienta pētnieciskās darbības stratēģijas attīstībai.

 

Kāpēc tas ir iedarbīgi
Kādas reālas iespējas psihoterapeitam var dot šāds mijiedarbības organizācijas veids ar klientu?
1. Tā kā tam, ko šādā situācijā var nosaukt par “personiskajām realitātēm”, piemīt savstarpēja necaurlaidība, tad ir iespējams izdarīt kādu vienkāršu secinājumu: lai kāda būtu psihoterapeita uzvedība, klients to nedrīkst uztvert kā nepārprotamu norādījumu. Tāpēc galu galā jebkura procesa iniciators ir pats klients. Šajā gadījumā sāk darboties enerģijas saglabāšanas likums – jebkurš paša cilvēka organizēts un īstenots process noteikti apmierina kādu viņa vajadzību. Citādi – kādēļ gan bija jātērē sava tik vērtīgā enerģija 2. Piedāvātajā situācijā pilnīgas neziņas apstākļos klients zaudē iespēju izmantot pierastās uzvedības shēmas (kas radījušas viņa problēmsituāciju) un ir spiests meklēt jaunas, adekvātas uzvedības formas.
3. Vārds, jau tāpēc vien, ka tas tiek izrunāts, apliecina tā eksistenci, ko šis vārds nosauc. Zaudējot iespēju ar vārda starpniecību paziņot un apstiprināt problēmas pastāvēšanu un līdz ar to – nostiprināt tās pozīcijas, klients ir nokļuvis jaunā, konstruktīvākā pozīcijā attiecībā pret problēmu.
4. Valodiskas pašizteikšanās aizliegums situācijai piešķir ievērojamu enerģiju – tas tiek panākts, aizverot galveno spriedzes noņemšanas kanālu, ar pašu aizlieguma faktu un, protams, ar mijiedarbības nenoteiktību. Rezultātā neizbēgami ir vieglāk piekļūt parasti slēptajām personības rezervēm.
5. Tā kā vārdus nav iespējams izmantot, tad klienta orientācijas laukam tiek atņemts milzīgs informācijas apjoms, un tas – šķiet, paradoksāli – situāciju dara ievērojami vienkāršāku.
6. Pati aktīvā klusēšanas situācija klientam nodod daudz konstruktīvu, metaforisku vēstījumu, kas vērsti arī (bet varbūt vispirms) uz viņa personisko atbildību. Vai nu klients par to aizdomājas, vai ne, bet viņš saņem vismaz vienu, no turpmākās pastāvēšanas viedokļa, ļoti svarīgu mācību: “Visu, ko es daru savas problēmas risināšanas labā, es daru pats!” Citu mācību – jādomā, ne mazāk konstruktīvu – ir tik daudz, ka saruna par tām prasītu vēl vienu atsevišķu rakstu.
7. Izvēloties aprakstīto stratēģiju, psihoterapeitam ir iespēja visai ievērojami samazināt rezultāta atkarību no atbilstības savām diagnostiskajām un terapeitiskajām versijām, jo, lai kādas tās būtu, klientam tās skaidri un gaiši netiks atklātas, un tas nozīmē, ka tās viņu tieši ietekmēt nevar.

 

Kāds vienkāršs piemērs
Iedomāsimies trīs kontakta variantus. Pirmajā gadījumā pie jums pienāk cilvēks, pastiepj roku un saka: “Iedod man sērkociņus.” Pirmajā mirklī situācija šķiet pilnīgi skaidra un noteikta – ja neievēro apstākli, ka jums nav zināms, ko viņš grasās ar šiem sērkociņiem darīt un par kā “līdzdalībnieku” jūs kļūstat. Galu galā, kas jums traucē ar šo sērkociņu aizdedzināt gan sevi, gan cilvēku, kas jums ir devis tādu iespēju?
Citā situācijā cilvēks, pienācis pie jums, arī pastiepj roku un saka tik vien kā: “Dod.” Jūsu iespējamo reakciju kopums ievērojami paplašinās, vai ne tā? Jūs esat spiests nopietni aizdomāties – par ko viņš runā? “Dod kaut ko” vai “Dod ceļu”? Jūs esat saskāries ar neticami sarežģītu divpakāpju uzdevumu – no sākuma jums jāsaprot, ko tieši “dod”, un pēc tam jāizsecina, kādas var būt tās vai citas jūsu reakcijas sekas, ja izpildīsiet šo lūgumu.
Bet var iztēloties arī trešo situāciju, kad cilvēks, pienācis pie jums, vispār neko nesaka, tikai pastiepj roku. Šajā gadījumā nenoteiktība ir maksimāla, jo nav skaidrs, ka tas ir lūgums, tikpat labi rokas pastiepšana var būt kaut kā piedāvājums.
Kā jums patīk tāds uzdevums?

Gaļina Timošenko "PSIHOLOĢIJA MUMS"


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv