www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Arhetipu universālums13.12.2005

Arhetips – tas ir psihes orgāns, kas piemīt visai cilvēcei un ir mūsu psihes struktūras elements. Tas atspoguļo vai iemieso noteiktas instinktīvas ziņas par tumšo, primitīvo dvēseli – reālās, taču ne redzamās apziņas saknes.  Arhetipam nevar būt racionāla aizvietotāja, tāpat kā tā nevar būt sirdij. Veidojas vispārīga struktūra, likums, saskaņā ar kuru norisinās un veidojas dzīve, kā arī visa nesaraujamība un savstarpēja aizvietojamība. Ja slimīgas noslieces izpaužas vecākos, mēs dabiskā kārtā paredzam to pārmantošanu iedzimtības ceļā, jo mēs taču nedomājam, ka bērns piedzimstot nebūs līdzīgs saviem vecākiem. Līdzīgu situāciju var novērot arī psihiskās pārmantojamības un sākotnēji noformējušos struktūru sfērā, kuras, kā likums, nosaka attīstības virzienu, likteni, kaut ko padara par iespējamu un kaut ko citu – par neiespējamu.
Arhetips ir kā universāls psihes likums, kurš padara cilvēku par cilvēku, formē to un ir hipotētiska esamība, kas izpaužas tikai ar likumu starpniecību, kuri neapstrīdami pierāda tā pastāvēšanu. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks saprot arhetipus vai ne, to pasaulē viņam ir jāpaliek apzinīgam, jo viņš ir daļa no Dabas un ir saistīts ar savām saknēm. Pasaules ainas vai sociālā kārtība, kas to atšķeļ no sākotnējiem dzīves tēliem, ne tikai ir kultūra, bet arvien vairāk kļūst par cietumu. Ja sākotnējie tēli kļūst apzinīgi, tad enerģija, kas tiem pieder, viegli var ieplūst cilvēkā. 
Mēs, būdami cilvēki un evolūcijas produkti, diez vai esam spējīgi regresēt līdz pirmatnējā cilvēka arhaiskajai apziņai, līdz stāvoklim, kurā būtu vienoti ar Dabu, – mūsu tagadējais racionālais prāts vienkārši nepieļaus neko tādu, sliktākajā gadījumā tas degradēs, taču neatgriezīsies līdz sākotnējai prombūtnei. Tāpēc ar iespējami mazāku pretestību atliek tikai virzīties uz priekšu, uz apziņas paplašināšanu, uz “tēlu” atklātu uztveršanu, “uzbūves likumu” izpēti, lai saprāts vairs nav absolūts valdnieks, ar ko tam pašam nāksies samierināties – jo apziņa var pastāvēt, tikai pastāvīgi uztverot bezapziņu.
Pēc vispārpieņemtā viedokļa, cilvēks ir tas, ko par viņu zina tā apziņa, tāpēc viņš iedomājas, ka ir nekaitīgs, tā pie sava ļaunuma pievienojot arī muļkību. Ir neiespējami noliegt jau pastrādātos un vēl joprojām notiekošos briesmīgos noziegumus, taču atbildība katrreiz tiek pārlikta uz citiem, uz ideju, ticību, apstākļiem utt. Ja tie pieder pagātnei, tad veiksmīgi tiek slīcināti aizmirstības jūrā, tiek izstumti kā pagājušais, apslēpti un uzskatīti par neesošiem. Tā tiek radīta labklājīgas eksistences ilūzija. Tomēr zināms, ka nekas – nedz fiziskais, nedz psihiskais – nekur nepazūd, uz brīdi izstumtais uzkrājas, un kad tas sasniedz savu kritisko masu, detonācijas punktu, tad nekādi apziņas spēki vairs nevar apslāpēt notiekošo reakciju un pēc tās sekojošo eksploziju. Ļaunums, vainas apziņa, dziļas bailes no sirdzapziņas un drūmas priekšnojautas stāv acu priekšā tiem, kas grib redzēt. To visu ir pastrādājuši cilvēki, arī es esmu cilvēks, tādēļ esmu līdzvainīgs pēc būtības, jo nemainīgi esmu apveltīts ar spēju un tieksmi pastrādāt ko līdzīgu.
Juridiski mēs neesam bijuši ne masveida slepkavību, ne koncentrācijas nometņu šausmu darbu līdzdalībnieki, mūsu tur nav bijis, un mēs it kā varētu mierīgi uzelpot un norobežoties no visa tā melnā un drausmīgā, taču mēs sākam saprast, ka atbilstoši savai cilvēciskajai būtībai tomēr esam potenciāli noziedznieki. Mums tikai nav bijis piemērota gadījuma, lai pamodinātu to ļauno, kas ir mūsos.
Nevienam no mums nav lemts izrauties ārpus tās melnās kolektīvās ēnas ietekmes, kuru met visa cilvēce; tā ir mūsu iedzimtība, un nav būtiski, kad pastrādāts noziegums – tagad vai pirms daudziem gadsimtiem. Tādēļ nenāktu par ļaunu iegūt zināšanas par to, kas ir ēna. Ja tu nezini, tad viegli vari kļūt par ieroci, kuru var virzīt uz jebko, par ko tev bail pat iedomāties.
Kolektīvā bezapziņa ir pastāvējusi ilgi pirms apziņas parādīšanās un, par spīti apziņai, turpina īstenot savus “personiskos” mērķus. Tā ir ģints dzīves rezultāts, kas tūkstošiem cilvēku paaudžu pastāvēšanas laikā pāriet dzīvnieku valstībā. Jungs salīdzina to ar matricu, sēņotni (sēne – cilvēka dvēsele), kas līdzinās aisbergam: jo dziļāk “zem ūdens”, jo platāka pamatne. Tāpat kā cilvēka ķermenis, arī psihe ir evolūcijas rezultāts, kurā nospiedumus atstājušas organisma tipiskās reakcijas uz dzīves apstākļiem, kas pastāvīgi atkārtojas. Instinkti – tās ir automātiskas šāda veida reakcijas, turklāt tie var būt ļoti sarežģīti.  Iedzimto programmu ietekmē ir ne tikai uzvedības akti, bet arī uztvere, domāšana, iztēle. Cilvēkam piemīt gan visiem zīdītājiem (varbūt pat visam dzīvajam) kopīgi instinkti, gan specifiski cilvēciskas neapzinātas reakcijas uz apdzīvoto vidi. Universālos pirmtēlus, uzvedības un domāšanas pirmformas Jungs sauc par arhetipiem. Tie ir cilvēka dzīvi noteicošo nostādņu un reakciju sistēma, kas veido bezapziņu. “Arhetipi ir tipiski saprašanas veidi, un visur, kur mēs redzam vienveidīgus saprašanas veidus, kas regulāri atjaunojas, mums ir darīšana ar arhetipiem.”  Jungs arī apgalvo, ka visskaidrāk var raksturot tos arhetipus, kas rada visgraujošāko iedarbību.
Šie arhetipi ir ēna, anima un animus. No tiem vispieejamākā ir ēna, jo to ir visvieglāk iepazīt praksē. Tās dabu ļauj izprast personiskās bezapziņas saturs. Ēna satur nopietnu morālu problēmu, kas izaicina personīgo ego kopumā, jo neviens nespēj apzināties savu ēnu bez nopietnas morālas piepūles. To apzinoties, cilvēkam ir jāatzīst arī viss netīkamais, kas ir viņā, un tas rada atbilstošas psiholoģiskas pārmaiņas, tāpēc bez nopietnas pretestības šī apzināšanās nemaz nav iespējama (galvenokārt ir jābūt nepārvaramai tieksmei to izdarīt). Visskaidrāko ēnas definīciju sniedza Jungs 1945. gadā: “Tas ir tieši tas, par ko cilvēks negribētu būt.”  Šajā izteikumā atklājas visi ēnas daudznozīmīgie aspekti – personības negatīvo pušu, visu nepatīkamo īpašību, ko gribētos apslēpt, kopums. Tas veido cilvēkā citu personību, kura ir pakļauta cilvēka pakārtotajai, devalvētajai, primitīvajai dabai. Jungs lieliski apzinājās ļaunā realitāti mūsu dzīvē.
“Ikvienam ir sava ēna, un, jo mazāk tā ir saistīta ar individuālo apzinīgo dzīvi, jo tā ir tumšāka un blīvāka. Ja sliktā īpašība ir apzināta, tad ir izredzes to transformēt. Turklāt tā atrodas pastāvīgā kontaktā ar citām interesēm, tāpēc nemitīgi modificējas. Taču, ja ēnas puse ir nomākta un nošķirta no apziņas, tad tā nekad netiks transformēta, un vienmēr pastāv iespēja, ka tā izlauzīsies visnepiemērotākajā brīdī. Tas nozīmē, ka tā rada neapzinātu šķērsli mūsu cēlākajiem centieniem un tieksmēm.” 
Jungs aicināja mūsdienu cilvēku pievērst uzmanību sašķeltībai starp psihes gaišo un tumšo pusi un uzlūkoja ēnu kā personības neatņemamu sastāvdaļu, ko identificēja galvenokārt ar personiskās bezapziņas saturiem.
Turklāt pēdējie ir nesaraujami saistīti ar kolektīvas bezapziņas arhetipiskajiem saturiem, kam pašiem ir sava ēnas puse. No tā izriet skumja atziņa: ēnu iznīdēt nav iespējams, tāpēc psihoanalītiķi tam piešķīruši īpašu apzīmējumu – noslēgt vienošanos ar ēnu (darījums ar Nelabo).
Psihoterapijas mērķis darbā ar ēnu ir apzināt tos tēlus un situācijas, kas cilvēku pārņem savā varā, un atbrīvot viņu no to autoritārās ietekmes; ja runājam mitoloģijas valodā, tā ir savdabīga “demonu izdzīšana”. Mitoloģijas kontekstā Jungs radīja ēnas ekvivalentu – trikstera tēlu. “Triksteris ir kolektīvās ēnas figūra, cilvēku visu zemisko rakstura iezīmju kopums.”
Triksteris ir pirmatnēja “kosmiskā” būtne ar dievišķi dzīvniecisku dabu: no vienas puses, tas pārspēj cilvēku ar savām pārcilvēka spējām, no otras puses – piekāpjas cilvēka priekšā sava nesaprātīguma un bezapzinīguma dēļ. Viņš atpaliek arī no dzīvniekiem savas ārkārtējās neveiklības un instinktu trūkuma dēļ. Šie trūkumi liecina par viņa cilvēcisko dabu, tāpēc viņš atšķirībā no dzīvniekiem nav piemērots apkārtējai videi, toties tieksme pēc zināšanām (ko akcentē mīts) viņam piešķir daudz augstākas apziņas attīstības perspektīvu. Triksteris ir Dievs, cilvēks un dzīvnieks vienā personā. Trikstera galvenā un biedējošākā īpašība ir viņa bezapziņa un nesakarīgums.  Kaut gan viņš nav ļauns, viņa rīcība bezapziņas un pamestības dēļ mēdz būt drausmīgi cietsirdīga.
Taču vēlāk, kā uzsver Jungs, tomēr sākas trikstera civilizācijas process, kas izpaužas kā viņa pirmatnējā stāvokļa pārvarēšana. Šī procesa beigās trikstera uzvedībā vairs nav iepriekšējās rupjības, mežonības, muļķības un bezjēdzības, un tā kļūst visnotaļ saprātīga. Varētu domāt, ka tumšā puse, kad tā vairs nav redzama, pārstāj eksistēt. Taču tā iedomāties būtu naivi. Tumsa un ļaunums neizgaist – tie, zaudējot enerģiju, tikai iegrimst bezapziņā un paliek tur tik ilgi, kamēr ar apziņu viss ir kartībā. Taču tiklīdz apziņa atkal nonāk kritiskā stāvoklī, noskaidrojas, ka Ēna nekur nav pazudusi, tikai noslēpusies, nogaidot, kamēr uz kaut ko tiks projicēta. “No psiholoģijas redzesviedokļa var teikt, ka civilizācijas vēsturi lielākoties veido apraksti par mēģinājumiem aizmirst dzīvnieka transformāciju cilvēciskā būtnē.”  Konflikts starp apziņas divām dimensijām izpaužas kā cilvēka dvēseles polārās struktūras izpausme, kura, tāpat kā jebkura cita enerģētiska sistēma, ir atkarīga no sprieguma starp poliem. Tāpēc mīta ietekme jūtama, kad augstākā apziņa, priecādamās par brīvību un neatkarību, saduras ar mitoloģiskā tēla autonomiju. Tas ir atšķēlies no apziņas un tāpēc uzvedas kā autonoma būtne.

progress.com.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv