www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Junora, Anšlavs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Tibetas mistificēšana02.01.2006

Viens no spilgtiem Tibetas mistificēšanas piemēriem ir darbs, kas Rietumos pazīstams kā Tibetas mirušo grāmata. Tās sākumi meklējami nejaušā saskarsmē starp 14. gadsimta tibetiešu autoru un 20. gadsimta sākuma teosofu un ekscentriķi Valteru Vencu, (vēlāk Valteru Evansu-Vencu) no Sandjego, Kalifornijā. Šis teksts, viens no daudziem tibetiešu tekstiem ar nosaukumu Bar do thos grol (Bardo Thodol, burtiski “atbrīvošanās starpstāvoklī ar dzirdēšanas [palīdzību]”), pieder pie tiem dārgumu  tekstiem, kurus Padmasambhava, 8. gadsimtā apmeklēdams Tibetu, noslēpa akmeņos, alās, ezeros un nākamo paaudžu prātos, jo tibetieši tolaik vēl nebija gatavi uztvert to saturu. Kopš teksta pirmās angliskās versijas parādīšanās 1927. gadā tas “reinkarnējies” vēl vismaz piecas reizes. Pirmizdevuma pilns nosaukums ir Tibetas mirušo grāmata vai pēcnāves pieredzējumi Bardo līmenī, saskaņā ar lamas Kazi Dava Samdupas anglisko pārcēlumu. Grāmata izdota trīs reizes, katru izdevumu papildinājuši jauni komentāri, priekšvārdi, pēcvārdi un pielikumi. Pilnīgākajā izdevumā iekļauts britu ierēdņa, Kalkutas augstākā tiesneša Džona Vudrofa (viņš pazīstams galvenokārt kā tantrisko tekstu popularizētājs Eiropā ar vārdu Arturs Avalons) ievadraksts Nāves zinātne, vācieša Lamas Anagārikas Govindas priekšvārds, slavenākā 20. gadsimta gnostiķa Karla Gustava Junga psiholoģiskais komentārs (tas lielā mērā palīdzējis pārdot vairāk nekā pusmiljonu šīs grāmatas eksemplāru) un izvērsti Valtera Evansa-Venca komentāri un papildinājumi. Šie autoritatīvie cilvēki, izgaismojot tekstu no daudziem kaktiem un pagrabiem, panākuši to, ka šo tekstu angliski lasījuši daudz vairāk cilvēku, nekā to daudzu gadsimtu gaitā darījuši paši tibetieši. Līdz pat 20. gadsimtam tibetieši neko nezināja par Tibetas mirušo grāmatu. Teksts, uz kura nelielu daļu balstīts šis angļu tulkojums, Bar do thos grol (Bardo Thodol), bija viens no tekstiem, ko Niingmas virziena mūki lasīja skaļi mirstoša vai nomiruša cilvēka klātbūtnē.

Sākotnējos šī teksta panākumus Rietumos varētu izskaidrot ar Pirmā pasaules kara laiku, kad atjaunojās interese par spirituālismu un pēcnāves dzīvi. Piemēram, sers Arturs Konans Doils, tāpat daudzi citi mirušo vecāki mēģināja sazināties ar savu bojāgājušo dēlu. Ņūdžersijā dzimušais Valters Vencs jau pusaudža gados iepazinās un aizrāvās ar Jeļenas Blavatskas grāmatām Atsegtā Izīda un Slepenā doktrīna. Pati Blavatska apgalvoja, ka septiņus gadus pavadījusi Tibetā, skolodamās pie apgaismotiem Baltās Brālības meistariem, kuri saglabājuši tekstus un gudrību no neatminamiem senās civilizācijas laikiem. Viens no Jeļenas Blavatskas un pulkveža Henrija Stīla Olkota 1878. gadā dibinātās Teosofiskās biedrības mērķiem bija vispasaules brālības izveidošana un neizdibināto dabas spēku un cilvēka prāta spēju izpēte. Viņu ideoloģijas pamatā bija mēģinājums radīt zinātnisku reliģiju, piedāvājot cilvēka garīgās evolūcijas teoriju, kas būtu daudz rafinētāka par Darvina evolūcijas teoriju. Valters Vencs iestājās Teosofiskās biedrības amerikāņu nodaļā; 1901. gadā studēja Stenfordā kopā ar psihologu Viljamu Džeimsu un dzejnieku, okultistu, arī šīs biedrības biedru Viljamu Batleru Jeitsu, kuru Blavatskas kundze bija no biedrības izslēgusi. Oksfordā Vencs studēja ķeltu folkloru, Pirmo pasaules karu pavadīja Grieķijā un Ēģiptē, dzīvodams no savu Floridas īpašumu ienākumiem, pēc tam ceļoja pa Šrilanku un Indiju, apmeklēja teosofiskās biedrības vadību Adjarā, satikās ar Anniju Bezanti, mācījās vairāku guru vadībā. Kolekcionēdams tekstus valodās, kurās viņš tā arī nekad neiemācījās lasīt, Vencs ieguva arī daļu no darba Mierīgās un dusmīgās dievības saskaņā ar Karmalingpu. Meklēdams tulku, viņš nonāca pie Kazi Davas Samdupas, angļu valodas skolotāja Gangtokas Maharadžas zēnu skolā. Pirms vairākiem gadiem Samdupa bija kalpojis par tulku pazīstamai teosofei Aleksandrai Deividai Nīlai, kas savā populārajā grāmatā Maģija un mistērija Tibetā apraksta viņu kā simpātisku, pļēgurojošu un vaislīgu erudītu, kurš tiecās iegūt pārdabiskus spēkus, saistoties ar dusmīgajām dievībām.

Evanss-Vencs divus mēnešus ik dienu satikās ar Kazi Davu Samdupu, un šīs satikšanās radīja vēlākās Tibetas mirušo grāmatas kodolu. Pēc tā radīšanas Evanss-Vencs devās atpakaļ uz sava guru Svāmi Satjanandas ašramu, kur, praktizēdams jogu, iemācījās ik dienas četras stundas un četrdesmit minūtes sēdēt nekustīgi. Lai gan vēlāk viņš apgalvoja, ka Kazi Dava Samdupa ir bijis viņa garīgais skolotājs, biogrāfi liecina, ka starp viņiem ir pastāvējušas tikai lietišķas un formālas attiecības, turklāt Vencs nekad nav nopietni interesējies par Tibetas budismu. Ar Kazi Davas Samdupas un trīs citu tibetiešu palīdzību viņš sagatavoja vēl trīs komentētus tibetiešu tekstu tulkojumus. Atlikušo dzīves daļu Vencs turpināja publicēties teosofiskos izdevumos. Dzīves pēdējos 23 gadus viņš pavadīja Kīstouna hotelī Sandjego.

Evansa-Venca komentāri Tibetas mirušo grāmatai  apmēram divreiz pārsniedz tulkotā teksta apjomu. Tie piedāvā reinkarnācijas izpratni, kuru vispilnīgāk aprakstījusi Jeļena Blavatska: zeme šobrīd ir sasniegusi ceturto no septiņiem evolūcijas lokiem, ko pēc kārtas apdzīvo septiņas rases. Pirmajām no tām — pašdzimušajiem un hiperboriešiem — nebija fiziskas formas, trešajai, lemuriešiem, nebija taustes un smaržas izjūtu, ceturtie, Atlantīdas iedzīvotāji, kas lietoja elektrību un lidmašīnas, gāja bojā lielajos plūdos; ceturtās rases atliekas kļuva par piektās rases — āriešu — pamatu, starp viņiem ir arī grieķi, ēģiptieši un feniķieši; sestās rases aizmetņi šobrīd redzami amerikāņos, kas pārspēs tagadējos eiropiešus, un Kalifornija kļūs par nākamās civilizācijas šūpuli. Visas dzīvās būtnes ar katru nākamo reinkarnāciju pārdzimst arvien augstākā attīstības pakāpē, dzīvnieki var pārdzimt par cilvēkiem, bet ne otrādi.

Pats Evanss-Vencs ievadā, kurš caurcaurēm “balstīts uz viņa lamas Kazi Davas Samdupas vārdiem”, raksta, ka šī grāmata tuvinās cilvēci Universālajai patiesībai, un paskaidrojumos apgalvo, ka šajā tekstā atrodama Eiropā aizmirstā “māksla mirt”, kas bija pazīstama ēģiptiešiem, grieķiem, viduslaiku kristiešiem un tibetiešiem vēl pirms budisma ienākšanas Tibetā. Viņš cerot, ka šī grāmata iedvesmos Rietumus no jauna atklāt un praktizēt “mākslu mirt”, un tajā viņi atradīs iekšējo gaismu un gudrību, ko mācījis Buda un “citi cilvēces augstākie vadītāji”. Vēlāk, īpaši pēc Junga un Govindas komentāru iekļaušanas grāmatā, Evanss-Vencs gan uzsver, ka Rietumi nekad nav pazinuši šo mākslu un zinātni. Viņš atkārto 19. gadsimta teosofu (un tagadējā Dalailamas) iemīļoto prātulu, ka Rietumu zinātne reiz sasniegs tos augstumus, kas jau sen pazīstami Austrumu garīguma skolotājiem, īpaši uzsverot, ka zinātnieki drīz vien pārliecināsies, ka reinkarnācija ir fakts, ko iespējams zinātniski fiksēt.

Grāmatas tulkotajā daļā secīgi aprakstīti trīs apziņas starpstāvokļi (bardo), kuros, pazīstot tīro gaismu, iespējams tūlīt sasniegt atbrīvošanos no nebeidzamās pārdzimšanu virknes. Pirmais no tiem ir nāves brīža starpstāvoklis, otrais īstenības starpstāvoklis, kad apziņu viena pēc otras apmeklē 58 dusmīgās dievības un 42 mierīgās dievības, un trešais — pasaulīgās eksistences starpstāvoklis (sidpa bardo), kura laikā apziņa redz savas nākamās pārdzimšanas ķermeņa veidošanu nākamā tēva un mātes kopošanās aktā, izjūtot naidu pret tēvu un tieksmi pēc mātes.

Jungs 1935. gada priekšvārdā saka, ka Bardo Thodol ir pastāvīgi viņu pavadījusi jau kopš grāmatas publicēšanas dienas un tajā viņš smēlies savus dziļākos atklājumus un stimulējošākās idejas. Jungs skaidro, ka Freids no otras, dzimšanas puses, ir sasniedzis sidpa bardo, bet tur arī apstājies, kas liecina par rietumnieku prāta ierobežotību. Turpinot viņš būtu varējis zinātniski pierādīt reinkārnācijas pastāvēšanu. Jungs iesaka rietumniekiem lasīt šo grāmatu ačgārnā secībā, tādējādi no savas individuālās apziņas nonākot līdz kolektīvajai bezapziņai. Taču Junga komentāra uzdevums ir inkorporēt šo tekstu savā psiholoģiskajā teorijā, kas pierāda, ka “dievu un garu pasaule patiesi nav nekas cits kā kolektīvā bezapziņa manī” un ka cilvēka psihe ir vienāda visos laikos un vietās. Par galveno pierādījumu Jungs izmanto to, ka gan Bardo Thodol, gan Svēdenborga darbos, gan amerikāņu spirituālismā ir pazīstama viena un tā pati ideja — mirušie nezina, ka viņi ir miruši. Šis nav vienīgais Austrumu teksts, kurā rokoties, Jungam izdodas izlobīt savai analītiskajai psiholoģijai nepieciešamās atziņas. Pēc tam viņš tās uzdod par kolektīvās bezapziņas saturu, pasniegdams Eiropas un Amerikas patērētājiem kā savas terapijas elementus un tad atdodams pašiem “austrumniekiem” kā viņu kultūras patieso interpretāciju. Par spīti Junga interesei par Tibetas budismu, tomēr 1959. gadā viņš atteicās parakstīt protesta vēstuli pret Tibetas okupāciju.

Vēl vienu priekšvārdu Tibetas mirušo grāmatas 1948. gada izdevumam sarakstījis cits ietekmīgs Tibetas budisma nesējs Rietumiem — Lama Anagārika Govinda. Pirms tam viņš bija 1895. gadā Kaselē dzimis vācietis Ernsts Lotārs Hofmans, taču pēc ilgiem ceļojumiem pa Ceilonu, Indiju un Tibetu sāka sevi uzskatīt par “eiropeiskas izcelsmes un budistu ticības indieti, kas pieder tibetiešu ordenim un tic cilvēku brālībai.” 1942. gadā briti viņu apcietināja kopā ar vēlāk aizbēgušo Heinrihu Hareru (nevis, teiksim, Bredu Pitu) un vēl vienu vācieti — Njānaponiku Mahātheru. Govinda iedibināja daudzas budistu biedrības, akadēmijas un asociācijas, apmetās Evansa-Venca mājā, kas kļuva par obligātu pieturas vietu daudziem Austrumu gudrības meklētājiem — arī leģendārajam bitņiku dzejniekam Alenam Ginsbergam —, un sarakstīja veselu virkni grāmatu par Indijas, Tibetas un Ķīnas kultūrām un tekstiem, ne reizi neizmantodams nevienu pali, tibetiešu vai ķīniešu valodas tekstu. Viņš sev piedēvēja neeksistējošu iesvētības slepenās mācībās un tibetiešu mūku ordeņos un uzskatīja, ka Tibeta ir vienīgā vieta, kur saglabātas vissenākās cilvēces tradīcijas un garīgā gudrība.

Gudrība, kuru šī grāmata saturot, ir ne tikai vissenākā un universālākā, bet arī vismodernākā, un drīz tikšot atklāta arī Rietumu vadošo zinātnieku prātiem un sirdīm. Klasiskajā budistu mācībā ir aprakstītas sešas pārdzimšanas sfēras — dievu, pusdievu, cilvēku, dzīvnieku, spoku un elles būtņu sfēras, katrā no tām ikviena apziņas straume plūst atkarībā no tās sakrātajām karmas sēklām un to izraisītā karmas vēja. Lai gan šāda izpratne ir sastopama arī aplūkotajā tekstā, Evanss-Vencs to uzskata tikai par eksotēru, tas ir, vairākumam domātu mācību. Turpretī īstā, slepenā mācība ir tā, ka cilvēks un cilvēka apziņa ir evolūcijas rezultāts un tādēļ nevar iemiesoties rupjākā radībā, lai gan, piemēram, Padmasambhava, reizēm saukts par otro Budu, savulaik pārdzima par mušu.

Saskaņā ar Evansa-Venca versiju, Bardo Thodol tekstā atrodamas vissenākās un universālākās cilvēces zināšanas par pēcnāves stāvokli. Izkropļotā veidā no ēģiptiešiem un Austrumu reliģijām tās daļēji pārņēmuši arī kristieši un jūdi. Taču šī grāmata pierādot, ka kopš neatminamiem laikiem visa cilvēce ir bijusi mentāli un garīgi vienota. Tieši šis grāmatas noslēgumā atrodamais apgalvojums kļuva par pamatu šī teksta nākamajai pārdzimšanai Rietumu pasaulē — Timotija Līrija, Ralfa Mecnera un Ričarda Alperta, viņš vēlāk kļuva par Babu Ramdasu) sarakstītajai grāmatai Psihodēliskā pieredze: uz Tibetas mirušo grāmatu balstīta rokasgrāmata (1964). Autori bija pārliecināti, ka cilvēces garīgā vienība tagad var tikt pierādīta ar psihotropo zālīšu palīdzību. LSD, psilocibīns, meskalīns, DMT utt. ļauj visiem un ikvienam paplašināt savu apziņu, tāpat kā to darīja Vēdu gudrie, Eleusīnas mistērijās iesvētītie un tantriskie guru. Tieši no šīs grāmatas ir ņemta bītlu dziesmas Rītdiena nekad nezina  pirmā rinda: “Kad vien tu šaubies, izslēdz prātu, atbrīvojies, ļaujies straumei.” To ierakstot, Džons Lenons lūdzis skaņu inženierim panākt, lai viņa balss skanētu kā “dalailamam kalna virsotnē”.

Grāmatas Psihodēliskā pieredze  pamatā ir pārliecība, ka visu laikmetu visu tradīciju gudrie, svētie, mistiķi un iesvētītie vienmēr un visur sasniedz vienu un to pašu universālo patiesību, kas tagad kļuvusi pieejama katram, kurš vēlas paplašināt savu apziņu ar LSD palīdzību. Trīs apziņas starpstāvokļi te tiek interpretēti kā trīs psihodēliskā ceļojuma posmi — EGO pazaudēšanas, halucināciju un atgriešanās posms.

Otro šī teksta tulkojumu angļu valodā sagatavoja neobudiste Frančeska Frīmantle un Čogjams Trungpa, ievērojams pārdzimis lama no Kagjupas sektas. Viņu tulkojums un komentārs budistu tekstu psiholoģizē, piesātinot to ar tādiem jēdzieniem kā projekcija, neiroze, paranoja, bezapziņas tendences, un balstīts pārliecībā, ka “Rietumu psiholoģija ir nonākusi daudz tuvāk budismam nekā Rietumu filozofija vai reliģija”. Čogjams Trungpa savos komentāros pastāvīgi norāda, ka runa nav par nāvi, bet par tēlaini izteiktu ikdienas pieredzi; sešas pārdzimšanas sfēras viņa interpretācijā pārtop par sešiem instinktu tipiem, bet aukstās elles, izrādās, ir “agresija, kas vispār atsakās no komunikācijas”.

1992. gadā parādījās vēl viens bestsellers: Sogjala Rinpočes grāmata Tibetas dzīvošanas un miršanas grāmata (The Tibetan Book of Living and Dying). Šajā tekstā autors atsaucas ne tikai uz pazīstamiem tibetiešu skolotājiem Milarepu, Padmasambhavu, tagadējo Dalailamu, Monteņu, Voltēru, Origenu, Šelliju, Mocartu, Balzaku, Einšteinu, bet arī uz vienkāršu cilvēku pirmsnāves un apnāves pieredzi, ko dokumentējuši Elizabete Kīblere-Rosa un Raimonds Mūdijs. Viņa grāmatu kopā satur mūžīga un universāla gudrība, kas ļāvusi to pārdot vairāk nekā 300 tūkstošos eksemplāru. Autoram ir palīdzējis Endrjū Hārvijs — ievērojamu spirituālās vai garīgās literatūras bestselleru autors. Garīgā literatūra nu vairs nenozīmē to pašu, ko tā nozīmēja Blavatskas laikā, proti, literatūra, kas vēsta par sazināšanos ar mirušo gariem, — nē, tā nu jau vairākus gadu desmitus norāda uz garīgumu, ko neierobežo nekādas noteiktas reliģiskas tradīcijas, garīgumu, kas vienmēr bijis šo tradīciju pamatā, bet nav atkarīgs no institūcijām un vēstures, kas šīs tīrās tradīcijas samaitā; garīgumu, kas pieejams visu laikmetu un kultūru mistiķu darbos, kā arī, nedaudz tīrākā formā, šamaņu kultos, dievību un dabas pielūgsmē un citur. Protams, ka vislabāk un vistīrāk universālais garīgums ir saglabāts Tibetā.

Sogjala Rinpočes interpretācijā sešas pārdzimšanas sfēras projicējas un kristalizējas pasaulē mums apkārt: “Dievu sfēras galvenā īpašība, piemēram, ir tā, ka tajā nav ciešanu, tā ir nemainīga skaistuma un jutekliskas ekstāzes sfēra. Iedomājieties dievus — slaidus, gaišmatainus sērfotājus, kas gulšņā pa pludmalēm un spožas saules izgaismotiem dārziem, klausās kādu mūziku vien grib, apreibinās ar visiem iespējamiem stimulatoriem, meditāciju, jogu, trenažieriem un citiem pašattīstības līdzekļiem, nekad neapgrūtinot savas smadzenes, nekad nesastopoties ne ar vienu sarežģītu vai sāpīgu situāciju, nekad neapzinoties savu patieso dabu un ir tiktāl anestezēti, ka nekad neapzinās, kādā stāvoklī viņi atrodas.

Ja jums ienāk prātā dažas vietas Kalifornijā vai Austrālijā, kas līdzinās dievu sfērai, tad pusdievu sfēru jūs varat ik dienas ieraudzīt Volstrītas intrigās un konkurences cīņā vai iespaidīgajos Baltā nama gaiteņos. Un izsalkušo elles garu sfēra? Viņi pastāv it visur, kur cilvēki, būdami neprātīgi bagāti, nekad nav apmierināti, vienmēr tiecas pārņemt to vai citu kompāniju un nebeidzami izspēlē savu alkatību tiesas zālēs. Ieslēdziet jebkuru televīzijas kanālu un jūs uzreiz nokļūsiet pusdievu un izsalkušo garu pasaulē.”

Jaunākais Tibetas mirušo grāmatas izdevums parādījās 1994. gadā ar piebildi “sacerējis Padma Sambhava, atradis Karma Lingpa, tulkojis Roberts A. F. Tūrmans”. Tūrmana pārliecība, ka tibetieši, atšķirībā no egoistiskajiem pasaules iekarotājiem eiropiešiem, kopš seniem laikiem ir visu enerģiju ieguldījuši “iekšējās pasaules apceļošanā”, sasniedzot “tālākās robežas viņu sabiedrībai vissvarīgākajā universā, proti, iekšējās apziņas robežas visos tās pārveidojumos dzīves laikā un pēc tās.” Savu psihonautisko ceļojumu rezultātā tibetieši ir redzējuši to, kas citiem nav atklāts. Tādēļ viņu stāsti par pēcnāves pieredzi ir tikpat autentiski un zinātniski patiesi kā Rietumu zinātnieku stāsti par mūsu Saules sistēmu. Viņi ir garīgās zinātnes un gara tehnoloģiju speciālisti.

Lai gan aplūkojamais teksts ir radies Niingmas tradīcijas ietvaros, Tūrmana komentāri balstās uz Conkhapas interpretāciju, kurš sasniedza “Tibetas budisma garīgo sintēzi”. (Conkhapa saskaņā ar izcilā 20. gadsimta budologa Edvarda Konzes uzskatiem bija pārdzimis Jeļenā Blavatskā; citi viņu uzskata par tibetiešu “Akvīnas Tomu”.) Šo nesaderību Tūrmans, pirmais amerikānis, kas kļuva par tibetiešu budistu mūku, izskaidro tīri ekumeniskā garā — viņš skaidro vienas tradīcijas tekstu ar citas tradīcijas palīdzību, tāpat kā Evanss-Vencs to skaidroja ar Blavatskas Slepenās mācības palīdzību, Timotijs Līrijs ar psihodēliska ceļojuma aprakstu, Trungpa ar transpersonālās psiholoģijas palīdzību, Sogjals ar New Age ideoloģijas starpniecību. Visos gadījumos šis teksts ir jālasa uz kāda cita teksta fona. Oriģinālu 8. gadsimtā sacerēja Padma Sambhava un noslēpa, pēc sešiem gadsimtiem to slepenā dievību (dākīni) valodā saņēma Karma Lingpa un pārtulkoja vienkāršo tibetiešu valodā. Varbūt tieši tāpēc, ka tas jau no paša sākuma ir tikai kopija, katrs no šiem autoriem ir radījis oriģinālu.

Tā kā Tibeta nekad nav pārņēmusi Rietumu izglītības un rūpniecības tehnoloģijas, nopietni Tibetas budisma pētījumi sākās tikai pēc 1959. gada, nostiprinoties tibetiešu diasporai. Līdz tam zināšanas par Tibetu aprobežojās ar misionāru, tirgotāju un spiegu piezīmēm un retu entuziastu 19. gadsimtā publicētiem pirmajiem tibetiešu tekstu tulkojumiem kādā no mūsdienu valodām. Visapjomīgākais mēģinājums ieviest Tibetas budisma pētniecību Rietumu universitāšu sistēmā saistās ar kalmika Gešes Vangjala (1901-1983) pārcelšanos uz Ņūdžersiju 1955. gadā. Tur viņu par savu priesteri izvēlējās kalmiku emigrantu kopiena. Tā izveidojās pēc sabiedroto uzvaras pār Vāciju, ar kuras karaspēku sadarbojās Staļina nežēlīgi vajātie Tibetas budisma (vadžrajānas) sekotāji kalmiki. Geše Vangjals sešu gadu vecumā bija iesvētīts mūka kārtā, un slavenais burjatu mongoļu lama Agvans Doržijevs viņu nosūtīja uz Drepungas klosteri Tibetā tālākai izglītībai. Kad Manhatanas un Bostonas Austrumu reliģiju entuziasti uzzināja, ka turpat netālu, Ņūdžersijā, apmeties ievērojams tibetiešu lama, daudzi no viņiem pameta Hārvardu un citas augstskolas, lai mācītos pie viņa kājām. Starp talantīgākajiem skolniekiem bija Džefrijs Hopkinss un Roberts A. F. Tūrmans. Pēc desmit gadu studijām pie Gešes Vangjala vairākus gadus Hopkinss uzturējās Dharamsalā, kur viņa izcilās tibetiešu valodas un madhjāmakas skolas filozofijas zināšanas ievēroja Dalailama. Viņu savstarpējā pazīšanās ne tikai veicināja Dalailamas braucienus pa ASV, bet arī ļāva regulāri sūtīt tibetiešu lamas uz Virdžīnijas Universitāti, kur Džefrijs Hopkinss kļuva par profesoru. Pie viņa mācījās daudzi entuziastiski noskaņoti jaunieši, kuriem viņa plašā disertācija Meditācija par tukšumu kļuva par lielāko autoritāti tālākajās studijās. Daudzi pat izgatavoja īpašus zīmodziņus ar uzrakstu Does Not Inherently Exist, vienkāršojot — Neeksistē, un spieda tos visur, sākot ar savām pierēm un beidzot ar Virdžīnijas Universitātes vīriešu tualetes pisuāriem.

Līdztekus iespējām mācīties pie tibetiešu lamām, kuru lekcijas tulkoja profesors Hopkinss, vēl viens faktors, kas veicināja tibetoloģijas uzplaukumu ASV, bija līgums, saskaņā ar kuru Indijas valdība bada laikā saņemto kviešu parādu apmaksāja ar grāmatām — visas Indijā publicētās grāmatas noteiktā skaitā bija jānosūta uz Kongresa bibliotēku, kas tās pārsūtīja universitātēm. Kongresa bibliotēkas pārstāvis Indijā ilgus gadus bija ievērojamais tibetologs Džīns Smits. Viņš panāca daudzu tibetiešu oriģināldarbu pārpublicēšanu Indijā un nosūtīšanu uz ASV.

Hopkinss bija iecerējis Virdžīnijas Universitātes doktorantūras programmu pielāgot Gelugpas virziena klosteru apmācību sistēmai. Trijos lielākajos šīs sektas klosteros (Drepungas, Seras un Gandena klosteros) normāls mācību ilgums bija 15 līdz 25 gadi (sākot ar 7-12 gadu vecumu). Šajā laikā tie mūki, kas nodarbojās ar tekstu apgūšanu un apspriešanu (apmēram 10% no visiem katra klostera mūkiem), piecus gadus veltīja loģikas pamatu apgūšanai un pa četriem gadiem katram no pieciem tekstiem — Abhisamajālamkāra, Čandrakīrti Madhjāmakāvatāra, Dharmakīrti Pramānavarttika, Vasubandhu Abhidharmakoša un Gunjaprabhas Vinajasūtra. Šajās studijās mūki iegaumēja vairākus tūkstošus teksta lappušu no galvas un iemācījās aizstāvēt un apspriest ikvienu šajos tekstos ietverto nostādni. Džefrija Hopkinsa vadībā doktoranti četru gadu laikā apguva apmēram to pašu, ko divpadsmitgadīgs tibetiešu zēns, un kļuva par doktoriem, vēlāk profesoriem, ievērojamiem speciālistiem budisma jautājumos. Pats Džefrijs Hopkinss joprojām ir viena no lielākajām autoritātēm Tibetas budisma jautājumos, publicējis daudzu tekstu komentētus tulkojumus.

No Džona K. Kīrnija raksta interneta izdevumā Tibet Web News
rigaslaiks.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv