www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Malvīne, Malvis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Raiņa aforismi03.01.2006

Rainis, ko literatūrā pazīstam vairāk kā dzejnieku un dramaturgu, arī prozā radījis nozīmīgas vērtības. Galvenokārt te jārunā par aforismiem, kuriem, kā īpašas izteiksmes veidam un filozofiskās prozas formai, Rainis sāk pievērsties emigrācijas laikā, un interese par tiem neatslābst līdz pat mūža beigām. Par to liecina viņa atstātās piezīmes un dienasgrāmatas. Raiņa arhīvā aforismu skaits sniedzas pāri pieciem simtiem. Īsos teicienos Rainis centies atsegt savu pasaules uzskatu. Tiem ir liela nozīme arī viņa personības atklāsē.

"Aforisms - vispārināts atzinums vai spriedums, kas izteikts lakoniskā formā. Aforisms ir patstāvīgs literatūras žanrs, rakstīts gan prozā, gan saistītā valodā." Konkrēts, atjautīgs, lakonisks un spilgts domāšanas veids Rainim vērojams jau kopš jaunības. Par to liecina viņa darbi.

Autora izteiktos aforismus pavada stipra emocionalitāte. Rainis pats to salīdzina ar zibeni, kas pēkšņi apgaismo pasauli. Tā ir viena no viņa stilam raksturīgākajām īpašībām visos žanros.

Aforismiem, tāpat kā visai Raiņa daiļradei, cauri vijas ziedošanās lielas idejas labā, humānisma uzvara pār zvēriskumu, skaidrā un daiļā pārākums pār zemisko. Tāpēc arī, laikam, Raiņa māksla veldzējusi dažādu laikmetu ļaudis.

Raiņa aforismu cilvēks ir visuma daļa, kas iet no tagadnes uz nākotni. Autors vieš cerību, ka cilvēku, tautu un pat cilvēci vēl var veidot labāku nekā tā ir.

Pagaidām visplašākais pētījums par Raiņ domu graudiem pieder Antonam Birkertam, kurš pēc to autora nāves sakārto aforismus krājumā "Kalnā kāpājs", kas iznāk 1940. gadā. Priekšvārdā A. Birkerts atklāj savu pētījumu rezultātuspar aforismu mērķi, tematiem, radīšanu, formu un stilu.

Par Raiņa aforismiem rakstījis arī A. Vilsons rakstā "Lielas domas tālam ceļam" laikrakstā "Cīņa" 1979. g. 16. septembrī. Autors salīdzinājis Raiņa domu graudus ar R. Kaudzītes, E. Veidenbauma un latviešu folkloras paustajām domām.

Galvenokārt B. Gudriķe 1962.g. Nr. 10. "Jaunajās grāmatas" rakstījusi par Raiņa aforismiem, pieminot 1940. gadā un 1962. gadā iznākušos krājumus. Autore piemin, ka 1962. gada izdevumā izmantots cits sakārtojuma princips, salīdzinot ar aforistiska rakstura atziņām no Raiņa lugām, lekcijām un dažādiem rakstiem.

Vēl īss Raiņa aforismu vērtējums atrodams Saulcerītes Vieses rakstā "Skolotāju avīzes" 1986.g. Nr.36. Savos darbos Rainis vienmēr izsvēris ētiski pilnīgu cilvēku. Viņš grib veidot jauna tipa personību - jūtīgu, gudru un taisnigu pret citiem un sevi. Jānāk jaunam laikam, jo "tā pasaule, kurā nav vietas daiļam, labam, patiesam, nevar dzīvot - tai jāgrimst". To veidot palīdzēs "ētika - cilvēku tikumiskās rīcības normu sistēma, viņu pienākumi pret sabiedrību, savu tautu, šķiru, ģimeniun savstarpējie pienākumi".Ētika atbild ne tikai uz jautājumu, kādi cilvēki ir, bet arī - kādiem tiem jābūt.

Rainis cenšas īstenot ētikas uzdevumu, tas ir, palīdzēt cilvēkam kļūt cilvēces cienīgam pārstāvim, bet cilvēcei neaizmirst dzīvo, doajošo, jūtīgo cilvēku, kurš ne vienmēr spējīgs attīstīt visas savas potences.

Tā kā arī mūsdienās ētisko vērtību kopšana ir aktuāla, pievērsīšos tieši to atklājumam Raiņa aforismos. Apskatīšu arī aforismu formu, stilu, kā arī Raiņa valodas novatorismu tajos.

Ētikas vērtības Raiņa aforismos:

1. "Kalnā kāpējs".

Katrs cilvēks ir "Kalnā kāpējs", ja viņš attīstās, cīnās un meklē sevi. Cits to dara aktīvāk, cits ne. Rainis pieder pie pirmajiem, jo visu savu dzīvi bija pakļāvis apzinātam sevis pilnveidošanas darbam,nepārtrauktai garīgai attīstībai. autors norāda, ka aforismi rakstīti citiem, bet domāti arī pašam, meklējot sevi.

Vispirms rainis "Kalnā kāpējam" iesaka paceltie pāri naidam. Lai cilvēks būtu augstāks par tiem, kas viņu nīst, viņam jābūt labam. Sākumā indivīds ir mazs, salīdzinot ar to, kas jau liels. Tomēr, tāpat kā Prometejam un mēnesim, arī tam pienāks spožuma un ievērības laiks, ja ko sasniegs. Tāpēc, ja cilvēks jūtas pietiekami stiprs, Rainis liek viņam izkalt "dzelzs dēlu" tā varētu būt doma par izvirzāmo mērķi, izliet sev jaunas "sudraba acis" - visu skatīt jaunā gaismā, "izrakt no kalna princesi zelta matiem" - gūt atziņas, kaut ko sasniegt, "izrakt aku ar zelta ūdeni"- atrast dzīvē piepildījumu, kas veldzēs. Rainis iesaka izbaudīt dzīvi, "cēlās dzīves jītas un augstās domas, miesas siltumu, kopību ar draugu, augstāko kopību ar masu, ar sevi pašu, visas pasaules ritumu sakarā" - tomēr autors liek saprast, ka tie ir tikai līdzekļi ceļam uz mērķi. Rainis pamāca cilvēkam atmest visas veltās cerības, ilgas, rūpes pagātnē un iet uz mieru un darbu. Rainis tic jaunajiem laikiem un iesaka arī citiem gaidīt vai cīnīties, kaut arī par vislabāko autors atzīst strādāšanu. Ar laiku visas jūtas un uzskati pārmainās. Tāpēc Rainis iesaka neapstāties, ja kāds mērķis jau sasniegts. Laimīgs ir tas "Kalnā kāpējs", kas visu laiku iet uz priekšu. Tikai "caur cīņu laimi gūst". Šis Raiņa aforisms ir folklorizējies dažādās tā formās. Cīņā cilvēks izaug. Tikai Rainis neiesaka cīnīties ar vājāko, jo tad nav cīņas spara. L:abāk ir nogaidīt, jo šāda cīņa dara tikai kaunu. Ja cīņa ir neizbēgama, tikai cīnīties, graut - tas pats par sevi nav nekas, vajag arī ko jaunu uzcelt. Runājot par cīņu, nonākam pie varoņa - pārcilvēka, kurš ir neprātīgs un veic to, ko citi nespēj. Rainis raksta, ka "varonis, paceldamies pāri masai, iziedams cīņā ar laikmetu, ceļ un veido arī masu, audzē uz apgarotu, gudru varonību." Uz šādu varoņa - pārcilvēka nosaukumu varētu pretendēt Raiņa Spīdolas un Lāčplēša apvienojums lugā "Uguns un nakts".

Rainis atzīst, ka, lai kaut ko izdarītu, ir vajadzīga ne tikai griba, bet arī dūša, jo "griba tad tik pilnīga, kad iet uz dzīvību un nāvi." Pelēkās ikdienas nav nevienam, kam ir varōņa dvēsele un mērķis. Rainis tic, ka nākotnē katrs būs pārcilvēks.

"Kalnā kāpējs" ir darboties un cīnīties gribošs cilvēks, kurš savā būtībā ir labs un drosmīgs. Nākotnes cilvēks ir pārcilvēks, kura centieniem pārveidot pasauli Rainis tic.

2. Labs un ļauns.

Mēs tiecamies pēc labā un vairamies no ļaunā, jo sāpes un bēdas cilvēka dzīvē ienes negatīvo, bet labs cilvēks ir ideāls. Tomēr ideāls nekad nesaskan ar īstenību, jo tas ir pilnība, kurai varam tikai tuvoties.

Rainis izvirza vairākus ideālus, kas varētu palīdzēt cilvēkam veidot labāku dzīvi. Piemēram, tikai topot pilnīgs un ienākotie kā auglis, indivīds var iegūt otru jaunību un mieru. Cilvēkam vajag rādīties arī garīgi, ne tikai miesīgi. Pilnība būs tad, kad cilvēks varēs domāt vienlaicīgi daudzas domas. Kā vienu no dzīves pozitīvajām parādībām autors izvirza arī sapni, jo tajā spējam piepildīt visu. Tomēr visas lietas ir pārejošas - tās vajadzētu vērtēt augstāk. Labais ātri zūd, tāpat kā ļaunais. Tāpēc labo vajag izjust jo dziļi, tad nevēlamajam varēs tikt vieglāk pāri.

Rainis uzskata, ka civēku labāku vērtīs pamācīšana un piedošana, nevis nosodījums. Citam ļaunu darīt rakstnieks neiesaka, jo tas atmiņā spēs vairāk nekā ļaunums, kas pašam nodarīts. Ideāli, pēc raiņa domām, ir būt godīgam pret sevi, gan citiem.

Krietns cilvēks ir tik drošs, cik viņa pārliecība, bet nekrietnais vienmēr ir drošs. Tomēr Rainis savos aforismos atzīst, ka bieži vien mūsu pārliecība veidojas, balstoties uz materiālo labumu. Tāpēc grūti ir pateikt, kurš ir labs un kurš ļauns. Ja daudzi teiks par tevi labu, bet viens sliktu, tad citi ticēs tam vienam,kā, piemēram, Oļiņietei, runājot par Lienu romānā "Mērnieku laiki", kura autori ir brāļi Kaudzītes. Rainis liek ņemt vērā, ka labu cilvēku pasaulē ir mazāk nekā ļaunu - pirmos viņš salīdzina ar raugu, bet otros ar miltiem maizē.

Bēdas palēnina dzīves ritumu, bet, pēc Raiņa domām, tikai tā var iepazīt pasauli un sevi pašu. Rainis pārliecina, ka cilvēkam nav mēžīgi jācieš, jo ar smaidu var pārvarēt gan bēdu sūrumu, gan ienaidnieka dzēlumu, gan paša ļaunumu. Autors raksta:"Ja tu spēsi pasmaidīt par pasauli,tad viņa smaidīs tav pretī." Šis aforisms ir folklorizējies. Jāspēj smieties arī par zūdošu pasauli, jo tad atvērsies cita.

Lai sasniegtu mēķi, Rainis iesaka savienot skarbumu ar maigumu, nenomācot otro, jo tā ir dārga manta.

Tuvojoties labajam, ideālajam, mums jātop garīgi pilnīgiem, jāvērš citi labāki, piedodot un pārmācot. Jāprot pasmaidīt par neveiksmēm - tad viss, pēc Raiņa domām taps nevainojams un gaišs.

3. Mīla. Draudzība.

Mīla ir nesaprotama un noslēpumaina. Mīlot ciolvēks kļūst bagātāks, viņš aug un attīstās.

Īsta mīla tikai dod un pretī neprasa neko, ja prasa, tad tā jau ir patmīla. Turpretī draudzībai jau ir vajadzīga sapratne, kuru tā dod arī citiem.

Mīlestība, pēc raiņa domām, ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt nedz citus, nedz pašam sevi.

Mīla ir noslēpums un dievība. Rainis piebilst, ka no mīlestības un saules "iesākas kultūra kā rūpes par cilvēku labklāji"

Runājot par mīlu, jāpiemin arī vīrietis un sieviete. Raiņa aforismos spēcīgi iezīmējas sievietes emancipācijas problēma. Raiņa Maija lugā "Mīla stiprāka par nāvi" saka: "Viņa (sieviete) grib, lai to tura par cilvēku un ciena. Viņa negrib, lai to tura par īpašumu." Rakstnieks pareizi piebilst, ka literatūra ir pilna ar piemēriem, kuri apliecina, ka sieviete vīrietim ir īpašums gan kā sieva, gan kā mīļākā, gan kā māte. Sieviete ir "no pašas dabas likta altruisma, citmīlas, laba nesēja- kā māte", nevis ļaunā sākums. Autors tic, ka latviešu sieviete mainīsies un izglābs pasauli nākotnē. Varbūt šajā sakarā vajadzētu pievērst uzmanību aforismiem, kuros Rainis cilvēku nosauc par "nāvējošu kustoni", kurš uzskata, ka tam, ko tas mīl, jābūt viņa īpašumam. Rainis nosoda šādus indivīdus un ar Maijas palīdzību saka:"Man tik žēl , ka visi viņu (putniņu) grib ķert un iesprostot un priekš sevis turēt.Vai tad putniņam nav savas dzīvībiņas?" Vai sievieti nevarētu pielīdzināt putnam? Rainis cer, ka cilvēki pāries no naida un nāves pārliecības uz dzīvības principiem dvēselē un darbībā, jo īpašumā un ieslodzījumā nonākušais nīkuļo.

Cilvēku mīla, tāpat kā saule, spēj dot, un tā pati top siltāka. Patmīlas viena otru iznīcina, bet citmīlas aug. Rainis raksta, ka "uz šo egoisma un altruisma būtības sajēgu dibinājas nākotnes proresa ticība".Mīla, pēc Raiņa domām, ir bagātāka nekā patmīla,jo,ja viņš kādu mīl,tam ir vajadzīga visa pasaule, lai otram to doto.

Rainis aforismos raksta, ka draudzība prasa sev sapratni un dod to arī otram, bet mīla "nekādu dāvanu neņem un atdod visu, visu..."

Mīlestība ir noslēpumaina. Tā nebalstās uz egoismu, bet atdod visu.

4. Patība, dzīve un darbs.

Dzīve ir cīņa, kurā laime ienāk un atkal aiziet. Tāpēc, pēc Raiņa domām, vajadzētu spēt sajūsmināties, jo tad cilvēks dzīvo citādā gaisotnē nekā visa apkārtējā pasaule. Ar citiem viņam ir kopēja tauta, pārliecība, ideāli, mīla, bet tiem tie ir tikai jēdzīeni, šim indivīdam tā ir dzīve. Laimīgs un apmierināts ir tikai nedarbīgais. Cerēt Rainis iesaka uz sevi, nevis uz laimi, jo tā ir pašā cilvēkā un tiek tikai apaugļota no āras. Katram vajadzētu mācīties būt laimīgam un nejust sāpes. Rakstnieks saka, ka "āra un āras triecieni ir tavs materiāls, no kā tev jārada sevi un āre. Viss dots tavā rokā, esi laimīgs."

Rainis savā dzīvē, liekas, pieturējiese pie sava aforisma:"Sevi attīstīt darbā priekš citiem, - te viss likums un instrukcija." Viņš ir ideālists, kurš grib citu, augstāku laiku un meklē ceļu uz to, par vienu no mērķiem izvirzot negatīvo īpašību izskaušanu cilvēkos.

Vispirms cilvēkam vajadzētu kopt savu personību un, tikai tad , pasauli. Attieksmei pret visumu, pēc Raiņa domām, jābūt pozitīvai, jo negatīvais ved uz sevis un pasaules iznīcināšanu. Paši par sevi prieki, bēdas, laimes, nelaimes, jūsma, dusmas nav nekas.Viss ir tāds, kādu cilvēks to uzņem. Visu , kas nāk no ārpasaules, vajag izmantot savas dzīves veidošanai. Tad, kad indivīdi nenicinās viens otru, nāks jaunie laiki. Visi cilvēki kopā ir vairāk nekā cilvēce. To veido, pēc Raiņa domām, tās radītā kustībā - gars.

Lai dzīvotu un darbotos ir jāizvirza mērķis un līdzekļi tā sasniegšanai. Cilvēkam Rainis liek saprast, ka nav jākalpo ne laikam, ne personībām, ne sev, bet tā visa abstrakcijai, jo mērķis var būt tikai nepārejošs. Dzīvē jāspēj uztvert visas lietas un veidot pēc sevis izvēlētā mērķa vajadzības.Tikai Rainis atgādina, ka ar netīriem lidzekļiem nevar panākt tīru rezultātu. Autors to salīdzina ar netīra ūdens ieliešanu tīrā traukā.

Rainis atzīst, ka laimīgs ir tas, kas dzīves troksnī sadzird savu sirdsbalsi. Ja cilvēks tai seko, tad var atrast savus lielos un nezināmos ideālus. Maz ir tādu ir tādu cilvēku, kas to klausītu. Pēc Raiņa domām, tā ir viņu varonība un traģika.

Rakstnieks saprot, ka ideāliem nav laika pārdomāt dzīvi- tie vai nu vienmēr strādā, vai arī izklaidējas. Cilvēkam jāpierod pie tā, ka viss dzīvē ir pārejošs un vienu reizi esošs. Arī mēs paši pārvēršamies. Tāpēc Rainis iesaka dzīvi pārdomāt, kaut arī liekas, ka tas grūti izdarāms.

Ir labi, ja cilvēki dzīvē un darbā jūtas vienoti. Tāpēc aforismu autors pamāca nebūt kā zirņa bērniem,kas vasaras siltumā turas kopā, bet rudens aukstumā paliek katrs par sevi un kails. Bēdās vajag turēties kopā, kaut arī to grūti īstenot, ja nav garīgās vienotības.

Parasti mēs daudzko mācāmies no draugiem un neskatāmies - tas ir labs vai ļauns. Rainis iesaka mācīties no ienaidniekiem, jo bieži vien no tiem gūtās atziņas ir vērtīgākas, nekā liekuļojoša drauga saņemtās. Aforismu autors pamāca, ka nevajag savu pretinieku novērtēt pārāk zemu, jo tas ne vienmēr ir tik vājš, kā sākumā šķiet. Vērā ņemams ir atzinums, ka nicināms nav tas cilvēks, kurš ir garīgi zemāks, bet tas, kas, tāds būdams apspiež augstāk stāvošo.

Nozīmīga dzīves daļa ir bērni, to audzināšana. Rainis pareizi aizrāda, ka ar laiku mainās bērnu uzskati un izpratne par visu. Tāpēc sākumā mūsu uzdevums ir mācīt tos,bet vēlāk gūt zināšanas no viņiem. Ja cilvēks paliek pagātnē, pēc Raiņa domām, viņš ir miris.

Aforismu autors secins, ka izaugušajiem ie vienaldzīga attīstība un spriešana par to - Rainis par to runā, tātad viņš visu laiku pilnveidojas.

Rakstnieks atzīst, ka pasaule nepieder ne jaunajiem, ne vecajiem, jo tā "baro visas paaudzes un nepaliek nevienai, izmanto visas un top pilnīgāka."

Cilvēkam vajadzētu pārdomāt dzīvi, izvēlēties pareizos līdzekļus mērķa sasniegšanai, sekot līdzi laikam.

5. Dzīvība, nāve, atjaunotne.

Dzīve ir mainīga. Tās laikā jāspēj paveikt gan lieli, gan mazi darbi. Cilvēkam nepieciešams atjaunoties.

Nepārejoši liels, pēc Raiņa domām, cilvēks var palikt tikai ko nozīmīgu sasniedzot un nedomājot par dzīves īsumu.

Ir labi ka viss mainā, jo, kā Rainis atzīst,ja cilvēks dzīvē visu iepriekš zinātu un uz visu varētu paļautie, tā būtu apnicība, sastingums un nāve. Arī cilvēks tad kļūtu kītrs - tas neattīstītos. Rainis iesaka nebaidīties no grūtībām, jo tikai tā var sasniegt mērķi. Dzīvē navajag ļoti pārdzīvot zaudējumu un pagurumu, jo pati dzīve arī iet viļņos- augšup, lejup. Rakstnieks iestājas par atjaunošanos, nevis strādāšanu, nekad nepagurstot. Jāmācās vienmēr atjaunoties, un to neviens nedrīkst ierobežot, jo tā tiktu aizkavēta nākamo paaudžu attīstība. Rainis atklāj trīs pasaules, kurās indivīds var iet uz tālāko - tā, kas ir, tā, kuru cilvēks pats ceļ un tā, kas veido viņu.

Jo lielāks cilvēks, jo tas pret sevi ir prasīgāks. Tas savā izaugsmē prot savienot mīlu ar tapšanu. Šādam indivīdam ir liela pienākuma apziņa. Tāpēc arī, kā Rainis raksta, tikai lielai spēj būt un rādīties pilnīgi pats. Tam ir drosme un pārliecība.

Katra cilvēka dzīvē ir vajadzīgi vientulības brīži, kad var visu pārdomāt un pēc tiem, atgriežoties pie cilvēkiem, var justies tiem tuvāks. Rainis atzīst,ka indivīdi kā vientuļnieki nāk pasaulē un tādi no tās arī aiziet, jo viņi, nevis baidās izteikt "savu dziļāko ziņu", bet netic, ka to būtu vērts darīt. Taču autors secina, ka dvēsele tomēr nav atdalāma no pasaules, kaut arī ir viena. Rainis cer uz pārmaiņām dzīvē. Viņš grib, lai cilvēki saprastu viens otru, līdz ar to arī sevi un visu pasauli.

Ja cilvēks ir savu sūtību īstenojis, Rainis iesaqka viņam sākt jaunu augstāku loku, nevis mirt. Mēs baidāmies no nāves, tāpēc tā kļūst par mūsu kakla kungu. Rainis mudina to atmest un dzīvot tālāk. Pēc cilvēka, kurš mirst ar ideju, paliek domas un darbi, visi pārējie paliks "tikai kā viela". Tāpēc rakstnieks iesaka strādāt, nevis domāt par to cik dzīve īsa. Rainis noliedz nāvi. Tā viņam ir tikai pārveidošanās, jo cilvēks dzīvo tālāk savos darbos. Dienā un dzīvībā autors saskata bagātību, jo viss pārējais ir nebūtība. Viss jāsasniedz dzīvē, jo nāve nekā neatrisina, tā ir tikai atpūta.

Dzīvojot jāmācās atjaunoties un sasniegt ko lielu, lai nebūtu jābaidās no nāves, kas kas ir tikai pārveidošanās, jo paliek darbi.

Forma. Stils. Valodas novatorisms.

Raiņa aforismi ir viņa filozofijas kopsavilkums, esence. Ar domu grauduem autors papildina savā dzejā, lugās teikto. Visa pamatā ir ideja par ētiski pilnīgu cilvēku. Kā rakstnieks pats atzīst, viņš mācījies no tādiem aforismu meistariem kā Liēdzi, La Rošfuko, Vailds. Formas ziņā Rainis ietekmējies no La Rošfoko. Aforismu autoram, latviešu rkstniekam, ir liela nozīme arī latviešu valodas bagātināšanā.

Aforismi rakstīti gan prozā, gan saistītā valodā. Ir vērojamas monologa un dialoga formas. Sacerējuma ārējā forma veidota, sākot no vienas rindas līdz pat piecpadsmit, kā to jau izpētījis Antons Birkerts. Viņš izzinājis arī Raiņa aforismu stila īpatnības, kas ir "1. domas gatavība un skaidrība, 2. stila vienkāršība un saprotamība, 3. aizrādījums uz apgaismojamo domu, 4. izskaidrojumu un pierādījumu vietā - zibeņātrs, spilgts apgaismojums."

Visplašāk aforismos Rainis apskatījis pretinieku un ienaidnieku, cilvēku mīlas, darba un dzīves, laimes un "kalnā kāpēja" tēmas.

Savos sacerējumos Rainis lasītāju pamāca, uzdod tam jautājumus,uz kuriem katram jāatbild, izvirza problēmas,par kurām vajadzētu padomāt. Rainis tic, ka aforismi palīdzēs veidot dzīvi un cilvēku. Tiem jākļūst labākiem.

Rakstniekam raksturīga senu vārdu atkalieviešana un jaunu vārdu darināšana. Autora valodas novatorisma pamatā ir ekspresīvu izteiksmes līdzekļu radīšana, eksperimenti ar vārdiem. Raiņa jaundarinājumi veido daudzveidīgu sematisko struktūru. Jaunus vārdus viņš darinājis ar dažādiem latviešu valodas vārdu veidošanas līdzekļiem. Piemēram, daži no aforismos saskatāmajiem sufiksālajiem atvasinājumiem - jēgums, patība, kopība,nemorālība, tiešamība, mīlība, solidārība, mazticība, modernība, asinskārība, neattīstīgs, nedarbīgs, sērdzīgs. Visvairāk ir atvasinājumi ar izskaņu "ība". Raiņa perfiksālie atvasinājumi varētu būt tādi, kā, piemēram, paveiksme,atjaunotne, atmainīt, nemorālība, neattīstīgs, nedzīve, nestiprāks, nedarbigs.

Salikteņi,kas varētu būt Raiņa darināti- , piemēram, mazticība, spriedesspēja, pārvarīgais, pārcilvēks, patmīla, citmīla, virsmērķis, patplaisa, labklāje.

Rainis vārdus arī saīsinājis, piemēram, - dziņa, mīla, cere, vēle.

Aforismu autora valodas ietekme vērojama dažādu rakstnieku darbos, piemēram, - Zentas Mauriņas sacerējumos.

Tagad ir grūti precizēt visus Raiņa jaundarinājumus, jo liela daļa no tiem jau ir ienākusi mūsu valodā un , šķiet, ka lietoti mūžīgi. To varēja izdarīt viņa darbības laikā , jo katru jaunu vārdu toreiz kā tādu arī izjuta. Tāpēc tikai pilnīga pirmsraiņa teksta inventarizācija varētu sniegt drošas ziņas par šo rakstnieka darbības jomu.

Raiņa valodas novatorisms ietekmējis arī mūsdienu latviešu valodas attīstību.

Tēzes.

1. Raiņa literārajā mantojumā ietilpst arī aforismi, kas atklāj autora pasaules uzskatu, kur galvenie ir humānisms un ziedošanās lielas idejas labā.

2. Rainis aforismos grib veidot jauna tipa cilvēku - jūtīgu, gudru, taisnīgu pret sevi un citiem.

3. Rainim parādās "Kalnā kāpēja" ideja, un tas ir cilvēks, kas strādā un cīnās un savā būtībā ir labs un drosmīgs. Autors tic šī cilvēka centieniem pārveidot pasauli.

4. Pretstatot labo un ļauno, Rainis izvirza humānistisku attieksmi gan pret cilvēku, gan pasauli.

5. No cilvēku attiecībām Raiņa aforismos dominē mīlestība un draudzība. Pirmajā galvenais ir dot, savukārt otrā prasa arī sapratni.

6. Aforismos atklājas Raiņa personības koncepcija - cilvēkam jābūt saskaņā ar sevi un citiem, jāattīsta sava personība ar darbu un apkārtējās pasaules iespaidiem.

7. Rainis uzskata, ka "nāves nav" - tā ir tikai pārveidošanās, jo pēc cilvēka paliek viņa darbi/

8. Pilnvērtīgu dzīvi, pēc Raiņa domām, dzīvo tikai tas, kas ik brīdi atjaunojas - tiecas pēc jauna mērķa.

9. Jāsecina, ka rainis aforismus rakstījis gan prozā, gan saistītā valodā, dialoga un monologa formā.

10. Raiņa aforismu stila īpatnība ir tā, ka tie ir vienkārši un saprotami bez gariem izskaidrojumiem un pierādījumiem.

11. Raiņa aforismos vērojami veci vārdi un autora jaundarinājumi - sufiksāli, prefiksāli atvasinājumi, salikteņi un īsināti vārdi.

12. Raiņa valodas novatorisms ietekmējis latviešu literārās valodas attīstību, tomēr jāatzīst, ka tikai pilnīga pirmsraiņa teksta izpēte varētu sniegt drošas ziņas par autora jaundarinājumiem, jo daudzi vārdi valodā jau ir nostabilizējušies, radot iespaidu, ka lietoti vienmēr.

Pētījuma autore - Anita Leinerte-Neilande


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv