www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Linda, Janīna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dievturības priekšteči05.01.2006

Var piekrist reliģiju pētniekam Haralda Biezajam, ka “19.gadsimtā, tiklīdz modās latviešu nacionālisms, tā tūliņ Auseklis u.c. intensīvi meklēja senos latviešu dievus.

Un, ja takas pie tiem bija aizaugušas un tie nebija atrodami, tad paši tādus radīja” (Cit.pēc: Biezais H. Latviešu reliģiskās grūtības.//Kultūras Fonda Avīze. 1991, 5, 13.lpp.) Pirmais nacionālisma iespaidotais mēģinājums radīt latviešu pseidopanteonu pieder Jura Alunāna spalvai. Jau 1858.gadā avīzē Mājas Viesis, tika publicēts Alunāna raksts Dievi un gari, kādus vecie latvieši citkārt cienījuši, kurā autors uzskaitīja ap divdesmit senlatviešiem piedēvētu dievību vārdus, kur līdz ar Sauli, Laimu, Mēnesi un Pērkonu atrodami arī fanatastiskie Anšlavs un Pramšāns, kā arī no senprūšu avotiem patapinātie Potrimps un Pakuls. Auseklis šo sarakstu vēl papildināja un centās sistematizēt “hierarhiskā tabelē” (skat. Ausekļa Kopoti raksti R., 1923. 545-550.lpp.) Plaši pazīstams ir “dievu sapulces” apraksts Pumpura eposā Lāčplēsis. Tomēr, lai arī jaunlatviešu vidē šie “dzejas dievi”, kā pats Auseklis tos raksturoja, tikuši jo bieži pieminēti, nav pamata domāt, ka paši radītāji nopietni ticēja to eksistencei. Šinī gadījumā tā jāvērtē drīzāk kā kultūrnacionāla rotaļa vai laikmeta intelektuālās gaisotnes rosināts neveikls pētniecības mēģinājums. To iespaidoja Biezā minētais dzimstošais latviešu nacionālisms, bet jāņem vērā arī, ka tās bija rotaļas, kurās gāja teju vai visa Eiropa, kur kopš F. Šlēgeļa darba Par indiešu valodu un zināšanām (U"ber die Sprache und Weisheit der Indier) iznākšanas 1808. gadā, jo daudzus intelektuāļus aizrāva indoeiropeisko sakņu meklējumi. Bija iznākusi arī Jākoba Grimma Teitoņu mitoloģija (1844) – ģermāņu mitoloģijas rekonstrukcijas mēģinājums un vairāki līdzīga rakstura darbi.

Dzejnieku daudzinātie dievi, kurus pielūgt neviens gan tieši neaicināja, simbolizēja latviešu zaudētā zelta laikmeta gaišo un skaidro garīgo satversmi. Ar to tika apliecināta senlatviešu reliģiozitātes vērtība, ko baltvācu autori tika raksturojuši kā pagānisku mežonību, turklāt tā tika pretstatīta kristietībai konceptuālā līmenī. No Garlība Merķeļa pārņemtais septiņsimt verdzības gadu un nacionālā jūga motīvs mudināja izvērtēt arī kristietības vardarbīgo atnešanu šajā zemē. Tas ir viens no spēcīgākajiem motīviem kristietības interpretācijā Latvijas reliģiskajā vēsturē līdz pat šim laikam un arī dievturība radās pirmkārt un galvenokārt kā antikristīga kustība. Nekas, kas vardarbīgi uzspiests, nevarēja pats par sevi būt labs. Pretstatot latviešu kultūru vācu kultūrai un portretējot latviešus kā netaisni pakļautu un tātad arī ētiski pārāku tautu, šī pretišķība tika pārnesta arī uz reliģijas sfēru, liekot pamatu latviešu tautas, t.i., nacionālās reliģijas pretstatījumu kristietībai kā pārnacionālai un universālai, tātad kosmopolītiskai, reliģijai. Nacionālisma uzplaukuma laikos “pārnacionāls” nebūt nav glaimojošs vārds, gluži otrādi.

Pirmais mēģinājums pretoties kristietībai ne vien de facto, bet arī de jure, izveidojot kristīgajai baznīcai alternatīvu reliģisku organizāciju attiecas uz Pirmā pasaules kara gadiem, kad skolotājs Juris Lecis centās Jelgavā nodibināt nekristīgu, dainu vērtībās balstītu draudzi. Lecis arī publicēja divas brošūras – Ārieši-latvieši (1914) un Senlatviešu dievticība un dvēseles glītums sadzīvē (1917). Leča idejas neguva plašu rezonansi. Vīlies, viņš arī neatbalstīja Ernesta Brastiņa senlatviešu reliģijas atjaunošanas centienus desmit gadus vēlāk. Dievturu draudžu genesis un exodus.

Dievturības oficiālajā vēsturē ir nostiprinājies paša E.Brastiņa notikumu atstāsts, kas atrodams, piemēram, viņa grāmatā Mūsu dievestības tūkstošgadīga apkarošana (1936). Par galvenajiem priekšnoteikumiem dievturības attīstībā Brastiņš minēja nacionālo ideju un Latvijas Republikas izveidošanos. Apstākļi bija pavisam citi kā Jura Leča aktivitāšu laikā. Turpat Brastiņš arī aprakstīja diskusijas latviešu inteliģences pulciņā Kamols divdesmito gadu sākumā. Grupā valdījusi zināma vienprātība, ka kristietības laiks ir pagājis un nepieciešams izveidot vai atrast citu reliģisko sistēmu, kas stātos tās vietā. Kamola biedriem bija nepieņemama vispārējā sabiedrības sekularizācija un daļas latviešu vidusšķiras aizraušanās ar marksisma idejām. Tā Kamolā pārsprieda vairākus modeļus – kristietības latviskošanu, ko aizstāvēja mācītājs Jānis Sanders, sintētiskas reliģijas izveidošanu no pasaules reliģiju elementiem ( literāta Eduarda Meklera ideja), filosofa un publicista Voldemāra Reiznieka izstrādāto novatorisku reliģiski-filosofisku sistēmu un, visbeidzot, paša Brastiņa aicinājumu atjaunot senlatviešu reliģiju, kas gan guvusi vismazāk piekritēju un ko viņš vēl nesauca par dievturību. Tomēr šķiet, izšķirošā loma visā tālākajā notikumu gaitā bija paša Ernesta Brastiņa personībai. 1925. gadā Brastiņš izdeva neliela apjoma grāmatu Latviešu dievturības atjaunojums, kas gan būtu raksturojama vien kā “nodomu protokols”, jo reliģiskas organizācijas reģistrācijas noteikumi prasīja reliģijas principu sistemātiska izklāsta iesniegšanu. Doktrināli un arī rituāli dievturība tika formalizēta dažus gadus vēlāk, kad cita pēc citas iznāca vairākas Brastiņa grāmatas. Ernestam Brastiņam (1892-1942) nebija īpašas reliģiskas izglītības – pēc aroda viņš bija mākslinieks un virsnieks – taču viņam, pēc visa spriežot, piemita izcila reliģiska intuīcija. Brastiņš nojauta, kas nepieciešams, lai reliģija funkcionētu. Tā, iznāca trīs viņa sastādītas dainu izlases Latvju Dieva dziesmas (1928), Latvju tikumu dziesmas un Latvju gadskārtu dziesmas (abas 1929), kuras mēdz dēvēt par dievturu svētajiem rakstiem. Pēdējais apzīmējums gan ir nedaudz ironisks. Minētās grāmatas patiesi kalpoja kā svētie raksti, bet jāapzinās, ka vairums dievturu par sakrālu uzskatītu visu dainu kopumu. Iznāca arī Brastiņa katehētisks darbs Dievturu Cerokslis (1931), kurā bija izklāstīta dievturības ticības mācība. Dievturu uzskatu popularizēšanā nozīmīgi bija preses izdevumi Dievturu Vēstnesis (1928-29) un Labietis (1931-40), kā arī dievturu aktīvā publicistu darbība citos preses izdevumos.

Latviešu Dievturu draudze kā reliģiska organizācija tika reģistrēta Latvijas Republikas Garīgo lietu pārvaldē 1926. gada 26.jūlijā. Ko dievturu oficiālā vēsture noklusē – reģistrācijas apliecība netika izsniegta Ernestam Brastiņam un viņš nav tajā minēts kā draudzes vadītājs, lai gan kopā ar 4 citiem cilvēkiem tika parakstījis reģistrācijas pieprasījuma iesniegumu. Reģistrācijas dokuments tika izsniegts Kārlim Marovskim-Bregžim. Arhīva materiāli liecina, ka no pašiem dievturības sākumiem pastāvēja divas dievturu kopienas, kas savā starpā necik nesatika. Attiecības palaikam tika kārtotas ar iekšlietu iestāžu starpniecību. Ernesta Brastiņa vadīto Latvijas Dievturu sadraudzi – ko reizēm attēlo kā vienīgo dievturu organizāciju pirmskara Latvijā – Garīgo Lietu pārvalde reģistrēja 1927.gada 7.oktobrī. Abu vadoņu un draudžu attiecības visu laiku palika sarežģītas. Kārlis Bregžis uzrakstīja citu dievturības katķismu – Latvju reliģijas mācība (1931), kas vairākos aspektos atšķiras no Brastiņa sacerētā. Atšķirību detalizēta analīze būtu īpaša pētījuma vērta. Atzīmēšu tikai principiālu atšķirību. Bregža mācībā dievturība atklājas kā privāta, intīma, ģimenē vai nelielā kopienā praktizējama reliģija. Brastiņa mācība ir publiska, uz plašām masām orientēta, tās mērķi ir tālāk sniedzoši un tai ir spēcīgi ideoloģiski un arī politiski akcenti. Tā bija arī ekspansīvāka un spriedumos kategoriskāka. Brastiņš cerēja, ka agri vai vēlu visa Latvija kļūs dievturīga, pēc tam – arī Eiropa. Pazīstamāks – gan cildinot, gan peļot – ir tieši Brastiņa dievturības variants. Par to arī runāšu turpmāk.

Doktrīnas un apsolījumi

1934. gadā laikrakstā Brīvā Zeme E.Brastiņš rakstīja: “Kas ir augstākā vērtība, lielākais labums šai jaunajā tikumībā? Cilvēks, cilvēce vai Dievs? Ne viens, ne otrs, ne trešs, bet tauta! Tauta ir augstākā vērtība, labums un svētums! Tauta pasaules centrā! [..] Tauta ir svētums, lūdzu neapstrīdēt to!”. Dievturība ir divdabe. Tā vienlīdz pieder gan reliģijas, gan nacionālisma pasaulēm. Tā radās divdesmitā gadsimta divdesmito gadu vidū kā vienas latviešu inteliģences daļas atbilde uz situāciju, ko tā novērtēja kā problemātisku tiklab politiskā, kā reliģiskā ziņā. Citiem vārdiem, dievturība ir reliģiska atbilde uz jautājumiem, kas skar etnisko latviešu vietu Latvijas valstī, latvisko identitāti, tostarp reliģisko, un pamatnācijas atbildību par valstī notiekošajiem procesiem. Neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanu 1918.gadā var uzskatīt par latviešu tautas politisko centienu vainagojumu, taču pietiekami daudziem sekojošie gadi nesa vilšanos – tieši tāpat, kā tas notika pēc neatkarības atjaunošanas. Jaunā, grūti izkarotā valsts it kā bija, un vienlaikus arī tomēr nebija “priekš pašiem”. Nesaprotot ar to saistītās emocijas, nav īsti iespējams saprast “par ko dievturība ir”. Brastiņa un līdzgaitnieku darbus caurvij ideja par īpašu latviešu tautas vēsturisku un reliģisku misiju, visas tautas saliedēšanu ideālu mērķu vārdā , šķeļot sociālo šķiru struktūru un pretdarbojoties ekonomiskajiem apsvērumiem, par vienojošo izvirzot etniskas vērtības un to aizsardzību un nostiprināšanu. Brastiņš atzina, ka viņa priekšstati par “tautiskas valsts” satversmi un uzdevumiem ir iracionāli – “Nacionālisms ir iracionāls, viņš ir pat mistisks. Viņš tic, ka tikai no intuīcijas, ilgām un dziņām var rasties cilvēcē jaunais, nebijušais un lieliskais.” (Latviskas Latvijas labad. R., 1935. 102.lpp.) Brastiņš uzskatīja, ka reālā mūžība iespējama tikai tautā, kas ir vienīgā pārdabiskā realitāte, kur cilvēka gars var dzīvot mūžīgi.

Aktīvu dievturu skaits Latvijā nekad nav pārsniedzis tūkstoš cilvēkus, lielākoties iespējams runāt par dažiem simtiem dievturu. Tomēr kustības iespaids ir ievērojami lielāks, nekā to varētu sagaidīt no mazskaitlīgas reliģiskas organizācijas. Paši dievturi bieži uzsver, ka dievturu idejas atbalsta krietni lielāks skaits latviešu, un šajā apgalvojumā ir liela daļa taisnības. Daudzi Brastiņa darbi ir pārpublicēti pēc neatkarības atjaunošanas, turklāt daļa no tiem – izdevumos, kas paredzēti piemiņas veltēm vidusskolu absolventiem – man allaž ziņkārojis, vai IZM ierēdņi ir tos lasījuši? Iemesli šādam “labvēlības režīmam” un ideju izplatībai ir meklējami nevis dievturības reliģiskajā saturā, kas arī plašākai sabiedrībai ir maz saprotams un bieži tiek pārprasts, bet tieši tur, ka dievturība ir derība ar latvietību, kas patiesi vairāk atrodama sajūtās, nevis prāta spriedumos. Sajūtu racionalizācijas mēģinājumi, kādi arī sastopami dievturu tekstos un vidē (protams, ne vien tur), palaikam izskatās pat komiski.

Dievturības reliģiskais raksturs

Dievturības kritiķi mēdz apšaubīt, vai dievturība būtu vispār atzīstama par reliģiju. Gan dievturu mācība, gan rituāli ir vienkārši. Dievturu mācības centrā ir triāde Dievs – Māra – Laima, kas dievturības klasiskajā variantā tiek atzītas par vienas Realitātes izpausmēm. Antropoloģiski cilvēka būtība tiek aprakstīta ar citas triādes – au gums (miesa jeb ķermenis) – dvēsele – velis palīdzību. Dievturība noliedz grēka realitāti un līdz ar to pestīšanas (vai analoga koncepta) nepieciešamību. Dievturi “nelūdz” šī vārda judeo-kristīgajā izpratnē. Ar mainīgu regularitāti, dievturu kopienas pulcējas iekštelpu vai brīvdabas daudzinājumos, kuru sastāvdaļas ir tautas dziesmas, kokles un / vai citu tautas instrumentu spēle un uzrunas par konkrētām tēmām. Sarežģītāki un formā izsmalcinātāki var būt rituāli, kas saistīti ar mūža godiem – bērna uzņemšanu dzimtā, vedības jeb līdzināšana (kāzas), vāķēšana un bedības (bēres), vai gadskārtām. Jāatceras, ka dievturība – lai kādas tās pretenzijas uz izcelšanos aizlaikos – noformējās diezgan strauji un Brastiņš nebija no tolerantākajiem reliģiskajiem līderiem. Mūsdienu dievturība, kļūst aizvien daudzveidīgāka gan rituāli, gan mācības ziņā. Tādēļ vēlos izvairīties no virspusējiem vispārinājumiem, kas neizbēgami izraisītu taisnīgus iebildumus – allaž atradīsies dievturis, kas netic šim, vai nepraktizē to.

Piebildīšu, ka nav pamatota iemesla domāt, ka dievturība nebūtu reliģija. Tas, ka tai trūkst citām reliģijām raksturīgu jēdzienu, prakšu vai atribūtu, nav arguments. Dievturi apliecina gan reliģisku svētuma pārdzīvojumu, gan reliģiskas jūtas. Tāpat dievturiem ir mācība, noteiktas doktrīnas, kas tiek atzītas par pareizām, sakrālie naratīvī un rituāli, kā arī gatavība uzņemties atbildību par savas ticības sekām. Tiesa, man nav nācies sastapt dievturi, kas būtu gatavs mirt par savas ticības patiesību. Vairumam dievturiem ir skaidra pašidentitāte. Jāpiebilst, ka izplatīta alošanās ir uzskatīt dievturus par pagāniem – pagānisms ir cita reliģija. Vismaz Latvijā dievturim tikt nosauktam par pagānu parasti ir apvainojums.

Tomēr jāatzīst, ka dievturu pretenzijas uz savas reliģijas senumu ir nepamatotas. Tā ir divdesmitajā gadsimtā radusies parādība, kas pieder pirmskristīgās atjaunotnes kustību tipam – šādas kustības ir izplatītas visā Eiropā un arī ārpus. Tās tiecas atjaunot kādā zemē reliģiju, kas tur pastāvējusi pirms kristianizācijas, ar mainīgām sekmēm un akcentiem. Dažkārt sekotāji tās sauc arī par etniskajām reliģijām. Daži no sekotājiem atzīst sevi par pagāniem – dabas reliģiju praktizētājiem un dabas pielūdzējiem, citi ne. Pazīstamākās ir kustība Romuva Lietuvā, Skandināvijas Asatru, t.d. Vācticība un britu Druīdu ordenis. Atkal aplam būtu visus to sekotājus nosaukt par dievturiem – tā gadās Latvijas presē. Dievturi ir tikai Latvijā un arī tur, kur latvieši uztur dievturību ārpus Latvijas.

Jāpamana arī, ka visi dievturu līderi starpkaru posmā nāca no nominālluterāņu ģimenēm un protestantisma iespaids uz dievturu mācības veidošanos ir lielāks, nekā dievturi gribētu to atzīt. Piemēram, Brastiņa Cerokslis nepārprotami ir modelēts pēc Mārtiņa Lutera Mazā katehisma parauga.

Pēc citas klasifikācijas dievturību varētu raksturot kā piederīgu t.d. “pasauli apliecinošajām” reliģiskajām kustībām – tām, kas māca, ka cilvēks un pasaule ir, pamatā, labi. Līdz ar to, no šādu kustību sekotājiem netiek prasīta īpaša uzvedība, kas radikāli atšķirtos no sabiedrībā pieņemtās. Dievturības gadījumā gan būtu jāprecizē, ka “latvietis ir labs”, kā to trāpīgi norādīja Haralds Biezais.

Neviens termins nav perfekts. Arī neviens raksts ne. Daudzi būtiski jautājumi ir palikuši ārpus manu pārdomu ietvariem. Daži ir, kā saka, slideni – piemēram, par dievturu draudzes attiecībām ar ekstrēmi labējo organizāciju Pērkonkrusts divdesmitā trīsdesmitajos gados. Nav noliedzams, ka tās bija ciešas. Citi ir profētiski – par dievturības nākotni laikā, kad dievturu skaits, šķiet, sarūk, kamēr pagānu kustības strauji aug. Var jautāt par dievturu draudžu juridisko statusu, tiesu darbiem kristīgās mācības skolās sakarā un par to, kas jauns dievturu svētvietas būvniecības lietā Rīgā? Atsevišķa tēma ir “dievturi un mākslas”. Un visbeidzot, kurš latviešu rakstnieks, kas uzrakstījis vairāk nekā divas grāmatas, nav vismaz pieminējis nevienu “dievturi”?

Agita Misāne /Kultūras forums Nr. 24 2005 1-8 jūlijs/
http://folklora.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv