www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Jumaras Jumis - senu patiesību ceļrādis25.01.2006

Laiks pēc rudens saulgriežiem Latvijā izsenis saistījies ne tikai ar gada tumšās puses sākumu, ražas novākšanas nobeigumu, Dievaines laiku, kad jātur godā viss gaismas un dzīvības saglabāšanai, bet arī ar Jumi un apjumībām. Latviešu senču Jumja izcelsme meklējama ļoti tālā senatnē. Un to apliecina valodnieku atziņas par vārda «jumis» izcelsmi.

Vecākie pētījumi to saista ar atrisinājumu no senindu jamah, jama (yamah) – «sapārots, savienots, dvīnis». Cits pētījumu novirziens Jumja vārda nozīmi meklē saknē «ju-», sakarā ar jēdzienu «jūgt, sajūgt, sasaistīt». Abos gadījumos vārda nozīme ietver divu elementu sasaistīšanas nojēgumu, kam sakars arī ar dvīņiem. Tas apstiprina, ka Jumja sencis bijis senindu Jama. Kopā ar savu dvīņu māsu Jamī viņš senindiem bijis pirmais cilvēku pāris. Tas pats atrodams arī senpersu ticējumos.

Par Jamu un Jamī Rigvēdās un Atharvavēdās ir garš vārsmojums. Tas lasāms Rigvēdu 10. grāmatas desmitajā un Atharvavēdu 18. grāmatas pirmajā vārsmā. Abās jaušama priesteru sludināta pamācība, lai cilvēki vairojoties ieturētu vajadzīgo atstatumu tuvu radu starpā. Līdz ar to dvīņi sākti uzskatīt par nelaimes vēstnešiem. Rigvēdās un Atharvavēdās vairs nav vienkāršās tautas valoda, bet gan speciāls vārsmotāju žargons, kas šodien pazīstams kā sanskrits. Līdz ar izmaiņām reliģisko tekstu valodā, mainījušies arī senākie priekšstati par Jamas un Jamī dvīnību, kādi tie bijuši laikos pirms senindu un senpersu vārsmojumiem.

Pirmās Rigvēdas rakstos tapušas aptuveni pirms 4000 gadu. Taču pētot Jamas – Jumja pēdas senāko Eirāzijas tautu pasaules uzskatos, kurus pauž zīmju pirmraksti un totēmi, tās iesniedzas vismaz 7000 gadu lielā senumā. Šajā laikā cilvēki pret sevis izraudzītajiem dieviem un dievināmajiem, tostarp Jamu – Jumi, bijuši visai nepastāvīgi, gan ceļot augstu godā, gan saskatot tajos saikni ar ļaunumu vai nelaimju cēloņus, Tā Jama pēcvēdu laikos parādās kā mirušo jeb viņpasaules valdnieks, bet dvīņi jau uzskatīti par nelaimi un Jamā iemiesotā ražības ideja sākusi zaudēt savu agrāko nozīmi. Atharvavēdās ir lasāma priestera lūgšana nelaimes novēršanai:

«... Šī govs radīta, lai nestu teļus pa vienam, kaut arī dažādā spalvā. Ja pretēji kārtībai atnes jumīšus, tā atnes ganāmpulkam nelaimi.»

Atharvavēdu 18. grāmatas 3. nodaļā runāts par Jamu kā viņpasaules – mirušo valstības valdnieku, taču viņš joprojām tiek dēvēts arī kā pirmais cilvēks:

«...Godiniet ar upuri Jamu, Višvana dēlu... Jama bija pirmais, kurš nāca pasaulē iepriekš mums...»

Ar pirmo šeit jāsaprot vispārināti vīrieti no pirmā cilvēku pāra, nevis pirmo vīrieti kā tēvu, kas devis sākumu noteiktai cilvēku ciltij vai rasei, kāds, piemēram, bijis indoeiropiešu pirmtautai Jan-īša (cilvēku vecākais, kungs, tēvs) un kas ir tā Jānīša prototips, kura daudzināšana tradicionāli saglabājusies Latvijā pat vēl 21. gadsimtā. Šis pirmtēvs bijis viena pirmtēva sēklas izaudzēta «cilvēku koka» svētais aizgādnis, izveidojoties patriarhālai ģints iekārtai, kurā radniecību noteica pa vīriešu līniju. Līdz ar to radies arī Jan-īša kults, kura simbols bijis vīrieša falla atveidojums vai zīmējums.

Latvijā daudzviet vēl ir atrodami no akmens veidoti falli, arī tādi, kurus atveido akmeņi ar savu dabisko veidojumu. Tie ģimenes vai dzimtas auglībai visvairāk likti pie lauku sētu vārtiem un vēl pagājušā gadsimta sākumā vietumis saukti par janīšiem vārda senajā izrunā (ar «a», nevis «ā»).

Savukārt Jumis jau totēmisma laikos akmeņos veidots un saskatīts cilvēka veidolā, kāds tas redzams arī ilgi meklētajā un par Jumaras Jumi dēvētajā akmenī (8.att.). Interesi par to radīja pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados dzirdētais nostāsts, ka Jumaras upe savu nosaukumu ieguvusi no Jumja, kuram bijusi sava svētnīca uzkalnā, iepretim Cimpēnu pilskalnam, un tur bijis nolikts savāda izskata Jumja akmens. Tajā bijusi redzama bārdaina seja un kaut kāda zīme. Citā nostāstā kāds senču akmens ar svētu zīmi esot bijis lejā pie Cimpēnu pilskalna, kur senākos laikos mieloti veļi. Kad pilskalnā sākta grants rakšana, akmens pazudis.

Vajadzēja paiet vairāk nekā pusgadsimtam, lai savāda sastāva akmens ar pirmraksta zīmes un bārdainas sejas atveidu uz virsmas atrastos turpat Jumaras tuvumā, pie kādas ģimenes mājas, netālu no Kocēnu centra. Var arī būt, ka šis akmens ir nostāstos minētā dvīnis, kā tam vajadzētu būt sakarā ar tradīciju Jānīša, Ūsiņa, Māras, Jumja un vēl citu kultu akmeņus nelielā apkārtnē izvietot vairākus, taču tāda varbūtība nemazina atrastā akmens vērtību zināšanu vairošanā par mūsu senču Jumi un viņa sakņojumu tālā aizvēsturē, kad Jumis kļuva par mitoloģisko aizgādni teritorijai, caur kuru tek tagadējā Jumaras upe.

Šāda aizgādņa izraudzīšanas tradīcija uzrāda saikni ar totēmismu, Latvijā tā atstājusi ne mazumu no iznīcināšanas paglābušos totēma akmeņu. Tāds, piemēram, ir Melnupei (Tumšupei) piegulošajā teritorijā Mālpils pagastā uzietais par Acs akmeni nosacīti nosauktais (6. att.). Tajā pašā apvidū atradies arī Lāča akmens, kas tika pārvietots pie Berģu kultūras nama Rīgā (7.att.). Abos akmeņos nav neapstrīdamu pirmraksta zīmju, kas varētu informēt par to nozīmi un tiem, kam šie akmeņi kalpojuši kā kulta priekšmeti.

Taču citādi tas ir ar senajā Jumaras zemē atrasto. No tā, kas kopumā uz akmens virsmas saskatāms, (1.att.), visvairāk reljefā izcēlumā redzama figūra, kas apveidos ir līdzīga cilvēces pirmrakstos sastopamajām zīmēm, kuras izsaka jēdzienu «jaunas dzīves sācējs jeb nesējs» (2. – 5. att.). Mūsdienu modernais cilvēks apkārtējā pasaulē vairs nesaskata to, ko saskatīja viņa senči. Viņam koks vai akmens parasti ir tikai izejviela, prece, vai, labākā gadījumā, dekoratīvs elements. Tikai atsevišķi īpatņi, piemēram, daiļamatnieki, kas koku zaros, stumbros vai celmos saskata visādus tēlus un arī dažādas dabas likumu izpausmes, spēj iedziļināties citā pasaules redzējumā, kāds bijis tajos tālajos laikos, kad akmenī saskatīts lācis vai arī Jumis un viņu apstiprinoša zīme.

Jumaras akmenī to saskatīt un pazīt palīdzējusi iedzimtā vēsturiskā atmiņa, kas tagad palikusi pat ārpus psihologu uzmanības loka. Daudzi cilvēki vismaz pēdējā gadu desmitā ir akmeni aplūkojuši un vairāk par akmens savdabīgo sastāvu un izskatu neko nav saskatījuši. Kāds sevi par ekstrasensu dēvējošs indivīds īpašniekiem, pie kuru mājas akmens bija nolikts, teicis, ka no tā «plūst tumša enerģija, kāda nākot tikai no kapsētām». Par cik šis konstatējums pamaties uz teicēja subjektīvo enerģiju uztveres spēju vai arī no dažiem vietējiem saklausīto, ka akmens paņemts no vietas, kur tuvumā jābūt senkapiem, tad teiktais lai paliek šī cilvēka ziņā.

Taču sava loma ir bijusi apzinātām vai arī zemapziņā glabātām zināšanām par senkapiem, kuru tuvumā akmens sākotnēji stāvējis. Šajā sakarībā jāatceras Atharvavēdās teiktais par Jamu – Jumi kā viņpasaules valdnieku. Krīvu laikmetam līdz ar Lielo tautu staigāšanu beidzoties, kad senā pasaules mācība līdz ar senbaltu ciltīm tika atšķaidīta un sašķelta, senajam Latvijas teritorijā uzslāņojās jaunais līdz ar Zemes māti jeb Veļu māti. Tomēr senajās kapu zīmes kaut kas no pajumtes, apjumšanas, noteiktas vietas pasaulē saglabājās, tas saistījās ar kādu Pasaules kalnu, ko pirmraksta zīmēs apzīmē uz leju izvērsts leņķis, kas veido simbolisku jumtu un līdz ar to atgādina arī saikni ar Jumi. Šāda zīme saistībā ar dzīvošanu, miršanu un noteiktu savu pasauli ir atrodama daudzviet tautiskajos rakstos. Pārmantotā vai arī iedzimtā vēsturiskā atmiņa ir palīdzējusi saglabāt šīs zīmes lietošanu, piemēram, cimdu rakstos izteiktajos vēlējumos.

Tāpēc nebūtu jāuzskata par nejaušību, ka arī uz mūsdienīgiem dzīvošanas ideāliem orientēta jauniete tūlīt spēj akmenī saskatīt bārdainu seju un zīmes. Viņas senči daudzās paaudzēs bijuši lauku ļaudis un nemainīgi dzīvojuši nomaļā nostūrī, kur sena Krīvkalna apkārtnē tautisko rakstu māksla un akmeņu likšanas tradīcijas godātas vēl vecvecāku laikos. Tādējādi ir akmeņi, kas palīdz apjaust savu senču saknes, īpaši tās, kuras no vīru un sievu puses uzturējušas vienu noteiktu cilts jeb Cilvēku koku.

Tāda koka atveids saskatīts arī Jumaras akmenī un atsevišķi parādīts 1.attēlā. Zīmes lejasdaļā ir divas kopā saplūstošas saknes, veidojot jau pieminēto pajumtes jeb apjumības zīmi. Virs tās ir koka stumbrs ar zarotni, no kuras kā galotnes izaug trijžuburis jeb trejdeksnis, kas senatnē daudzām tautām bijis Cilvēku koka vadītāja un arī valdītāja simbols arvien jaunos novados. Vienlaikus tas simbolizējis arī divu pretēju elementu – dzimumu – apvienošanu vienā kopumā. Šis kopums joprojām ir pamatā cilvēces pastāvēšanai, tāpat kā vēl citas jau tālos aizlaikos apjaustas mūžīgi nemainīgas patiesības, kuras nav atdalāmas no dabas likumiem un visa esošā pastāvēšanas idejas.

Cik sen cilvēku prāti šo ideju centušies izprast, to uzzināt it kā mudina noslēpumainā seja no laiku lokos aptvertā akmens jautājoši lūkojoties uz pasauli. Vai izdosies atminēt mīklu, kuru uzdod Avestā teiktais Zaratustras reliģijas dieva Ahura jautājums Jumim, kurš senirāņu izrunā no senindu Jamas pārtapis par Jimu:

«... Un Ahura teica Jimam: Labais Jima! Uz Zemi kritīs ļaunas ziemas, kas atnesīs niknu un nāvīgu saltumu. Uz Zemi kritīs ļaunas ziemas, kas liks sniegam birt biezu kārtu...»

Vai tas ir brīdinājums par leduslaikmeta tuvošanos? Teksta turpinājumā sacīts, ka Ahura liek Jimam gatavot lielu alu, kur paglābt cilvēkus, dzīvniekus, augus – līdzīgi kā to darīja Noass ar savu šķirstu. Vai tās ir ziņas no kāda iepriekšēja kosmiskā gada, kas katrs atver 26 000 Saules gadus?

Par saprāta aptvertiem laikmetiem joprojām maz kas zināms, tāpat kā par Jumi un Jumaras vārda izcelsmi. Daži, tradicionāli noniecinot savas tautas vēsturi, to meklē igauņos sakarā ar viņu Jumalu – Dievu, taču mūsu pašu dainās teikts:

Jumīts veda Jumaliņu
Rudzu ziedā vizinātu
No kalniņa lejiņā,
Kūpēt kūp kumeliņi.
(LD 28536)

Turklāt Indriķa hronikā Jumara saukta par Imeru, kas tuvu dažu veco paaudžu izrunā un izloksnē teiktajam Jimera, satuvinot ar senirāņu Jimu. Laiku lokos daudz kas zudis, daudz kas mainījies, tāpēc Jumaras Jumis ir kā ceļa rādītājs uz aizmirstām patiesībām.

Ojārs Ozoliņš, dziedinatajs.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv