www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Severīns, Urzula
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Apaļais galds 12.02.2006. Tēma – svētvietas.14.02.2006

Kādu laiciņu villojušies e-misterijā, debatētāji, RV pulcināti, 12. februārī satikās viesmīlīgajā Šķesteru krodziņā. Tikšanās mērķis – noskaidrot, vai iespējams vienoties saskaņotai rīcībai cilvēkiem, kuri savos garīgajos meklējumos iet pa atšķirīgiem ceļiem. Tēma – svētvietas.

Reportāža no notikuma vietas.

Ģirts piesaka četrus runātājus. Katram tiek piešķirtas divpadsmit minūtes laika „sakāmo vārdu pateikšanai”.

Dainis sāk. Skan meditatīva mūzika. Uz ekrāna – pasaules radīšanas – lielā sprādziena simulācija – fascinējošs fizikas eksperiments ar dimanta putekļiem. Tiekam ievesti Daiņa apļa viducī, viņa izpratnē par visu lietu kārtību, par fraktāļiem, par lielo lietu atveidu mazajās un mazo – lielajās. Par četriem pirmelementiem un tiem atbilstošiem zemākajiem gariem:
zeme – rūķi,
ūdens - undīnes,
gaiss – elfi,
uguns – salamandras.

Par cilvēka maņu ierobežotību un apziņas paplašināšanas iespējām, par divu veidu svētvietām un to ģeometriski precīzo izvietojuma ritmu uz zemes un šo vietu sasaisti ar kosmiskajām enerģijām. Par Dieva atskārsmi, kas pārņem cilvēku enerģētiski spēcīgajās vietās.

Dainis pauž pārliecību, ka pasaule ir skaista un laba, kaut arī atzīst tās duālo dabu.

Solvita ieradusies, nevis lai meditētu vai klāstītu savu garīgo pieredzi, bet gan lai tiktu skaidrībā, kas te, velns parāvis, Latvijā notiek – visādu samaņu, dziednieku, rīkstnieku saradies, ka ne ar karoti apmaisīt, katrs jūtas predistenēts veikt dižus darbus, vest cilvēkus caur vēl nebijušām pieredzēm, pārkravāt akmeņus svētvietās utt….tai pašā laikā neuzņemoties nekādu atbildību par sekām. Kā kontrolēt haosu Latvijas garīgajā telpā? Svētvietas var enerģētiski aizvērties un tad sāksies regresējoša tautas garīgā un mentālā attīstība. Solvitai daudz ideju, kādos virzienos vajadzētu strādāt.

Māra nedaudz samulsusi no iepriekšējo runātāju dzirksteļošanas. Viņa Šveicē studē antroposofo medicīnu. Viņai ir kas sakāms par garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem, kurus vajadzētu turēt tālāk no enerģētiski spēcīgām vietām, kā tautā saka-lai jumtiņš neaizbrauc

.” Tāda cilvēka ķermeni nepārvalda gars. Astrālais ķermenis –dvēsele- nav īsti kontaktā ar dievišķo dzirksti, atrodas proaktīvā stāvoklī”, skaidro Māra.

Cilvēka praktiskajām vajadzībām jāatrodas līdzsvarā ar garīgajām, jāstāv ar abām kājām uz zemes. Nelīdzsvarots cilvēks kļūst viegli nofraktējams, suģestējams, nav spējīgs stāties pretī prāta teroram. Garīgi nestabils cilvēks ir īpaši bīstams Skolotāja lomā, jo nav nekādu prognožu, ko tādam” balsis” liks darīt.

Vai var palīdzēt šādam cilvēkam? Jā, tikai, ja viņš pats vēlas ,lai viņam palīdz.
Māra runā par antroposofiju kā par mācību, kura harmonizē kristietības idejas ar mūsu senču gudrību, un šajā nozīmē Eiropa var pie mums atrast to, ko pati jau sen pazaudējusi. Ir svarīgi Eiropai un pasaulei parādīt mūsu kultūras mantojumu visā tā daudzveidībā.

Vai Latvijā ir interese par antroposofisko dzīvesveidu? Jā, interese ir ļoti liela, to pierāda Lauku Sieviešu Kluba aktivitātes. Pieaug veselības kā vērtības apzināšanās, līdz ar to arī tieksme atgriezties pie dabiska, veselīga dzīvesveida.

Andris sevi prezentē kā sestā līmeņa zintnieku ( varbūt šamani?), kurš sācis kā vetfeldšeris, vēlāk -ķīmiķis, vēl vēlāk- plazmas ķīmiķis, Černobiļas laikā apjautis savas īpašās spējas, sapratis, ka ir ”pilnīgi savādāks cilvēks”, pievērsies zemes enerģētisko režģu pētījumiem, savācis milzumdaudz pierādījumu augstāka intelekta sūtītiem vēstījumiem un garu klātbūtnei šeit, uz zemes, ieguvis daudz domubiedru aiz mūsu valsts robežām, tic, ka ar speciālu ierīču palīdzību cilvēks var stāties kontaktos ar garu pasauli, ceļot laikā, ir nobriedis veikt eksperimentus ar brīvprātīgajiem.

Praktizē haotisko enerģiju harmonizāciju vidē- ar dziedāšanas palīdzību-jo vairāk ļaužu vienkopus dzied, jo spēcīgākas vibrācijas.

No sava sargeņģeļa saņēmis dzīves uzdevumu- audzē dzērvenes, rūpēdamies par tautiešu miesisko veselību. Praktizē arī kā rīkstnieks.

Skats no malas. Rita.

 

Vai tie bija jūras viļņi, kas sakūla ūdentiņ, kas putiņas uzvandīj`… Tie nebija jūras viļņi, kas sajauca ūdentiņ`… Dzelzu vīri ceļu brauca, akmeņam(i) mājas pras`.. Akmens mājas neiedeva, pras` melnami tēraudam… Tērauds mājas neiedeva, pras` dzidram(i) ūdeņam… Ūdens mājas gan iedotu, akmens dēļ(i) nevarēja… Ūdens gāja pār akmeni, svētu rītu kapāties… Ūdens cirta akmeņam(i), akmens galvu purināja.. Akmens galvu purināja, tas sajauca ūdentiņ, tas putiņas uzvandīja.
(tā dziedāja un koklēja Andris Mičulis mūsu dienas sākumā un noslēgumā)


Trīs dienas vajagot kādu lietu apdomājot, un tad putas esot noskrējušas un nāk apgaismība no augšas. Te vēl būs ar putām. Lietas, kas nepāriet tāpat vien.

Izrādās, nekas dzīvs un šīs pasaules nevar būt pilnīgs. Pat visharmoniskākajā darbībā būs tas asinhronais un asimetriskais, kas nāk no sirds. Ja cilvēka sirds sistu absolūti precīzā ritmā, tā būtu nāve. Tieši tāpēc mehāniski (elektroniski…) radīta un izpildīta mūzika tieši savas pilnības dēļ nekad nevarēs aizstāt dzīvo izpildījumu. To Zemeslodi, kas ietīta precīzā paralēļu un meridiānu tīklā, mēs redzam vien kā globusu vai karti. Satelīta kartes ir jau arī bez valstu robežām. Bet kā Zemeslodi redz Dievs? Laikam ļoti tuvu tai vīzijai, kādu mums Šķesteros uzbūra Dainis, Andris Ansis un Andris. Kad pāri Zemeslodei ir pavisam cits tīkls, kas noausts no cilvēku svētākajām jūtām un dvēseles tieksmēm – Svētvietu tīkls. Vesela sistēma, kad planētas mēroga enerģētiskajam režģim slāņojam virsū smalkākos un aizaužam tīkla acis ar tām mūsu ikviena svētvietām, kas ir tepat blakus, kas ļauj tev brīdi aizmirsties no ikdienas skrējiena un citām acīm paskatīties uz sevi un pasauli. Svētvietas ir tās, kas atvieglo cilvēkam ceļu pie Dieva, lai kā arī mēs katrs šo apziņas, domu un jūtu pasaules tik nepieciešamo daļu sauktu. Šādās vietās vienojas trīs spēki - zemes, garu pasaules un cilvēka psihiskā enerģija (pēc Andra Anša vārdiem)

Bet Svētvietas nevar tāpat vien. Kādā senā intervijā Vaira Vīķe Freiberga atbildēja “Saules mūžu? Nē, nekad! Dvēsele ir mūžīga, un ar to pietiek. Pat Saule nav mūžīga, tikai viņas dvēsele.” Kāds fiziskais mūžs ir mūsu svētvietām un kā nezaudēt saikni ar to, kas tām ir dvēsele? Kā nosargāt mūsu lielās svētvietas no izlaupīšanas (jā, ved akmeņus prom), nobradāšanas (šādās vietās ir retas augu sugas un biotiopi), aizsērēšanas (agrāk par tādām vietām rūpējās zinoši cilvēki) vai liekas ažiotāžas, kas pievelk cilvēkus kā nodeva modei, pirms tie vispār ir padomājuši, vai viņi ir gatavi šīm vietām ļauties “ne zariņa nenolaužot” un arī sevi nepazaudējot. Solvita vistiešāk ir saskārusies ar cilvēku tik saprotamo vēlmi meditēt īpašā vietā un baudīt šo zemes spēku smalkajai mentāli emocionāli garīgajai darbībai. Viņa ir kā šķirtne starp pašas un citu cilvēku “ļoti vēlos” un likumdošanas pamatoti argumentēto “nedrīkst”. Solvitai arī visvairāk vīziju par to, kā praktiski risināt lietas. Sākot jau ar to, ka nevajag tik ļoti centrēties uz tām lielajām svētvietām, bet izveidot tās katram savas mājas vietas tuvumā. Andris Ansis nemaz nebrīnās par to, ka, pieaicināts lauku mājās kā zintniecības un rīkstniecības amata meistars, bieži vien atrod saimnieces puķu dobi vai mājas karoga vietu tieši tādā vietā, kas ideāli tam piemērota. Bet puķu dobe, mīļvietiņa harmonē ar tevi, nevis ar kopējo svētvietu tīklu. Zintnieks var to saslēgt un harmonizēt vidē haotiskās enerģijas. Cilvēki paši tās var pieslēgt – melodija pieslēdzas, kad jūs dungojas kādu “pieklīdušu” dziesmiņu un domājat par savu vietu un pēc tam mēģināt apzināties: kāpēc es dziedu? kāpēc tā ir?

Cilvēks ierīko svētvietu un kopj to. Daudzi cilvēki kopj... un skat, Latvija sāk mirdzēt Dievam redzamajā tīklā. Tikai - mazam cilvēkbērnam ir jāmāca, kā apzināties sevi iekļaujamies šajā Dieva pasaulē. Kā to darīt? Kā iemācīt cilvēkiem izprast un iegūt spējas izjust šo zemes spēka, cilvēka dvēseles un augtāko spēku harmoniju.

Vēl viena Solvitas ierosināta tēma – par svētvietu statusa noteikšanu laicīgajā pasaulē. Kā izmērīt, kādi kritēriji, kā pateikt likuma vārdiem, kas ir svētvietas. Andris Mičulis nemaz nevilcinās ar atbildi “daudz”, kad gribam zināt, vai jaunām likumdošanas iniciatīvām ir nobriedusi vajadzība – cik tad ir to svētvietu, kurām nav ne dabas ne kultūras un vēstures pieminekļa statusa. Ingam nedod miera doma - varbūt te var ko līdzēt nemateriālā kultūras mantojuma saraksta procedūras…

Andris Mičulis runā pēc pacietīgas klusēšanās un klausīšanās. Par to, ka viena lieta ir mūsu katra radītās svētvietas un mūsu attiecības ar tām. Cita lieta ir ar mūsu zemi, kas pieder visai mūsu tautai, visai cilvēcei un ko nedrīkst bradāt kājām. Lai ar kādas tās enerģijas būtu, bet ne jau lemūrieši, ne atlantieši, ne atnācēji no kosmosa mums tās atnesuši – viss ir mātes Māras maigajām rokām veidots un tik trausls. Šūnakmens ir trausls, smilšakmens ieži ir trausli, tik viegli nobradājami. Izveidojas tāds objekts, kristāliskā struktūra veido lauku, kas apkārt. Unikālu dabas objektu ir daudz, bet vai visi darbojas kā spēka vieta meditācijai.
Kas ir svētvieta? Pieņemts, ka tās ir kultūras un vēstures pieminekļi, senču svētvietas, bet ne visas tās reāli darbojas šodien – aizsērējušas, nedarbojas kā svētvietas, kur cilvēks pilnīgi reāli daudz vieglāk kontaktējas ar augstāko spēku, ar Dievišķo. Ir arī tādas vietas, kas pagātnē nav apzinātas, bet kas reāli darbojas un kurām nav nekāda statusa. Apzinām jau tās, bet tās ir jāapzina pilnībā, pats pēdējais laiks aprunāties ar apkārtējiem cilvēkiem, kas vēl tajās vietās ir palikuši, kas kaut ko atceras, kamēr nav aizgājuši nebūtībā. Visu nevar aizsargāt. Ļoti daudzi objekti paliek tādi, par kuriem nav ziņu, kuriem nav kultūrslāņa, jo nebūt ne visur bija ugunsrituāli un ziedošanas riti.

Ne visi saprot savas darbības sekas. Pat tie, kas domājas darām sabiedrībai derīgu darbu, bet nezinot… kultūras un arhitektūras pieminekļi nav domāti tam, lai veidotu sistēmas un iejauktos. Nav jātaisa Zilajā kalnā Atlantīda jauna, tie bija pavisam citi laiki un citas vajadzības. Kristāliskais režģis – skelets kuram pāri slāņojas citas līnijas un centri, atšķirīgas katrā vietā. Cik mēs to spējam redzēt? Izmaiņas globālajā režģī mēs vispār nespējam atšķirt, tās, kas virspusējākās – smalkākie enerģētiskie kapilāri ir mūsu vietējās svētvietas. Saudzēsim tās. Nevajag tajās rakties. Lai to darītu, jābūt arheologu atļaujai, izglītībai, uzraudzībai. Nemākulīgi rīkojoties, var tikai izpostīt. Ir jābūt lielai atbildībai, lai nepārvērstos par blīvvietām un blāvvietām mūsu skaidrvietas, tīrvietas, baltvietas, dzidrvietas.

Atkal tas pats sākums - cilvēku izglītošana, audzināšana. Kādi būtu priekšlikumi, apsvērumi, idejas… izglītības koncepcijai, programmai, kursiem. Cilvēki, kas noskaņoti uz reālu darbību lietas labā un redz iespējas to darīt, saausās – “tas ir tas, ko es sagaidu”, “es esmu gatava uzsūkt šo informāciju”. Te ir cilvēki, kuriem ir reāla pieredze un iespaidi par to, kāda skolās ir reālā situācija ar garīga pasaules skatījuma un vērtību veidošanu. No vienas puses, nav jau brīnums, ka “izglītības sistēmā nav nekā garīga”, jo “izglītības sistēma ir viskonservatīvākā lieta pasaulē”. Kādai jābūt garīguma audzināšanai “sabiedrībā, kur dominē laicīgie veidoli, kur garīgā vispār nav”? Nu kāpēc tad tik skarbi vārdi – nemaz tik bezcerīgi noraidoša nav valsts attieksme pret garīgās integrālās augstskolas ideju Latvijā. Tikai – vai mums ir skolotāji, kas būtu tiesīgi un spētu to mācīt. Izrādās, nevar teikt, ka Latvijā nav garīgo skolotāju, ka nav dziednieku, ka nenotiek šī izglītība. Irēna beigusi Astrofizikas akadēmiju un var droši pretendēt uz to, ka ir ieguvusi šo garīgo izglītību un starptautiski atzītu sertifikātu ar tiesībām dziedināt un arī mācīt. Arī Māra papildus klasiskajai medicīnai apgūst ezotērisko medicīnu (“mācās klāt dvēseles viedokli”), pašreiz gan ārzemēs. Viņa tāpat kā Solvita un Irēna redz nepieciešamību pēc iespējas sniegt palīdzību tiem, kas neveiksmīgi praktizējuši ezotēriku. Daudziem cilvēkiem, kuru ķermeni nepārvalda gars un kuriem interesē garīgas lietas, rodas psihiskas novirzes, to astrālais ķermenis nav īsti kontaktā ar Dieva dzirksti. Meditācijas laikā ir iespējams psihiskais terors. (Andris Ansis paskaidro – ja ieejam svētvietā ar šīs vietas rezonansi, mēs atbrīvojam savu dvēseli un garu, un tās vietā var ienākt svešs… tās enerģētiskās būtnes, kas tur reāli eksistē.) Tāds meditētājs var nojūgties, rodas murgu idejas un visādas noslieces, cilvēks neuzskata sevi par slimu un negrib ārstēties, bez tam klasiskās ārstēšanas metodes neatšķir tās izpausmes, kas cilvēkam rodas no garīgās krīzes. Cilvēkam ir jābūt līdzsvarā – ar abām kājām jāstāv stingri, bet nevar aizvērt durvis uz garīgo pasauli. Jāveido harmoniska dvēseles dzīve, jāprot uzturēt garīgā veselība. Ezotēriskā medicīna Eiropā ir uz kristietības bāzes, bet Māra ir pārsteigta, cik daudz viņa mācību vielai var atrast atbilstošas dainas. Eiropa māca mūsu senču gudrības, tā ir pazaudējusi to, ko mēs vēl esam saglabājuši. “Apmācību procesā mēs ejam dabā,” šie vārdi noteikti sasaucas ar to, kāpēc Riharda saņemtajās lasītāju vēstulēs visbiežāk ir vēlme piedalīties pārgājienos pa Latviju.

Jā, tie visi bija diskusiju jautājumi. Ja daudzi cilvēki bradās pāri – vai vietas enerģētiskais spēks saglabāsies vai pieaugs? Kā runāt ar likumdevējiem un kā izglītot cilvēkus, kas vēlas apmeklēt vietas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās? Kā palīdzēt cilvēkam pārliecināties, vai viņam šī vieta nav nevēlama? Kādas darbības pieļaujamas svētvietās un ko nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut – lai nav tā, ka tiek kurināta uguns uz akmeņiem, ka šādās vietās akmeņi tiek pārvietoti, ka notiek patvaļīga rakšana. Kāda ir atbildība par tām garīgajām darbībām, ko mēs šādā vietā darām – vai rīkojamies ar sev pieejamo enerģiju savas varas un spēju apziņā, juzdamies atbildīgi par visu pasauli vai arī atvērtu sirdi ļaujamies – Dievs, ienāc manī un dari caur mani šo. Un kā nepalikt malā, izniekojot sev atvēlēto laiku un nedarot lietas, uz kurām jūties spējīgs. Irēna ir mācījusies Tibetā un stāstīja par jauku meditāciju, kad cilvēki no rīta piepilda septiņus trauciņus ar ūdeni, domādami par tiem septiņiem labajiem darbiem, ko viņu tajā dienā vēlētos paveikt. Dienas beigās šos trauciņus izlej, pārdomājot, vai šie labie darbi ir izdevušies.

Nu tā ļoti lēnām mēs izlejam Apaļā galda svētdienu… ir tik daudz, ko pārdomāt. Es ceru, ka šīs pārdomas vēl turpināsies. Vismaz noteikti sekos “no vārdiem pie darbiem iešana” – reāli ierosinājumi un aicinājumi tajos virzienos, kur redzam turpinājumu.

Zaiga.

Fotoreportāža


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv