www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Linda, Janīna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Rozenkreiceru ētiskā ideāla divpadsmit tikumi28.02.2006

Senais Mistiskais Rozes un Krusta Ordenis ir filozofiska organizācija, kura glabā un attīsta mācību, kura no gadsimta uz gadsimtu pāriet no viena izglītota cilvēka otram. Tā ir mācība par pasaules telpas noslēpumiem, dabu un pašu cilvēku.

Tādā ziņā tā līdzinās Gnozeoloģijai, kura sniedzas līdz tālākajai senatnei. Tomēr rozenkreiceru filozofija neaprobežojas ar savu mācību, kura šodien tiek izdota kā monogrāfijas, ko saņem Ordeņa locekļi. Tā pamatojas arī uz zināmu ētiku, tas ir – uz uzvedības ideālu. Katras zināšanas, lai cik cēlas un autoritatīvas tās nebūtu, nav pietiekamas, lai to ieguvēju padarītu viedu. Bet viedums ir apziņas stāvoklis, kuru sasniedz pirmkārt ilgā sevis pilnveidošanas darbā.

No rozenkreiceru filozofijas viedokļa mūsu dzīves mērķis ir evolūcija uz Pilnību un Dievišķās Gudrības izpausme mūsu uzvedībā. Lai to sasniegtu, mums pakāpeniski jāmodina tās dvēseliskās īpašības, kuras atbilst tikumiem, par kuriem tā mīlēja runāt Sokrāts. Patiešām, visi pagātnes gudrie un filozofi runāja par šiem tikumiem un uzsvēra, ka šie tikumi veido cilvēka cieņas pamatu un piemīt katram Iesvētītajam, kurš sava vārda cienīgs.

Zinot, ka eksistē arī citi tikumi, es jums piedāvāju divpadsmit zemāk minētos, jo tieši šo tikumu apgūšana man liekas īpaši svarīga. Tieši tajos parādās rozenkreiceru ētiskais ideāls. Lūk, šīs īpašības:

- pacietība,
- paļāvība,
- mērenība,
- iecietība,
- atkāpšanās,
- altruisms,
- viengabalainība,
- pieticība,
- vīrišķība,
- miermīlība,
- labdarība,
- gudrība.

Visbiežāk katrai labdarībai ir sava negatīvā puse, jo „ego” kamēr tas nevadāms, pretojas dvēselei un pastāvīgi ar to konfliktē. Tas izskaidrojams tā, ka „ego” piesaistīts dzīves materiālām vērtībām un iegūst enerģiju tikai savu personisko interešu apmierināšanā. Piemēram, tam, kurš lielāku uzmanību veltī ārējam un tam tēlam, kuru grib radīt par sevi citos, sakarā ar to uzvar augstprātība, jo viņš vēl nav iepazinis pieticību. Turklāt viņš velti konfliktē ar savu trūkumu, jo šis konflikts trūkumu tikai nostiprina, kaut vai tās nozīmes dēļ, kuru mēs tam piešķiram.

Pareizāk būtu apzināties šo trūkumu un censties iegūt tam pretēju īpašību, kura ir tikums. Atgriežoties pie minētā piemēra, teiksim, ka labākais veids kā atbrīvoties no augstprātības, ir nevis to apspiest, bet aizstāt ar pieticību. Tas arī ir garīgās alķīmijas pamats, kuram rozenkreiceri pievēršas visu dzīvi.

Mēs esam cilvēki, tāpēc mēs neesam pilnīgi. Tas ir, mums visiem ir trūkumi, vieni redzami, citi mazāk manāmi. Taču jebkurā gadījumā savā dvēselē un savā prātā mēs zinām, ka spējam kļūt pilnīgāki. Ja piekrīt tam, ka mūsu garīgās evolūcijas mērķis ir sevis pilnveidošanā un tikumīgā uzvedībā, ar kuru paužam savas dvēseles tikumus, tad pirmais, kas mums jādara – jāatzīst savas vājības un jāpiekrīt to pārvēršanai par tikumiem, ne tikai mūsu pašu labklājības dēļ, bet arī tādēļ, lai no tā neciestu citi cilvēki. Vienīgais veids, kā to sasniegt, ir pašanalīze un mēģinājums noteikt to, kā mums jādomā vai nav jādomā, kas mums ir vai nav jārunā, kas ir vai nav jādara, lai izpaustu labāko no savas dziļākās dvēseles dabas un uzvestos cik iespējams cilvēciskā aspektā cienīgi. Tas mums uzliek dziļas introspekcijas un atbilstošas rīcības pienākumu.

Šī grāmata pirmkārt veltīta rozenkreiceriem, jo es zinu viņu interesi par filozofiju, tas ir, pret „gudrības mīlestību”. Taču arī tad, ja neesat A.M.O.R.C. locekļi, bet uzskatāt, ka cilvēka cieņa pamatojas uz dažu tikumu apgūšanu un pielietošanu ikdienas dzīvē, jūs varbūt šajā grāmatā atradīsiet to, par ko ir vērts aizdomāties. Tā ir mana karstākā vēlēšanās.

 

Paļāvība

Tāpat kā citiem tikumiem, arī paļāvībai jākļūst par mūsu dzīves sastāvdaļu un tādu neatņemamu mūsu dzīves daļu, lai tā pilnā mērā izpaustos mūsu uzvedībā. Pirmkārt, jāiemācās paļauties uz sevi, jo mums visiem ir īpašības, spējas, prasmes un talanti, ar kuriem mēs kļūstam noderīgi visai cilvēcei.

Daudzi sevi nenovērtē un kautrības vai nedrošības rezultātā palaiž garām iespēju dalīties ar citiem savās zināšanās un prasmē. Visbiežāk kautrības un nedrošības cēlonim ir psiholoģiskas apspiestības raksturs, - audzināšanas vai iedzimtas rakstura īpatnības rezultātā. Psiholoģiskā verdzībā nonākušam cilvēkam jācenšas to pārvarēt, lai atklātu savas spējas un iegūtu lielāku paļāvību uz sevi. Tas ir neatņemams noteikums, lai atklātu labāko, kas pieder un saviem talantiem ļautu kalpot sava tuvākā labā.

Protams, ticību sev jāattīsta, taču jāuzmanās, jo tās pārmērība, tas ir, pašpārliecība, jau kļūst par vājību. Patiešām, sava fiziskā spēka, garīgo iespēju, psihisko spēju vai savas garīgās evolūcijas pārspīlēts novērtējums ir lepnības vai vieglprātības forma. Galējos gadījumos tādai pārvērtēšanai attiecībā uz mums pašiem vai citiem cilvēkiem var rasties nopietnas sekas, konkrēti, ja viņi mūs ierosina uz darbību, kura pārsniedz mūsu reālās spējas. Tāpat kā visur, mūsu garastāvokli un uzvedību jāvada zelta vidusceļa likumam. Šajā jomā jārēķinās ar realitāti un vienlaicīgi jāapzinās savas spējas un trūkumus, kas ļaus nenoreibt no pirmajiem un nekrist izmisumā no otrajiem. Tas, protams, prasa sevis iepazīšanu un prasmīgu pašizziņas procesa vadību.

Vienlaikus mēs nedrīkstam ticēt vienīgi sev, jo tad mēs kļūtu egocentriski. Jāuzticas arī citiem – ģimenei, profesionālajai videi un citur. Paļaujoties uz citiem cilvēkiem, mēs ļaujam tiem noticēt sev, kas viņiem iespējams pietrūka. Tas ir, mēs viņiem dodam iespēju parādīt savu kompetenci un apzināties savas spējas. Kā jūs ziniet, daži cilvēki neuztic citiem atbildīgus darbus, aizbildinoties, ka neuzticas. Visbiežāk tāda rīcība liecina par to, ka viņi vēlas palikt stāvokļa noteicēji savā jomā un baidās, ka viņus pārspēs skolnieki. Tā ir egoistiska pozīcija, kas pamatojas uz nepieciešamību pakļaut vai zaudēt monopolu uz zināšanām, prasmi, mākslu utt. Taču nav nekā cēlāka kā dalīties ar citiem tajā, ko dzīve jums ļāvusi saprast un iepazīt.

Neuzticēšanās liecina par negatīvu prāta stāvokli, jo to vienmēr pavada nepaļaušanās uz citiem. Paļāvībā nedrīkst aizmirst piesardzību, citādi tā būs akla un bezatbildīga. Šis princips runā par to, ka ne visu visiem var uzticēt, ka vienmēr jābūt piesardzīgiem. Nav saprātīgi lūgt cilvēkam izdarīt kaut ko tādu, kas pārsniedz viņa iespējas, - vai fiziskas, vai garīgas, jo beigu beigās vienalga būs neveiksme. Ir riskanti runāt par konfidenciālām tēmām ar cilvēku, par kura savaldību neesat pārliecināti. Konfidenciāli jautājumi atbildību uzliek gan tam, kurš uzticas, gan tam, kurš uzklausa. Te es varu tikai teikt, ka noslēpumu glabāt ir daudz grūtāk nekā atklāt.

Svarīgi prast citiem ticēt, vienlaikus saglabājot dabisko piesardzību, bet absolūti nepieciešams sniegt šo ticību cilvēkam kā Dievišķās Dvēseles iemiesojumam. Protams, mēs nevaram noliegt, ka ir cilvēki, kas izceļas ar sliktu uzvedību un izraisa sev neuzticēšanos. Tomēr esmu pārliecināts, ka tādi ir mazākums salīdzinājumā ar tiem, kuri tiecas uz labsirdību un brālību. Tādēļ tā vietā, lai polarizētu šo netaisno mazākumu un nepiešķirtu tam nepelnītu uzmanību, mums jāsaglabā miers un ticība cilvēcei, kurai jau pēc savas izcelsmes un mērķiem uz Zemes jāiemieso Pilnības un Miera ideāls, pēc kura mēs tiecamies. Ticēsim tam un šai ticībā atradīsim vēlēšanos kļūt labākiem, ja pareizi ir tas, ka cilvēces kolektīvā dvēsele ikreiz kļūst labāka, kad viens no mums sper jaunu humānu soli.

Šodien cilvēce pārdzīvo milzīgus ekonomiska, politiska, etniska un reliģiska rakstura satricinājumus. Pirmajā mirklī šie satricinājumi var piespiest sajust bailes no nākotnes un paši par sevi norādīt uz cilvēku Civilizācijas pagrimumu. Taču patiesībā mums tajos jāsaskata globālu vērtību, pēc kurām gadsimtiem ilgi vadījusies cilvēce, pārvērtēšanu, un pats šis vērtību pārvērtēšanas process ir kolektīvās apziņas ievērojama progresa atspoguļojums. Pasaule manāmi evolucionē, kaut gan mums reizēm šķiet, ka dažās jomās tā regresē. Arvien vairāk cilvēku uzstājas pret karu, pret dažāda fanātisma formām, veselu tautu skaidri redzamu nevienlīdzību un nabadzību, pret katastrofām, kuras izraisa necienīga attieksme pret apkārtējo vidi. Tādēļ, neskatoties uz ārējām izpausmēm, haoss, ar ko saskaras cilvēce, ir tās pārdzīvoto atziņu ārējā forma, kas iezīmē Ūdensvīra laikmeta, patiesa Garīguma un Brālības laikmeta iestāšanos.

Savā mistiskajā pielietojumā paļāvība pielīdzināma ticībai. Taču kas ir ticība? Man lieka, ka vienkāršāk pateikt, kas ticība nav, bet tā nav dogmatiska ticība Dievam vai māņticība. Negribētu kļūt neiecietīgs, bet man nākas atzīt, ka daudzu cilvēku reliģiskā dzīve aprobežojas ar kredo, ar kuru iepazīstas bērnībā un kopš tā laika par to vairāk nepadomā. Tāpēc reizēm cilvēki tic lietām, kuras runā pretī veselajam saprātam. Tas izraisa nožēlu, jo tādu cilvēku ticība, pati par sevi cienījama un pozitīva, šiem cilvēkiem tomēr traucē pavērt plašākus garīgus apvāršņus. Šādā nozīmē es domāju, ka reliģioza ticība atšķiras no mistiskas ticības ar savu raksturu un pielietojumu. Pirmā raksturīga reliģijām un balstās tieši uz ticību, kas nav Tradīcijas daļa un pievēršas tieši Zināšanām.

No rozenkreiceru viedokļa ticību var definēt kā iekšēju pārliecību par Dieva esamību, bet šī pārliecība pamatojas uz apzinīgu likumu, kuri mūs savieno ar Viņu, pārbaudīšanu; ar likumiem, kuriem piemīt dabīgs, vispārējs un garīgs raksturs. Tā atbilst iekšējai pārliecībai, kura izveidojas galvenokārt misticisma studiju un praktiskas pielietošanas procesā. Šī pārliecība satur iedzimtu dimensiju, kura sākas jau mūsu dvēselē un kuras evolūcijas pakāpe cilvēkiem atšķirīga. Tas ir – ticība ir mūsu intereses par garīgo sfēru apliecinājums. Piebildīšu, ka ir cilvēki, kuri ir studējuši reliģiskas literatūras klasiķu darbus un saglabājuši pilnīgi ateistisku nostāju. Tas nozīmē, ka ticība ir apziņas stāvoklis, ko nosaka intelektuālas, emocionālas un garīgas pievilcības kopums, kuru mēs piedzīvojam pret Dievišķo tādā formā, kādā mēs to izjūtam un saprotam.

Kā var nebūt Dievs, ja visa pasaule un pati Zeme ir Radītāja darbs. Turklāt neviens nevar noliegt to, ka viss Viņa Radītais ir lielisku likumu apliecinājums un atspoguļo Gudrību un Pilnību, kas cilvēciskam prātam nav aptverams. Ir redzams, ka tas nav nejaušības rezultāts, bet, gluži pretēji, Lielā Plāna daļa. Un katrai dzīvai būtnei, katram cilvēkam ir sava vieta un sava loma šajā Lielajā Plānā. Tas ir, mums jāvadās no principa, ka mēs esam Dieva iemiesojums un ka mēs pakāpeniski paceļamies līdz Viņa Pilnībai – Pilnībai, kura mums jau piemīt slēptā formā.


Seržs Tusēns, Lielais Maģistrs
www.amorc.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv