www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leonīda, Leonīds
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kā rodas reliģija. R.Bahs "Viens"14.03.2006
TAJĀ VIETĀ, kur apstājāmies, ap mums pletās smaragd­zaļas zāles apauguši apaļi kalni. Caur tumšsarkaniem mā­koņiem liesmoja saules riets.

Šveice, es uzreiz nospriedu, esam nolaidušies Šveices pastkartē. Tālāk ielejā vīdēja koku skupsnas, šur tur pa kādai mājiņai, augsti jumti, baznīcas zvanu tornis. Pa cie­mata ceļu brauca pajūgs, to vilka nevis traktors vai zirgs, bet gan tāda kā govs.

Nekur tuvumā neviena nemanīja, ne takas, ne lopu iemītas stigas. Viens vienīgs zāles klājiens, kā nosēts ar pļa­vas puķēm, kuru pusaplī apņēma stāvas, sniegiem klātas klintis.

-    Kāpēc tu tagad domā, ka... - es ierunājos. - Kur mēs esam?

-    Francijā, - Leslija atteica. Viņa to pateica neapdo­mājoties, un, pirms es biju pavaicājis, kā viņa to zina, viņa, atguvusi elpu, sacīja:

-    Paskaties!

Leslija norādīja uz plaisu klintī, kur vecs vīrs raupjās, brūnās drēbēs tupēja uz ceļiem pie maza ugunskura. Virs metināja. Spoži dzeltenbalti, mirguļojoši atspīdumi lēkāja uz klintīm vīram aiz muguras.

- Ko gan tas metinātājs šeit dara? - es pārsteigts brī­nījos.

Leslija viņu brīdi vēroja.

- Viņš nemetina, - viņa skaidroja, it kā šo ainu atcerē­tos, nevis vērotu. - Viņš ir iegrimis lūgšanā.

Leslija viņam tuvojas, es viņai sekoju, nolēmis izturēties ļoti klusu. Tāpat kā es sevi atpazinu Atilā, varbūt mana sieva sevi ir atpazinusi šajā eremītā?

Pienākuši klāt, mēs nepārprotami ieraudzījām, ka nekā­da metināšana tur nenotika. Nedzirdēja ne skaņas, nebija dūmu, tikai lāsmojošs, zeltains stabs, kas pulsēja virs ze­mes nepilnu jardu no vecā vīra.

- ... un tev būs jāatdod pasaulei to, ko būsi saņēmis, -no gaismas loka atskanēja balss. - Visiem, kas noskumuši, būs dot patiesību par to, no kurienes mēs nākam, dot mū­su esamībai jēgu un ceļu, kas aizved uz mūžīgajām mājām.

Mēs apstājāmies dažus jardus aiz vīra muguras un stā­vējām kā piekalti. Šādu spožumu jau reizi savā mūžā biju pieredzējis, pirms daudziem gadiem, kad mani pārsteidza nejauša atjauta, kas ilga tikai mirkli un ko es vēl līdz šai dienai dēvēju par Mīlestību. Gaisma, kuru redzējām šo­brīd, bija tāda pati, tik mirdzoša, ka tā pārvērta pasauli ne­būtiskā pielikumā, miglainā piezīmē. Pēc brīža gaisma no­dzisa. Zem vietas, kur tā bija kvēlojusi, gulēja zelta papīra lapa, izsmalcināti kaligrāfiskā rokrakstā rakstīts teksts.

Vīrs klusām noliecās, nenojauzdams par mūsu klāt­būtni.

Leslija pagāja uz priekšu, pasniedzās pēc zelta manu­skripta un to pacēla. Šajā mistiskajā vietā viņas roka neiz­gāja cauri pergamentam.

Gaidītā rūnu raksta vai hieroglifu vietā mēs ierau­dzījām tekstu angļu valodā. Protams, es nodomāju. Vecais vīrs tos būtu izlasījis tikpat viegli kā tekstu franču, persiešu vai farsi valodā. Tāpat droši vien mēdz būt ar atklāsmi -svarīga ir nevis valoda, bet gan domu apmaiņa.

Jūs esat gaismas būtnes, mēs lasījām. Jūs esat atnākuši no gaismas, un jums jāiet uz gaismu, un ik solī jūs pavadājušu ne­beidzamās būtības gaisma.

Leslija pāršķīra lappusi.

Pēc savas izvēles jūs tagad dzīvojat pasaulē, kuru esat radī­juši. Tas, ko jūs nesat savās sirdīs, ir patiesība, un jūs kļūsiet par tiem, ko visvairāk apbrīnojat.

Nebaidieties un nezaudējiet drosmi, ieraugot tumsas ārējo veidolu, ļaunumu, kas paslēpies, tukšo masku, kas aizsedz nāvi, jo tie ir izaicinājums, kuru esat izvēlējušies. Tie ir akmeņi, uz ku­riem esat nolēmuši uzasināt sava prāta asās šķautnes. Ziniet, ka jūs no visām pusēm apņem mīlestības realitāte un ik mirkli jūs spējat pārvērst savu pasauli ar to, ko esat iemācījušies.

Simtiem lappušu sekoja cita citai. Mēs tās godbijīgi pār­lapojām.

Jūs esat dzīvība, radošais pirmsākums. Jūs mirdami nemirsiet ne no zobena, ne no vecuma, bet jūs varat nomirt uz sliekšņa, kas jūs ved no vienas telpas citā. Katra telpa jums dod savu vārdu, lai jūs runātu, un katrs gaitenis - savu dziesmu, lai jūs dzie­dātu.

Leslija pievērsa man savu mirdzošo skatienu. Ja šis teksts spēja mūs, divdesmitā gadsimta cilvēkus, tā saviļ­ņot, es nodomāju, kāds gan tam būtu iespaids uz cilvē­kiem no sazin kura... no divpadsmitā gadsimta!

Mēs atkal pievēršamies manuskriptam. Ne vēsts no ri­tuāliem vārdiem, nekādas norādes uz pielūgsmi, ne uguns izsaukšana, ne lāsti ienaidniekiem, ne posta draudi neticī­gajiem, ne vēsts no Atilas ļaunajiem dieviem. Tekstā nebija minēti tempļi vai priesteri, vai rabīni, vai konfesijas, vai kori, vai tērpi, vai svētās dienas. Vārdi bija rakstīti mīlošajai cilvēka iekšējai būtībai un tikai tai.

Ļaujiet vaļu šīm idejām šajā gadsimtā, es prātoju, tā ir atslēga, kas ļaus atpazīt mūsu spēku vai ticību, palaidiet vaļā mīlestības spēku, un terors izzudīs. Tad pasaule būs pasargāta no Tumsas Gadsimtiem!

Vecais vīrs atvēra acis un, beidzot mūs ieraudzījis, tik bezbailīgs stāvēja, it, ka būtu izlasījis manuskriptu. Viņš pameta skatienu uz mani, ilgi vēroja Lesliju.

-  Esmu Žans Pols Leklērs, - viņš sacīja. - Bet jūs esat eņģeļi.

Pirms vēl bijām atguvušies no izbrīna, vīrs jautri ie­smējās.

-  Vai jūs pamanījāt gaismu? - viņš vaicāja.

-  Tā ir iedvesma! - mana sieva paziņoja, pasniedzot viņam zeltainās lapas.

-  Patiešām, iedvesma. - Vīrs paklanījās it kā atcerējies, ka viņa ir eņģelis. - Šie vārdi ir atslēga uz patiesību ikvie­nam, kurš tos izlasīs, tie ir dzīvība tiem, kuri tajos klausī­sies. Kad es biju bērns, Gaisma man apsolīja, ka šīs lapas nonāks manās rokās tajā naktī, kad jāparādās jums. Tagad, kad esmu kļuvis vecs, atnācāt jūs un šīs lapas.

- Tās pārvērtīs pasauli, - es teicu.
Vīrs dīvaini uz mani paskatījās.

- Nē.

- Bet tās taču tika jums iedotas...

- ... izmēģināšanai, - viņš atteica.

- Izmēģināšanai?

-   Esmu atceļojis no tālienes, - vīrs sāka stāstīt. – Esmu studējis simtiem ticību rakstus, no Ķīnas līdz pat vikingu zemēm. - Viņš samirkšķināja acis. - Un, par spīti savām studijām, es daudz ko iemācījos. Katra liela reliģija sākas ar gaismu. Tomēr gaisma iemājo tikai sirdīs. Lappusēs ne.

-   Bet jūs taču turat rokās... - es iebildu. - Jums tās jāiz­lasa. Tās ir brīnišķīgas!

-   Manās rokas ir papīrs, - vecais palika pie sava. - Do­diet šos vārdus pasaulei, un tos iemīlēs un sapratīs tie, kuri jau zina patiesību. Taču, pirms mēs tos dodam prom, mums tie jānosauc. Bet tad tie tiks nonāvēti. Vai tad kaut ko brīnišķīgu nosaucot vārdā, to nogalē?

Vīrs pārsteigts mani uzlūkoja.

-    Nosaukt kādu lietu nav bīstami. Ietērpt vārdos šādas idejas nozīmē radīt reliģiju.

-    Kāpēc?

Vecais pasmaidīja, sniegdams man manuskriptu.

-    Vai lai es šīs lappuses uzticu tev...?

-    Ričard, - es nobeidzu.

-    Šīs lappuses no Mīlestības Gaismas es nododu tieši rokās tev, Ričard. Vai tu gribi tās savukārt nodot pasaulei, cilvēkiem, kuri alkst uzzināt, kas tajās pavēstīts, tiem, kuri nebija tie izredzētie un nestāvēja šeit šajā vietā, kad tika pasniegta dāvana? Vai arī tu gribi paturēt Šo rokrakstu tikai sev vienam?

-    Protams, es gribu to atdot!

-    Un kā tu nosauksi savu dāvanu?
Kas gan viņam ir padomā, es prātoju.

-    Vai tam ir kāda nozīme?

-     Ja tu tai nedosi vārdu, to izdarīs citi. Tie nosauks tavu dāvanu par Ričarda grāmatu.

- Tagad sapratu. Labi. Es to kaut kā nosaukšu... teiksim, par Lappusēm.

-    Un vai tu spēsi nosargāt Lappuses? Vai ari tu ļausi, lai citi tajās veic labojumus, lai pārveido to, kas viņiem nav saprotams, lai svītro ārā, kas vien ienāk prātā, jebko, kas viņiem nav pa prātam?

-    Nē! Nekādi labojumi nav pieļaujami. Šīs Lappuses mums ir devusi gaisma! Nekādu pārveidojumu!

-    Vai tu par to esi pārliecināts? Ne rindiņas šur vai tur, vadoties pēc labākajiem nodomiem? "Vairums cilvēku to nesapratīs." "Tas var kādu aizvainot." "Doma nav skaidri izteikta."

-    Neko nedrīkst labot!

Vecais vīrs jautājoši pacēla uzacis.

-    Kas tu tāds esi, ka uzspied savu gribu?

-    Es biju šeit, kad Lappuses tika iedotas, - es sacīju. – Es pats savām acīm redzēju, kā tās parādījās!

-    Tātad tu esi kļuvis par Lappušu Glabātāju? - vīrs vai­cāja.

-    Tam nav obligāti jābūt tieši man. Tas var būt jebkurš cits cilvēks, ja vien viņš apsola, ka tekstā nekas netiks la­bots.

- Bet ir taču kāds, kurš ir Lappušu Glabātājs?

- Jā. Droši vien.

-   Un tieši te sākas Lappušu reliģija. Tie, kuri atdod savu dzīvi, lai nosargātu kādu domāšanas veidu, kļūst par šī domāšanas veida priesteriem. Taču jebkurš jauns do­māšanas veids, jebkurš jauns ceļš nozīmē pārmaiņas. Un šīs pārmaiņas nozīmē beigas tai pasaulei, kāda tā ir paš­laik.

-   Šīs Lappuses neko neapdraud, - es iebildu. - Tajās ir mīlestība un brīvība!

-   Bet mīlestība un brīvība nozīmē beigas bailēm un verdziskumam.

-   Protams! - es aizkaitināts iesaucos. Ko tas vīrs grib panākt? Kāpēc Leslija stāv un klusē? Vai tiešām viņa ne­piekrīt, ka tas ir...

-   Tos, kuri gūst labumu no bailēm un verdziskuma, - Leklērs sacīja, - vai viņus padarīs laimīgus ziņa, ko vēsta Lappuses?

-   Iespējams, ka ne, bet mēs taču nevaram pieļaut, ka... šī gaisma... aiziet zudībā!

-   Vai tu apsoli sargāt gaismu? - viņš jautāja.

-   Protams!

-   Vai pārējie Lappušu reliģijas piekritēji, tavi draugi, vai viņi arī to sargās?

- Jā.

-    Bet, ja tie, kas pārtiek no bailēm un verdziskuma, pār­ liecina šīs zemes valdnieku, ka jūs esat bīstami, ja tie uz­brūk jūsu mājām, ja tie nāk ar zobenu, kā tad jūs aizsar­gāsiet Lappuses?

-    Es tās aizvedīšu prom! Es aizbēgšu!

-    Bet ja tev sekos un noķers, un iedzīs strupceļā?

-    Ja man būs jācīnās, es cīnīšos, - sacīju. - Ir principi, kuri ir svarīgāki par dzīvību. Ir dažas idejas, kuru dēļ ir vērts mirt.

Vecais vīrs nopūtās.

- Un tā sāksies Lappušu kari, - viņš teica. - Bruņas un zobeni, vairogi un karogi, zirgi un liesmas, un asinis pil­sētu ielās. Tie nebūs mazi kari. Jums pievienosies tūkstoši īsteno ticīgo, desmitiem tūkstošu - strauji, stipri un gudri. Taču Lappušu principi izaicinās ikvienas nācijas valdniekus, kuras stiprums balstās uz bailēm un tumsu. Jums pretī stāsies desmitiem tūkstošu.

Beidzot es sāku saprast, ko Leklērs cenšas man ie­skaidrot.

- Lai par jums uzzinātu, lai jūs atpazītu, - viņš turpinā­ja, - jums būs nepieciešams simbols. Kuru jūs izvēlēsieties? Kādu zīmi jūs liksiet uz saviem karogiem?

Es sagumu zem viņa vārdu smaguma, tomēr nepade­vos.

-    Tas būs gaismas simbols, - es sacīju. - Uguns zīme.

-    Tā tam jābūt, - Leklērs teica, kā lasīdams neuzrakstītu stāstu, - ka Uguns zīme satiksies ar Krusta zīmi Francijas kaujas laukos, un pārspēku gūs Uguns, tā būs spoža uz­vara, un pilsētas zem Krusta zīmes nolīdzinās līdz ar zemi jūsu tīrā uguns. Bet Krusts sastapsies ar Pusmēnesi, un abas armijas kopā brāzīsies iekšā no dienvidiem un austru­miem, un no ziemeļiem, tie būs simtiem tūkstošu bruņotu vīru pret jūsu astoņdesmit tūkstošiem.

Ak, nē, pietiks, man gribējās iesaukties. Es zinu, kas nāks tālāk.

-   Un par katru Krusta kareivi un Pusmēness cīnītāju, kurus jūs nogalināsiet, aizstāvēdami savu dāvanu, simti ienīdīs jūsu vārdu. Viņu tēvi un mātes, sievas un meitas, dēli un draugi ienīdīs Lappušu aizstāvjus un nolādētās Lappuses par to, ka viņu mīļie ir nogalināti, un ikviens Lappušu aizstāvis nicinās ikvienu kristieti un nolādēto Krustu, un ikvienu musulmani, un nolādēto Pusmēnesi par to, ka tiek nogalināti viņi paši.

-   Nē! - es iesaucos. Ikviens vārds, ko viņš izteica, bija patiesība.

-   Un šo karu laikā tiks uzslieti altāri, katedrāles un torņu smailes sliesies pret debesīm par godu Lappusēm. Tie, kuri tiecās pēc izaugsmes un sapratnes, nu slīgs zem jaunu māņticību un jaunu ierobežojumu jūga - zvani un simboli, likumi un dziedājumi, ceremonijas un lūgšanas, vīraks un zelta upuri. Lappušu ticības būtība būs ne vairs mīlestība, bet zelts. Zelts, lai varētu celt tempļus, lai iegādātos zobe­nus, ar kuriem pievērst neticīgos un glābtu viņu dvēseles.

Un, kad tu, Pirmais Lappušu Glabātājs, būsi miris, šo zeltu izmantos, lai veidotu tavus attēlus. Būs milzīgas sta­tujas, lielas freskas un gleznojumi, lai pārvērstu šīs ainas nemirstīgā mākslā. Paskaties uz šo gobelēnu: te ir Gaisma, tur - Lappuses, tālāk debesu joms, kas pavērsts pret Para­dīzi. Te Ričards Lielais, tērpies spožās bruņās, ir nometies ceļos; te piemīlīgais Gudrības eņģelis ar Svētītajām Lappu­sēm rokās; te atkal vecais Leklērs pie sava niecīgā uguns­kura kalnos, kā vīzijas aculiecinieks.

Ne! Tas nav iespējams!

Taču tas nebija neiespējami, tas bija nenovēršami.

-     Iedod šīs Lappuses pasaulei, un radīsies vēl viena spē­cīga reliģija, vēl viena priesteru kārta, atkal būs Mēs un Viņi, vieni pret otriem. Simts gadu laika miljoni nomirs to vārdu dēļ, kurus tagad turam savās rokās, tūkstoš gadu laikā - desmiti miljonu. Un tikai šī papīriņa dēļ.

Viņa balsī nejautās ne miņas no rūgtuma, tā nekļuva ne ciniska, ne pagurusi. Žans Pols Leklērs bija dzīvesgudrs, viņš rāmi pieņēma tās atziņas, pie kurām bija nonācis.

Leslija noskurinājās.

-   Vai negribi manu jaku? - es viņai piedāvāju.

-   Nē, paldies, draudziņ, - viņa atteicās. - Tas nebija no aukstuma.

-   Ne no aukstuma, - Leklērs atkārtoja. Viņš apklusa un, pacēlis zaru no ugunskura, tuvināja to zeltainajām lappu­sēm. - Tas jūs sasildīs.

-   Nē! - es parāvu nost degošo sprunguli.

-   Jūs gribat sadedzināt patiesību?

-   Patiesība nedeg. Patiesība gaida, kad to atradīs ik­viens, kurš vēlas to atrast, - viņš sacīja. - Sadegs tikai šīs lappuses. Tā ir jūsu izvēle. Vai jūs vēlaties, lai Lappušu pie­lūgšana kļūst par nākamo pasaules reliģiju? - Vecais pa­smaidīja. - Jūs būsiet šīs baznīcas svētie...

Palūkojos uz Lesliju, ieraudzīju viņas skatienā tās pašas šausmas, kuras jutu sevī.

Leslija paņēma no eklēra zaru, pieskārās ar to vienam pergamenta stūrim. Zem mūsu pirkstiem no liesmu mēlī­tes uzplauka milzīgs, saules balts zieds, un pēc brīža spožās plēksnes nokrita zemē. Tas kvēloja vēl kādu brīdi, līdz ap­dzisa pavisam.

Vecais vīrs atviegloti nopūtās.

-     Cik svētīgs vakars! - viņš sacīja. - Cik reti mums ir dota iespēja pasargāt pasauli no jaunas reliģijas!

Tad viņš, cerīgi smaidīdams, paskatījās uz manu sievu.

-     Mēs izglābām pasauli, vai ne?
Leslija atsmaidīja.

- Ja. Mūsu vēsture, Žan Pol Lekler, nav ne vārda par Lappušu pielūdzējiem vai par to kariem.

Viņi atmaiguši viens otram pamāja ardievas, skeptiķe atvadījās no mīlestības pilna skeptiķa. Tad, viegli palocījies pret mums abiem, vecais virs pagriezās un tumsā kāpa augšā kalnā.

Kvēlojošās lapas vēl arvien kaisa man dvēselē, iedves­ma pārvērtās pelnos.

-    Bet tie, kuriem nepieciešams tas, kas sacīts šajās lap­pusēs, - es teicu Leslijai, - kā viņi varēs... kā mēs varam uzzināt, kas tajās bija rakstīts?

-    Viņam taisnība, - Leslija sacīja, skatīdamās uz vīru, līdz tas izzuda viņas skatienam, - ikviens, kurš alkst pēc patiesības un gaismas, var pats tās atrast.

-  Neesmu pārliecināts. Reizēm mums nepieciešams skolotājs.

Leslija pagriezās pret mani.

- Pamēģini darīt tā, - viņa ierosināja. - Iedomājies, ka tu patiešām, nudien, no visas sirds gribi uzzināt, kas tu esi, no kurienes nāc un kāpēc esi šeit. Iedomājies, ka tu nelik­sies mierā, kamēr to nebūsi uzzinājis.

Piekrītoši pamāju un iedomājos, kā es nepārtraukti un apņēmīgi, alkdams iemācīties, pārlūkoju bibliotēkās grā­matas un vecus laikrakstus un žurnālus, skraidu pa lekci­jām un semināriem, dienasgrāmatās fiksēju ieceres un prā­tojumus, intuitīvos atradumus, meditēju kalnu virsotnēs, sekoju pa pēdām sapņiem un sakritībām, uzrunāju sveši­niekus - daru visu to, ko mēs parasti darām, kad mācīša­nās ir svarīgāka par visu.

- Jau iedomājos.

- Un tagad, - Leslija teica, - vai tu spēj iedomāties, ka neesi atradis?

Uff, es noelsos. Kā šī sieviete prot man atvērt acis!

Piekrītoši pamāju.

-    Tu, mana lēdija Leklēra, Gudrības princese!
Leslija tumsā lēnām noliecās reveransā.

-    Tu, manu lord Ričard, Uguns princi!

Kalnu skaidrajā gaisā es pacēlu Lesliju klēpī, un nu zvaigznes bija nevis pār mums, bet mums visapkārt. Mēs esam viens vesels ar zvaigznēm, ar Leklēru, ar lappusēm un tajās pausto mīlestību, viens vesels ar Piju un Tinku, un Etkinu, un Atilu, viens vesels ar it visu, kas pastāv, kas jeb­kad pastāvējis vai pastāvēs. Viens.

fragments no Ričarda Baha grāmatas "Viens"


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv