www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rūsiņš, Sandris, Alīna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien.03.04.2006

Cilvēki cenšas palīdzēt viens otram - tā viņi jūtas labāki, nekā ir patiesībā.

***

Agrākajā dzīvē Veronika bija ievērojusi, ka daudzi viņai pazīstami cilvēki runāja par citu nelaimēm tā, it kā vēlētos kaut ko vērst par labu. Īstenībā citu cilvēku ciešanas tiem sagādāja dīvainu prieku, ļaujot it kā labāk apzināties savu laimi un likteņa labvēlību.

***

Ikviens, kas dzīvo pats savā pasaulē, ir traks. Kā, piemēram, šizofrēniķi, psihopāti vai maniaki. Vārdu sakot, cilvēki, kas atšķiras no citiem. Un tajā pašā laikā vajadzētu atcerēties Einšteinu, kas apgalvoja, ka nav ne laika, ne telpas, bet gan abu vienība. Vai Kolumbu, kas uzstāja, ka viņpus okeāna atrodas kontinents, nevis elles bedre. Vai Edmundu Hileriju, kas bija pārliecināts, ka cilvēks spēj uzkāpt Everestā. Vai Bītlus, kas radīja pilnīgi jaunu mūziku un ģērbās ka cilvēki no cita laikmeta. Visi šie cilvēki - un vēl daudzi citi - arī dzīvoja savā atšķirīgā pasaulē.

Reiz es redzēju sievieti īsos svārciņos, stiklainām acīm staigājam pa Ļubļanas ielām, kad ārā bija pieci grādi zem nulles. Es domāju, ka viņa piedzērusies, un steidzos palīgā, bet viņa atgrūda manis piedāvāto jaku. Redziet, varbūt viņas pasaulē toreiz bija vasara; varbūt viņas miesu sasildīja alkas pēc cilvēka, kas viņu gaidīja. Un, kaut arī šo cilvēku būtu radījis tikai sievietes neprāts, viņai bija tiesības dzīvot un nomirt pēc savas saprašanas. Vai tad tā nav?

***

Es jums pastāstīšu pasaku. Kāds varens zintnieks, gribēdams pazudināt karaļvalsti, akā, no kuras smēla iedzīvotāji, iebēra apburtu indi. Līdzko no tās kāds dzēra, tūlīt sajuka prātā.

Nākamajā dienā no akas jau bija dzēruši un sajukuši prātā visi pavalstnieki, tikai ne karalis un viņa ģimene - tiem bija sava aka, ko lielais burvis nespēja saindēt. Karalis noraizējies centās saņemt grožus rokās, izdodams virkni lēmumu, kam bija jāgādā par tautas drošību un veselību. Taču arī policisti un inspektori bija dzēruši saindēto ūdeni, karaļa pavēles tiem likās muļķīgas, un viņi tās nepildīja.

Kad par šiem lēmumiem uzzināja iedzīvotāji, viņi uzskatīja, ka valdnieks sajucis prātā un izdod bezjēdzīgus rīkojumus. Ļaudis devās uz pili un pieprasīja karaļa atkāpšanos.

Izmisušais karalis jau grasījās atdot troni, kad karaliene viņu apturēja, sacīdama: "Iesim arī mēs iedzert no kopējās akas! Tad mēs kļūsim tādi paši kā viņi."

Tā arī notika: karalis un karaliene iedzēra vājprāta ūdeni un acumirklī sāka gvelzt muļķības. Bet pavalstnieki apķērās: ja reiz karalis atkal ir tik gudrs, kāpēc neļaut tam valdīt tālāk?

Un valsts turpināja dzīvot mierā un saticībā, lai gan tās iedzīvotāju uzvedība bija pavisam citāda nekā kaimiņvalstīs. Arī karalim neviens netraucēja laimīgi valdīt līdz mūža beigām.

***

- Vai jūs zināt, kādi ļaudis dzīvo aiz Viletes [trakomājas] mūriem?

- Cilvēki, kas dzēruši no vienas akas.

- Tieši tā, - Zedka apstiprināja. - Viņi iedomājas, ka ir normāli, jo visi dara vienu un to pašu. Arī es mēģinu iztēloties, ka esmu dzērusi no tās pašas akas.

- Bet es to esmu jau izdarījusi, un tā ir mana lielākā nelaime. Es nezinu, kas ir depresija, es nekad neesmu izjutusi ilgstošu prieku vai bēdas. Mani nodarbina tās pašas problēmas, kas visus.

***

Īsta mīlestība mainās reizē ar laiku, tā aug un atrod jaunus izteiksmes veidus.

***

Sasniegusi visu, ko bija vēlējusies, Veronika secināja, ka dzīvei vairs nav nekādas jēgas un visas dienas kļuvušas līdzīgas kā ūdens lāses. Tieši tad viņa izlēma nomirt.

***

Zedka saprata, ka, izturoties prātīgi, viņa varētu darīt visu to pašu arī ārpus Viletes sienām, protams, tiekot galā ar ikdienas grūtumiem. Viņai tikai vajadzēja - kā kāds bija sacījis - noturēt vājprātu rāmjos. Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.

***

Cilvēki nekad nemācās no dzirdētā, viņiem pašiem viss jāpiedzīvo.

***

- Vājprāts - tā ir nespēja nodot citiem savas domas. Iedomājies, ka esi svešā zemē, tu visu redzi un saproti, kas notiek, taču paskaidrot, ko vēl gribi uzzināt vai kas tev nepieciešams, - to tu nevari, jo neproti šīs zemes valodu.

- Mēs visi kaut ko tādu kādreiz esam izjutuši.

- Un mēs visi - tā vai citādi - esam traki.

***

Lūkojoties debesīs, viņu pārņēma neaprakstāmi patīkama sajūta, it kā Visuma bezgalīgie plašumi norādītu arī uz viņas pašas mūžību.

***

- Kas liek cilvēkam ienīst pašam sevi?

- Varbūt gļēvulība. Vai arī mūžīgas bailes būt nepareizai, bailes, ka nespēsi izdarīt to, ko citi no tevis gaida.

***

Viņa bija nepielūdzama niekos: lai pierādītu savu spēku un vienaldzību, kaut gan patiesībā bija trausla un vāja sieviete, kas tā arī nebija pratusi izcelties ne studiju gados, ne sporta sacensībās skolā, ne mājās, kad vajadzēja nodrošināt saskaņu.

Viņa prata pieveikt sīkus trūkumus, bet neizbēgami cieta sakāvi, kad nācās saskarties ar kaut ko nozīmīgu un fundamentālu. Brīžos, kad izmisīgi alka pēc kompānijas, Veronika braši izlikās par neatkarīgu sievieti. Kur vien viņa parādījās, visi tūlīt pievērsa tai skatienu, bet naktis viņa gandrīz vienmēr pavadīja viena, klosterī lūrēdama televizorā, pat nepievēršot uzmanību programmai. Draugu priekšā viņa centās izlikties par sievieti, kuru ir vērts apskaust, un lielāko daļu enerģijas iztērēja, uzturot atbilstošā līmenī tēlu, ko pati bija radījusi.

Tieši tāpēc viņai vienmēr pietrūka spēka būt pašai - cilvēkam, kas, tāpat kā jebkurš, nespēj būt laimīgs bez citiem. Taču šie citi bija tik sarežģītas būtnes! Viņu rīcība nebija paredzama, viņi cēla ap sevi aizsardzības vaļņus, viņi uzvedās gluži kā viņa, cenzdamies izlikties vienaldzīgi pret visu pasauli. Tikko kāds pēkšņi kļuva atklātāks, no viņa tūdaļ novērsās vai lika tam ciest, uzspiežot zemākas kārtas vai "antiņa" zīmogu.

***

Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir.

***

- Bet kas ir īstenība?

- Tas, par ko vairākums domā: tā tam jābūt. Un šī īstenība, iespējams, nebūt nav pati labākā vai loģiskākā, bet tā atbilst kolektīva vēlmēm.

***

Daži ļaudis, dedzīgi mēģinot uzbūvēt pasauli, kurā nespētu iespraukties nekādi ārēji draudi, ceļ pārspīlēti augstus aizsardzības vaļņus pret ārpasauli, pret svešiem cilvēkiem, jaunām vietām, atšķirīgām pieredzēm un savu iekšējo pasauli atstāj pavisam kailu. Tas arī ir laiks, kad rūgtums sāk savu ļauno, neatgriezenisko darbību.

Griba ir rūgtuma galvenais mērķis. Cilvēki, kuriem uzbrukusi šī liga, pamazam zaudē jelkādas vēlmes, un jau pēc dažiem gadiem viņi nespēj pamest savu pasauli - pārāk daudz enerģijas iztērēts, ceļot augstos vaļņus un cenšoties radīt īstenību, kas tiem būtu pa prātam.

Lai izvairītos no ārējiem draudiem, šie ļaudis ierobežo arī savu iekšējo izaugsmi. Viņi joprojām iet uz darbu, skatās televīziju, žēlojas par satiksmi un plāno bērnus, bet tas viss notiek automātiski, bez jebkādām dziļākām emocijām, jo - kā zināms - viss ir pakļauts stingrai kontrolei.

Turklāt saslimšana ar rūgtumu nomērdē un liedz izpausties jebkāda veida kaislībām - naidam, mīlestībai, izmisumam, aizrautībai, ziņkārei. Pēc kāda laika sarūgtinātajā cilvēkā nav palikusi neviena paša vēlēšanās. Viņš vairs nevēlas ne dzīvot, ne mirt, lūk, kur problēma.

Tieši tāpēc sarūgtinātos vienmēr apbūruši varoņi un trakie: tie nebaidās ne no dzīves, ne no nāves. Gan varoņi, gan trakie ir vienaldzīgi pret briesmām un akli dodas uz priekšu, ij neklausīdamies, ko par to saka citi. Trakais izdarīs pašnāvību, varonis kaut kā cēla vārdā ļausies mocībām, bet abi dabūs galu, un sarūgtinātais caurām dienām un naktīm komentēs šo tipu stulbumu un slavu. Tā ir vienīgā reize, kad sarūgtinātais sakopo spēkus un uzrāpjas savā aizsargvalnī, lai palūkotos uz ārpasauli, bet viņa rokas un kājas ātri piekūst, un viņš atgriežas pie saviem ikdienas darbiem.

Cilvēks, kas ir hroniski slims ar rūgtumu, šo vainu pamana tikai reizi nedēļā, svētdienas pēcpusdienās. Palicis bez darba vai ierastās rutīnas, kas atvieglo slimības simptomus, viņš sajūt, ka kaut kas nogājis pavisam greizi, tik ļoti, ka šo nebeidzamo pēcpusdienu rāmums viņam liekas īsta elle, un pār viņu karājas nepārejoša aizkaitinājuma griezīgais zobens.

Taču jaunā darba nedēļa būs klāt, un sarūgtinātais acumirklī aizmirsīs visus simptomus, draudzīgi kopā ar citiem šķendēsies, ka viņam nekad nav bijis laika krietni atpūsties un ka nedēļas nogales paskrien nepiedodami ātri.

***

"Savu uzstāšanos Nasredins, liels sūfisma tradīcijas skolotājs, bija nozīmējis uz pulksten diviem pēcpusdienā, un viss šķita izdevies lieliski: visas tūkstoš sēdvietas bija pārdotas, bet aiz durvīm mīņājās vēl pāri par septiņiem simtiem cilvēku. Priekš viņiem bija sarūpēts televīzijas ekrāns.

Tieši pulksten divos ienāca Nasredina asistents un paziņoja, ka neparedzamu iemeslu dēļ lekcija aizkavēsies. Tūlīt pielēca kājās daži sašutušie, atprasīja naudu un devās prom. Tomēr gan zālē, gan ārpus tās vēl palika ļoti daudz cilvēku.

Pulksten četros pēcpusdienā sūfisma skolotājs joprojām nebija parādījies, un cilvēki, saņēmuši no kases atpakaļ naudu, pamazām saka izklīst. Darbadiena tuvojas beigām, un visi gribēja doties mājās. Pulksten sešos vakarā no tūkstoš septiņi simti klausītājiem bija atlikuši vairs tikai nepilns simts.

Šajā brīdī zālē ienāca Nasredins. Viņš izskatījās galīgi piedzēries un sāka lakstoties ap jaunu, skaistu meiteni, kas sēdēja pirmajā rindā.

Ļaudis bija satriekti, viņus pārņēma sašutums. Šis cilvēks lika viņiem gaidīt veselas sešas stundas un tagad uzvedas kā niekkalbis! Šur un tur atskanēja pa nosodošai frāzei, bet sūfisma skolotājs nelikās ne zinis. Viņš turpināja flirtēt, skaļā balsī jūsmodams, cik meitene seksīga, un aicinādams viņu doties ceļojumā uz Franciju.

Veltījis dažus vārdus neapmierinātajiem, Nasredins mēģināja piecelties un smagi nogāzās uz grīdas. Vēl vairāki cilvēki vīlušies atstāja zāli, paziņodami, ka tas viss ir nožēlojams šarlatānisms un ka viņi par šo pazemojošo izrādi rakstīs presei.

Zālē palika deviņi cilvēki. Tiklīdz telpas bija pametusi pēdējā saniknoto skatītāju grupiņa, Nesredins piecēlās, viņš bija skaidrāks par skaidru, viņa acis staroja, un ap viņu dvesmoja gudra un godājama cilvēka aura. "Tie, kas palika, ir tie, kas mani dzirdēs," viņš teica. "Jūs esat izturējuši divus vissmagākos pārbaudījumus, kas sastopami garīgās attīstības ceļā, - pacietību gaidīt īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā. Tāpēc es jūs mācīšu."

***

"Beidz vienreiz visu laiku domāt, ka esi kādam ceļā, ka tu traucē cilvēkus, kas tev līdzās! Ja kādam kaut kas nepatīk, lai sūdzas! Bet, ja sūdzēties nepietiek drosmes, - tā ir viņa paša vaina!"

***

Kas ir cieņa? Tā ir vēlēšanās, lai visi tevi uzskata par labu cilvēku ar nevainojamu uzvedību, par tādu, kas mīl savu tuvāko.

***

Tagadne ir vienīgais, kas mums pieder, un visiem tā ir īsa. Lai gan daži, protams, tic, ka pagātne ir tur, kur tie šo to uzkrājuši, un nākotne - kur tie uzkrās vēl vairāk.

***

- Palieciet jukuši, bet uzvedieties kā normāli ļaudis! Riskējiet būt atšķirīgi, bet mācieties nepievērst sev uzmanību! Ļaujiet izpausties savam patiesajam Es!

- Kas ir patiesais Es? - ievaicājās Veronika.

- Tas ir tas, kas tu esi, nevis tas, par ko tevi pataisa citi.

***

Mari uzskatīja, ka nevis haoss, dezorganizācija vai anarhija radīja grūtības, bet gan pārspīlētā kārtība. Sabiedrībai tika piedāvātas arvien jaunas normas - un jauni likumi, kas bija pretrunā ar šīm normām. Tad atkal tika piedāvātas jaunas normas, kas bija pretrunā ar vecajiem likumiem. Cilvēki jutās iebiedēti, tie vairs nespēja paspert ne soli ārpus neredzamajiem priekšrakstiem, kas vadīja viņu dzīves.

Mari zināja, par ko runā; četrdesmit gadus viņa bija nostrādājusi par advokāti, pirms slimība viņu atveda uz Vileti. Jau savas karjeras sākumā viņa zaudēja jebkādas ilūzijas par justīciju un saprata, ka likumi tiek pieņemti ķildu uzturēšanai, nevis to novēršanai un sarežģījumu risināšanai.

***

"Tādi tie cilvēki ir," viņa nodomāja. "Lielāko daļu emociju mēs esam aizvietojuši ar bailēm."

***

Viņa nebija iepazinusi pati savas apslēptākās vēlēšanās un tāpēc lielāko daļu dzīves pavadījusi, saprazdama to tikai pa pusei. Ak, kaut visi cilvēki būtu iepazinuši un spētu sadzīvot ar savu iekšējo vājprātu! Vai pasaule tāpēc kļūtu sliktāka? Nepavisam, ļaudis būtu taisnīgāki un laimīgāki.

***

- Mēs visi dažkārt vēlamies kaut ko neparastu, - doktors atbildēja. - Un mūsu pacienti arī vēlas. Kas gan tur aplams?

- To es gribētu dzirdēt no jums, dakter.

- Patiesībā aplams ir pilnīgi viss. Jo tie daži, kas savus sapņus īsteno, mums pārējiem liek justies kā gļēvuļiem.

- Arī tajā gadījumā, ja šiem dažiem ir taisnība?

- Taisnība ir tam, kurš ir stiprāks. Un - paradoksāli - šajā gadījumā tieši gļēvuļi ir tie spraunākie, kas pamanās uztiept savas domas citiem.

***

- Mēs visi dzīvojam katrs savā pasaulē. Bet, ja tu pacelsi galvu un paskatīsies zvaigžņotajās debesīs, tu ieraudzīsi, ka zvaigžņu dažādās pasaules apvienojas, lai veidotu zvaigznājus un galaktikas.

***

Cilvēki pulcējas grupās, ceļ sienas ap sevi un nekādām dīvainībām neļauj traucēt savu pelēcīgo eksistenci. Viņi kaut ko dara, jo ir pieraduši darīt, viņi mācās to, kas tiem nav vajadzīgs, viņi izklaidējas, jo viņiem pienākas izklaidēties, un visa pārējā pasaule lai iet ratā! Tā viņus neinteresē. Labākajā gadījumā viņi piedalās - skatās televīzijas ziņu pārraides, lai pārliecinātos, cik visi ir laimīgi šajā netaisnības un problēmu apsēstajā pasaulē.

***

"Esi kā strūklaka pāri plūstoša, nevis kā tvertne, kurā ūdens vienmēr ir noteiktā līmenī."

***

Viena piedzīvojumiem bagāta diena ir tūkstoš reižu vērtīgāka nekā viena bezrūpīga un ērtību nodrošināta diena.

 


fragmenti no Paulu Koelju "Veronika grib mirt"
Lasītāja iesūtīts raksts - paldies Jānim.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv