www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Loreta, Dzidra, Gunita, Dzidris
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Šizofrēnija kā laikmeta slimība05.06.2006

Neskatoties uz ārkārtīgiem sasniegumiem un šķietamo progresu, cilvēce pašlaik pārdzīvo neapturamu slimību skaita pieaugumu.
Vislielāko civilizācijas sasniegumu zeme, Amerika, uzrāda šai ziņā visaugstākos skaitļus, kaut arī tieši tur ir vistālāk attīstīta ārējā higiēna.
Amerikā ar atbaidošu ātrumu izplatās slimības, īpaši mūsu laikmetam raksturīgās t.s. gara slimības. Vai šim paradoksam, katrā ziņā šķietamam paradoksam, nevajadzētu likt mūs padomāt par šo fenomenu?!
Minētie laika simptomi ir vērojami arī citur pasaulē, un proti, acīmredzamu pārsvaru gūst šizofrēnijas tipa slimības, kuras uzkrītoši bieži parādās jauniešiem, pārsvarā studentiem. Kur ir meklējami šo īpatnējo “laika slimību” cēloņi? Ļaundabīgi audzēji (vēzis, sarkoma utt.), izkaisītā skleroze un, pirmām kārtām, gara slimības. Šo trīs uzkrītoši pieaugošo laika slimību veidu cēloņi mūsu medicīnas zinātnei vēl viscaur paliek tumsā! Tās patiesi ir laika slimības, t.i., slimības, kurām būtu jābūt kaut kādā veidā saistītām ar mūsu laikā noritošajiem procesiem. Kā to saprast?
Nu vairs nedrīkstētu neievērot, ka 20. gadsimts nostāda cilvēci krīzes situācijā un lēmumu priekšā, kādi līdzšinējai cilvēces vēsturei nav pazīstami. Lielais uzdrošinājums “būt cilvēkam”, šis bīstamais piedzīvojums “Cilvēks” ir iegājis savā kritiskajā fāzē.
Jaunajiem laikiem sākoties, ir pamodies cilvēka Es un sācies apziņas dvēseles attīstības process, kas šodien piedzīvo patiesi dramatiskus pārbaudījumus. Cilvēka Es varenu eksploziju un revolūciju ceļā meklē iespēju atbrīvot sev ceļu nākotnē. Tas notiek pārsvarā haotiski un izstaigājot daudzus maldu ceļus tādēļ, ka cilvēkam pietrūkst pietiekamu zināšanu pašam par sevi.
Šis tikpat savdabīgs, cik visādā ziņā izšķirošs cilvēka “Es” jēdziens nozīmē pašapziņas pamošanos, t.i., paša esamības pārdzīvojumu iepretī pārejai pasaulei, ko Es pārdzīvo kā esošu tam pretī (!). Vienreizējs, drausmīgs, no visas radības vienīgi pašam cilvēkam iespējams pārdzīvojums! Tikai viņš var pārdzīvot pasauli patiešām sev pretī, t.i., faktiski sajūt sevi atdalītu, nošķeltu no pasaules veseluma.
Šis process vispār sakņojas pirmatnējā radības tapšanas likumā: jebkādas eksistences pamatā esošajā polarizācijas pirmprocesā, polarizācijā, ar kuru sākas radības stāsts 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas 1.vārsmā, t.i., Bībeles sākumā: “Sākumā radīja Dievs debesis un zemi”.
Pārtulkots modernajā apziņas dvēseles valodā tas nozīmē aptuveni: “Kad pats sevī balstošais pasaules Pamats, pati pasaules esamība gribēja uzsākt savu “eksistenci” (lat. “existere” nozīmē izlikt laukā, ārā), t.i., pārejošo esamības formu, tad šis sevī balstošais pasaules Pamats sašķēlās garīgās jeb debesu pasaules un materiālās jeb zemišķās pasaules polaritātē. Līdz ar to pasaules Pamats it kā radīja sev otru būtni ārpus sevis, kas nostājās tam pretī un caur kuru vienīgi tas var sasniegt visas savas eksistences un līdz ar to radības mērķi, proti, visu radījumu starpā izveidot vienu, kurš pats var kļūt par radītāju un līdz ar to par “Dievam līdzīgu” būtni, par pasaules līdz- un tālākattīstītāju, citiem vārdiem sakot, patstāvīgo, brīvo cilvēka “Es”! Šis Es, šis “lecošais punkts” visā cilvēces un cilvēka attīstības procesā no pašiem pirmsākumiem ir galvenā jēga un pēdējais mērķis, proti, kādas “pretim esošās”, kādas “pretim stāvošās” un sevi kā tādu apzinošās, t.i., ar pašapziņu apdāvinātās būtnes radīšana.

***

Izgaismojot šo visaptverošo cilvēka esamības pamatlikumu, kas pamato visu tās lielo traģiku, mēs pieskaramies dziļajām šizofrēnā procesa saknēm (“šizofrēnija” nozīmē “sašķeltā apziņa”!). Polaritātes likums, šis, kā Gēte to sauc, “visas dabas dzinējritenis”, tiecas no paša iekšējās būtības caur spriedzi, kas rodas starp visu pretstatu poliem, pie jaunas radošās abu polu pamatā esošo pušu harmonizēšanas un papildināšanas līdz veselumam.
Visas polaritātes dzīvē un dabā, sākot ar augstāk attīstīto dzīvo būtņu vīrišķības un sievišķības polaritāti, līdz pat visām zemākām, fizikā vērojamām polaritātēm kā gaisma un tumsa, siltums un aukstums, pozitīva un negatīva elektrība, pozitīvs un negatīvs magnētisms utt., ir kāda pirmatnēja pasaules paņēmiena rezultāts, ar kuru tai ir iespējams radīt spriedzi starp pretstatiem, kuru savstarpējā izlīdzināšanā norisinās visi procesi pasaulē ar mērķi radīt kaut ko jaunu, kas savā pēdējā, augstākajā, pilnīgākajā formā ir pats radošs.
Visur, kur pati daba, vadoties pēc tai piemītošajiem gudrības pilnajiem likumiem, izraisa šo polarizāciju un to izlīdzina, rodas jauni produkti. Cilvēkā šis visaptverošais polarizācijas un kāpināšanas (kā to sauc Gēte) pirm-likums fizioloģiski sasniedz savu patieso mērķi procesā, kurā bez cilvēka patvaļīgas iejaukšanās (vismaz līdz šim!), satiekoties vīrišķajam un sievišķajam elementam, rodas visaugstākais, kas visā radībā fiziski pastāv: jauns miesīgs cilvēkbērns. Psiholoģijas jomā abu šo pasauļu harmonizēšana arvien vairāk un vairāk tiek nodota cilvēka patvaļai, t.i., brīvībai. Principā var teikt, ka, jo augstākā dabas valstības pakāpē mēs paceļamies, jo vairāk polarizācija kļūst par risku, bet nepieciešamu risku! Šeit draud tas – un, pirmām kārtām, no cilvēka puses, kurš ir vienīgā būtne, kas vairs netiek visās savās izdarībās it kā piespiedu kārtā vadīta atbilstoši pasaules gudrības nodomiem, kā tas ir ar visiem pārējiem radījumiem, bet kurš var patvaļīgi iejaukties pasaules gudrības veikumā, to jaucot un graujot –, tātad, šeit draud tas, ka produktivitātes labad vispirms visdažādākajās polaritātēs sašķeltā pasaule vairs nevarēs nonākt pie patiesi harmoniskas, produktīvas atkal savienošanās, kas tur, kur tā izdodas, vienmēr ved pie kāpinātas, augstākas dzīves visdažādākajās tās izpausmēs, bet gan radošās harmonizācijas vietā tajā tiks izraisīta graujoša, aptumšojoša disharmonizācija. Ja veselīga pretstatu izlīdzināšana cilvēkā ved pie abu reiz šķirto (debesu un zemes) pasauļu izgaismošanas, attīrīšanas, pat atbrīvošanas kādā augstākajā dzīvības elementā, tad cits process ved ne tikai pie disharmoniskas pārspriedzes, bet galu galā pie abu pasauļu apslāpēšanas, izdzēšanas, iznīcināšanas.

 


***

Nervu ārsts dr.med. Rūdolfs Traihlers, vadošais ārsts Frīdriha Hūzemana klīnikā ir pievērsies šim svarīgajam faktam savā nesen iznākušajā grāmatā “Šizofrēnais process” (Friedrich Husemann “Der schisophrene Prozess”, Verlag Freies Geistesleben, Stuttgart) un parādīja, ka šizofrēnā procesa iedīglis slēpjas pašā cilvēka esamības uzdrīkstēšanās faktā, un ka būtībā mēs, visi cilvēki esam potenciālie šī procesa izraisītāji, ja mums neizdodas ar savu produktīvo, radošo darbību harmonizēt abas pasaules, garīgo un fizisko. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka īstenībā mēs kā cilvēki esam vienīgās būtnes visā radībā, kuras ir abu šo pasauļu pilntiesīgie pilsoņi, tas nozīmē, kurām abās ir teikšana. Ja mums neizdosies šajā lielajā piedzīvojumā un uzdrošinājumā, kāda ir cilvēka esamība, draudīgo sašķeltību, polaritāti, kurā mēs esam pilnīgi un pavisam nostādīti, novest līdz harmoniskai sadarbībai, proti, tā, lai, no vienas puses, visa fiziskā pasaule līdz pat visārišķīgākajām lietām atkal kļūtu par garīgās pasaules izpausmi (“Aus-druck” – burtiskā tulkojumā nozīmē “izdruka”), par tās manifestāciju, atklāsmi, un, no otras puses, lai garīgā pasaule neliktos mums pilnīgi izolēta no Zemes, esam kaut kādās viņpusējās “debesīs” kā kaut kas metafizisks un netverams, bet gan, lai tā rastu iespēju izvērst savu īsto aktivitāti tieši fiziskajā pasaulē. Tad mūsos tiktu pārvarēta šī krampjainā pasaules sašķeltība, pasaules, kas izmisīgi tiecas pēc atveseļošanās, tas ir, pēc veseluma, un tas, ka tas neizdodas, izpaužas daudzveidīgās slimībās.
Vienpusīgi materiālistiskas cilvēku nostājas dēļ, kas ir raksturīga jaunajiem laikiem, it īpaši civilizētās pasaules rietumpusē, jau pati par sevi sašķeltā cilvēka esamība sašķeļas vēl vairāk tādēļ, ka cilvēks kā materiālists pārāk cieši savienojas ar savu ķermeni – tā, ka šī sašķeltība gūst bīstami patoloģiskus vaibstus. Zemišķi miesīgais elements netiek gara izgaismots, attīrīts un līdz ar to atdzīvināts, bet gan tas tiek aptumšots, nocietināts un tādēļ deģenerē. Un tad garīgais tajā mirst. Spriedze starp abām polārajām pasaulēm pārvēršas par vienpusīgo pagrimumu un izdzišanu.
Tad cilvēka apziņu, no vienas puses, pārņem tikai abstrakts prātīgums, nedzīva intelektuāla domāšana, kas piemīt materiālismam, un, no otras puse, pilnīgi no tās atdalītais fantastiskais spiritisms, kas izpaužas tajā, ka cilvēka apziņā uzpeld pārdzīvojumi, kas ceļas no aptumšotā ķermeņa garīguma un var izraisīt halucinācijas, maldīgus maņu iespaidus u. tml., kas saceļas tieši no ķermeņa nevis ienāk no garīgās pasaules; un šie simptomi ir pazīstami kā izteiktas šizofrēnijas pazīmes.
Blakus daudzajiem ārstiem un psihologiem svarīgajiem atklājumiem, ko Traihlers sniedz savā grāmatā attiecībā uz šizofrēnijas cēloņiem un sekām, es saskatu šīs grāmatas principiāli aptverošo vērtību tieši tajā, ka šeit šizofrēnais process (kas īstenībā ir vispār visu slimību cēlonis) tiek parādīts kā īsts tā “deģenerācijas” process, kas veselīgajā cilvēka esamībā ir viņa būtnes likumīgais pamats un kas šizofrēnajā procesā attīstās vienpusīgā disharmonijā.

***

Radošās, produktīvās abu pasauļu harmonizēšanas vietā - īpaši mūsu civilizācijas netikumu dēļ - mūsos tiek veicināts tieši disharmonizējošais šizofrēnais process. Ne tikai ar to, ka modernā cilvēka dvēselē, kurš iedomājas sevi tik ļoti prātīgu un praktisku, no vienas puses virsroku gūst necaursitamais materiālisms un tam blakus un pretstatā ieviešas abstraktais spiritisms, kas ir aptumšotās dvēseles dzīves sekas ar tās fantastiskajām ilūzijām, bet arī ar to, ka cilvēka iekšējā vienotība, viņa iekšējais balsts, jau no bērnības tiek salauzts, līdz ar ko viņš nododas dažādām melīguma formām. Jau kopš bērnības cilvēks tiek nosodīts uz nepatiesīgumu, viņš gribot negribot nonāk disharmonijā, jo viņa dvēselē arvien vairāk ļauj sevi manīt pretruna starp to, ko viņš pārdzīvo savas būtnes dziļumos, un to, ko viņš jūtas spiests tēlot uz āru. Nesaskaņa starp to, ko cilvēks iekšēji pārdzīvo, un to, ko viņš pauž uz āru, ir taču melu būtība. Jau ar to cilvēks burtiski sagrauj savu vienoto, harmonisko dvēseles nostāju un nezina, cik lielā mērā, salaužot šo savu “mugurkaulu”, iedēsta sevī visdažādāko slimību cēloņus.
Tam pievienojas vēl daudzi citi ārēji apstākļi, kas pastāvīgi pavedina mūs būt paviršiem, t.i., to, ko mēs darām, nedarīt ar pilnu atdevi, bet gan puslīdz un nekoncentrēt savu apziņu uz kādu lietu pilnīgi, bet gan, veicot kādu darbu, vienlaicīgi ar daļu savas apziņas būt kaut kur citur, tātad burtiski sašķelt savu apziņu. Cik daudz jau šodien ir cilvēku, kuri vairs nemaz nevar neko darīt bez tā, lai fonā neskanētu mūzika vai televizors. Šādi tiek rakstītas vēstules, labotas burtnīcas (!), un tad šie cilvēki saka: “Jā gan, es varu labāk tikt galā ar burtnīcām vai ātrāk uzrakstīt vēstuli, ja istabā skan radio”. Šie cilvēki nezina, ka šādi viņi sašķeļ un vājina sava patstāvīgā Es intensitāti, kas taču var pilnīgi nodoties tikai vienai lietai un nevis vienlaicīgi vairākām, tad Es nav pilnīgi klāt nedz pie vienas lietas, nedz pie otras, bet gan pie abām puslīdz. Un cik bieži ir tā, ka šādā gadījumā rakstu vēstuli vai laboju burtnīcas nevis es, bet “kāds” (un kas tas būtu?!). Tas iet vieglāk, protams, kā arī viss, kas notiek zem hipnozes vai suģestijas, jo viss, ko dara mans Es, prasa apzinātas pūles un sasprindzinājumu.
Tie visi ir velnišķīgie triki ceļā uz apziņas sašķelšanu un cilvēka iedzīšanu arvien nopietnāk ņemamajā šizofrēnajā procesā. Kad Frīdrihs-Vilhelms Vēbers saka: “Pusdomāšana ved pie velna, pilna domāšana ved pie Dieva”, tad viņš ļoti dziļi un trāpīgi raksturo šo situāciju.
Traihlers savā grāmatā atklāj mums ieskatu cilvēka esamības problēmu cēloņos no šizofrēnā procesa redzespunkta, un viņš dara to tā, ka tam var būt liela nozīme ikvienam cilvēkam, kurš grib dot sev atskaiti par to, kā viņš stāv mūsu laika plūsmās, un īpaši par laika slimībām, kuras šodien izpaužas arvien vairāk.
Mums ar visu nopietnību jāsaskata tas, ka mēs šodien esam nolikti alternatīvas priekšā: vai nu, harmonizējot miesu un garu, atbrīvot garu mūsos no vienpusīgā matērijas gūsta, bet vienlaicīgi apgarojot savas miesas matēriju. Tad notiek īstā gara pamošanās, kas izpaužas miesas caurgaismošanā un atbrīvošanā, katarsē un attīrīšanā, kā arī gan dvēseles, gan miesas atdzīvināšanā, patiesajā abu pasauļu harmonizēšanā. Vai arī gars nevarēs panākt harmoniju ar fizisko elementu, un tiks vardarbīgi “izstumts” no miesas. Tad iestājas tas, ko Traihlers trāpīgi sauc par gara luksāciju (izmežģījumu), kā rezultātā miesa tiek nevis caurgaismota un atbrīvota, bet gan aptumšota un nomākta: gara pamošanās vietā iestājas gara slimība.

Helmut Hessenbruch
“Der Schisophrene Prozess als Zeitkrankheit”, “Die Kommenden” 15/1968.

antroposofija.lv
J.Dobrovoļskas tulkojums no vācu valodas


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv