www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Severīns, Urzula
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kā dzīvo mūsdienu cilvēks? Mostoties, viņš domā par darbu.08.06.2006

- Kur sākas garīgais ceļš?

- Kā dzīvo mūsdienu cilvēks? Mostoties, viņš domā par darbu. Nonākot tur – ir jātur redzeslokā visas attiecību īpatnības ar kolēģiem, partneriem, ienaidniekiem un priekšniekiem. Ejot mājās, uzpeld domas pa vīru, sievu, bērniem. Katrs no mums līdzinās žonglierim cirkā, kuram vienlaicīgi jāmētā desmitiem krāsainu bumbiņu. Visa uzmanība ir veltīta tām. Milzīgs stress. Pie pirmās izdevības mēs metamies izklaidē. Darbs un izklaide ir galvenās šī laikmeta tēmas – presē, televīzijā, dzīvē. Mūs saista divas personību kategorijas: viena dod piemēru darbam, otra – apkalpo mūsu vēlmi pēc izklaides. Te nekur nav pat spraudziņas tam, lai saskatītu savas domas, jūtas, ieklausītos tajās un izprastu. Cilvēks neko nezina par sevi. Viņš dzīvo realitātes racionālajā izklāstā, kurš apkalpo viņa darba un izklaides pasauli. Bet kas ir viņš pats? Kas tā par būtni, kura redz, dzird, domā? Un galvenais – šai būtnei piemīt jūtas un domas, kurām nav vietas ne darbā, ne izklaide. Kāpēc tās ir? Ko ar tām darīt?

- Par ko iet runa?

- Nojautas, kuras nonāk pretrunā ar racionālo rīcības pamatojumu. Noskaņu dzīve. Sapņi. Bailes no tiem. Vidusmēra cilvēka prāts netic zīmēm, astroloģijai, jebkurām spējām, uz kurām nebalstās klerka darbības spektrs. Bet kas ir šīs klerka spējas? Tās mums ir devusi profesionālā izglītība un darba prakse. Bez tām cilvēks jūtas tukšs, neaizsargāts, bezspēcīgs. Bet vai tad mūsu nav bez diploma un pases? Acīmredzama muļķība, bet ļoti grūti to saskatīt sevī. Kultūras un laikmeta tendenču dresūru mēs jaucam ar sevi. Mēs tas neesam. Bijām pirms, esam tagad un būsim kā dzīvas būtnes, kuru pasaule un individualitāte tālu pārsniedz darba un izklaides zemo un mākslīgo sevis izpratnes slieksni. Šo sevis un vides bezgalību un dziļumu var sastapt, ja spēj atraisīties no cirka āksta lomas.

- Pamest darbu?

- Daudzi tā dara. Viņi atstāj šo rūpju apburto apli. Dara to augošās neapmierinātības dēļ. Sastopot sevi, viņi atgriežas darba gaitās, bet tagad viss notiek citādi. Aiz tā, ko viņi dara, viņi nepārstāj redzēt un just sevi. Izklaides jēdziens izzūd no dzīves un attiecīgā industrija zaudē klientu. Citi cilvēki neatmet neko. Viņiem ir spēks atraisīties no akluma, turpinot būt tur, kur tie ir. Spējas un likteņi ir dažādi.

- Labi, atstāsim šo aspektu. Saki, kāda loma ir garīgai grāmatai?

- Jā, tas ir standarts raudzīties tekstā, filozofijā, reliģijā kā garīguma avotā. Sarunās ar daudzajiem gara meklētājiem allaž dzirdu: sastopot Budas mācību, nonākot baznīcā, baudot Ošo, mācoties jogu ... ... ... Reti var dzirdēt: satopot sevi.

- Bet tas taču ir loģiski: garīgums saistās ar viedo cilvēku mācībām. Tieši tās arī dod mums izpratnes par dievu, jēgu, ceļu.

- Pirmajā redzējumā – jā. Bet, parokot dziļāk, mēs atradīsim sevi apkrautus ar kārtējo priekšstatu kolekciju. Bet garīgums ar domām un spriedumiem nekādi nesaistās. Tas sakņojās mūsos, telpā viņpus domām un izjūtām. Mans personīgais apzinātais ceļš pie sevis sākās no vienkāršas konstatācijas: man nav ko teikt citam. Vārdi, kas skan no manas mutes, nepieder man. To teicis kāds cits un ļoti bieži to teicējs bija tikai atkārtotājs.

- Tu pārspīlē.

- Kādēļ? Platons atkārtoja Sokrātu, apustulis Jānis – Kristu, Budas mācekļu pēcteči – savu sākotnējo skolotāju. Jebkurā mācībā, filozofijā mēs atradīsim šādas atkārtošanas ķēdes. Pats pa sevi tas nav nekas slikts, ja vien visā tajā meklējam sevi. Pasaule ir acīm redzams fakts: nav divu vienādu cilvēku un to likteņu. Bet gara mācību nav daudz. Šodienas prāti tērpjas Kristus, Budas, Laodzi, Muhameda, Krišnas un ebreju praviešu vārdos. Katoļu skaits pārsniedz miljardu. Bet šis miljards sastāv no konkrētām personībām. Ar katru no tām šobrīd notiek miljards unikālu esības pārdzīvojumu. Itin nekā kopēja. Tikai, ja mēs turamies pie kāda vārda un principa – šis vārds būs kopējs. Bet cik lielā mērā tā skanējums atšķiras no dzīvā neatkārtojamā mirkļa skaņas manī? Miljarda cilvēku jūra atrod kopējo, atkārtojot apustuļu atreferētos Kristus vārdus. Bet kāda tiem saikne ar katra indivīda unikālo esamību? Cik var spriest, Dieva Dēls guva savu atklāsmi, satapdams sevi. Atrada Dieva Valsti. Tā arī esat Jūs.

- Viņš satapa savu Tēvu – Dievu.

- Dievu? Kādā izskatā? Kā Mozus degošo un runājošo krūmu? Dievs ir tikai vārds. Kas patiesā, ārpus vārdu uztverē stāv aiz tā? Kur stāv? Pa labi? Augšā? Centrā? Mežā? Kalnā? To var ieraudzīt tikai sevī. Šeit nav vietas papagaiļa atkārtošanai. Pašam jāspēj redzēt apziņas plašumu, kurš slēpjas aiz vārda - kā debesu skaidrais zilums aiz mākoņiem. Kā var nosaukt to, kam nav sākuma un gala, formas, vidus un malas? Buda satapa sevi, sēžot zem koka. Tagad kāds koks Indijā tiek dēvēts par apgaismības koku un to pielūdz miljoni cilvēku. Sastapt koku nav problēmu, ja vien mēs neesam okeāna centrā. Buda varēja sēdēt zem klints, klajā laukā. Tad mums būtu bodhi kalns, bodhi debesis. Buda sastapa sevi. Par to viņš liecināja četrdesmit gadus ar saviem vārdiem un darbiem. Tie bija viņā radušies vārdi un rīcība. Viņš nevienu neatkārtoja. Mācības nekad nebija nedz šajos vārdos, nedz darbos. Mācība slēpās cilvēkā, kas sastapa sevi. Šajā faktā.

- Tu noliedz visu garīgo kultūru.

- Nebūt. Es noliedzu to, kā to allaž izmanto. Saproti, cilvēks nav papagailis, lai vienkārši atkārtotu kādus gudrus vārdus. Būt cilvēkam nozīmē apzināties. Ja mēs to saprotam, tad visu mācību vārdi norādīs uz to avotu mūsos. Pērtiķis dzīvo no savāktajiem augļiem un saknēm. Cilvēks atšķiras no tā, ka spēj ieraudzīt augļa avotu sēklā un zemē. Viņš savāc sēklas un iedēsta tās, pēc pusgada savācot ražu. Tā tiek apliecināts fakts - esmu cilvēks.

- Labi, pieņemsim to, ka šāda rīcība ar garīgo vārdu būtu lietišķa. Bet kā to veikt praktiski? Ja raugāmies sevī – papagaili vien atradīsim. Pat vairāk - mēs esam labi dresēti atkārtošanā. To veicina mūsu kultūra un izglītība.

- Varbūt mēs pārāk paļaujamies uz vārdu. Esam dzimuši grāmatu kultūrā. Jau senie grieķi dievināja vārdu. Vēlāk šis prasmīgi izteiktā vārda kults savienojās ar Bībeles pielūgšanu. Aiz vārdiem mēs pazaudējām dzīvi un sevi tajā. Atsvešinoties no dabas un sevis kā dabas daļas, mēs radījām mūsdienu realitāti ar zūdošiem mežiem, iznīcinātiem zvēriem, izmirstošām tautām un kultūrām. Vai tad mūsu senči, nepazīstot rakstību, bija neapgaroti? Dainas liecina par pretējo. Tur teiktais nepārprotami norāda uz to, ka kurši, zemgaļi un latgaļi atrada garīgo mācību sevī un savās pasaules gaitās. Grāmata ir labs papildinājums tam. Bet ne vairāk. Cilvēks paliek cilvēks arī bez teksta, pat mēms un akls būdams, turpretī nav grāmatas bez cilvēka.

- Tas it vienkāršs, bet grūti sagremojams fakts. Mēs taču uzskatām sevi par garīgi neapgaismotām būtnēm. Bībelē teikts – esam dzimuši grēkā.

- Te slēpjas viens šīs problēmas avots. Bet līdzīgas ķibeles ir budistiem, hinduistiem, kaut arī viņu redzējumā ideja par iedzimto grēku ir stulbums. Lietas būtība ir atrodama mūsu neuzticībā sev un dzīvei. Tai ir daudz avotu. Lūk, pats acīm redzamākais: piedzimstot, mēs nonākam mūs mīlošu egoistu rokās. Tēvs, māte, radi un viņu draugi. Kurš no cilvēkiem var droši teikt, ka nekalpo savām domām, jūtām, vēlmēm, aizspriedumiem un cerībām? Bērns ir bezspēcīgs un cieš no egoista darbības, kaut arī tā nodomi un motivācija tam šķiet laba un rūpju pilna par bērnu. Mēs tiekam pazemoti un nodoti. Tā rodas neticība sev un tam, kas ar mums notiek. Cilvēks iegūst tendenci aizsargāties un slēpt sevi, arī no sevis paša.

- Pag, pag! Man bija jauki senči. Varbūt tu vadies no savas pieredzes?

- Es arī nesūdzos par senčiem un bērnību. Tomēr tiku nodots, piemēram, kad mani aizveda uz bērnu dārzu. Pirms tam māte sāka iet darbā. Tās ir vienkāršas lietas, kuras notiek ar visiem. Gadās arī individuālās pērles. Viena no vecmātēm liedza man dzert tik, cik es vēlējos. Tādi bija viņas priekšstati. Otrai bija zināms, ar ko man drīkst draudzēties, ar ko nē. Vai tad tev bija citādi?

- Principā nē.

- Redzi, te arī guļ neuzticības sakne.

- Ko ar to iesākt?

- Atmest ļaunumu pret tiem, kuri mūs apspieduši. Piedot, skaidri saprotot šī nodarītā ļaunuma dabu – šo cilvēku neapzinātību. Tā ir viņu nelaime. Ja spēj to veikt – tad vienkārši dzīvo. Raugies sevī. Atklājot robežas, bailes, mulsumu, neļaujies viņu varai pār savu izpausmi.

no sarunas ar Artūru Alsiņu
Miera Osta


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv