www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kāpēc Vācijas karalim un Romas pāvestam ievajadzējās viltot vēstures gadu skaitļus?21.06.2006

Noteikt precīzu kāda viduslaiku notikuma norises laiku bieži vien ir grūti, jo praktiski nav nekādu agro viduslaiku hronoloģisko pierakstu. Ja parakāsimies vecu klosteru bibliotēkās, atradīsim daudzas it kā 10. gadsimta izdarītas piezīmes, kas rakstītas ar atpakaļ ejošu datumu. Svētās Romas impērijas imperatora personīgais notārs nezināmu iemeslu dēļ kādā 700. gada dokumentā patvaļīgi izlabojis gada skaitli 1000, tā acumirklī „pārlecot” veseliem trim gadsimtiem. Starp 614. un 911.gadu radies milzīgs tukšums! Mūsdienu vācu vēsturnieks Heriberts Īlings secina, ka Svētās Romas impērijas imperatora Otona III un Romas pāvesta Silvestra II valdīšanas laiks vēstures anālēs atzīmēts trīs gadsimtus vēlāks, nekā tas bijis  īstenībā.

Kristiešu laika skaitīšanai 1000.gadam ir īpaša nozīme, tas simbolizē pēdējās dienas pirms Pastarās tiesas. Otons III tiecās saliedēt ap Romu un Svēto baznīcu visu kristīgo Eiropu. Viņam būtu izdevīgi kopā ar pāvestu pasludināt, ka „pienācis pēdējais laiks” un piedraudēt ar Pastaro tiesu tiem kristiešiem, kas aizmirsuši Dievu. Taču, lai praktiski realizētu „laika pārnešanu” trīs gadsimtus uz priekšu, imperatoram un pāvestam būtu krietni par maz ar datuma mainīšanu dažos dokumentos. Viņi izdarīja daudz vairāk- piepildīja neesošos 297 gadus ar izdomātiem notikumiem. Šie rokraksti vairāk atgādina leģendas, nevis sausu vēsturisku faktu uzskaitījumu, ko veikuši godprātīgi mūki-hronisti.

Vienā no šādā šķietamā hronikā stāstīts par leģendāro pirmo Eiropas kristiešu dinastiju dibinātāju Kārli Lielo. Nostāsts kā Kārlis Lielais dibinājis Cīrihes pilsētu, pasniegts kā patiesu notikumu apraksts. Kārlis ar visu svītu devies medībās un ieraudzījis neparasti skaistu briedi. Mednieki jāšus uz zirgiem metušies vajāt dzīvnieku, bet ragainis , it kā smiedamies par tiem, aizauļojis pa zaļajiem plašumiem. Karaļa svīta, nejūtot nogurumu, brīnumainā kārtā noauļojusi no Āhenes līdz tai vietai, kur tagad atrodas Cīrihe (pa mūsdienu autoceļiem tas būtu vairāk nekā 600 km, turklāt jāšķērso daudzas upes). Kādā gleznainā Alpu ielejā vajātais briedis apstājies kā iemiets. Karalis uzreiz sapratis, ka tas nav tāpat vien, un pavēlējis rakt vietā, kur dzīvnieks stāvējis. Izrādījies, ka tur atdusas kristīgo mocekļu pīšļi. Uz kristiešu kapiem uzceltas baznīcas, bet ap tām izaugusi Cīrihes pilsēta.

Otonam III savas varas nostiprināšanai visnozīmīgākās bija tās leģendu epizodes, kurās valdnieks parāda pārcilvēcisku spēku un karavīra drosmi. Neuzvaramajam Kārlim pietika ar vienu pašu karagājienu, lai uzveiktu ienaidniekus visā Eiropā. Turklāt ne tikai pagānus, bet arī tolaik vareno Bizantiju. Ar leģendārā senča pārcilvēciskajiem veikumiem bija viegli aizbāzt muti ikvienam reālam pretiniekam. Ciltskoks, asinsradniecība un laulību saites feodālajā Eiropā nozīmēja daudz vairāk nekā personas individuālās spējas.

Kas attiecas uz 911.gadu, te pēc Heriberta Īlinga domām viduslaiku falsifikatori izdomāja viltīgu triku. Nav taču iespējams, nevienam nemanot, vienkārši pievienot veselus 300 gadus...

Lai būtu skaidrs-atskatīsimies uz vēl senākiem laikiem. Pēc pirmās Visuma Baznīcas sapulces lēmuma Dionisijs Jaunākais izskaitļoja jaunus Pashālijus. Proti, sastādīja ikgadēju Lieldienu svinēšanas kalendāru. Savos Lieldienu laika aprēķinos Dionīsijs pirmo reizi vēsturē norādīja jaunās ēras laiku- 525.gadu pēc Kristus dzimšanas.

Līdz Dionīsija Jaunākā Pashālijām Eiropā pastāvēja tā dēvētā Diokletiāna laika skaitīšana. Tā savu nosaukumu ieguva no Romas imperatora, nežēlīga kristiešu vajātāja, vārda. Bija vajadzīgs ne viens vien gadsimts, lai gadu skaitīšana no Kristus dzimšanas Eiropas zemēs kļūtu ikdienišķa. Otona III valdīšanas sākumā tā jau bija ieņēmusi stabilu vietu, un visi datumi, ko agrāk norādīja „Diokletiāna ērā”, bija jāpārraksta pēc jaunā stila. Te Svētās Romas impērijas imperators pārspēja viltībā savus laikabiedrus. Pārrēķinot gadus no vecās laika skaitīšanas uz jauno, viņš pielika klāt vēl 300 gadu, tā atbīdīdams atskaites sākumu tālāk pagātnē.

Katra laikmeta droši un ilglaicīgi liecinieki ir akmens būves. Vairāku agrīno viduslaiku ēku arhitektūrā arī vērojama dīvaina nesakritība- būvēšanas tehnoloģija ievērojami apsteidz savu laikmetu. Kaut vai, piemēram, viduslaiku dievnams Āhenā, kura uzcelšanas laiks datēts tieši ar minēto izlaisto un viltoto laika posmu. Saskaņā ar dokumentiem pati vecākā dievnama daļa- Kārļa Lielā karaliskā kapela- būvēta ap mūsu ēras 800. gadu. Speciālisti to atzīst par īstu arhitektūras šedevru. Tā radīta, izmantojot nevis 9., bet gan 12.gadsimta raksturīgas inženierzinības un celtniecības tehnoloģijas.

800.gadā celtnieki Āhenā jau lietoja paņēmienus, kurus to kolēģi izgudros un apgūs tikai pēc 300 gadiem. Akmens apstrādāšanas paņēmieni, kupola un arku konstrukcijas, milzīgā jumta seguma spēka sadalījums , kas spēj izturēt arī vējus, sienu mūrēšanas tehnika, ēkas plānojums- šajā baznīcā skaidri saskatāmas agrīnā gotikas stila iezīmes. Taču tas Rietumeiropas arhitektūrā izveidojās tikai 12.gadsimta otrajā pusē.

Vācijā praktiski nav arhitektūras, kas būtu tapusi laika posmā starp 614. un 911.gadu. Tātad 300 gadu laikā praktiski nav uzcelts nekas, ja neskaita jau minēto karalisko kapelu! Otona III falsifikāciju pierāda arī šī laika posma mauru stilā celto pilsētu „izzušana” Andalūzijā. Rakstu avotos izteiksmīgi aprakstītas mauru pilsētas, kas pārsteidz ar savu krāšņumu. Tajās ir ne tikai milzīgi nami un platas, ar akmeņiem bruģētas ielas, bet pat laternas! Un, pats dīvainākais- no greznajām mauru pilīm nav palicis ne akmens, bet saglabājušās ēkas un būves, datētas ar 950.gadu.

Tikko piekasīgāks un cītīgāks pētnieks iedziļinās visās „izlaisto” 300 gadu dzīves jomās, viņš neizbēgami nonāk neticamu ziņu, izdomātu notikumu, aizdomīgu faktu un leģendāru personu jūklī.

Heriberts Īligs atklājis interesantas paralēles dažādos kalendāros. Notikumus viduslaiku Persijā ļoti grūti piesaistīt atbilstošam laika posmam Eiropas vēsturē. Mēs varam orientēties vienīgi pēc visiem labi zināmiem faktiem. 614.gadā Persiju iekaroja arābi, un zoroastrisma vietā sāka tur ieviest islāmu. Taču pat 10.gadsimtā Persija, īpaši tās Austrumu daļa, vēl nebija pilnībā kļuvusi par musulmaņu zemi. Varbūt Arābu kalifi izrādīja tiem neraksturīgu iecietību reliģijā, ļaudami saviem pavalstniekiem Allāha vietā pielūgt Sauli?

Persiešu dzejas klasiķis Abulkāsims Firdousī dzīvoja aptuveni no 940. līdz 1020. vai 1030.gadam. Savā episkajā poēmā „Šahnāme” jeb „Valdnieku grāmata” viņš apraksta Irānas valsts vēsturi no 4.gadsimta līdz arābu iekarojumiem. Autors veltījis savu sacerējumu valdniekam, kaut gan nevienā no 60 tūkstošiem pantu nav pieminēti ne varonīgie arābu iekarotāji, ne lielais Allāhs. Taču, ja atmetam 300 gadus kā Otona III izdomājumu, tad musulmaņu ticības izplatība Persijā kļūst vairāk vai mazāk saprotami.

Tie irāņi, kas negribēja pieņemt islāmu, pameta dzimteni. Persieši-zoroastrieši apmetās Indijā. Tur tie sāka saukties par parsiem (mazdaistiem) un kļuva par kaut ko līdzīgu atsevišķai kastai. Irānas Austrumos un kaimiņvalstīs joprojām mīt nelielas zoroastriešu kopienas, kas saglabājušas savu seno reliģiju. Irānas zoroastrieši nekādi nespēj saprast, kāpēc viņu tautas  un ticības brāļu Indijas kalendārs par 300 gadiem atšķiras no Irānā un citur pasaulē pieņemtā kalendāra. Uz Indiju aizgājušie zoroastrieši savās kopienās turpina skaitīt gadus pa vecam, bez pārnesuma 300 gadu uz priekšu.

Var tikai minēt, kā Otonam III ienāca prētā patvaļīgi ieviest vēsturē trīs gadsimtus. Otons III sāka valdīt 955.gadā 15 gadu vecumā. Bet 1002.gada 23.janvārī viņš, būdams vēl pavisam jauns, nomira. Tie bija ļoti smagi laiki. Eiropas Dienvidiem uzbruka arābi-saraceņi. Tie virzījās uz priekšu tik tālu, ka sāka jau apdraudēt vācu zemes. Savukārt Ziemeļos saimniekoja pagāni-slāvi un vikingi, kas līdz pamatiem izpostīja Ziemeļvācijas pilsētas. Gados jaunais Otons III bija savam laikam izglītots cilvēks, ar plašu redzesloku. Viņu bija pārņēmusi ideja padarīt Romu par visas pasaules galvaspilsētu, apvienojot ap to visu kristīgo Eiropu. Otons III lielāko daļu pavadīja Romā, izgudroja krāšņas ceremonijas un skanīgus titulus, nēsāja ar zodiaka zīmēm izšūtu mantiju. Fantastiskas idejas viņā sadzīvoja ar reliģisku fanātismu, gavēņiem, lūgšanām un miesas mērdēšanu. Itālijā gados jaunajam imperatoram radās liels skaits sekotāju- godprātīgu kristiešu, kuriem bija pretīga apkārt valdošā izvirtība un dzīšanās pēc miesiskām baudām.

Otona III ieceltais Romas pāvests Silvestrs II arī bija gados jauns Ideālists. Ar to viņš krasi atšķīrās no saviem priekštečiem. 10.gadsimtā pāvesta krēsls vēl nebija kļuvis par ticības un tikumības balstu. Baznīcas kalpi, baudīdami neierobežotu varu, neatteicās arī no pasaulīgiem priekiem. Mūku skopums un izvirtība jau bija stabila tēma tautas parunās. Kāpēc gan apvienot Eiropas tautas ap tādu Romu? Pasludināt Pastarās tiesas tuvumu, lai liktu ļaudīm apdomāties, atcerēties Dievu un tā baušļus- naiva, taču cēla ideja! Jebkurā gadījumā tā bij tieši Otona III stilā. Gados jaunā monarha galvā mita drosmīgas idejas un vērienīgi plāni. Valdnieks bija apguvis zināšanas par apkārtējo vidi, taču viņam pietrūka realitātes izjūtas un dzīves pieredzes. Kristiešu apvienotājs, tikumības balsts, ticības fanātiķis lidinājās mākoņos. Viņš diezin vai spētu paveikt kaut ko no iecerētā pat tad, ja nodzīvotu ilgāk.

Juris Petajs „Mistērija” 2003 #12


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv