www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Valdis, Voldemārs, Valdemārs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Reliģijas un Dievs20.10.2006

Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas. Bieži ar vārdu "reliģija" apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām.

Reliģijas lielākoties risina šādus problēmjautājumus:

  • viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē;
  • cilvēka identitāte, vieta pasaulē;
  • dzīves jēga un sūtība;
  • attieksme pret nāvi;
  • ētikas pamati;
  • dvēsele.

Atšķirības starp reliģijām

Dievu daudzums un vieta reliģijās

Monoteistiskās reliģijas (piemēram, kristietība, islams un jūdaisms) apgalvo, ka eksistē viens dievs, kas ir atsevišķa būtne, nodalīta no mūsu pasaules.
Politeistiskās reliģijas (piemēram, seno grieķu un romiešu reliģijas) apgalvo, ka ir daudzi dievi.
Panteiskās reliģijas (piemēram, sintoisms, daļa hinduisma) uzskata, ka dievs ir visur dabā, nedalāms no tās.
Ne-teistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) neizsakās par dieva vai dievu esamību vai neesamību.
Ateisms un ateistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) noliedz jebkādu dievu esamību.

Daudzām reliģijām ir svētie raksti (piemēram, Korāns, Bībele). To nozīme reliģijās ir atšķirīga. Daudzas balstās uz paaudžu gaitā mutiski nodotām tradīcijām (mitoloģija, folklora). Bieži reliģijā nozīmīga vieta ir tās dibinātājam un/vai praviešiem, piemēram, Muhamedam islāmā, Mozum jūdaismā.

Pēc piekritēju skaita lielākās reliģijas ir (skaitļi - aptuveni):

  • kristietība (2,1 miljards),
  • islāms (1,3 miljardi),
  • hinduisms (900 miljoni),
  • ķīniešu tradicionālās reliģijas (daoisms, konfūciānisms; 394 miljoni),
  • budisms (376 miljoni).

Vairāk kā miljards cilvēku nav reliģiozi. Jūdaisms ieņem 11. vietu ar 14 miljoniem, džainisms - 13. vietu ar 4,2 miljoniem, sintoisms - 15. vietu ar 4 miljoniem sekotāju.

Reliģijas nozīme civilizācijas attīstībā

Reliģijas pirmsākumos, jau pirmo ebreju praviešu sludinājumos, meklējamas daudzas mūsdienu sabiedrības normas, sociālie un politiskie principi. Tieši šie pravieši uzbruka sociālajai nevienlīdzībai, asi kritizējot valdniekus par netaisnīgu un nežēlīgu varas izmantošanu. Viņu izstrādātais morāles kodekss bija civilizācijas aksioma – neatkarīga no atsevišķu cilvēku varas, autoritātes vai vēlmēm. Zīmīgi, ka pat tās varas jau jaunajos laikos, kas demonstratīvi, neiecietīgi noliedza reliģiju, piemēram, komunistu ideoloģija, pēc būtības sludināja to pašu ebreju patriarhu morāles kodeksa principus.

Ebreju praviešu radītos kristietības pamatus, kā arī daudzus vēlākos reliģiskās mācības papildinājumus un pilnveidojumus pilnīgi noteikti var uzskatīt par tā laika inovatīvas domāšanas rezultātu un paraugu tādā nozīmē, ka tika izveidota zināma sabiedrības uzskatu sistēma par apkārtējo pasauli un pašu sabiedrību. Iepriekšējie ticējumi, dažādie dievi, arī baltu pagānu laiku dievības un gari, atspoguļoja fragmentārus cilvēku priekšstatus par tām vai citām parādībām, par kurām nekādas citas informācijas nebija. Reliģija, izdarīja apvērsumu cilvēku domāšanā, izskaidrojot un sakārtojot dabas un sabiedrības notikumus, parādības un procesus vienotā, daudz plašākā, vairāk vai mazāk integrētā sistēmā. Bez šīs uzskatu sistēmas tālākais civilizācijas progress nebūtu iespējams. Līdz ar to vēlāko laiku strīdiem par Dieva esamību ir tāds pat pamats, kā, piemēram, seno astrologu un astronomu diskusijām par to, vai Saule riņķo ap Zemi, vai otrādi – Zeme riņķo ap Sauli un vēl griežas ap savu asi. Ēģiptiešu un citu Tuvo Austrumu seno tautu dzīvē un saimniecībā, piemēram, Nīlas vai Divupes ieleju irigācijas sistēmas attīstībai un regulēšanai tam nebija nekādas nozīmes. Toreiz bija svarīgi, ka šie procesi notiek ar zināmu regularitāti un iepriekš prognozējamu cikliskumu, kas bija pietiekams „zinātnisks” pamatojums nozīmīgu saimniecisku lēmumu pieņemšanai.

Protams, vēlākajos gadsimtos reliģija nospēlēja krasi negatīvu lomu, apkarojot racionālās zinātnes attīstību. Kopernika un Galileja piemēri bija tikai spilgtākie no tūkstošiem citu, kas kā ķeceri tika nomocīti vai tika nosodīti un izolēti no sabiedrības, ja iedrošinājās apšaubīt reliģijas dogmas, vai pat meklēt to pamatojumus vai pierādījumus ārpus svēto rakstu postulātiem.

Pateicoties savām sākotnējām galvenajām funkcijām – vienota pasaules izpratnes veidošana, sabiedrisko attiecību ētisko un morāles kritēriju uzstādīšana, u.c., reliģija, sākot no tās rašanās līdz pat mūsdienām, joprojām spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības un valsts veidošanā un stabilitātē. Īstenībā, reliģija ir viena no sabiedrības organiskām sastāvdaļām, neskatoties uz daudzām savām iekšējām neatbilstībām, kā arī pretrunām ar racionālo, jeb zinātnisko pasaules uztveri.

Dievs

Dažādos reliģiskajos pasaules uzskatos dievs ir pārdabiska būtne vai augstāka vara, kam piemīt īpašs spēks. Atkarībā no reliģijas dievs var būt viens vai tie var būt vairāki, taču ar vārdu "dievs" (sevišķi tad, ja tas rakstīts ar lielo burtu) parasti saprot kādas monoteistiskas reliģijas vienīgo dievu. Bieži vienu (vai vienīgo) dievu uzskata par Zemes vai pasaules radītāju. Monoteistiskās reliģijās dievs parasti ir pilnībā labs, viszinošs un visspēcīgs. Parasti dievi ir arī nemirstīgi. Bieži ar dieviem saista tādas dabas parādības kā zibeni, plūdus, vētras. Bieži uzskata, ka dievs vai dievi nosaka cilvēka likteni, kā arī ka tie ir morāles normu avots (lai arī pašu dievu bieži uzskata par stāvošu pāri morāles normām).

Latviešu valodā vārds "dievs" jāraksta ar lielo burtu, ja ar to domāts kādas monoteistiskas reliģijas dievs (piemēram, Dievs kristietībā, jūdaismā, islāmā vai atsevišķos hinduisma atzaros) vai arī ja šis vārds ir attiecīgā dieva vārds (piemēram, Dievs latviešu mitoloģijā).

Politikā, sevišķi viduslaiku Eiropā, uzskatīja, ka tiesības valdīt nāk no Dieva.

Cilvēki, kas netic dieva vai dievu eksistencei, ir ateisti vai agnostiķi. Uzskatu, ka dievs radīja pasauli, taču tālākajā pasaules ritējumā neiejaucas, sauc par deismu. Pastāv reliģijas, kurās netiek postulēta dievu eksistence (piemēram, budisms). Panteisms ir uzskats, ka daba ir dieva iemiesojums. Disteisms ir uzskats, ka dievs pastāv, bet ir ļauns (skat. Ļaunuma problēma).

Dievs latviešu mitoloģijā

Baltu tautu Dieva nosaukums (lietuviešu Dievas, prūšu Deiws) nozīmē "debesis".

Dainās Dievs rūpējas par labu ražu, ir ētiskās kārtības noteicējs, soda ļaunos. Kopā ar Laimu Dievs ir arī likumdevējs, spēka un gudrības avots ("Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/ Tev gudrais padomiņš."). Atsevišķās dainās teikts, ka Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne sievas, ne bērnu, taču parasti viņš darbojas kopā ar Laimu (formula "Nedod Dievs, nedod Laima"). Dažkārt Laimu aizvieto Māra, Dēkla vai Saule. Dainās attēlotas Dieva un Saules ķildas saistībā ar Dieva dēlu un Saules meitu precībām. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti.

Pasakās un teikās Dievs parasti attēlots sacensībā ar Velnu. Dievs parasti attēlots kā attapīgs, savukārt Velns - vientiesīgs. Vēlākajos laikos (dzimtbūšanas periodā) sacerētajās pasakās velns iegūst pārcilvēcisku spēku (sprauž matos ecēšas) un ir muižkungs vai vagars, savukārt Dievs ir apspiesto un nelaimīgo aizgādnis, kas parādās veca vecīša un ceļavīra izskatā. Tādā izskatā viņš lūdz kādu pakalpojumu un tie, kas pret viņu ir laipni, saņem dāsnu atalgojumu.

Uzskati par Dievu jūdaismā, kristietībā un islāmā

Jūdaismā, kristietībā un islāmā Dievs ir būtne, kas radīja pasauli un tās likumus. Šajās reliģijās Dievs ir svēts (nošķirts no grēka), absolūti taisnīgs, suverēns (viņa gribai nav iespējams stāties pretī), visspēcīgs, viszinošs, absolūti labs un visuresošs.

Jūdaistiem, kristiešiem un musulmaņiem Dievs ir personisks, tam piemīt griba un personība. Daudzi viduslaiku racionālisma filozofi tomēr uzskatījā, ka Dievs nebūtu jāuztver kā personisks Dievs un ka šādi Dieva apraksti ir vien metaforas.

Kristietībā personiska dieva ideja ir ļoti svarīga, jo ļauj runāt par Trīsvienību.

Dieva definīcija pēc Bībeles

Vecajā Derībā Mozus Dievu apraksta šādi:

Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. (Otrā Mozus 34:6-7)

Vecajā Derībā Dievs un Viņa darbība nav pilnībā izskaidrota, iespējams, tas saistīts ar Otrās Mozus grāmatas 33:20: "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības." Šajā Bībeles daļā Dievs arī netiek aprakstīts kā visspēcīgs, viszinošs vai absolūti labs.

Dievs un Viņa darbība nav sistemātiski aprakstīti arī Jaunajā Derībā. Jāņa 1:5 rakstīts: "..Dievs ir gaisma, un viņā nav it nekādas tumsības." Jāņa 4:8 savukārt rakstīts: "..Dievs ir mīlestība."

Jaunajā Derībā Dieva darbība tomēr aprakstīta skaidrāk, jo tajā postulēts, ka Dievs sazinājies ar cilvēkiem caur Jēzu.

Dievi sengrieķu mitoloģijā

Vēstures avotos visi grieķu dievi aprakstīti kā izskatā līdzīgi cilvēkiem; retās himēriskās būtnes (piemēram, sfinksa) pēc izcelsmes ir no Tuvajiem Austrumiem vai Anatolijas. Par grieķu dieviem ir dzimšanas mīti, taču tie nenoveco. Dievus ir gandrīz neiespējami ievainot, un tie ir imūni pret slimībām, spējīgi kļūt neredzami, vienā mirklī pārvarēt milzīgus attālumus, kā arī runāt caur cilvēkiem ar vai bez viņu ziņas. Katram dievam ir atšķirīgs izskats, ģenealoģija, intereses, personība un pārraudzības joma, taču tie visi sakņojas atsevišķos lokālos mītu variantos, kas dažkārt ir pretrunīgi.

Grieķu dievi pieder pie lielas daudzu paaudžu ģimenes, kuras vecākie locekļi radīja pasauli. Divpadsmit vispazīstamākie (Olimpa) dievi ir tie, kuri (pēc episkām poēmām) grieķiem parādījušies personiski "varoņu laikmetā". Šie dievi veica brīnumus, iemācīja grieķiem atsevišķas noderīgas prasmes, parādīja, kā dievi pielūdzami, stājās auglīgās dzimumattiecībās ar cilvēkiem utt.

Grieķiem bija vesels dievu panteons, un katrs dievs tika saistīts ar noteiktiem dzīves aspektiem - piemēram, Afrodīte bija seksuālās iekāres dieviete. Daži dievi bija lokāli vai tika pielūgti tikai atsevišķu svētku laikā (piemēram, Adonīss). Lielas rituālu vietas un lielākie tempļi bija veltīti tikai nelielam dievu lokam – pamatā Olimpa dieviem. Daudzos reģionos vai ciematos pastāvēja specifiski kulti, kuru centrā bija nimfas, mazāk svarīgas dievības vai citur mazpazīstami varoņi.

Grieķiem nozīmīgākie dievi bija Olimpa dievi – Zevs (visnozīmīgākais dievs un Olimpa valdnieks), Poseidons (valdīja pār okeāniem), Aīds (valdīja pār pazemi un mirušajiem), Atēna (gudrības, mākslas, iekšējā skaistuma, izglītības un kara dieviete), Arejs (kara un varoņu dievs), Artemīda (medību, dzīvnieku, auglības un šķīstības dieviete), Hēfaists (uguns, amatnieku un ieroču dievs), Apollons (dejas, mūzikas, dziedināšanas, loka šaušanas un saprāta dievs), Hermejs (ceļotāju, ganu, mierinājuma dievs, kā arī dievu vēstnesis), Afrodīte (mīlestības, seksualitātes, ārējā skaistuma un pievilcības dieviete), Hēra (laulības, ziedojumu un uzticības dieviete), Hestija (māju, ģimenes un pavarda dieviete), Dēmetra (zemes, ziedu un augu, pārtikas, laulības saglabāšanas un zemkopības dieviete), Dionīss (vīna un seksualitātes dievs).

Dievi romiešu mitoloģijā
 
Lielākā daļa romiešu mītu par dieviem tika aizgūti no grieķiem, taču romiešiem bija augsti attīstīta rituālu sitēma un daudz vēsturisku mītu par Romas dibināšanu, kuros figurēja kā cilvēki, tā dievi. Agrīnā romiešu mitoloģija sastāvēja no dievu savstarpējo attiecību un grupu aprakstiem; stāsti par dieviem parādījās vēlīnajā Republikas laikā, kad romiešu dzejnieki sāka nopietni ietekmēties no grieķu piemēra.

Nozīmīgi romiešu dievi bija Jupīters (dievu valdnieks), Marss (sākotnēji zemkopības, vēlāk kara dievs), Jūnona (dievu valdniece), Minerva (gudrības dieviete), Neptūns (jūras dievs), Venēra (mīlas dieviete), Diāna (mēness un medību dieviete), Apollons (saules un mūzikas dievs).

Dievi senskandināvu mitoloģijā

Senskandināvu mitoloģijā galvenā dievu grupa ir āsi. Šajā grupā ietilpst daudzi svarīgākie dievi, piemēram, Odins (galvenais dievs, kara un gudrības dievs), Friga (galvenā dieviete), Tors (pērkona un kaujas dievs), Baldrs (nevainības un skaistuma dievs) un Tīrs (kauju un varonības dievs). Skandināvu mītos minēta arī otra dievu grupa – vāni. Njords (kuģošanas dievs) un viņa bērni, Freirs (auglības un mīlas dievs) un Freija (mīlas un iekāres dieviete) ir nozīmīgākie vāni, kas kā ķīlnieki pievienojas āsiem pēc kara starp āsiem un vāniem. Vāni pamatā saistīti ar auglību un zemkopību, savukārt āsi – ar varu un karu.

Āsi un vāni ir neparasts senskandināvu mitoloģijas aspekts, jo citās mitolģijās parādās "vecākā" un "jaunākā" dievu paaudze, savukārt āsi un vāni ir vienas paaudzes dievi, kas karo, slēdz līgumus u.tml. Pastāv uzskats, ka vāni ir senākas izcelsmes, tāpēc šo dievu panteonu karš varētu būt reliģisku nesaskaņu atainojums. Ievērojamais reliģiju vēsturnieks Mirča Eliade piedāvāja teoriju, ka šīs dievu panteonu attiecības varētu būt vecāka indoeiropiešu mīta par konfliktiem starp debesu un zemes dievībām variants.

Āsi saglabāja mūžīgu jaunību, ēdot nevīstošās jaunības un nemirstības dievietes Idunas ābolus, taču viņus varēja nokaut. Tika paredzēts, ka gandrīz visi dievi mirs Ragnarjokas kaujā.

lv.wikipedia.org


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv