www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Otīlija, Iveta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Vienkāršība24.10.2006

Vienkāršība ir tikums, kurš visgrūtāk padodas attīstībai, jo tā pamatojas uz prasmi kontrolēt savu ego.

Dabiski, rodas jautājums – bet kas tad ir ego? No psiholoģijas viedokļa tas atbilst mūsu objektīvajam „es”, tas ir – mūsu personības apziņas aspektam.

Citiem vārdiem sakot, tas ir „es”, kuram mēs sevi pastāvīgi pielīdzinām, kad esam nomodā. Un šajā kvalitātē tas ir mūsu domāšanas centrs un mūsu individualitātes pamats. Tāpēc tas ir mūsu atskaites punkts un atbalsts attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ir ļoti grūti to atšķirt no mūsu ārienes.

Starp citu, jūs esat ievērojuši, - kad mēs domājam par sevi un par situāciju, kura esam tiešā veidā iesaistīti, mēs sevi redzam uz savas apziņas ekrāna, kaut vai uz dažiem mirkļiem. Tāpat, protams, esat ievērojuši, ka tad, kad runājam par kādu cilvēku, viņa seja parādās mūsu apziņā visu sarunas laiku.

No maģiskā viedokļa ego atbilst ne tikai mūsu objektīvajam „es”. Tas nav vienīgi mūsu smadzeņu darbības un apzinīgu procesu, ko tās rada, produkts. Tas ir mūsu dvēseles atspulgs un atspoguļo tās evolūcijas līmeni. Tas nozīmē, ka tikumi un trūkumi, kuri atspoguļojas mūsu uzvedībā, parāda mūsu iekšējo personību. Lai kā nebūtu, bet ego veido neatņemamu cilvēka rakstura daļu.

Atšķirībā no tā, ko apgalvo dažas filozofiskās skolas, to nav iespējams izskaust. Tāpat veltīgi ar to cīnīties, jo tāda cīņa neizbēgami noved pie pretošanās situācijas, kas tikai pastiprina tā varu. Gudrāk būs pret to izturēties ļoti uzmanīgi un iemācīties to vadīt. Kā? Neļaujot diktēt jūsu uzvedību, virzot to uz pozitīvām lietām, transformējot, tas ir, pārvēršot katru trūkumu par tikumu. Tieši tāds ir Garīgās Alķīmijas pamats, kurai, pēc būtības, jāuztic sevi katram cilvēkam.

Augstprātība, protams, ir ego „visdabiskākā” vājība. Tas notiek tāpēc, ka tā raksturam piemīt vēlēšanās izcelties vai tikt ievērotam. Cilvēkam, kuram piemīt pārmērīgs ego, patīk „izrādīties”, tas ir tieši ārējo izpausmju joma. Tādam cilvēkam grūti noturēties, lai nepaziņotu citiem par saviem tikumiem, spējām, un vispār patīk piešķirt sev īpašu nozīmi citu acīs.

Ego ietekmē mēs padodamies vēlmei vai nepieciešamībai pievērst sev uzmanību, iegūt sarunā noteicošo stāvokli, izteikt savu viedokli tad, kad neviens nejautā, parādīt savu fizisko un intelektuālo pārākumu utt. Tā ietekmē mēs iesākam frāzes ar tādiem vārdiem kā „Es, personīgi es, kas attiecas uz mani…”utt. Būdama spilgti izteikta, šī nosliece liecina par ego valdošo stāvokli un tā augstprātību.

Kaut gan augstprātību pelnīti uzskata par trūkumu, tā tomēr spēj kļūt par „virzītāju” sabiedrībai derīgu darbu veikšanā. Daudzus sasniegumus īstenojuši cilvēki, kuriem nepiemīt vienkāršība, bet kuriem piemīt gudrība un vīrišķība. Taču nevajag no tā secināt, ka tikai godkārīgi cilvēki spēj radīt vai izrādīt aktivitāti.

No mistiskā viedokļa nav nekā labāka kā darīt labus darbus nevis ego ietekmē, bet dvēseles ietekmē. Šādā nozīmē nevis vēlmei tikt ievērotam, atzītam vai novērtētam jāmudina cilvēku uz Laba darīšanu, bet tam iekšējam priekam, kuru viņš sajūt, kad dara kaut ko labu citam cilvēkam, vai kāda ideāla vārdā.

Augstākminētais prasa pēc piebildes. Ja nekad nevajag lielīties ar savu talantu vai labo darbu, tad ir pilnīgi dabiski sajust zināmu apmierinājumu pēc kāda labi padarīta darba. Šo sajūtu nav jāuzskata par ego izpausmi, bet par dabisku dvēseles reakciju un tai raksturīgu apziņu.

Patiešām, es domāju, ka tad, ja mūsu labie darbi mūs nedarītu laimīgus, mums būtu mazāk motivācijas tos piepildīt un darīt Labu. Sajust apmierinājumu ar sevi pēc labi padarīta, grūta darba, pēc kāda radoša plāna īstenošanas, pēc palīdzēšanas otram cilvēkam utt., nenozīmē kļūt godkārīgam, jo tāda rīcība sākas mūsu garīgajā „es”. Kļūt godkārīgam – tas nozīmē plātīties ar šo rīcību, uzstāt uz savu nopelnu atzīšanu.

Sevis lielīšana kā cilvēka rakstura vājība ir augstprātības ārējā izpausme. Godkārīgs cilvēks nespēj par sevi nerunāt vai nespēj pārtraukt par sevi runāt citus, reizēm kļūstot pat smieklīgs. Šādai ego hipertrofijai visbiežāk par avotu kļūst pārmērīga pašpārliecība, kas līdzīga tam, ko sauc par „pārākuma kompleksu”. Tāds cilvēks sliecas pārspīlēt panākumus, spējas un talantus, kuri tam ne vienmēr piemīt. Un tieši šī pārspīlēšana padara viņu godkārīgu vai pretenciozu.

Nepilnvērtības komplekss visbiežāk liecina par nepietiekamu ticību sev, bet tā var būt arī apspiestas augstprātības izpausme, kas tādā gadījumā atbilst neīstai vienkāršībai. No filozofiskā un psiholoģiskā viedokļa nav vēlams pārmērīgi sevī nomākt to, ko mēs uzskatām par trūkumu. Labāk pieļaut tā eksistenci, ievirzīt to konstruktīvā gultnē un pakāpeniski aizstāt ar pretējām īpašībām. Tas ir, tā vietā, lai nomāktu savu ego un kļūtu vienkāršs ārēji, labāk ļaut tam normāli izpausties, strādājot pie tā transformācijas, vai, citiem vārdiem sakot, pārvēršanas. Pārmērīgi augstprātīgs vai godkārīgs cilvēks beigu beigās nodod savu patieso personību.

Mēs varam sev jautāt, kāda nozīme vienkāršības iemantošanai. Lai uz šo jautājumu atbildētu, es domāju, vislabāk aplūkot augstprātības negatīvo ietekmi uz dzīvi un mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem. Pirmkārt, tā ir slikts iedvesmotājs tādā nozīmē, ka mudina rīkoties ar aprēķinu un tādā veidā pastiprina mūsu objektīvā „es” egocentriskās tendences.

Bez tam augstprātība satur nepacietības sēklu, varbūt arī fanātisma, jo augstprātīgam cilvēkam vienmēr patīk, ka viņam ir taisnība, un viņš ar grūtībām atzīst, ka kļūdījies. Galējos gadījumos šī ego īpašība grūž cilvēkus uz savstarpēju agresiju un slepkavībām. Bet katrs zina, ka karus izraisa vēlēšanās pakļaut citus, un savukārt šī vēlme pamatojas uz varas un pagodinājumu pievilcību. Un otrādi – vienkāršs cilvēks visbiežāk ir miermīlīgs un izvairās no konfliktsituācijām.

Labākais veids, kā audzināt vienkāršību, ir sevis pārliecināšana par sekojošo: jo svarīgāki mēs vēlamies izskatīties citu acīs, jo nesvarīgāki mēs kļūstam Dieva acīs. Piebildīšu, ka citi bieži mūs redz tādus, kādi mēs patiesībā esam. Lai kāda nebūtu mūsu uzvedība sabiedrībā, mūsu popularitāte, mūsu iespējas, prāts, talanti utt., mēs esam tikai cilvēciska vienība starp miljoniem citu cilvēku.

Un katrs no mums – tikai milzīgā cilvēces ķermeņa šūna, kura atsevišķi nespēj eksistēt. Bezgalīgajā pasaulē mēs esam tikai zvaigžņu puteklis, tikai milzīgā kosmosa okeāna piliens. Taču vienlaikus, kaut arī mēs kā atsevišķas personības esam mazi, bet dvēsele, kura iemiesojas mūsos, spēj atspoguļot Dievišķo diženumu un kļūt Viņa piepildījumu pavadonis. Vienīgais veids, kā to sasniegt – iemantot vienkāršību – tikumu, kurš pats norāda uz evolūcijas līmeni.

Seržs Tusēns, amorc.lv
e-misterija.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv