www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Bernhards, Boriss
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




„Buratīni”03.11.2006

1.daiņojums 

Reiz, atnācis Ne-No-Kurienes, kāds Gars apsēdās putekļu mākonī un sajutās vientuļš. Ne-Pilnīgs. Ar ko gan sevi papildināt, ja esi viens pats? Varbūt – ar sevi? - Gars iegrāba riekšās to, kas bija pie rokas, uzpūta dvašu un tapa Pasaules Ēka. Gars to piepildīja ar savu otro, slēpto, Visuma Ēnas pusi. Ar to, kas ņem, lai būtu, nevis dod, lai taptu.

Katrai Lietai zem saules ir sava Ēna putekļos, katrai Domai  - savs vārds. Atbrīvotā Ēna sagrozījās, savijās un aši piepildīja Pasaules Ēku vārdiem: apaļiem, skanīgiem, gandrīz, - bet tikai, - gandrīz – pašizteicošiem. Jo tie jau arī bija – gandrīz – domas. Tie likās tik cieši saauguši ar savām domām, ka novērotājam varēja atgādināt neaizmestu zeķes valdziņu – tikai pavelc aiz tās un doma, kā zeķe, atšķetināsies tev rokās! Gars nedrīkstēja atšķetināties, - tas tūlīt iededza Sauli, un tā  novilka nepārkāpjamu gaismas loku ap kādreiz tumšo namu, notverot slēpto pusi spoguļa ietvarā, Ēnu mājoklī.

Nošķīris Nakti un Dienu, Gars ielūkojās savā Spogulī. Un sevi nepazina. Viņš neprata domāt tur, kur vienkārši pienācās būt. Bet namā bija Kaut Kas, kas nebija Viņš, kas nespējot dot, tikai negausīgi ņēma, lai rotaļātos pats ar sevi. Tas bija nepareizi. Sajūtot sāpes, Gars iegāja Krēslas Namā, lai notiesātu savu Ēnu. Savienotu Nakti un Dienu, iegrūžot tās atpakaļ Haosā. Līdz nākamai reizei.

Bet Kādai Gara Ēnai nebija gar Garu daļas. Spēlēdamās ar Uguni, tā bija atklājusi, ka pati var radīt ēnas. Un nu, aizrāvusies, uz Pasaules Ēkas sienas radīja pasaulīti pēc pasaulītes. Nosaukusi sevi par Bailēm, bet savas pasaulītes par Cerībām, Ēna piemērīja Garam Lielā Namdara vārdu un pasita gaisā garu, garu, liesmas atspulgā trīsuļojošu Asti. 

Cenšoties satvert Vārdus, Gars, kādu laiku, virpuļoja kā kucēns ap Asti. Viņam tā iepatikās šī spēle, ka viņš pats sāka radīt kaut ko līdzīgu vārdiem, nu gluži vai riet, strīdoties ar Ēnu. Rējieni atbalsojās Pasaules Ēkas pakšos un Gars, pēkšņi, vairs nejutās viens. Uguns sildīja, apkārt skanēja te jautri, te prasīgi Rējieni, Atbalss dzina Atbalsi, un Putekļi, - tie virpuļoja līdz, sitot augstu Vilni. Pārguris, Kucēns nokrita uz nu jau pūkainā Sāna. Sapņos viņam rādījās Astesgals, un Kucēna Ķepiņas ik pa brīdim noraustījās.

Taču vēl sapnī, no pašas-pašas dziļākās Gara dzīles cēlās augšup cits nemiers. Materializējies, tas sāka urbt, kā ķirmis, un Kucēns miegā smilkstēja. Ne jau par sevi – par savu rotaļu biedri. Ķirmis grauza Ēnu. Ne Skorpions, - Ķirmis ir Uguns Zīme. Sagrauž mirstošo: putekļi pie putekļiem, pelni pie pelniem.

. . .

Jau ilgu laiku Paradīzē dzīve ritēja kā Dieva ausī. Visa radība, atstāta savā vaļā, ķēra un ēda viena otru, plauka un zēla šai mūžīgajā rotaļā, slīpējot katra  savu esības, savu dzīvības dzirksti, savu Gara atspulgu.

Nokļuvis Pasaulē, Ķirmis sadalījās daudzos mazos Ķirmīšos un nobira pār Gara Radībām kā Ziedputekšņu Lietus. Un, tūdaļ, ķērās pie Darba. Tas atrada graušanai vispateicīgāko Vietu: Radības-Cilvēciņu Galvu. Ja kādreiz, ar veselu Galvu, Cilvēciņi bija Viens vesels un mūžīgs, ja viņu Darbi sakrita ar Domām, jo tās bija Gara Domas, tad tagad, Ķirmīšu sagarauztās Galvas bija katra savādāka un katra par sevi. Ķirmīši cītīgi grauza  un drīz viņiem sāka aptrūkties Barības, tādēļ tie pamudināja Cilvēciņus: „Eima un vairojieties! Nesiet Savu gara gaismu un Dzīvesveidu pāri Jūrām un Zemēm! Piepildiet Pasaules Ēku ar sev līdzīgajiem, bet esat nežēlīgi pret Citādajiem, jo tie nav Dievam tīkamas Radības. Tak neizkaujiet tos pavisam, bet par visām varēm padariet par Draugiem... Jo vislielākā Uuzvara ir, kad Ienaidnieks kļūst par tavu Draugu.” Apēst varena Ienaidnieka Smadzenes, kā to saprata Jaunzēlandē un Mentas salā.

Un, jo vairāk un tālāk vairojās Ķirmīšu sagrauztie Cilvēciņi, jo plašāka pletās Ķirmīšu Valstība, vairāk un aktīvāki bija viņi paši. Turklāt, būdami sabiedriski, Ķirmīši neapmierinājās ar Graušanu: tie, ik pa brīdim, apstājās un piesita savu Pierīti pie Aliņas Sienas, - „tik-tik!, tik!”. Tiem bija sava „Morzes Ābecīte”, kamēr Cilvēciņiem – Galvassāpes. Līdz kamēr pierod. Līdz kamēr Galva top mīksta un vienos Caurumos.

Jo vairāk Ķirmīšu Galvā, jo lielāka kopējā Pieredze, jo vairāk Caurumu un Mēslu, jo vairāk Vietas un Vielas Pārdzīvojumiem – tāda tagad bija Cilvēciņu Dzīve.

. . .

Bet Ķirmīšiem sāka aptrūkties Graužamā.

Rīga, 2006.gada 29.oktobris Andris Mieriņš


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv