www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Junora, Anšlavs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Senais Saules kalendārs un tā nozīme mūsdienās14.11.2006

Viedas pētnieka Andra Mičuļa lekcijas Pasaku mājā "Undīne" sākuma daļas atstāsts.

Pasaku mājas vadītājs Ingus Zālītis:

Pasaku māja ir alternatīva vide ar alternatīviem notikumiem, noteikumiem un sajūtām, un mums tajā vienmēr bijusi vēlme arī pēc alternatīvas laika skaitīšanas sistēmas. Tikpat labi mēs būtu varējuši izvēlēties kādu no 100 vai 1000 kalendāriem, jo pasaulē ir daudz dažādu laika skaitīšanas sistēmu, taču radās interese tieši par Saules kalendāru; Sauli kā tādu faktoru, kas cilvēka dzīvi ietekmē vairāk nekā Mēness. Vēl viens no apsvērumiem – gribējās, lai šī laika skaitīšanas sistēma būtu sakārtotāka, iekšēji pamatotāka un loģiskāka nekā tradicionālā laika skaitīšanas sistēma, jo Gregora kalendārs veidojies vēsturiski politisku faktoru rezultātā, un neizceļas ne ar astronomisku precizitāti, ne ar simboliku, ne iekšēju sakārtotību. Ir grūti pateikt, vai Saules kalendārs ir pats labākais, kas varētu būt, taču latviešiem ir saglabājies daudz informācijas par to. Visām apkārt dzīvojošajām tautām pirmskristīgajā laika periodā bijusi līdzīga laika skaitīšanas sistēma. Varbūt īpatnējās vēsturiskās situācijas dēļ - tāpēc, ka nebija sava valstiskuma, Latvijā informācija par Saules kalendāru ir saglabājusies līdz mūsu dienām, un Andris Mičulis ir viens no tiem cilvēkiem, kas šo kalendāru pētījis visvairāk un no man zināmajiem cilvēkiem - visnopietnāk.

Andris Mičulis:

Runājot par Saules kalendāru, nevar neņemt vērā pārējos aspektus, uz kā tas balstās, konkrēti - simbolus. Kalendāra, jeb, citiem vārdiem sakot, gadskārtu apļa pamatā ir simbols. Mēģināšu izsargāties no metafiziskiem raksturojumiem, kas vairāk norāda, kā tas veidojas, kāpēc un kādā veidā, bet vairāk runāt par to, ko tas nozīmē, kas tas ir un ko tas mums dod mūsdienās.

Vispirms daži vārdi par simbolu teoriju. Ja nezina simbolu, tad īsti nevar saprast arī pašu kalendāru. Ar simbolu palīdzību ikviena ārējā neredzamā būtība jeb filosofiskā patiesība sevi apliecina, atspoguļodamās redzamajā vai arī kā citādi jutekliski tveramajā. Jebkas, kas vien kalpo par kaut kā simbolu, uzskatāmi izpauž kādas noteiktas tā pazīmes un īpašības. Simbols obligāti un nepieciešami kaut kādā veidā šo savu pirmtēlu modelē, citādi tas nevar kalpot par simbolu. Simbolisks būtībā ir itin viss, arī pati dzīve ir simbols. Šī dzīve, un vienlaikus arī simbols, ir arī mistērija, kas cilvēkam jāizdzīvo, jāpieredz un jārealizē.

Simbols savu pirmtēlu atklāj ar savu būtību, vienlaikus ar savu formu to aizplīvurodams.

Visumam raksturīga pakāpienveida jeb Dievā glabājošos pirmtēlu atspoguļošanās, kur arvien augstākais atspoguļojas zemākajā un atspoguļojoties pastāv gan svērteniskā atbilstība, gan apgrieztās atspoguļošanās princips. Tas nozīmē, ka ikviena zemākā, rupjākā kārta top ne vien par augstākās kārtas ēnu, bet bieži vien ir tās spoguļsimetrisks atspoguļojums apgrieztā veidā. Tādējādi procesi ārējā dabā ir apgriezti norisēm cilvēka dvēselē. Simbols jebkurā gadījumā ir abstraktu universālu likumu un būtību modelis, ko var izteikt ar viena vai vairāku juteliski uztveramu tēlu palīdzību. Tāda ir galvenā simbolu būtība un tādējādi simbols ir saistīts ar cilvēka apziņu un faktiski nav atraujams no tās. Simbols ir gan izziņas, gan audzināšanas līdzeklis, jo ar tā palīdzību tiek uztvertas un izteiktas patiesības, kuras citādi nemaz nav izsakāmas un saprotamas. Tādējādi simbols ir vienīgais reālais ceļš, kas ved pie virsdomāšanas patiesības, jeb, citiem vārdiem sakot, viedas.

Kā jau teicu, simbola vienīgā nozīme ir cilvēka dvēseles realizēšanā un tādējādi tas nav šķirams no cilvēka garīgā ceļa. Simbolu forma var būt atšķirīga, jo ir atšķirīgas ģeogrāfiskās un sociālās vides, kultūras izpausmes un sasniegumi. Taču simbolu augstākā būtība visur ir viena – pamati visā pasaulē būs vieni un tie paši. Jo simbols ir viedas izpausme un ceļš, un viedas pamati visur ir vieni. Protams, jo atšķirīgākas tautas, jo tālāk stāvošas ārējās formas, kas izpausmēs būs atšķirīgākas, taču būtība, kodols būs tas pats. Ārējās izpausmes var būt atšķirīgas tepat Latvijā, reģionāli. Dvēseles neatrodas uz viena attīstības ceļa. Augstāk sevi pilnveidojusi apziņa varbūt daudz labāk saredz kādas patiesības vai patiesību aspektus, bet citi noteiktajā reģionā tiktāl nav tikuši. Ja šis indivīds ir liela personība, tad citi viņam var sekot, izveidojot vairāk vai mazāk lokālas simboliskās izpausmes. Mūsdienu valodā runājot, to varētu nosaukt par sektantiskām iezīmēm. Ilgākā laika gaitā šīs sektantiskās iezīmes pāraug vairāk vai mazāk noturīgā tradīcijā. Līdz ar to tajā vai citā reģionā izveidojas tādas vai citādas atšķirības.

Runājot par pamatu un kodolu, kas mums visos laikos un vietās ir kopīgs - tikai uz šī kopīgā kodola var būvēt struktūru, kas reāli darbosies mūsdienās. Tikai uz tā paša kopīgā pamata, ko varam saprast ar simbolu palīdzību, mēs varam būvēt kopīgu Saules kalendāru, kas darbotos mūsdienās.

Saules kalendārs pauž cilvēka psihofiziskās evolūcijas cikla simbolus, citiem vārdiem - cilvēka dvēseles evolūcijas cikla simbolus. Tas ir gadskārtas galvenais aspekts. Katrs simbols darbojas vairākos līmeņos, tāpat arī gadskārta darbojas metafiziskajā aspektā, kosmogoniskajā un antropogoniskajā aspektā. Ar kosmogonisko aspektu mēs būtībā neko nevaram iesākt, mēs tajā esam ielikti, un mums vienkārši jābūt saskaņā ar augstākajiem dievišķajiem kosmiskajiem likumiem, kas darbojas. Mēs tos nekādi nevaram ietekmēt. Cita lieta – antropogoniskais aspekts, ko varam un mums arī nepieciešams saprast un ko mēs daļēji varam iespaidot. Antropogoniskais aspekts arī darbojas divos līmeņos jeb kārtās – gan kā psihosociālais līmenis, gan kā psihofiziskā kārta. Psihosociālā kārta ir zemākā, kalpo vairāk mūsu evolūcijas maģiskai stimulēšanai, aizsardzībai. Savukārt psihofiziskais aspekts darbojas drīzāk kā izziņas avots, lai mēs spētu saprast, kas ir kas, lai spētu aptvert patiesības, kas citādi nav saprotamas. Un, lai mēs, kādreiz nonākot citā esamības pakāpē, nejustos, kā latvieši saka, no laivas izmesti bangojošā okeānā.

Visas reāli eksistējošās lietas ir nemirstīgas, un tikai nemirstīgās lietas ir reālas.

Mums tuvākā nemirstīgā lieta ir mūsu pašu dvēsele, kura simboliski pārstāv arī Visuma dvēseli. Tādēļ visi galvenie rituāli saistīti tieši ar cilvēka dvēseles evolūciju.

Svētes apzīmē noteiktus kritiskos punktus, kurus sasniedzot, tiek sasniegts kāds jauns līmenis - vai nu reāli, vai simboliski. Līdzīgi svētēm kritiskos punktus iezīmē arī godi, cilvēka fiziskajā ciklā it kā dublēdami šos pašus simbolus, kurus svētes – psihiskajā jeb individualitātes ciklā. Vienīgi atšķirība, ka ar svēšu ritiem simboliski centās ievirzīt apziņu augstākās būtības apjausmai, lai tādējādi pilnveidotu savu dvēslei, bet godu riti pārsvarā bija domāti, lai maģiski stimulētu personību un aizsargātu fizisko augumu – veselību u.tml. Svētes patiesībā ir universālas, kosmiskas, godi – sociāli. Godi var kādu gadu nenotikt – togad neviens var nenomirt, neapprecēties, nesaderināties. Bet kosmiskās svētes ir universālas, atkārtojas vienmēr tajos pašos laikos un nekur nepazūd, tās ir punkti, kas mūs strukturē, disciplinē un harmonizē. Tāpēc tie ir jāievēro.

Runājot par līmeņiem, var minēt, ka psihofiziskais ir saistīts ar cilvēka dvēseli, ar to, kas noteiktā laikā pēc cilvēka nāves noritēs nākamajā līmenī, tādā veidā iezīmējot nepārttrauktu apli un atgriešanos atkal no jauna. Visu laiku.

Tas nenorisinās reāli šeit – tādā veidā mēs tikai cenšamies saprast, kas notiek, un gūt zināšanas. Savukārt psihosociālais aspekts nozīmē to, ka kritiskos punktus agrāk vai vēlāk, šajā vai citā dzīvē, sasniegs katrs cilvēks un iegūs noteiktu iesvētības pakāpi. Par iesvētībām vai iesvaidīšanu. Svešvārdā abus jēdzienus apzīmē ar vienu vārdu – initio. Taču būtībā pareizāk par iniciāciju saukt vienīgi iesvētīšanu, jo iesvaidīšana saistīta ar zināšanu paplašināšanu, līdz ar to indivīds iegūst jaunu sociālo stāvokli sabiedrībā kopumā vai kādā noteiktā tās grupā Ar šo aspektu vairāk saistīti godu punkti, kas mazāk attiecas uz Saules kalendāru, taču ietilpst šajā pašā ciklā. Iesvētīšana savukārt saistīta ar iemaņu paplašināšanu, līdz ar ko individualitāte iegūst jaunu stāvokli uz evolūcijas apļa.

Līdzīgs ir arī Saules kalendāra aplis. Tas tika standartizēts. Vienkāršākais modelis ir divkāršais pārkrustojums. Statiskais krusts, pārkrustots ar aktīvo (svērtenisko, gulenisko krustu). Statiskie punkti – Metenis, Mīkalis, Ūsiņš, Mārtiņš. Aktīvie – Jānis, Ziemassvētki, Lieldienas, Rudens Māra. Kā redzam, ar to vien nepietiek, kalendārs ir daudz sarežģītāks, svēšu bijis vairāk. Varam apskatīt šo standartizēto modeli (attēlā).

Ja aplūkojam to no kosmogoniskā viedokļa, gads sākas un beidzas ar Meteni. Statiskie punkti, ko apzīmē četru dievadēlu vārdos, iezīmē statisko, mūžīgo krustu, struktūru, uz kā balstās mūsu materiālā pasaule. Svērteniskais krusts iezīmē evolūciju, aktivitāti. Ar Jāņiem sākas un beidzas cilvēka psihofiziskā evolūcija. Ziemassvētki – pretējais punkts, cilvēka fizisko sasniegumu maksimuma punkts, Lieldienas un Rudens Māras. Starp tiem darbojas vēl ceturtdaļperiodi, kuriem arī ir katram sava nozīme šajā ciklā, taču par tiem informācijas saglabājies vismazāk. Iespējams, ka ceturtdaļsvētes svinējuši tikai brammaņi, krīvi. Galvenās ir nosauktās astoņas plus vēl viena būtiska svēte – Vasaras Māra jeb Uguns mātes diena.

Reāli, skatoties pēc datumiem visas svētes neatrastos uz taisnām asīm. Šī ir kosmiskās radīšanas shēma, kas attiecas uz cilvēka evolūciju (attēls ar trijstūriem). Šeit kalendārā liktas klāt arī godu dienas – krustabas, vedības, bedības.

Gadskārtu kalendāri tika iecirsti arī akmeņos, šos akmeņus sauca par Saules akmeņiem. Tiem visiem ir vairāk vai mazāk apdarināta apaļa bluķa forma, kurā iecirsta Saules kalendāra struktūra. Raksturīgi, ka šajos akmeņos tieši apakšdaļa atstāta nestrukturēta - tas ir cilvēkam neizzināmais veliskais līmenis.

Kāpēc kalendārā ir nobīdes? Kāpēc Metenim tieši pretī nesanāk Mīkalis? Te jārunā par metafizisko, par atspoguļošanos līmeņos. Kā notiek šī atspoguļošanās?

Visās kultūrās atrodama mūžīgā nemainīgā augstākā triāde, ko sauc par substances absolūto sakni. Mums šo augstāko triādi pārstāv Dievs, Laima un Māra. Tā ietilpst arī zemākajās izpausmēs. Ja mēs runājam par kosmisko līmeni – kosmiskajiem radošajiem Dieva dēliem – Pērkonu, Jāni un Jumi, tad dažās kultūrās to sauc par Logosu. Katrā atsevišķi - gan Pērkonā, gan Jumī, gan Jānī savukārt tiek pārstāvēta augstākā kosmiskā triāde, tā atspoguļojas līdz pat zemākajam slānim.

Jebkurš objekts spogulī, īpaši, ja neatrodamies tiešā fokusā pret to, kropļojas. Šajā gadījumā mēs neatrodamies tajā pašā līmenī, kur veidojas Visums, bet esam krietni zemākā slānī. Un, no šejienes raugoties, trijstūris sanāk kropļots. Šajā shēmā parādīta kosmiskā struktūra un tas, kādā veidā augstākais absolūtais atspoguļojas līdz pat apakšai. Tas pats izpaužas arī šajā aplī un nedaudz kropļo kritisko punktu attiecības vienam pret otru.

Tāpēc kalendārs nav pilnīgi simetrisks. Baltiem nekad nebija simetrijas. Tas ir abstrakts jēdziens, kas reāli nefunkcionē. Ja raugāmies no cilvēka dzīves sākuma un beigām, tad skatāmies no Jāņiem. Ja kalendāru aplūkojam no dievišķā, kosmiskā sākuma, tad skatām to no Meteņa.

Kad baltiem senāk gads bijis divdaļīgs, tas dalīts tieši pa Jāņu līniju. Līdzko ieviesa četrdaļīgo dalījumu, esam raudzījušies no kosmiskā plāna sākuma – gads sākas un beidzas ar Meteņiem. Astronomi par laiku sākumiem nezin kāpēc sauc tieši saulgriežu kulminācijas punktus. Taču, lai nokļūtu kalnā, vispirms tajā jāuzkāpj. Nevar teikt, ka vasara sākas ar Jāni un ziema – ar Ziemassvētkiem, tur astronomi tiešām „laiž pa kreisi”. Pilnīgi loģiski, ka sākums nevar būt maksimuma punkts, jo ikkatrs laiks sākas lejā, sasniedz savu kulmināciju, un pēc tam atkal iet uz norietu. Tā tas notiek nepārtraukti, pa starpām ir pusperiodi – mazāki kalni. Līdzīga struktūra vērojama arī citur - senču pilskalnam arī bija līdzīgi veidotas mazas terases.

Klausītāja jautājums:

Par kalendāru – cik tas saistīts ar Saules astronomisko kustību, zvaigznēm, zodiaku. Mazāk zinošiem cilvēkiem laiks ir ritualizēts un mītisks, bet zinošiem cilvēkiem tas saistīts ar norisēm kosmosā. Vēdiskajā kaelndārā tāpēc ik gadu ir svētki, kas saistās tieši ar Saules un Mēness enerģētisko stāvokli.

Andris Mičulis:

Vairāk vai mazāk svētes tomēr saistās ar noteiktiem punktiem, īpaši laika sākumpunktiem ir tiešs sakars ar kosmiskajiem stāvokļiem, taču tas nav absolūts. Senos laikos ezotēriskākos rituālus veica krīvi, bet pārējie varbūt nemaz tos nesvinēja, tomēr Saules kalendārs bijis vairāk vai mazāk standartizēts agrāk un arī tagad.

Klausītāja jautājums:

Vai jums bijis kāds sakars ar vēdisko astroloģiju, tā saucamo Džao tiš – gaismas zināšanām? Tur visas definīcijas ir pašsaprotamas, viss saistīts ar cilvēka būtību, rituāliem. Tā nav tikai astroloģija, bet arī praktiskas lietas – kā būvēt māju, kādu vietu tai izvēlēties. Varbūt kaut kāda atblāzma redzama arī šajās latviskajās zināšanās, tās vienkārši aizgājušas nebūtībā?

Andris Mičulis:

Neteiktu, ka aizgājušas nebūtībā, pareizāk – vairāk pilnīgojušās pēc āriešu sadalīšanās. Paši pamati ir vienādi, bet pēc tam attīstījušies dažādos virzienos. Ja runājam par kalendāru, pastāv vairāki viedokļi. Viens no tiem - datumi vispār nav būtiski, jo kalendārs bijis zemniekiem tā vai cita darba darīšanai, lai sevi disciplinētu, tālab svarīga vienīgi būtība, jēga. Protams, tās ir svarīgas lietas, tomēr nozīme ir arī noteiktiem datumiem, noteiktiem punktiem. Tas saistīts ar Saules stāvokli noteiktā vietā, slīpumiem, leņķiem. Daži tāpēc vēlas svinēt svētkus noteiktos datumos, tomēr kā šos pareizos datumus izsecināt? Zināšanas laika gaitā vairāk vai mazāk aizplīvurojušās, bijušas citas ietekmes, un pareizos punktus bieži ir grūti noteikt.

Ingus Zālītis:

Es interesējos par Saules kalendāru no pretējās puses - gandrīz nemaz neņemot vērā ezoteriju. Konsultējoties ar astronomiem, esmu licis saulgriežus tiešām astronomiskajā punktā (orientieris – lai saulgrieži ir katrā piektās savaites devītajā dienā), bet starpstāvokļus precīzi pa vidu. Piektās savaites devītā diena ir lielie svētki, un tie astronomiski precīzi iekrīt saulgriežu īstajā punktā. Tajā brīdī, kad nosaucu datumus Andrim, deviņi lielie svētki, ja neskaita dažus gadījumus ar starpsvētēm, par ko ir maz ziņu, - sakrita, mazie – gandrīz (neprecizitāte bija uz vienu līdz pusotru dienu).

Andris Mičulis:

Es runāju par to, kādā veidā Saules kalendāru pielāgot mūsdienām, lai visiem tas būtu zināms un nevajadzētu gaidīt, kad kāds krīvs pateiks – šogad svinēsim tad (varbūt cilvēks nav gatavs svinēt svētkus tieši tajā laikā). Kalendārs ir struktūra, kas ik gadus atkārtojas (ņemot vērā, ka dažādos gados var nedaudz nobīdīties saulgriežu punkti un vienādību jeb ekvinokciju punkti). No tā izsecinām, ka pusperiodiem jābūt precīzi pa vidu, jo struktūrai jāsaglabājas – kā citādi cilvēks var sevi harmonizēt, ja struktūra ir plūstoša, mainīga, staipīga, ja tā nav harmoniska?

Jumja dienā visas kosmiskās norises pilnībā sakrīt, saulgriežu un vienādību brīžos – neapšaubāmi. Par pusperiodiem – atklāti sakot, tie nav līdz galam pētīti, par tiem tiešām trūkst ziņu.

Tāds kalendārs varētu būt darbīgs arī šodien. Vēl jājautā, ko var piedāvāt cilvēkiem, kuri dzīvo uzrbanizētā vidē, kas ir atrauti no dabiskās vides, kur vairs nav agrārās dzīves, ar ko senatnē cilvēki bija saistīti? Mēs nevaram iedomāties, ka nevainīga dzīvnieka ķermeņa daļu ievadīšana organismā varētu būt svēts rituāls, kā, piemēram, senatnē rituāls bija cūkas šņukura ēšana. Tas nav svēts rituāls mūsdienās. Senā rituāla sakrālā būtība slēpjas pašā cūkas šņukurā, nevis tā ievadīšanā organismā. Protams, cūka ir svēts, sakrāls dzīvnieks, šņukurs simbolizē gadskārtu apli, kas sevī ietver divus – psihofizisko un fizisko ciklu, turklāt cūkas šņukurs saistīts arī ar zemi, ar velēnu – tas ir tas, kas velēnu apmet un līdz ar to saistīts ar velisko pasauli.

Ļoti daudzi objekti, līdzīgi kā cūkas šņukurs, var būt pārprasti laikā gaitā. Mūsdienās būtu pilnīgi bezjēdzīgi Jumī izpildīt rituālus labības laukos, kur mēs neesam ne sējuši, ne audzējuši – aiziet un sasiet kādus kūļus, tas būtu tikai teātris; vai nomāt zirgus, ja neesam viņus ne auklējuši, ne barojuši. Tomēr ir simboliskie aspekti, kas iet visam cauri un nemainās. Dažkārt vienu simbolu var aizvietot ar citu – līdzvērtīgu, tikai jāzina, ko šis simbols nozīmē, un kā tas darbojas, lai aizvietotais darbotos līdzīgā veidā. Katrs rituāls arī ir simbolos. Katrs maksimuma punkts ir saistīts ar rituāla veikšanu. Visa gadskārta ir kopīgais, lielais universālais rituāls, un katra svēte - atsevišķs.

Ingus Zālītis:

Kā tu saproti vārdu rituāls? Lielākā daļa cilvēku to izprot kā mistisku izdarību, gandrīz līdzīgu okultai garu izsaukšanai. Ir cilvēki, kuri par rituālu uzskata sasmaidīšanos vai sasveicināšanos ikdienā, tējas vai kafijas tasītes iedzeršanu, sevišķi, ja tas notiek īpašā kafejnīcā pie īpašā galdiņa. Man šķiet, ka rituālam jābūt tādam, kas mudina atcerēties svarīgas lietas, kas saistītas ar cilvēka dzīves praktiskām problēmām – svarīgus ētiskus kodus, garīgus risinājumus un arī praktiskus darbus. Ar sajūtu un ārēju darbību palīdzību šos darbus atgādināt, padarīt iegaumējamākus, padarīt vieglāk uztveramas ētikas lietas, kas saistītas ar sociālo uzvedību utt.

Andris Mičulis:

Tā tas arī ir, kā tu saki. Rituālā ietilpst arī augstāko būtību sapratne, apjausme simbolu veidā. Savādāk tās nemaz nevar saprast, kā vien izpildot rituālu un intuitīvi tās uztverot.

undine.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv