www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Astroloġija – sapratnes valoda1.12.2006

Ar vārdu astroloģija mūsdienās tiek saistīti divu veidu teksti – “globāli” dramatisku notikumu pareģojumi un “prognozes katrai dienai” ar ieteikumiem, kad un ko labāk darīt vai nedarīt, kad droši riskēt un kad tas nav tik droši. No televizoru ekrāniem un laikrakstu slejām nopietni vai nenopietni tiek atgādināts, ka ir kāds, kas par jums rūpējas un brīdina par briesmām.
Taču vēl pavisam nesen, attīstītajā sociālismā, nodošanās astroloģijai prasīja pilsonisku drosmi un domāšanas neatkarību. Par pievēršanos astroloģijai gan nesēdināja cietumā, bet piederība pie astrologu aprindām varas pārstāvjos (un pats nepatīkamākais – draugos) radīja šaubas par cilvēka psihisko atbilstību. Ne katram bija drosme izjust šādu attieksmi. Tagad biežāk nākas dzirdēt šaubas par nesavtību, pat – elementāru godīgumu. Kas notiek? Kādēļ astroloģijai tik traģiski neveicas?
Mēs gandrīz visi esam audzināti tajā pasaules uzskatu sistēmā, kas tiek dēvēts par “dabaszinātnisko pasaules priekšstatu”. Tas ir dīvains apgalvojumu sakopojums, kuri “izrauti” no godājamu filozofu darbiem – no Dēmokrita laikiem līdz mūsdienām. Dabaszinātniskā pasaules uzskata fenomens ir pelnījis nopetnāku sarunu, šeit es gribētu aprobežoties tikai ar dažām svarīgām īpatnībām.
Pirmā – nepastāv nekas cits, tikai matērija un tās kustības likumi.
Otrā – redukcijas princips. Saskaņā ar šo principu jebkuru sarežģītu parādību var raksturot kā vienkāršāku parādību sarežģītu kombināciju. Izmantojot šo metodi, nesaprotamu fenomenu var raksturot kā pazīstamu procesu sistēmu. Tieši šādi darbojas dabaszinātne. Turklāt procesu rezultātu paredzamība, no vienas puses, dod iespēju pārbaudīt izmantojamo metožu pareizību, no otras puses, – stiprina ticību saprāta visvarenībai un iedveš cerību, ka tādā veidā mēs galu galā izskaidrosim VISU!
Bet tieši šeit dabaszinātniskais pasaulredzējums ir tiešā pretrunā ar pašu dabaszinātni. Zinātne – precīzā zinātne – atšķiras tieši ar to, ka tajā ir precīzas metožu un jēdzienu izmantošanas robežas. Bet dabaszinātniskais pasaulredzējums, gluži pretēji, mēģina dabaszinātņu valodu un paņēmienus izplatīt pēc iespējas tālāk aiz to izmantošanas robežām un agri vai vēlu saduras ar jomām, kur tie nav izmantojami un, pats svarīgākais, nav vajadzīgi, piemēram, mēģinot balstīties uz pareģojumiem un prognozēm – kā uz gravitācijas vai Oma likumu.
Zinātnēs par cilvēku prognoze nebūt nav vienīgā un vai arī svarīgākā. Iespēja izprast sevi un apkārtējos, apjēgt savu dzīvi, atrast tajā atbilstošu vietu, pieņemt savas dzīves dramatiskus notikumus, saņemt atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem – tieši to prognožu vietā ir dabiski gaidīt, piemēram, no filozofijas un psiholoģijas. Protams, psihologs var prognozēt klienta vai kolektīva (ja ir runa par sociālo jomu) uzvedību, paredzēt, kādas tieši grūtības sagaida tā vai cita psihotipa cilvēkus, kuri darbības veidi viņiem ir vēlami un kuri – nevēlami tajā vai citā laika periodā. Tomēr ziņu pārraidēs neuzstājas psihologi ar ieteikumiem introvertajiem, ciklotīmiķiem vai neirotiķiem (tas gan būtu visai interesanti).
Pakavēsimies pie paša vārda astroloģija. Pirmajā acu uzmetienā šis vārds ir veidots tieši tāpat kā citu zinātņu nosaukumi (psiholoģija, ģeoloģija, bioloģija). Bet angļu valodā cilvēks, kas nodarbojas ar bioloģiju, ir biologs (biologist), ar ģeoloģiju – ģeologs (geologist), taču astrologs ir nevis astrologist, bet astrologer, proti, bioloģija ir zinātne par dzīvo, ģeoloģija – zinātne par Zemi, bet astroloģija – nevis zinātne par zvaigznēm, bet “zvaigžņu vārds” (sk. epigrāfu). Astroloģijā, formulējot līdzības principu, tiek apgalvots, ka cilvēks pēc savas struktūras ir kosmosa līdzība – mikrokosms un ka, ievērojot šo principu, var izprast, kā cilvēkā – mikrokosmā – izpaužas visa sarežģītā kosmosa kustību gamma. Tajā, lielajā kosmosā, ir planētas un Zodiaka zīmes, ir ciklisko procesu ritmi un fāzes, ir sarežģīta saikņu sistēma starp tiem, un to visu iespējams novērot. Ikviens cilvēks ir savdabīgi “novietots” šajā lielajā, mums visiem kopējā kosmosā un īpatnējā veidā atsaucas uz šī kosmosa sfēru mūziku, tās ritmu un vibrāciju attiecībām. Un ikviens cilvēks īpatnējā veidā interpretē šo “zvaigžņu vārdu”, ko tās ļoti ļoti lēni izrunā ar savu starojumu. Kosmoss katram saka kaut ko savu. Šo valodu nebūt nav tik vienkārši sadzirdēt, un vēl grūtāk to ir saprast.

Hermeneitiskais (hermeneitika – zinātne par tekstu izpratni un interpretāciju) astroloģijas “neburtiskums” ir viens no maldu un neizpratnes iemesliem attieksmē pret astroloģiju.
Lai uztvertu šo “zvaigžņu balsi” ir jābūt uzmanības stāvoklī. Attiecībā pret cilvēku uzmanība nozīmē personisku, atklātu attieksmi pret viņu, šis cilvēks ir jāuztver līdzīgi sev.
Darbības vārdu izprast, uztvert, pieņemt virknē ir jābūt vārdam mīlēt. Zinātniskā, objektīvā zināšana var palīdzēt iegaumēt, sakārtot un nodot citiem to, kas gūts izpratnē, kura radusies šajā mīlestības stāvoklī. Aizvietot to nav iespējams. Ja nav izpratnes, tad objektīvai zināšanai nav jēgas. Pārfrāzējot Bībeles izteikumu, var teikt tā: “Kam ir (izpratne), tam tiks dots (zināšana), bet kam nav (izpratnes), tam tiks atņemts arī tas mazums (zināšana), kas viņam ir.”
Turpmāk es vēlos vērst lasītāja uzmanību uz domāšanas kategoriju un pamatjēdzienu – telpas, laika un jēgas kategorijas – interpretācijas atšķirībām astroloģijā.

Par telpas izpratni

Rodas iespaids, ka laika gaitā izpratnes un uzmanības stāvoklis cilvēkus piemeklē arvien retāk. Tas manāms, piemēram, pēc valodu attīstības tendencēm.
Nedaudz par to, ar ko atšķiras telpas jēdziens dabaszinātnē no telpas jēdziena astroloģijā.
Zinātnē tas ir viendabīgs, izotrops faktu un notikumu apjoms, kurā var ietilpināt attāluma mēru un jēdzienu tuvu un tālu kvantitatīvu raksturojumu.
Astroloģijā tas ir principiāli citādi. Pirmkārt, pati valoda: kosmoss runā ar planētu kustību, tāpēc galvenie vārdi ir planētas un to savstarpējais izvietojums. Piemēram, maksimālais vienas planētas attālums no otras – opozīcija – ir stāvoklis, kad no zemes novērotāja viedokļa planētas atrodas pretējās debesspusēs. Es neinterpretēšu šo stāvokli astroloģiski, bet, lūk, ko rakstījis M. Bubers: “Mēs sakām – ļoti tālu, bet zuluss tā vietā teiktu vārdus ar apmēram šādu jēgu: Tur, kur kāds sauc: “Ak Dievs, nu ir beigas!”; savukārt patagonietis izteiktos ar vienu daudznozīmīgu vārdu, kura precīzs tulkojums būtu: raugās viens uz otru, gaidot, ka otrs apņemsies izdarīt to, ko abi vēlas, bet nevar izdarīt.”
Astrologam, uzmanīgam astrologam, tas ir satura pilns teksts, kam ir tiešs sakars ar vārdu opozīcija. Personības astroloģijā planētu maksimāls savstarpējs attālums tiek interpretēts tieši kā saspringtu gaidu stāvoklis ar apgrūtinātu ārēju izpausmi, ar drudžainu variantu pārcilāšanu, kas varētu dot iespēju izdarīt to, ko abi vēlas, bet nevar. Ne ar zinātnisko, ne mūsdienu literāro valodu šajā piemērā nevarēs pazīt jēdzienu ļoti tālu. Astrologs teiktu, ka cilvēki, kas runā šajās valodās, biežāk atrodas uzmanības stāvoklī nekā mēs.

Par laika izpratni

Astroloģijā atšķirības no ikdienišķā un dabaszinātniskā priekšstata par laika izpratni ir vēl lielākas. Dabaszinātnē laiks ir vienas dimensijas un viena virziena nepārtraukta plūsma, kurā dažādi punkti atšķiras tikai ar marķējumu. Astroloģijā laiks ir sarežģīts veidojums. Tas nav vienveida, nav viendimensijas, tam ir struktūra, turklāt šī struktūra ir līdzīga kosmosa struktūrai. Šī astroloģijas joma gaida savus pētniekus, bet mums ir svarīgi uzsvērt, ka laika struktūras un redzamā kosmosa struktūras līdzība ļauj izteikt laika brīža “garšu” tajos pašos terminos – ar planētu savstarpējo izvietojumu un to stāvokli attiecībā pret horizontu.
Tā ir neierasta valoda, bet, ja to uzklausām (izrādām uzmanību), tā ļauj saprast un pārdzīvot mirkļa neatkārtojamo raksturu. Tad mēs redzam, ka ikviens mirklis būtībā ir neatkārtojams, tas ir pilns ar iespējām, turklāt šis mirklis nav vienaldzīgs pret to, kas tajā norisinās. Un norisināties var tikai tas, kas pēc nozīmes un rakstura ir ar šo mirkli saskanīgs. Piemēram, ja planētu pāris ir opozīcijā, tad tajās dzīves jomās, ko simbolizē šīs planētas, būs notikumi, kuru emocionālais saturs atbilst teiktajam zulusu un patagoniešu valodā.
Ja pret augstāk teikto neizturas uzmanīgi, var šķist, ka planētu stāvoklis ir tas virzītājspēks, kas veido notikumu. Tātad notikumi – tās ir tikai šī planētu izvietojuma sekas. Un tad arī mēdz apgalvot, ka “zvaigznes valda pār cilvēku likteņiem”. Autors var tikai aicināt būt uzmanīgiem – zvaigznes ne pār ko nevalda, vismaz ne burtiskā nozīmē, bet laika momenta raksturs konkrētā telpas punktā var būt tāds, ka tam atbilst noteikta tipa notikumi. Iespējams, nekas nenotiks; tiek apgalvots vienīgi tas, ka nekas nesaskanīgs, neatbilstošs (pēc tonalitātes) nevar notikt. Pēc analoģijas: ja mēs iestādīsim saulgiezes sēkliņu, tas var izaugt saulesgrieze vai arī neizaugt nekas, bet noteikti neizaugs sviestmaize vai ozols.

Par jēgu

Veiksim domās eksperimentu (centīgākie to var reāli īstenot). Ņemsim kādu gleznu ar sazarotu un dinamisku sižetu un gandrīz pilnībā aizklāsim to ar papīru, izgriežot papīrā nelielu caurumu tā, ka paliek redzams tikai viens gleznas fragments. Tad palūgsim kādam paziņam, kas nav redzējis šo gleznu, izstāstīt to, ko viņš redz.
Ir pilnīgi skaidrs, ka stāstītais būs attālu no šī fragmenta patiesās nozīmes gleznas sižetā, turklāt teiktā atbilstības pakāpe īstenībai ir atkarīga no izgrieztā cauruma lieluma, proti, no tā, cik daudz caurums ļauj uztvert ainu kopumā. “Tad, lūk, kas tas bija!” – iesauksies paziņa, kad jūs viņam atklāsiet visu gleznu. Izrādās, ka veseluma kontekstā šim fragmentam ir pavisam cita nozīme un jēga.
Kad ar mums kaut kas notiek, tas vienmēr ir fragments – tā ir daļa. Dzīves daļa vai kāda uzdevuma daļa – tā ir veseluma daļa, kas notiekošajam piešķir jēgu. Un arī cilvēks pats kā daļa ir organiski iekļauts dažādos “veselumos” – viņš ir ģimenes, sabiedrības vai valsts daļa. Viņš ir mītiņa dalībnieks vai students, viņš ir tēvs vai kāda grupējuma biedrs. Lai kā tas arī būtu, saprast kādu iekšējās vai ārējas dzīves apstākli var, tikai ieraugot to “veseluma” kontekstā.
Bet, lai tvertu dzīves jēgu, izprastu būtiskākos dzīves notikumus, kopsakarību un motivāciju saaudumu, lai izprastu cilvēka dvēseles kustības, – kāda gan “veseluma” kontekstā tie ir jāaplūko?
“Divas lietas pilda dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas,” teicis Kants, – “zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī.”
Zvaigžņotā debess pār mūsu galvām, bez šaubām, ir tas veselums, kura kontekstā mēs dzimstam, dzīvojam un mirstam, un tādējādi esam “pilnīgi” tajā iekļauti. Es neuzdrošinos apgalvot to, kā ir iekļauts tikumiskais likums – vai tas iekļauts kosmosā, un tātad mēs to būtībā kādreiz varēsim saprast kosmosa kontekstā. Vai arī otrādi – tikumiskais likums ir lielāks, “ietilpīgāks” veselums, kurā ir iekļauta zvaigžņotā debess, un tad zvaigžņotā debess un tās valoda – astroloģija – tiks izprasta šajā plašajā kontekstā? Un vai tikai šīs divas iespējas ir nedalāmas un nesavienojamas?

 

Arkādijs Levickis, "Psiholoģija Mums"
reikinet.lv

 
 


  


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv