www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Karīna, Gaits
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kabalas būtība16.12.2004

Kabala ir mācība par garīgo avotu cēloņu-seku sakarību (cēloņu-seku sakarību starp garīgiem avotiem), kas savienojas pēc pastāvīgiem un absolūtiem likumiem vienā augstā mērķī - būtnes, kas dzīvo šajā pasaulē izprot Radītāju.

Saskaņā ar Kabalu, visai cilvēcei un katram indivīdam ir jānonāk pie šī augstākā mērķa un radījuma programmas izpratnes visā tās pilnībā. Katrā paaudzē ir bijušas atsevišķas personības, kas, strādājot ar sevi, sasniegušas noteikto garīgo līmeni vai, pārfrāzējot, kāpušas pa kāpnēm augšā un sasniegušas virsotni.

Jebkuru materiālu priekšmetu - no mikrodaļiņām līdz makro pasaulei - un tā darbību vada garīgie spēki, ar kuriem ir caurausts viss mūsu Visums, kas it kā guļ uz noausta no tiem spēkiem tīkla.

Paņemsim kā piemēru vissīkāko dzīvo organismu, kura loma ir ietverta tikai savas eksistences uzturēšanā kādā laika periodā, lai radītu pēcnācējus. Cik daudz spēku un sarežģīto sistēmu viņā funkcionē! Bet cik daudz vēl nav saskatījusi cilvēka acs un pieredze?

Sareizinot tās ar dzīvojošo un kādreiz mūsu pasaulē eksistējošo būtņu skaitu, tas ir Visumā un garīgās pasaulēs, mēs dabūsim tikai niecīgu priekšstatu par vadošo garīgo spēku un sakarību skaitu.

Garīgo spēku daudzveidību var nosacīti iedomāties kā divas savstarpēji saistītas un vienādas sistēmas, kas atšķiras tikai ar to, ka:

Pirmā nāk no Radītāja un attīstas no augšas uz leju caur visām pasaulēm līdz pat mūsu pasaulei;

Otrā nāk no mūsu pasaules un iet no lejas uz augšu, pēc likumiem, kas jau attīstījušies un darbojas pirmajā sistēmā.

Pirmā sistēma Kabalā saucas "Pasauļu un sefirotu (sfēru) izveidošanas kārtība", otrā - "Sasniegumi jeb gaišredzības un gara pakāpes". Otrā sistēma prasa no augstāko punktu sasniegt gribošajiem rīkoties saskaņā ar pirmās sistēmas likumiem, ko arī Kabala pēta. Bet garīgajā pasaulē nevis laiks, bet gara, domas un gribas tīrība - tas ir galvenais atklājumu, izpratnes faktors.

Materiālā pasaulē pastāv daudz spēku un parādību, kurus mēs tieši neizjūtam (elektrība, magnētiskie viļņi utt.), bet šo parādību izdarītā sekas, to nosaukumi ir pazīstami pat bērniem. Un kaut gan mūsu zināšanas par, teiksim, elektrību ir ierobežotas, mēs esam iemācījušies pielietot šo parādību kaut kādos savos nolūkos, un saucam to pēc tās nosaukuma tik pat dabiski, kā maizi saucam par maizi, cukuru - par cukuru.

Attiecīgi arī Kabalā visi nosaukumi dod it kā reālu (priekšmetisko) priekšstatu par garīgo objektu. Tomēr, ja tā padomā, tad par garīgiem objektiem un pat par pašu Radītāju nav mums priekšstata, tādā pašā mērā nav mums patiesa priekšstata par jebkuru, pat rokām jūtamu objektu, jo uztveram mēs nevis pašu objektu, bet mūsu reakciju uz tā iedarbību.

Šīs reakcijas ļauj mums redzēt izzināmo, kaut pati lieta, tās būtība paliek pilnīgi noslēpta. Jo vairāk, pat sevi pašu mums nav nekādas iespējas izprast: tikai darbības, reakcijas - tas mums ir zināms par sevi.

Zinātne kā pasaules pētīšanas instruments dalās divās daļās: matērijas formas un tās īpašību izpētes. Citādi runājot, nav Visumā nekā, kas nesastāvētu no matērijas un formas. Piemēram, galds ir matērijas un formas savienojums, kur matērija - koks - ir pamats, bet formas nesējs - galda forma.

Vai piemēram, vārds melis, kur matērija, tas ir, cilvēka ķermenis, ir meļa formas nesējs. Zinātnes daļa, kas nodarbojas ar vielas pētīšanu, balstīta uz mēģinājumiem un eksperimentiem, uz to pamata tiek izdarīti zinātniskie secinājumi. Savukārt zinātnes daļa, kas pēta formas bez sakariem ar vielu, abstrakti sadalot tās, un, jo vairāk, kas pēta tās formas, kuras vēl nekad nav bijušas saistītas ar vielu (ideālais komunisms, piemēram) nevar balstīties uz eksperimentu, tā kā mūsu pasaulē neeksistē forma bez matērijas.

Atdalīt formu no matērijas mēs varam tikai domās, tāpēc visi secinājumi tādā gadījumā tiek balstīti uz teorētiskām premisām. Visa augstākā filozofija pieder pie šī zinātnes veida, tāpēc no tās nepamatotiem secinājumiem bieži ir cietusi cilvēce. Lielākā daļa mūsdienu zinātnieku no šā pētīšanas ceļa ir atteikušies, tā kā par secinājumu pareizību nav nekādas pārliecības.

Pats cilvēks, izpētot garīgās pasaules, patiešām konstatē, ka arī viņa izjūta ir tikai vēlēšanās no augšas, ka ir paredzēts, lai mēs tieši tā jutotos kā atsevišķi eksistējošs objekts un nevis kā Radītāja daļa, bet visa apkārtējā pasaule - ilūziju pasaule - patiesībā ir garīgo spēku iedarbības rezultāts.

Paskaidrošu to ar piemēru. Reiz dzīvoja parasts ormanis un bija viņam pāris zirgu, māja, ģimene. Pēkšņi sākās neveiksmju periods: zirgi krita, nomira sieva un bērni, sabruka māja, un aiz bēdām drīzumā nomira viņš pats. Un re, Augstākajā tiesā lemj, ko var dot tādai daudz cietušai dvēselei. Un nolemj iedod sajūtu, it kā viņš būtu dzīvs, ka ar viņu ir viņa ģimene, māja, veseli zirgi, un viņš ir apmierināts ar savu darbu un dzīvi.

Šīs sajūtas tiek uztvertas tāpat, kā dažreiz sapnis šķiet kā īstenība, jo tikai sajūtas izveido apkārtējās vides skatu. Kā tad var atšķirt ilūziju no realitātes?… Kabala kā zinātne par pasauli arī iedalās divās daļās: vielas izpēte un formas izpēte. Tomēr tai piemīt ievērojama īpašība un pārākums, salīdzinot ar pārējām zinātnēm: pat Kabalas daļa, kas nodarbojas ar fomas ārpus matērijas izpēti, pilnīgi balstīta uz eksperimentiem, tas ir, var tikt pierādīta ar pieredzi!

Kabalists, paceļoties līdz pētāmā objekta garīgajam līmenim, pats iegūst tā īpašības un tādējādi izjūt sevī pilnīgu priekšstatu par šā objekta esamību, un praktiski operē ar dažādu formu veidiem pirms to materiālas iemiesošanās, reizē vērojot visas mūsu ilūzijas it kā no malas!

Kabala, kā jebkura zinātne, pielieto noteiktu terminoloģiju un simbolus, lai aprakstītu objektus un darbības: garīgajam spēkam, pasaulei, sfērai tiek dots tāds nosaukums, kādā tiek nosaukts ar attiecīgo spēku vadāms objekts mūsu pasaulē.

Bet, tā kā jebkuram materiālam objektam vai spēkam atbilst to vadošs garīgs objekts vai spēks, izveidojas pilnīgi precīza atbilstība starp nosaukumu, kas tiek ņemts no materiālās pasaules, un šī nosaukuma garīgo sakni - avotu.

Tas nozīmē, ka nosaukt garīgo objektu var tikai kabalists, kas droši zina garīgo spēku atbilstību noteiktiem materiāliem objektiem, tas ir, cilvēks, kas pats sasniedzis šā garīgā objekta līmeni un tāpēc var redzēt tā iedarbības sekas mūsu pasaulē. Kabalisti raksta grāmatas un pasniedz zināšanas ar tādas valodas palīdzību. Turklāt šī valoda ir ārkārtīgi precīza, tā kā balstās uz materiāla priekšmeta garīgo sakni un nevar mainīties, jo priekšmeta saistība ar garīgo sakni arī nemainās. Tajā pašā laikā mūsu pasaulīgā valoda pakāpeniski zaudē precizitāti, jo ir saistīta tikai ar ārējo formu. Tiesa, tikai ar nominālām valodas zināšanām nepietiek, jo, pat zinot zemākā materiālā objekta vārdu, nevar saprast tā augstāko garīgo formu. Tikai zinot garīgo formu, var redzēt attiecīgās materiālās sekas, "zaru" (iemiesojumu).

No tā izriet secinājums: sākumā vajag izprast garīgo sakni kā tādu, tās dabu un īpašības, un tikai pēc tam pāriet pie tās zara mūsu pasaulē un izpētīt to savstarpējo sakaru. Tikai tad valoda kļūst saprotama un ir iespējama precīza informācijas apmaiņa.

Bet tad rodas jautājums: kādā veidā iesācējs var apgūt šo zinātni, ja viņš nav spējīgs pareizi saprast savu mācītāju?

Uz to ir tikai viena atbilde: apgūt šo zinātni var tikai paceļoties pāri mūsu pasaulei. Bet tas ir iespējams tikai ar noteikumu, ka cilvēks atmet visu savu materiālo egoismu un pieņem garīgās vērtības kā galvenās un vienīgās dzīvē. Ilgas, kaisles pēc gaišā, garīgā - tā atslēga uz augstāko pasauli.

http://www.kabbalah.info/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv