www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Bernhards, Boriss
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Mazā sutra par Malunkje02.02.2007

Tā es dzirdēju.

Reiz Svētītais („Svētītais”, jeb „Bhagvans” – viens no veidiem, kā budisma sutrās apzīmē Buddu) uzturējās Džetas dārzā – Anatapindikas klosterī. Un lūk, teram („tera” – vecākais), Malunkje dēlam, kurš tobrīd atradās vienatnē un koncentrējās, ienāca prātā šāda doma: „Ir jautājumi no viedokļu jomas, kuras Svētītais ir atstājis bez atbildes, nav izskaidrojis, ir atraidījis: vai pasaule ir mūžīga, vai nav; vai pasaulei ir robežas, vai nav; ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats, vai ķermenis tas ir viens, bet dvēsele – kas cits; vai eksistē Tathagata („Tathagata”, jeb „tā atnākošais” – vēl viens veids, kā budisma sutrās apzīmē Buddu) pēc nāves, vai neeksistē, vai ne eksistē, vai ne neeksistē. Uz visiem šiem jautājumiem Svētītais neatbildēja.

Bet man nepatīk, mani tas neapmierina, ka Svētītais neatbild uz šiem jautājumiem. Iešu-ka pie Svētītā un pajautāšu to viņam. Ja Bhagvans man uz tiem atbildēs, tad es mācīšos pie Svētītā brahmaņu zinības („brahmaņu zinības” – viens no veidiem, kā budisma sutrās apzīmē Dharmu - Buddas Mācību). Bet ja neatbildēs, pametīšu mācības un paliks kā ir”.

Un tā vakarā cienījamais Malunkje dēls izgāja no koncentrācijas, ieradās pie Svētītā, pasveicināja un apsēdās līdzās. Un, sēžot līdzās Svētītajam, cienījamais Malunkje dēls izstāstīja viņam to, par ko bija domājis, kad bija vienatnē. „Ja Svētītais zina atbildes uz šiem jautājumiem, tad lai viņš man tās pasaka. Bet ja nezina, tad ko? Tam, kurš nezina, labāk tad arī būtu pateikt tieši: nezinu, neredzu”.

„Bet vai es tev, Malunkje dēls, esmu teicis: nāc, Malunkje dēls, mācies pie manis brahmaņu zinības, un es tev izskaidrošu: vai pasaule ir mūžīga, vai nav; vai pasaulei ir robežas, vai nav; ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats, vai ķermenis tas ir viens, bet dvēsele – kas cits; vai eksistē Tathagata pēc nāves, vai neeksistē, vai ne eksistē, vai ne neeksistē”?

„Nē, tā nebija, cienītais”.

„Vai, varbūt, tu man esi teicis: es, cienītais, sākšu pie Svētītā mācīties brahmaņu zinības, bet Svētītais man paskaidros: vai pasaule ir mūžīga, vai nav; vai pasaulei ir robežas, vai nav; ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats, vai ķermenis tas ir viens, bet dvēsele – kas cits; vai eksistē Tathagata pēc nāves, vai neeksistē, vai ne eksistē, vai ne neeksistē”?

„Tā nebija, cienītais”.

„Tātad, tu piekrīti, Malunkje dēls, ka ne es tev esmu tā teicis, ne tu man esi tā teicis. Bet ja tā, tad kāpēc tu, muļķadesa :), esi izdomājis pamest mācības?

Iedomājies, Malunkje dēls, ja kāds cilvēks pateiktu: „Līdz tam brīdim nesākšu mācīties pie Svētītā brahmaņu zinības, kamēr Svētītais man nepaskaidros: vai pasaule ir mūžīga, vai nav; vai pasaulei ir robežas, vai nav; ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats, vai ķermenis tas ir viens, bet dvēsele – kas cits; vai eksistē Tathagata pēc nāves, vai neeksistē, vai ne eksistē, vai ne neeksistē”. Šis cilvēks nomirtu pirms Tathagata paspētu viņam to paskaidrot.

Iedomājies, Malunkje dēls, ka cilvēku ir ievainojusi bulta, kas ir saindēta ar indi un draugi-paziņas un radinieki ir atveduši pie viņa ārstu, ķirurgu. Bet šis cilvēks teiktu: ”Neļaušu no sevis izvilkt šo bultu līdz brīdim, kamēr neuzzināšu, kāds cilvēks mani ir ievainojis: vai viņš ir kšatrijs (karavīrs), vai brahmans (priesteris), vai vaišja (tirgotājs), vai šudra (kalps); kamēr neuzzināšu kāds ir viņa vārds, no kādas viņš dzimtas cēlies, kamēr neuzzināšu vai viņš ir melnādains, tumšādains vai ar zeltainu ādas krāsu; kamēr neuzzināšu no kāda veida loka esmu ievainots – no parasta vai no arbaleta; kamēr neuzzināšu no kā izgatavots loks – no koka veidota arka, no niedres, no kaņepāja, no cīpslas, no dievkrēsliņu dzimtas koka; kamēr neuzzināšu kāds ir bultas kāts – ieliekams vai piestiprināms; kamēr neuzzināšu, no kādām spalvām izgatavota bulta – no klijas spalvām, no gārņa spalvām, no vanaga spalvām, no pāva spalvām vai no mīkstknābja putna spalvām; kamēr neuzzināšu ar kādu cīpslu spalvas piesietas pie bultas – ar vērša cīpslu, ar bifeļa cīpslu, ar brieža cīpslu vai ar pērtiķa cīpslu; kamēr neuzzināšu kāds ir bultas uzgalis – no adatas, no krama, vai atlaidināts, vai norūdīts, vai „teļa zobs”, vai „oleandra lapa”. Nepaspēs cilvēks to visu uzzināt, kā viņš nomirs.

Tieši tāpat, Malunkje dēls, arī ar šiem jautājumiem: nepaspēs Tathagata visu to paskaidrot, kā cilvēks nomirs.

Lai arī kāds nebūtu viedoklis, Malunkje dēls: vai pasaule ir mūžīga, vai nav; vai pasaulei ir robežas, vai nav; ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats, vai ķermenis tas ir viens, bet dvēsele – kas cits; vai eksistē Tathagata pēc nāves, vai neeksistē, vai ne eksistē, vai ne neeksistē – brahmaņu gudrības paliek. Lai arī kāds nebūtu viedoklis, Malunkje dēls: vai pasaule ir mūžīga, vai nav; vai pasaulei ir robežas, vai nav; ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats, vai ķermenis tas ir viens, bet dvēsele – kas cits; vai eksistē Tathagata pēc nāves, vai neeksistē, vai ne eksistē, vai ne neeksistē – ir dzimšana, ir vecums, ir nāve, ir bēdas, ir vaidi, ir grūtsirdība, ir izmisums un ir to iznīcināšana, kas ir acīmredzama jau šajā dzīvē, un es uz to arī norādu.

Tāpēc, Malunkje dēls, neizskaidroto arī ziniet kā neizskaidroto, bet to, ko esmu izskaidrojis, ziniet kā izskaidroto. Lūk ko, Malunkje dēls, es neesmu izskaidrojis: vai pasaule ir mūžīga, vai nav; vai pasaulei ir robežas, vai nav; ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats, vai ķermenis tas ir viens, bet dvēsele – kas cits; vai eksistē Tathagata pēc nāves, vai neeksistē, vai ne eksistē, vai ne neeksistē.

Kāpēc, Malunkje dēls, es to neesmu izskaidrojis? Tāpēc, ka šim izskaidrojumam nav nozīmes, tas nekalpo brahmaņu zinību apgūšanai, virziena nomaiņai, mierīgumam, novēršanai, savaldīšanai, izprašanai, apskaidrībai, norimšanai – tāpēc es to neesmu izskaidrojis. Bet lūk ko, Malunkje dēls, es esmu izskaidrojis: lūk ir ciešanas, lūk ir ciešanu cēlonis, lūk ir ciešanu izbeigšanās, lūk ir ceļš, kas ved uz ciešanu izbeigšanos.

Kapēc, Malunkje dēls, es to esmu izskaidrojis? Tāpēc, ka šim izskaidrojumam ir nozīme, tas kalpo brahmaņu zinību apgūšanai, virziena nomaiņai, mierīgumam, novēršanai, savaldīšanai, izprašanai, apskaidrībai, norimšanai – tāpēc es to esmu izskaidrojis. Tāpēc, Malunkje dēls, neizskaidroto arī ziniet kā neizskaidroto, bet to, ko esmu izskaidrojis, ziniet kā izskaidroto”.

Tā runāja Svētītais. Cienījamais Malunkje dēls ar sajūsmu uzņēma viņa sacīto.

 

http://klein.zen.ru/old/Dharma.htm
(c) Lirika.lv, tulkojums no krievu valodas.
iesūtīja Ingars.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv