www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Junora, Anšlavs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Ceļš un nāve07.02.2007

Kareivis zina, ka viņš ir tikai cilvēks. Viņa žēl vienīgi tā, ka dzīve ir īsa un ka viņš nepaspēs pieskarties visam, kas viņam patīk. Bet tā viņam nav problēma; tā ir vienkārši nožēla.

 

Sevis svarīguma sajūta cilvēku padara bezcerīgu: smagu, neveiklu un tukšu. Būt par kareivi nozīmē būt vieglam un plūstošam.

 

Tikai caurs pods var censties kļūt par zināšanu cilvēku pēc savas gribas. Skaidri domājošu cilvēku jāpiespiež nostāties uz zināšanu ceļa ar viltību. Atradīsies milzums ļaužu, kas ar prieku vēlēsies mācīties, bet tos var neskaitīt. Parasti viņi ir jau ar plaisu. Kā pārkaltusi ķirbja pudele, kas pēc skata ir kārtībā, bet sāk tecēt tiklīdz tajā ielej ūdeni un parādās spiediens. Pēc minūtes jau atkal to jāuzpilda.

 

Būt par kareivi ir pats efektīvākais veids kā dzīvot. Kareivis šaubās un pārdomā līdz brīdim, kad pieņem lēmumu. Kad lēmums pieņemts, viņš rīkojas, nenovēršot uzmanību uz šaubām, aizdomām un svārstībām. Priekšā – vēl miljoni lēmumu, katrs no tiem gaida savu stundu. Tas ir kareivja ceļš.

 

Kad kareivis sāk pārvarēt šaubas un bailes, viņš domā par savu nāvi. Doma par nāvi – tas ir vienīgais, kas spēj norūdīt viņa garu.

 

Nāve atrodas visur. Viņa var pieņemt automašīnas uguņu izskatu, kas uzbrauc kalnā aiz mums. Viņa var palikt kādu laiku redzama un pēc tam atkal nozust tumsā, it kā pametot mūs uz laiku, bet viņa atkal parādās nākošajā kalnā, lai atkal nozustu.

 

Tie ir uguņi uz nāves galvas. Viņa uzvelk tos līdzīgi kā cepuri, pirms sākt rikšot. Šos uguņus viņa iededz metoties mums pakaļ. Nāve neatlaidīgi izseko mūs, un ar katru sekundi tā ir tuvāk un tuvāk. Nāve nekad neapstājas. Tikai reizēm viņa nodzēš uguņus. Bet tas neko nemaina...

 

Kareivim vispirms ir jāzina, ka viņa rīcība ir nelietderīga, bet viņam tā ir jāveic tā, it kā viņš par to nezinātu. Tas ir tas, ko šamaņi sauc par kontrolējamu muļķību.

 

Kareivis dzīvo darbībā, nevis domājot par darbību vai domājot par to, ko domās pēc tam, kad būs beidzis darboties.

 

Kareivis ceļu izvēlas ceļu ar sirdi un seko šim ceļam. Kad viņš skatās, viņš priecājas un smejas. Kad viņš redz, viņš zina. Viņš zina, ka viņa dzīve beigsies ļoti drīz; viņš zina, ka tāpat kā jebkurš cits, neiet nekur; un viņš zina, kas nekas nav svarīgāks kā kaut kas cits.

 

Kareivim nav ne goda, ne cieņas, ne ģimenes, ne vārda, ne dzimtenes. Ir tikai dzīve, kas ir jānodzīvo. Tādos apstākļos kontrolējamā muļķība – vienīgais, kas var saistīt ar tuvajiem.

 

Nekam nav īpašas nozīmes, tādēļ kareivis vienkārši izvēlas kaut kādu rīcību un veic to. Bet veic to tā, it kā tam būtu nozīme. Viņa kontrolējamā muļķība spiež viņu teikt, ka viņa rīcība ir ļoti svarīga, un rīkoties atbilstoši.  Tajā pašā laikā viņš lieliski saprot, ka tam visam nav nozīmes. Tā, ka, pārtraucot rīkoties, kareivis atgriežas miera un līdzsvara stāvoklī. Laba bijusi viņa rīcība, vai slikta, izdevās to pabeigt – par to viņam nav nekādas daļas.

 

Kareivis var vispār neveikt nekādas darbības. Tad viņš uzvedās tā, it kā šī pasivitāte būtu viņam ļoti nozīmīga. Viņam taisnība arī šajā gadījumā, jo arī tā ir kontrolējama muļķība.

 

Kareivja dzīvē nevar būt tukšuma. Viņa dzīve ir piepildīta līdz malām un viss ir līdzvērtīgs. Viņam nav ne uzvaru, ne zaudējumu, ne tukšuma. Viss ir aizpildīts līdz malām un viss ir līdzvērtīgs, un viņa cīņa ir viņa piepūles vērta.

 

Parasts cilvēks ir pārāk norūpējies par to, lai mīlētu cilvēkus un lai viņu mīlētu.  Kareivis mīl un viss. Viņš mīl visus, kas viņam patīk, bet viņš izmanto kontrolējamo muļķību, lai neuztrauktos par to. Kas ir pilnīgā pretrunā ar to ko dara parasts cilvēks. Mīlēt cilvēkus un būt mīlētam – ne tuvu nav viss, kas pieejams cilvēkam.

 

Kareivis uzņemas atbildību par katru savu rīcību, pat visniecīgāko. Parasts cilvēks ir aizņemts ar savām domām un nekad neuzņemas atbildību par to, ko viņš dara.

 

Parasts cilvēks ir vai nu uzvarētājs, vai zaudētājs, un atbilstoši tam, kļūst vai nu par plēsoņu vai upuri. Šie divi stāvokļi prevalē visiem kas neredz. Redzēšana izkliedē ilūziju par uzvaru, zaudējumu vai ciešanām.

 

Kareivis zina par savu gaidīšanu un zina, kas viņu sagaida. Kad viņš gaida, viņam nav vēlmju un tāpēc, lai kādu mazumiņu viņš iegūtu, tas vienmēr būs vairāk nekā viņš var paņemt. Ja viņš grib ēst, tad      tiks ar to galā, jo necieš no tā. Ja viņš ir ievainots, viņš tiks ar to galā, jo necieš no sāpēm. Būt izsalkušam vai ciest no sāpēm nozīmē, ka cilvēks nav kareivis, un izsalkuma vai sāpju spēks var viņu iznīcināt.

 

Sevis ierobežošana – vissliktākais un ļaunākais indulgences veids. Rīkojoties šādā veidā mēs piespiežam sevi noticēt, ka veicam kaut ko nozīmīgu, gandrīz vai varoņdarbu, lai gan patiesībā tikai vēl vairāk padziļinām tīksmināšanos par sevi, dodot paštīksmei barību un sevis svarīguma sajūtu.

 

Brīdī, kad cilvēks apzinās zināšanu šausminošo dabu, viņš apzinās arī, ka šajā ceļā uzticams ceļabiedrs ir nāve, neaizvietojams partneris, kas vienmēr ir līdzās. Nāve ir galvenais faktors, kas zināšanas pārvērš par spēku, reālu spēku. Ar nāves pieskārienu noslēdzas viss, un viss kam viņa pieskaras, kļūst par Spēku.

 

Tikai nāves idejas pieņemšana kareivim dod kareivim atsvešinātību, pietiekošu, lai piespiestu sevi kaut kam, tāpat kā tam, lai ne no kā neatteiktos. Viņš zina, ka nāve seko viņam pa pēdām un nedos laiku aiz kaut kā aizķerties, tāpēc viņš mēģina visu, ne pie kā nepiesaistoties.

 

 

Kareivja gars nav pieķēries ne indulgencei, ne žēlabām, tāpat kā nav pieķēries uzvarām vai zaudējumiem. Vienīgā kareivja pieķeršanās – cīņa, un katra viņa cīņa ir pēdējā cīņa uz šīs zemes. Tāpēc iznākumam praktiski nav nozīmes. Šajā pēdējā cīņā kareivis ļauj savam garam plūst brīvi un skaidri. Un kad viņš cīnās, viņš zina, ka viņa griba ir nevainojama. Tādēļ viņš smejas un smejas.

 

Pasaule – tas ir viss, kas šeit iekļauts. Dzīve, nāve, cilvēki un viss pārējais, kas mūs ieskauj. Pasaule ir neapskaujama un neapjaušama. Mēs nekad nevarēsim to izprast. Mēs nekad neatminēsim viņas noslēpumu. Tāpēc mums viņa jāpieņem tāda kāda viņa ir – kā brīnumaina mīkla.

 

Lietas, ko dara cilvēki, nekādos apstākļos nevar būt svarīgākas kā pasaule. Un tādā veidā kareivis attiecas pret pasauli, kā pret bezgalīgu noslēpumu, bet pret to, ko dara cilvēki – kā pret bezgalīgu muļķību.

 

K.Kastaņeda „Laika rats”
Tulkoja M.Bērziņš


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv