www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Liza, Līze, Elizabete, Betija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Nauda: Bet vai mēs ticam Radītājam?29.03.2007

Liekas, ka neviens skaidri nezina, kur radies vecais sakāmvārds: „Nauda – visa ļaunuma sakne”, tāpat kā neviens jums neizskaidros, kāpēc un kādā veidā cūka – netīrības simbols ebrejiem, musulmaņiem un citu ticību un sektu piekritējiem – pārvērtusies par cūciņu - krājkasīti.

Droši vien gan viens, gan otrs iejaukts antisemītisma folklorā, kas vēsta par ebreju alkatību – to grūti apstrīdēt.

Taču, līdzīgi vēl vienai bieži citētai aksiomai „Vara samaitā, bet absolūta vara samaitā absolūti”, abus minētos momentus labākajā gadījumā radījusi puspatiesība.

Bet puspatiesība būtībā nemaz nav patiesība. Patiesība ir absolūta. Doma par to, ka nauda ir ļauna un netīra, vēl izriet no dziļas necieņas pret naudu, un ironiski šķiet tas, ka tieši šī necieņa pret naudu patiešām var novest pie netīras naudas, kad to lieto ļaunos nolūkos.

Lieta pati par sevi nevar būt ne laba, ne ļauna – tas, kā mēs tās izmantojam, saista tās ar taisnīgiem un netaisnīgiem darbiem. Īsta nauda – ar to es domāju nesamaitātu naudu – pelnījusi cieņu gan daudzu garīgu, gan materiālu iemeslu dēļ.

Pēc būtības nauda ir varens enerģijas veids, un, līdzīgi elektrībai vai atomenerģijai spēj pasaulei nodarīt gan smagu postu, gan nest lielu labumu. Par tiem pašiem dažiem dolāriem, par kuriem var veselu nedēļu ēdināt afrikāņu ciematu, var nopirkt tik daudz sprāgstvielas, lai sakropļotu vai nogalinātu tikpat daudz cilvēku, cik varēja pabarot.

Jā, tai ir milzīgs spēks. Un tāds spēks vienmēr saistīts ar noteikumiem. Neviens pieaudzis cilvēks pie vesela saprāta apzināti nepārkāps drošības noteikumus, rīkodamies ar elektrību – kāds vai kaut kas var tikt bojāts. Taču galvenie elektrības lietošanas noteikumi ir plaši pazīstami un izlasāmi – ko nevar teikt par naudas lietošanas noteikumiem.

Senatnes gudrajiem nabadzība bija ja ne ļaunuma sakne, tad neapšaubāmi ļaunākais liktenis Visumā. „Ja visas pasaules sāpes un ciešanas”, - lasām „Mudrašā”( "Экзодус Рабба" 31:14), „uzliktu uz viena no svaru kausiem, bet nabadzību – uz otra, svari vienmēr nosvērtos uz nabadzības pusi.” Kaut gan nabadzība veidojas arī no dabiskiem, cilvēciskiem elementiem, tā ir tiešā veidā saistīta ar naudu tādā nozīmē, ka nauda spēj to atvieglot. Šī iemesla dēļ gudrie ieteica „išiv olam” – mēģinājuma „sakārtot pasauli” koncepciju. Tās avots ir „Esības Grāmata” 2:15, kur cilvēkam sākumā uzdod „apstrādāt un sargāt” zemi, un šī koncepcija mūs aicina pastāvīgi tiekties uzlabot dzīves vispārējo kvalitāti, turklāt miermīlīgi saglabāt godīgas attiecības.

Savā spīdoši tālredzīgajā un neaizvietojamajā grāmatā „Naudas kabala” (The Kabbalah of Money; Shambhala Publications, Boston, 1966) brazīļu rabīns Niltons Bonders, kurš plaši pazīstams gan ar aktivitāti dabas aizsardzībā, gan ar garīgu erudīciju, definē bagātību kā „augstāko organizācijas līmeni, kurš vidē iespējams tādā veidā, ka viss dzīvais un dzīvei svarīgais pastāv pietiekamā daudzumā”. Viņš papildina: „Citiem vārdiem runājot, jo lielāku pārpilnību mēs radīsim kādai cilvēciskai vajadzībai, tajā pašā laikā citai neradot trūkumu, jo labāk. Tas ir katra cilvēka uzdevums: uzlabot ap sevi dzīves kvalitāti.”

Radīt pārpilnību bez deficīta rašanās ir ne tikai ļoti grūti, tas ir vienlaicīgi uzdevums, kurš no fiziskās telpas sniedzas garīgajā. Katrai darbībai ir atbilstoša un pretēja darbība – reakcija. Kas kaut kur nāk klāt, tas kaut kur citur samazinās. Daudz labāk ir dzīvot pieticībā nekā, slepus radot pārpilnību, kādam radīt zaudējumus.

Budistu sakāmvārds vēsta: „Tam, kurš sapratis, ka pietiek ir diezgan, tam vienmēr pietiek”.

Tiem, kuri turpina uzskatīt, kā to māca patērētāja kultūra, ka pārāk daudz – tas ir pietiekami, jāatceras gadījums no „Izejas”. Kad ebreji izsalkuši maldījās tuksnesī, viņi katru dienu pārtika no mannas, kura krita no debesīm, bet, kad tie centās savākt vairāk mannas nekā patiesībā vajadzēja ēšanai, manna sabojājās un kļuva nelietojama, bet viņi atklāja arī to, ka uz to reaģēja arī pati daba, atsakoties dot dzīvei nepieciešamo. Šī līdzība šodien ir tikpat aktuāla – ja vien ne vēl vairāk un vairākos līmeņos – tāpat kā pirms vairāk kā 3000 gadiem.

Spāņu filozofs Ibn Zabara formulēja, un mēs to zinām, ka dzīve ir nāves cēlonis. Bet kā cēlonis naudai? Rabīns Bonders raksta: „Atbilde r tāda, ka nauda neradās kā apspiešanas vai ienākuma līdzeklis; gluži otrādi, lai cik pārsteidzoši tas liktos, naudu radīja cilvēciskā tieksme pēc taisnīguma un cerības pēc labākas dzīves”.

Un kā tāda tā lielā mērā kalpo kā spogulis, kurš atspoguļo cilvēku attieksmi pret to daudzās un dažādās formās, kuras viņš ieguvis gadu simteņu laikā un arī tagad. Ievērības cienīgs ir fakts, ka sociālu un politisku nesaskaņu laikā ekonomika ātri pāriet uz preču barteru, kad pati prece nonāk naudas lomā. Otrā pasaules kara laikā pirmo reizi pēc acteku impērijas krišanas Eiropā šokolāde kļuva par valūtu. Līdz pat šai dienai Bosnijā cigaretes kalpo kā valūta. Naudas sistēma ir tik stipra, cik lielā mērā cilvēki tic valdībai, kura naudu kontrolē.

Naudu izgudroja lidieši, kuru karali sauca Krēzs, un kura vārds līdz mūsdienām saglabājies parunā „bagāts kā Krēzs”.

Lidiešiem tāpat piedēvē spēļu kauliņu un publisko namu izgudrošanu, - it kā tiklīdz radās skaidra nauda, tā radās arī dubults kārdinājums to tērēt – nu tieši tāpat kā šodien Lasvegasā. Lidija no pasaules kartes pazuda, bet tās kaimiņš – Grieķija, kā apliecina daži vēsturnieki, izrādījās spējīga radīt ietekmīgu civilizāciju un iekarot milzīgu impēriju tāpēc, ka tā pieņēma lidiešu naudas sistēmu.

Un, kaut arī vārdam „ekonomika” ir grieķiska jēdziena izcelsme, kurš tajos gados saistījās ar pareizu liela apjoma mājsaimniecības vadīšanu, grieķu filozofi, kuri mācēja reaģēt uz visām cilvēciskas dzīves sfērām un pilsonisku atbildību, pārsteidzoši klusē attiecībā uz naudu. Tas varēja norādīt vai nu viņu noraidošo attieksmi, vai nevēlēšanos izraisīt visļaunākās sekas, norādot uz daudzveidīgajām un tad vēl neapjaustajām naudas ļaunprātīgas izmantošanas potenciālajām iespējām. Viņi to ļāva vēlāk patstāvīgi atklāt Romas imperatoriem.

Patiesībā nauda bija gandrīz vienīgais, ko izgatavoja un ražoja senajā Romā; visu, kas bija nepieciešams tās pilsoņiem, ieskaitot zeltu un sudrabu monētu kalšanai, ieveda no citiem impērijas reģioniem. Lai saskatītu tādā sistēmā nenovēršamus defektus, nav jābūt Alanam Grinspanam.

Izmisīgā mēģinājumā iegūt skaidru naudu, kad impērija nonāca trūkumā, imperators Valentians III samazināja sudraba saturu monētās līdz 96% un starpību ielika kabatā. Taču nepagāja ne simts gadu un sudraba saturs romiešu monētās bija samazinājies līdz 4%. Un tikai tad kāds ģēnijs saprata, ka šīs mazās mahinācijas galvenā problēma ir tāda, ka arī visi nodokļi, no kuriem atkarīgi imperatora ienākumi, tagad tiek maksāti ar šīm bezvērtīgajām monētām, kuras impērijā neviens negribēja pieņemt kā maksu par eksportu. Eksportētāji pieprasīja zeltu. Ap to laiku, kad Roma pārvērtās gruzdošās drupās, eiropiešu ticība naudai bija tik stingri satricināta, ka tā pazuda gandrīz uz tūkstoš gadiem, jo visi atgriezās pie preču apmaiņas ekonomikas (bartera) uz agrāriem pamatiem.

Romiešu monētas līdz pat šim laikam visur atrodamas, jo tiem, kuri tās nometa, nebija jēgas pūlēties, lai tās paceltu. Tāpat mūsdienās notika hiperinflācijā Bolīvijā, kura sasniedza neticamu līmeni, 80 000%. Bija redzams, kā bezvērtīgas mazas vienības papīra naudas zīmes pa ielām dzenāja vējš; naudas noguldījumu summas bankās mērīja ar lineālu, jo plus – mīnus kļūdai nebija lielas nozīmes.

Astotajā gadsimtā papīra naudu pirmie izgudroja ķīnieši, bet, lai valūta sāktu „strādāt”, valdībai nācās ieviest nāves sodu par atteikšanos to pieņemt. Lai saglabātos papīra nauda, bija jāpaļaujas uz stipru un stabilu valdību, jo tās atzīšana būtībā bija ticības akts. Atkāpjoties no zelta standarta – no 100 miljardiem dolāru zelta stieņos, kuri glabājās zelta fondā Fortnoksā un agrāk garantēja dolāra vērtību, - Amerikas dolāru asignācijas ieguva iespiestu emblēmu „Mēs ticam Dievam” tajā vietā, kur agrāk atradās ASV Valsts Kases solījums asignācijas iesniedzējam izmaksāt tās vērtību. Vienlaicīgi šis jaunais paziņojums uzsver ne tikai ticību valstij, kas nepieciešams, lai tās naudas sistēmu cienītu pasaulē, bet arī reliģisku ticību, kura pienākas, lai katra lietišķa operācija notiktu pēc naudas pārvaldīšanas principiem.

Rabīns Niltons Bonders raksta: „Tas ir svētīgs mirklis, kad divi cilvēki ar tīru sirdsapziņu veic apmaiņu un optimizē abpusēju labumu. Lietu kārtošana pasaulē tā, kā to saprot rabīni, var kalpot kā pārbaudījums visām mūsu tieksmēm pēc kultūras, garīguma un personiskas atbildības, kad tas pārsniedz mūsu pašu vajadzību robežas, aptverot citu vajadzības”. Patiešām, tikai divi taisnīgi cilvēki var cerēt no katra darījuma iegūt abpusēju labumu, turklāt neko neatņemot visumam visā tā bezgalībā.

Ir kāds stāsts par ļoti taisnīgu rabīnu, kuram bija ļauts apmeklēt gan šķīstītavu, gan paradīzi. Vispirms viņu aizveda uz šķīstītavu, kur viņš ieraudzīja cilvēkus vislielākajās mokās, kādas vien viņš bija redzējis vai domājis redzēt. Viņu šausmīgie kliedzieni pildīja telpu un plosīja dzirdi, bet, kad rabīns tuvojās, tad sev par pārsteigumu viņš redzēja, ka šie cilvēki sēdēja pie grezna un bagātīga svinību galda. Uz tā atradās sudraba un smalka porcelāna trauki, bet tajos izmeklētākie ēdieni. Rabīns nesaprata, kāpēc cilvēki tādā situācijā tik šausmīgi cieta, kamēr nepiegāja tuvāk un neieraudzīja, ka šo cilvēku elkoņi bija izgriezti otrādi un tas neļāva ēdienu no galda paņemt un ielikt mutē.

Pēc tam rabīnu aizveda uz paradīzi, kur – pirms vēl bija kaut ko ieraudzījis – sadzirdēja smieklus un sajuta prieka un svētku atmosfēru. Taču viņš bija pārsteigts, ieraudzījis analoģisku ainu, kur cilvēki sēdēja pie bagātīgi klāta galda ar tādiem pašiem traukiem un delikatesēm, kādus viņš bija redzējis šķīstītavā. Patiesībā viss bija identiski – ieskaitot izgrieztās rokas – izņemot vienu mazu detaļu: te katrs cilvēks pasniedza no galda ēdienu savam kaimiņam.

Šajās divās pārsteidzošajās ainās ielikta viena milzīga patiesība: patiešām, lielākā no visām. Atšķirība starp egoistisku un taisnīgu dzīvi, starp labu un ļaunu slēpjas tikai domāšanā sākumā par savu tuvāko un pēc tam par sevi, jo tādā rīcībā vienlaicīgi tiek apmierinātas mūsu vislielākās vajadzības.

Šis ir Ierobežojuma izpratnes kabalistiskais aspekts, kas tādā pašā mērā attiecas uz Dievišķo Izglītību, kā uz maizes uzlikšanu uz galda. Lai mēs garīgu gudrību iegūtu aktīvā ceļā, - pretēji pasīvām spējām – Radītājs šo Patiesību noslēpa, lai mēs to atrastu saviem spēkiem.

Pēc citas analoģijas –lai varētu piepildīt ar nektāru, kausam jābūt tukšam. Tāpat kā ja mēs no tiesas gribam saņemt to, kas patiesībā ir mūsu materiālas vai garīgas bagātības sfērā, mums nevis jātraucas uz priekšu, bet mazliet jāatkāpjas. Mums absolūti jāpārtrauc cenšanās, tikai tad tā tiks apmierināta. Kā Zen mācība saka loka šāvējiem: cilvēks trāpa mērķī nevis tāpēc, ka grib trāpīt, bet tāpēc, ka pareizi izpilda visas darbības un procesus, pirms ļauj bultai izlidot. Tā rīkodamies, meistarīgi loka šāvēji var trāpīt mērķī aizsietām acīm no 200 m attāluma.

Tas tādā pašā mērā attiecas uz biznesu kā uz jebkuru citu sfēru. Jo kas gan būtu nauda, ja ne vienošanās simbols, kuram nebūtu nekādas vērtības, ja abpusēji nebūtu apspriestas visas darījuma nianses?

Gēte par arhitektūru runāja kā par „sastingušu mūziku”, bet gudrajam nauda – sastindzis darbs. Tā iemieso visu elementu realitāti, kuri to veido, lai radītu to, ko pirks: darbu, intelektu, izejvielas utt., un tāpēc pret naudu jāizturas ar tādu pašu cieņu, kādu pelnījuši visi šie faktori, ja tie vizuāli šeit atrastos. Tāpēc visu pasauli var uzskatīt par Tirgu, kur bez noteikumiem notiktu velns zina kas – izteiciens, kuru Džons Miltons sākumā izmantoja kā dēmonu mājokļa nosaukumu.

Vienīgais valdošais princips, kuru varētu pievienot tādam noteikumu komplektam, - gan materiālai, gan garīgai papildināšanai, tas ir „cedaka” jēdziens. Bieži to tulko kā labdarību, tomēr tā īstā nozīme tuvāka taisnīgumam, kuru ebreju valodā izsaka vārds „cedak”.

Kaut arī kristietība, islams un jūdaisms atšķiras augstākās mīlestības vai taisnīguma izpratnē, diezin vai vajadzēs kādu pārliecināt par to, ka tad, ja mēs savu tuvāko mīlam, mēs pret viņu izturamies godīgi. „Cedaka” nav arī vienkārši jēdziens, ar kuru vada Tirgus darbu, - ar to apzīmē darbu, kuru ikdienā veic ar entuziasmu un radoši.

Tā nebūt nav sava ienākumu desmitās daļas atdošana labdarībai katra gada beigās; jo, kaut arī daudzi atkārto aksiomu „daudz labāk dot kā ņemt”, tikai nedaudzi, kā liekas, atklājuši sev prieku no tā, ka dot patiešām daudz labāk. Patiesībā šis prieks ir tik neizmērojams, ka daudzi no gudrajiem par privilēģiju uzskatīja iespēju nesavtīgi dot.

Reiz Rebs Šmelke atklāja, ka viņam nav naudas, kad nabadzīgs cilvēks lūdza ziedot. Viņš nekavējoties aizgāja pie sievas skapja, izņēma viņas mīļāko gredzenu un atdeva nabaga vecītim. Kad rabīna sieva atgriezās mājās un uzzināja par gredzenu, viņa izplūda sarās. „Šis gredzens maksāja vairāk kā 50 talantus”,- viņa atkārtoja, pieprasīdama, lai nekavējoties noķer veco nabagu. Šmelke skrēja cik spēja un beidzot panāca nabadzīgo cilvēku. Aizelsies viņš saķēra nabagu aiz rokas un teica: „Paklausies! „Man tikko pateica, ka gredzens, kuru tev iedevu, maksā vairāk kā 50 talantus. Pārdodot neļauj sevi piekrāpt ne par pensu!”

Šī rabīna pasaule, „cedaka” pasaule – pilnīgi pretēja salīdzinājumā ar materiālo pasauli – ierobežotu sfēru. Un tomēr rebs pēc būtības rīkojās tā, kā teikts svētajos rakstos – dārgumus glabā tur, „kur tos nesamaitās ne kodes, ne rūsa”. Šeit acīm redzams, ka ierobežojums un „cedaka” – ir viens un tas pats; tos nevar apskatīt atsevišķi, kā jebkuru citu mācību, jo tie ir vienas sistēmas daļas, kā garīga lokomotīve, kura velk materiāla vilciena vagonus tuvāk Patiesības gaismai.

„Cedaka” kabalistiskā nozīme varbūt vislabāk demonstrēta analizējot hierarhisku atkarību, kā to dara rabīns Jeguda darbā „Mirdaš Tanhuma”, lai novērtētu dažādus mūsu pasaules varenības traukus: akmens ir ciets, bet dzelzs to sagriež. Dzelzs ir izturīgs, bet uguns to izkausē. Uguns ir varena, bet to nodzēš ūdens. Ūdens ir smags, bet mākoņi to nes. Mākoņi ir biezi, bet vējš tos izdzenā. Vējš ir spēcīgs, taču ķermenis tam pretojas. Ķermenis ir stiprs, bet bailes to grauj. Bailes arī ir spēcīgas, bet vīns tās novērš. Vīns stiprs, taču to uzveic miegs. Par visiem varenāka ir nāve, bet ar „cedaku” izpērk nāvi.

Ar nāvi šeit domāta abstrakta darījumu trūkuma forma, kuru izpērk „cedaks” kā augstākais darījuma ideāls – citiem vārdiem, dzīve, kas nodzīvota, līdz tā kļūst ideāla. Šāds potenciāls var tik realizēts tikai tad, kam mēs saprotam visu savu atbildību.

Iespējams, ka labākais veids, kā saprast atbildību, kura slēpjas naudā, - domāt par to, kā māca daudzi rabīni, kā par kaut ko paņemtu uz parāda, nevis jums piederošu. Tādā veidā iespējams galu galā norēķināties par katru centu. Un līdzīgi tam, kā kaut ko mums likumīgi piederošu nedrīkst mums atņemt, mēs nevaram noturēt to, kas mums likumīgi nepieder. Šādā izpratnē savādāk izskatās arī finansu nesaskaņas un negaidīta veiksme.

Un, beidzot, - kas tad mums likumīgi pieder? Viena no atbildēm it tāda, ka mums patīk runāt par to, ka mums pieder dvēsele, kaut gan patiesībā mums pieder ķermenis. Taču mēs paši esam dvēsele, un kā tādai mums pienākas atbilstoši uzvesties. Tad mesijas ēra – Zelta Laikmets, nevis mūsdienu zelta ēra – iestāsies, atliks tikai pamirkšķināt ar aci. Jo patiesībā jebkura ļaunuma sakne un rezultāts ir netaisnība.

 

Piezīme: Pols Viljams Robertss un Sids Keslers
Kabbalah Centre
www.e-misterija.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv