www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Tālrīts, Gustavs, Gusts
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Ko nozīmē laulība Indijas Vēdu skatījumā?11.04.2007

Personas patiesais ceļojums uz sevis izaugsmi virzienā no centrēšanās sevī  uz centrēšanos uz citiem sākas ar laulību. Ētikas un morāles sēklas, kuras bērni saņem no savas ģimenes un vides, sāk strauji zelt un augt pēc laulībām. Mīlestība un ziedošanās, paškontrole, sevis veltīšana, tam visam ir labas iespējas attīstīties laulības dzīvē. Ģimene ir skola, kurā sasniedzam attīrīšanos visās dzīves sfērās un laulība iezīmē ieiešanu šajā skolā. Tāpat kā izglītības pamati ir svarīgi studentiem, lai viņi varētu  veikt augstāka līmeņa studijas; tajā  pašā laikā laulības institūts ir arī ļoti svarīgs pastāvīgai ģimenes dzīves barošanai. Lai realizētu šo mērķi, Vēdas iesaka līgavainim teikt:
„Ak dārgā, es šajā dzīves momentā paņemu tavu roku savā visu dievību  klātbūtnē. Ak svētiet sievieti! Tu būsi ar mani kā laimīgs partneris uz ļoti ilgu laiku. Es nododu kontroli pār savu ģimeni tavās rokās, pildi savus pienākumus ar prieku”.
Patiešām, cik laimīgs ir šis brīdis, kad līgavainis paņem savas līgavas roku ielūgto dievību klātbūtnē. Viņa vientulība un atšķirība šeit beidzas un sākas jauna dzīve, kurā ir iespējams sasniegt cēlos dzīves mērķus.

Šajā dienā notiek arī mājsaimniecības pienākumu sadalīšana. Līgavainis uzņemas nopelnīt ģimenei iztiku un sieva uzņemas rūpēties par māju. Laulības dzīve  ir veiksmīga tikai tad, kad tie abi pilda savus pienākumus ar gudrību un ar atdevi. Tā ir Indijas tradīcija iziet laulību rituālus un tad dzīvot nejaušu gadījumu pilnu laimīgu dzīvi. Svētā Hindu laulība ir dzīves skābes testa sākums. Tādējādi pieņemtie zvēresti un solījumi var padarīt dzīvi lielisku.
Tas izplata svētību un atturību, noved pie patiesas laimes. Ja persona svinīgi dod zvērestu laulību ceremonijas laikā, tad tā var veidot debešķīgas svētības vidi savā laulības dzīvē. Sieva ir patiesa Lakšmi inkarnācija (labklājības dieviete).Cilvēka dzīve paliek bez valdzinājuma un neinteresanta, ja tai nav šīs labklājības. Cik patiess ir sekojošais paziņojums:
“Tu esi Lakšmi. Es biju nabadzīgs bez tevis. Patiešām, bez tevis nebija prieka manā dzīvē. Ak skaistā sieviete! Tava savienība ir kā sāma (no Vēdas) un tās racā (dzeja), kā zeme un debesis”.

Augstāk minētajā lēmumā racā risi dod ļoti svarīgu laulības izskaidrojumu. Šī laulības institūcija nav pilnībā saistīta tikai ar konkrēto personu, bet ietekmē arī visu sabiedrību. Tāpēc tām laulībām, kuras ir realizētas bez jebkādām pārdomām par iesaistīto personu labklājību, trūkst šī svētības un uzticēšanās zīmoga. Tādējādi, jebkurš laulātais pāris uzņemas arī sociālu atbildību.
Vēlme iegūt laimi nav piesātināta ar daudz jutekliskākiem priekiem. Cilvēciskuma pieaugums ir saistīts nevis ar priecāšanos par jutekliskajām sajūtām, bet ar sajūtu kontroli. Tāpēc laulības mērķis nevar būt jutekliskā bada apmierināšana. Laulības ir zvērests, kas tiek dots, lai saglabātu spēku, suverenitāti un godu nākamajām tautas paaudzēm.
Svētie raksti saka: “Laulības mērķis ir dzīvot kopīgu mīlestības piepildītu dzīvi un nodrošināt nāciju ar vērtīgu un tikumīgu jauno paaudzi.” Lai saglabātu šo tradīciju dzīvu, laulībai vēdu tradīcijā tiek dots svēta rituāla veids. Mūsdienās pieņemtajām laulības formām bieži vien trūkst šīs svētības sajūtas. Tradīcija apprecināt bērnus patiešām ir ņirgāšanās. Bērns, kurš nezina laulības jēgu, uzskata laulību par jautru spēli. Tādējādi šādas prakses rezultātā rodas  vairāki sociālie ļaunumi un amorālas iezīmes.

Arī pēdējā laikā sastopamajiem laulību modeļiem nav nekāds vērtīgs mērķis. Tā drīzāk ir miesas kārība, kuras bīstamās sekas ir jūtamas drīz pēc medusmēneša. Liels skaits laulības šķiršanos ir starp tiem pāriem, kuri ir steigušies laulībā. Šādas laulības ir balstītas uz fizisko pievilcību un tām trūkst dvēseliskā dziļuma. Kad tās saskaras ar dzīves realitāti, tad attiecības uzskrien uz sēkļa.
Šāda veida laulības rodas tikai no ķermeniskas pievilcības. Mīlestības pamati nevar tikt balstīti uz fiziskās pievilcības smilšainajiem pamatiem, vai uz materiālās pārpilnības. Tāpēc šādu laulību skaita palielināšanās tendence mūsu sabiedrībai ir kaitīga.
Šādu laulību prakse, bērnu aprecināšanas prakse, kā arī tikai uz pievilcību balstīta laulība nav saistāma ar Indijas tradīcijām. Tā faktiski ir sociāla parādība. Ar šāda veida praksi nevar sasniegt vēdu svētās laulības mērķus. No otras puses, tās rada lielu skaitu ģimenes un sabiedrības problēmu.
Šie sociālie ļaunumi ir radušies no apstākļu maiņas un ārzemju kultūras ietekmes. Ja sabiedrība tā vēlas, tad tas  var tikt izskausts.
Veselīgām tradīcijām ir jādod ieguldījums indivīda vispārējā labklājībā un sabiedrības labklājībā kopumā. Ir nepareizi uzskatīt jebkuru aklu praksi, vai nu tā būtu jauna vai veca, par autentisku. Izrādās daudz piemērotāk izmantot diskriminējošu gudrību sekojot tradīcijām.

Veiksmīga laulības tradīcija ir tāda, kurā pāra jutekliskās vēlmes tiek kontrolētas un savstarpējās attiecības paliek siltas un tīras. Tendencei vairāk vajadzētu būt uz paškontroles ievērošanu nevis uz savu iegribu apmierināšanu. Primārajam laulības mērķim jābūt aizsargāt ģimenes koku laižot pasaulē bērnus; dziļas mīlestības atzīšana un harmoniskas, priecīgas ģimenes saglabāšana. Patiesībā tam vajadzētu būt laulības svētajam mērķim praktizēt sevis atdošanu citu cilvēku labā, un veicināt patieso dzīves mērķu sasniegšanu.

Senā Hindu – Vēdu laulības sistēma bija pilnībā zinātniska. Tā nerada nekādu atšķirību starp vīrieti un sievieti, kā to dara pašreiz. Uzskati par to, ka vīrietis ir pārāks un sieviete ir padota ir mūsu laiku ļaunākā parādība. Mūsu senajā laulības tradīcijā sievietei ir dotas vienlīdzīgas tiesības. Prakse uzskatīt vienu par primāro, bet otru par sekundāro ir izstrādāta no nezinošu cilvēku puses. Laulība ir vīrieša un sievietes apvienība, kas ir cēlonis rases turpināšanai. Lai piepildītu šo dabisko tendenci, minētā nepareizā sociālā tendence ir jāizskauž.
Pamats laimīgas laulības dzīves radīšanai ir: “Mums ir jāspēj dzīvot pateicīga dzīve, kas ir pilna ar savstarpēju mīlestību un siltumu. Mūsu sentimentam ir jābūt daudzsološam. Mums ir jāspēj saskatīt simts gadus uz priekšu, dzīvot veselīgu dzīvi simts gadus un klausīties pavasara mūziku simts gadus”. Šis augstāk minētais  vēdu izteikums uzsver to, ka pamats laimīgai un piepildītai laulības dzīvei ir vienības sajūta, intimitāte un mīlestība starp vīru un sievu. Tāpēc laulības dzīve nav savu iegribu apmierināšana, bet ir jāuzskata par dzīves garumā mērāmu sociālo un garīgo atbildību. Laulības dzīve ir iespēja divām personām izaugt no dzīves partneriem par radniecīgām dvēselēm.

Zem Ašhvata koka saknēm dzīvoja čūska. Brahmins dzīvoja netālu un atklāja, ka čūskai ir unikāls mirdzums un viņš sāka čūsku pielūgt.
Katru rītu Brahmins mēdza ņemt trauku ar pienu un novietoja to pie koka saknēm. Čūska izdzēra pienu un nolika zelta monētu tukšajā traukā. Tādējādi Brahmins  kļuva ar katru dienu bagātāks. Viņā pamodās alkatība.
Mantrausība pārspēj pat visai gudras personas. Tā tas notika arī ar Brahminu. Vienu dienu viņš izdomāja, ka zem koka varētu būt aprakti dārgumi. Lai iegūtu visu zeltu vienā paņēmienā, viņš nosita čūsku kamēr tā dzēra pienu. Viņš steidzīgi raka zem koka saknēm, bet neatrada neko, izņemot augsni un akmeņus. Šī alkatība sagrāva viņa paša nākotni un atstāja viņu bez nekā, vienīgi ar nožēlu par grēcīga darba izdarīšanu.

reikinet.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv