www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Marlēna, Ilvija, Ziedone
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Žans Vanjē - Ieiet cerībā20.04.2007

Žans Vanjē (Jean Vanier)

Dzimis Šveicē Kanādas diplomāta un augsta ranga virsnieka ģimenē 1928.gadā . Otrā pasaules kara laikā viņš iestājas Karaliskajā jūras koledžā un pēc studijām šeit vēl pavisam jauns zēns kļūst par jūras virsnieku uz angļu kaujas kuģa Vanguard (Avangards), vēl pēc pāris gadiem par virsnieku uz Kanādas aviācijas bāzes kuģa Magnificent (Lieliskais). Tomēr viņa militārais dienests nav ilgs, jaunekļa intereses ir mainījušās un 22 gadu vecumā 1950.gadā viņš uzsāk filozofijas un teoloģijas studijas Francijā, gala rezultātā iegūstot doktora grādu par Aristoteļa studijām. Kā filozofijas doktors viņš pasniedz Toronto universitātē. 1964.gadā Trolībrejā (Trosly-Breuil) Francijā viņš nodibina pirmo L’Arche (Arka – ar ko domāts Noasa šķirsts) kopienu, kas uzņem cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Šodien visā pasaulē ir 120 L’Arche kopienu. Žans Vanjē ir arī Ticības un Gaismas līdzdibinātājs. Tā ir kustība, kas apvieno cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņu vecākus un draugus. Pašlaik pastāv jau ap 1500 šādu kopienu visā pasaulē.

Par savu humanitāro darbību Žans Vanjē ir saņēmis virkni Francijas un Kanādas valdību un starptautisku humanitāru organizāciju balvu un apbalvojumu.

 

Publicējam fragmentu no viņa grāmatas „Asaru avots”, kurā viņš dalās savās garīgajās pārdomās un kristīgajās meditācijās sava L’Arche darba kontekstā.

Ieiet cerībā

Mēs visi sapņojam par labi saredzamu atgriešanos, tādu kā svētajam Pāvilam, pēkšņu apgaismību, kas izmainīs visu, bet nemaz nezinām, cik laika vajadzēja svētajam Pāvilam, lai šī atgriešanās notiktu pilnībā, mēs nezinām ne to, kas to sagatavoja, ne to, kas tai sekoja.

Mēs esam tik nepacietīgi, ka nespējam izturēt, ka pēc „savas atgriešanās” neesam „pilnīgi”. Taisnība, var būt brīži, kad pārmaiņas kļūst pamanāmas, kad rodas iespaids, ka mūsu acis ir atvērušās un pēkšņi esam pagriezušies pret gaismu – to arī nozīmē vārds konversija – pagriezties -, piedzīvojam brīžus, kad intuitīvi jūtam, ka beidzot esam atraduši ceļu.

Bet mēs nespējam izturēt, ka mūsos nav mainījies viss, ka mūsos vēl ir palikusi tumsa, ēnaini nostūri, vājums, dusmas vai ievainojumi.

Mēs sapņojam par „visu vai neko”, par radikālām un galīgām izmaiņām, un aizmirstam, ka neesam būtnes, kas mainās vienā mirklī, bet būtnes, kas attīstās.

Cilvēkam vajadzīgi 9 mēneši, lai izveidotos mātes miesās. Pēc tam seko neparastais piedzimšanas brīdis, kad cilvēks jau ir pietiekoši liels, lai izietu no turienes, bet tāpēc, lai iesāktos cita izaugsme, kurai vajadzīgi daudzi jo daudzi gadi un ko, protams, var sadalīt posmos: pirmais smaids, pirmie soļi, pirmie vārdi..., bet patiesībā tā ir lēna un ilgstoša izaugsme ar virzību uz briedumu, pirms vēl sākas lejupejas posms, kas ir vēl dziļāka brieduma periods.

Cilvēka izaugsme tad, kad mazinās viņa fiziskās un intelektuālās spējas, ir tikpat svarīga kā augšana, iegūstot zinības. ...

Es atceros tēvu Aripu, kurš bija jezuītu ģenerālpriekšnieks. Viņš bija izcils cilvēks – ar ļoti lielām prāta spējām, ar pārsteidzošu skatījumu uz pasauli un Baznīcu, priecīgs un dzīvības pilns, kurš reizēm, kad pie viņa nāca ciemiņi, spēcīgā balsī dziedāja basku dziesmas. Man viņš ir viens no šī gadsimta lielākajiem cilvēkiem. Kad pēdējo reizi viņu redzēju viņam bija insults, un viņš vairs nevarēja parunāt. Viņš nevarēja vairs arī lasīt, un es viņam uzdāvināju grāmatu bērniem „Es satieku Jēzu”, lai viņš varētu skatīties ilustrācijas. Viņš vēl 10 gadus nodzīvoja kā mazs bērns – nekustīgs, barojams ar karotīti, pats nespēdams neko izdarīt.

... Varbūt mums nenāksies 10 gadus dzīvot šādā nabadzībā un atkarībā, bet mēs visi novecosim. Mēs visi kļūsim vājāki, trauslāki, niecīgāki, un mums būs jāpieņem šī nabadzība.

Izaugsme lejupejas posmā ir liels noslēpums. Es to piedzīvoju kopā ar māti, kura nomira dažas dienas pirms sasniedza deviņdesmit triju gadu vecumu. Savā lielajā vecumā, kļūdama akla, viņa turpināja augt pazemībā, realitātes pieņemšanā. Jo tas, lūk, ir briedums. Tā ir izaugsme – pakāpeniski pieņemt īstenību un vairs nemeklēt patvērumu ilūzijās.

Kāda māte, kuras dēliņš nomira piecu gadu vecumā, man pastāstīja kaut ko ļoti skaistu, kas labi paskaidro šo brieduma noslēpumu. Viņas mazais dēliņš trīs gadu vecumā saslima un viņam tika paralizētas kājas. Ar laiku slimība progresēja. Piecu gadu vecumā viņš bija akls un pilnīgi paralizēts. Māte dažas nedēļas pirms viņa nāves, atrazdamās viņam blakus, raudāja. Tad mazais teica: „Neraudi, māmiņ! Man vēl ir sirds, lai mīlētu savu māmiņu.” Viņš bija zaudējis visu, bet sasniedzis briedumu.

Briedums ir īstenības pilnīga pieņemšana, esošā akceptēšana. Tas nozīmē pateikties par to, kas mums ir, un vairs neraudāt par to, kā mums nav. Nedzīvot ideālismā, kas atsakās lietas un būtnes redzēt tā, kā tās ir, bet pieņemt pašiem sevi un citus tādus, kādi viņi ir, redzot gaismu viņos, saglabājot pārliecību, ka mēs visi varam augt, - pie tā cilvēki nonāk ļoti reti.

... Jūs pazīstat šo stāstu, tas var būt par daudziem cilvēkiem. Kāds zēns skolā visu laiku saka: „Ak! Kad būšu pabeidzis skolu un strādāšu, tad es būšu laimīgs!” Viņš pabeidz skolu, sāk strādāt un nepārtraukti atkārto: „Ak! Kad apprecēšos, tad gan es būšu laimīgs!” Viņš apprecas, tad pēc dažiem mēnešiem secina, ka dzīvei pietrūkst daudzveidības, un nodomā: „Ak, cik labi būs tad, kad man būs bērni!” Piedzimst bērni, tas ir tik jauki, bet viņi bieži divos naktī raud un jaunais cilvēks nopūšas: „Kaut drīzāk viņi izaugtu!” Un bērni aug, vairs neraud divos naktī, bet paveic tūkstoš un vienu nedarbu, un sākas pamatīgas problēmas. Bet viņš sapņo par brīdi, kad paliks tikai ar sievu: „Tad būs tik labi!” Bet tad, kad viņš beidzot ir vecs, ar nostalģiju sirdī viņš atceras agrākos laikus: „Tad gan bija labi!”

Mums visiem ir grūti dzīvot šajā brīdī un priecāties par Dieva klātbūtni šeit un tagad. ... Viņš ir šeit, pavisam tuvu, un pat mūsu ievainojumos. Dievs ir klātesošs, mūžīgā klātbūtne.

Ikviens dzīvesstāsts ir tieši par mūsu pakāpenisko izaugsmi, lai pieņemtu realitāti, lai pieņemtu savu dzīves ceļu, patiesību par mums pašiem un patiesību par citiem. Tas ir ļoti garš ceļš.

... Kristietības noslēpums slēpjas ļoti lielā pazemībā, Dieva pazemībā. ... Dievs mūs nespiež, nemanipulē ar mums, nemēģina mūs piespiest vai ietekmēt. ...Sniegt sev garīgo barību, necerot, ka saņemsim lielas apgaismības, bet zinot, ka klusām, lēnām mēs pamazām augsim ... pazemībā, nemanāmi, noslēpumaini mēs pamazām augsim, sapratīsim to, ko nesapratām, kļūsim mierīgāki un mīlošāki.

... Mums jākļūst par laika draugiem, jāpieņem, ka daudzas lietas prasa laiku, mums jābūt vīriešiem un sievietēm, kas prot gaidīt, jo viņi zina, ka Mūžīgais, kurš ir ārpus laika, jau ir klātesošs, ar viņu ir jādzīvo šodien, tagad.

iesūtīja Guga
http://tradition.lf.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv