www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Intervija ar Viņa Svētību Dalailamu XIV 24.04.2007

Sakiet, lūdzu, kādi, jūsuprāt, ir rietumnieku galvenie pārpratumi par Tibetas budismu?
Viens ir tas, ka Tibetas budisms ir kaut kas līdzīgs - kā to sauc? - melnajai magijai un ka tam kāds sakars ar seksu. Otrs, ka Tibetas budisms it kā esot tik varens (smejas), ka viss, ko vēlies, piepildās nekavējoties. Tas ir par traku - manuprāt. Un daudzi pārpratumi saistās ar trešo aci. Vēl ir arī virkne sīkāku.

Vai jums pašam nav trešās acs?
(Pauze.) Nē. Trešā acs jau patiesībā ir gudrības simbols - tikai simbols, nevis īsta acs, kas tiek izveidota ar ķirurgisku iejaukšanos. Gudrībai ir sakars ar pašu budistu, nevis ar aci. (Smejas.) Ir jau visādas dievības, kam ir trīs galvas, simt galvu - tām varētu būt arī trīs acis, bet tas ir pavisam kas cits.

Vai savā ikdienas dzīvē jūs jūtat, ka esat izredzēts?
Nē. Nē, nē! Es vienkārši esmu cilvēks, bet tāds, kurš no mazotnes audzināts par budistu mūku. Tā kā mani atzina kā dalailamu, protams, par mani ļoti rūpējās. Līdz ar to man bija iespējas mācīties. Bet sākot apgūt budisma filozofiju, es biju ļoti slinks, ļoti, ļoti slinks skolnieks. Nekāda entuziasma! (Smejas.) Patiesa kāre un griba, aizrautīga vēlēšanās mācīties un praktizēt nāca vēlāk. Ja neskaita šīs iespējas mācīties, es esmu tāds pats cilvēks kā citi.

Cilvēktiesības, šķiet, ir Rietumu individuālisma kultūras rezultāts. Kā tās varētu tikt interpretētas budismā?
Cilvēka tiesības tajā nozīmē, ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības un ka visiem ir tiesības likt lietā savu radošo garu, īstenot savu potenciālu - tam budisti pilnībā piekrīt. Viens no budisma aspektiem ir individuālistisks - cilvēks kā radītājs. Viss atkarīgs no paša, tāpēc katram jāuzņemas pilna atbildība un jārūpējas par sevi. Ja pats nebūsi labs, neviens tevi nepasargās. Citā tiesību izpratnē cilvēkiem ir īpašas tiesības, turpretī citām ar jutekļiem apveltītām būtnēm, dzīvniekiem, ir mazāk tiesību. Tam budisms nepiekrīt - mēs uzskatām, ka visām jūtošām būtnēm ir vienādas tiesības. Visām jūtošām būtnēm piemīt budas daba. Protams, mūsu smadzenes ir vairāk attīstītas, lielākas nekā citiem dzīvniekiem, līdz ar to mums ir daudz spēcīgāks radošais potenciāls. Tikai cilvēki, piemēram, spēj attīstīt bezgalīgu altruismu, citi dzīvnieki to nevar. Viņi spējīgi tikai uz ierobežotu altruismu. Tomēr, runājot par tiesībām pārvarēt ciešanas, sasniegt svētlaimi - tādas ir visām jūtošajām būtnēm. Tāpēc mums kā cilvēciskām būtnēm nav nekādu tiesību ekspluatēt citas jūtošas būtnes.

Vai Rietumu kultūrā ir kaut kas, kas jūs saista?
Protams, tas pats - cilvēka kultūra. Zinātnes attīstība, vēlme radīt ko jaunu, uzņemties iniciatīvu, uzmeklēt cēloņus, pētīt - tas ir ļoti labi. Buda ir teicis, ka zināmas lietas budistiem nav jāpieņem tikai tāpēc, ka Buda tā teica - ka vajag pētīt un eksperimentēt un tikai tad, kad tās šādā ceļā kļuvušas skaidras, tad tās var pieņemt. Tas ļoti atgādina zinātnisko pieeju. Taču citās jomās budistu (budista ziņkāri) ir vieglāk apmierināt. (Smejas.) Rietumu zinātniskajai domāšanai vairāk piemīt tiekšanās pēc progresa, pēc jaunā. Es piekrītu, ka tas ir labi - bet tikai tad, ja motivācija ir tīra un apzinās, ka pastāv visaptverošāka pieeja.

Jaunībā jūs ļoti interesēja tehnika. Un tagad?
Jā, ļoti. Tehnologiju es, protams, apbrīnoju. Man tā sagādā lielu prieku.

Vai jūs esat redzējis filmas par jūsu bērnību? Ko jūs par tām domājat?
Neko daudz. Reizēm man licies, ka es biju tomēr gudrāks, nekā rāda tie aktieri. (Smejas.) Kad es skatos uz bildīti, kur esmu redzams trīs vai četru gadu vecumā, es sajūtu kaut ko, kas ir gandrīz žēlums - pret to mazo puiku, kuram jau ir dzīves pieredze. Kad redzu bildes no laika, kad man bija divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit - tas jau ir citādi. Tās man atgādina par nepastāvību.

Vai pasaulē ir kaut kas, ar ko jūs varētu salīdzināt nāvi?
(Garš klusums.) Es nezinu. Ko jūs ar to domājat, es nezinu.

Jūsu grāmatā Ceļš uz brīvību viena nodaļa veltīta nāvei, un jūs uzsverat, ka miršanas brīdis ir ļoti svarīgs cilvēka dzīvei. Mani interesē, vai nāve ir pilnībā metafizisks fenomens, vai arī to iespējams ar kaut ko salīdzināt pasaulē?
(Klusums.) Saskaņā ar budistu rakstiem, kad indivīds nonāk dziļā - kā to sauc? - komā? - vai zaudē samaņu, vai pārstāj elpot - tā ir līdzīga, ļoti līdzīga pieredze. Tāpat arī dziļš miegs. Kas ir nāve? No budisma, sevišķi no tantriskās filozofijas viedokļa, smalkā apziņa, augstākais prāta līmenis nāves brīdī pieaug, izplešas - kamēr visu citu orgānu funkcijas apstājas. Paliek tikai smalkā apziņa un prāts. Un nākamajā dzīvē, pēc tam, kad iegūts jauns, vielisks ķermenis, apziņa un prāts turpina attīstīties. Arī dziļā miegā vai nemaņā ir šāda apziņas paplašināšanās. Tātad zināma līdzība tur ir. Bet citādi - es nezinu.

Vai ir kaut kas, kā dēļ ir vērts mirt?
Hm. Ļoti grūti pateikt. Ja cilvēks dzīvo, tad ir arī daudz sāpju - bet jāatceras, ka arī nāve rada lielas ciešanas - ja kāda dzīve patiešām nes katastrofu, tad savā ziņā labāk mirt. No otras puses - kā to novērtēt? Ļoti grūti. Bet teorētiski - jā, iespējams. Prakses līmenī tomēr varbūt labāk izdzīvot, dzīvot.

Kas ir tas, kas cilvēkā cieš?
Gadsimtu gaitā par to daudz strīdējušies. (Smejas.) Senindiešu domāšanā pastāvēja cita patības, esamības, cilvēka izpratne. Kas ir cilvēks? Ķermenis? Nē. Tas ir cilvēka ķermenis. Prāts? Nē. Tas ir cilvēka prāts. Kas ir tas, kam piemīt ķermenis un prāts? Kas ir cilvēciskā ķermeņa un cilvēciskā prāta īpašnieks? Mēs nevaram to atrast. Tāpat, piemēram, diena un nakts. Neiedziļinājušies, nepētījuši, mēs it viegli apgalvojam, ka ir diena un ir nakts. Bet, kad papēta, kas ir diena un kas ir nakts, tad nonāk pie saules gaismas - kad tā ir, ir diena. Bet kas īsti ir diena? Nekas. Iejaukti dažnedažādi faktori, un tad mēs kaut ko kaut kā nosaucam. Bet, ja papētām pašu parādību, mēs neko neatrodam. Tāpat ar laiku. Mēs sakām - pagātne, tagadne, nākotne. Bet ja papēta - kas ir tagadne? Nav tagadnes. Eons, gadsimts, gads, mēnesis, diena, stunda, minūte, sekunde - nevaram atrast tagadni. Tikai pagātni un nākotni. Taču bez tagadnes nav iespējams aprakstīt pagātni vai nākotni - tās ir atkarīgas no tagadnes. Līdz ar to tagadne ir. Tāpat ar patību. Pats ir, bet atrast to nevar.

Vai ir kaut kas, ko jūs nespējat izskaidrot?
(Pauze.) Strauji mainīgas lietas - tās ir grūti aprakstīt un izskaidrot.

Kāds ir tieši jūsu dzīves uzdevums?
Es par to allaž domāju trijos līmeņos. Pirmais ir cilvēciskais. Es esmu cilvēks, kā cilvēkam man jārūpējas par citiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ticīgi vai neticīgi, austrumnieki vai rietumnieki - nekādas starpības. Mēs visi esam cilvēki, mēs piederam vienai cilvēku gimenei. Šajā līmenī katram ir sava loma, sava atbildības daļa, un svētumam tur nav nekādas nozīmes. Šajā līmenī es teiktu, ka mans uzdevums ir veicināt cilvēku labklājību. Citā līmenī es esmu budists, ticīgais, un tur mans uzdevums ir mācīties no citiem, no religiskās tradīcijas, no citām ticībām. Saskaņa starp religiskajām tradīcijām ir ārkārtīgi nepieciešama. Tātad šajā līmenī mans uzdevums ir ticības, savstarpējas cieņas un izpratnes veicināšana. Trešajā līmenī es esmu tibetietis. Man jārūpējas par tibetiešu tiesībām, laimi, par tibetiešu ciešanu mazināšanu vai likvidēšanu. Tā ka man ir trīs uzdevumi.

Atļaujie mazliet naivu jautājumu: vai jums piemīt kaislības?
Protams. Pašlaik man ir liela kaislība pēc lietus. (Smejas.) Jo Daramsalā ir pārāk sauss. Vietējiem trūkst ūdens. (Smejas.) Un - kā to pateikt - zāle un puķes cieš no sausuma. (Smejas.) Tā kā esmu cilvēks, man vienmēr būs kāda kaislība. Bet ir divu veidu kaislības. Vienas ir pamatotas, tām ir kāda jēga - laba dzīve, laimīga dzīve, laimīgi tibetieši - tieksme pēc brīvības. Tās ir pareizās kaislības. Un tad ir citas, piemēram: man vajag vairāk bagātības. Tev ir diezgan, bet tu gribi vēl. Vai tieksme pēc varas. Vai, teiksim, tu gribi būt jaunāks. Tas ir muļķīgi. Šādas kaislības rada diskomfortu, rada katastrofas. Tādas kaislības kā pieķeršanās, mantkārība.

Kā jums šķiet, vai jums piemīt spēks? Ja jā, tad kāda veida spēks tas ir?
Kā budistu mūkam tā ir vara kontrolēt pašam savu prātu - to es ļoti vēlos. Bet tas joprojām ir grūti. (Ilgi smejas.) Patiesībā budisma prakses, budisma tradīcijas mērķis ir panākt kontroli pār savu prātu. Pozitīvajam un konstruktīvajam prātā - kā altruismam, līdzcietībai, piedošanai - jāpieaug, jo tie nes mums laimi, mieru, labu veselību, ilgu mūžu, un no tiem iegūst arī citi. Negatīvais - piemēram, galēja mantkāre, greizsirdība, naids - ir ļoti postošs, tas ļoti kaitē pašam, dvēseles mieram un arī citiem. Tātad kontrole nozīmē veicināt šīs vērtīgās domas un mazināt postošās. Bet es joprojām cīnos. Grūti. (Smejas.)

Vai jūs zināt, kas jūs bijāt iepriekšējā dzīvē? Vai tas ir jums svarīgi?
Nevaru atcerēties. Manos sapņos ir pazīmes, kas liecina, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijis indiešu skolotājs, parādās arī vairāki tibetieši. Bet apzināti es, protams, neatceros.

Vai ir iespējams savienot mūka dzīvi ar politisko aktivitāti?
Vispirms jānodala viens politiskās darbības veids no otra. Valsts politikā mūkiem nevajadzētu iesaistīties - tā es uzskatu. Reizēm es šo savu viedokli izsaku te, Indijā, kad notiek vispārējās vai vietējās vēlēšanas, kurās piedalās dažādas partijas. Mūku līdzdalība noved pie nepatikšanām. Ir pavisam skaidrs, ka tas nav labi. Mūkiem nevajag piedalīties. Cita veida politika ir cīņa par izdzīvošanu, par savām tiesībām un, mūsu gadījumā, par Tibetas brīvību, par Budas darmas brīvību. Nebrīvē nevar kā pieklājas saglabāt darmu. Tāpēc savu līdzdalību šāda veida politikā es uzskatu par daļu no kalpošanas darmai, par daļu no savas garīgās prakses. Nākotnē Tibetas politiskajai iekārtai jābūt demokrātiskai, jābūt varas dalīšanai, jābūt vispārējām vēlēšanām, jāievēro princips - viens cilvēks: viena balss utt. Tādēļ kopš 1992. gada es esmu atkārtojis, ka tad, kad zināmas brīvības apstākļos pienāks diena, kad mēs atgriezīsimies, es visu savu laicīgo varu nodošu vietējai, demokrātiski ievēlētai valdībai. Kolīdz es būšu šo varu nodevis, es vairs nebūšu Tibetas valdības galva. Ja es palieku valdības galva, tad iesaistos valsts politikā, un tas nav labi.

Jūs esat izteicies, ka Pinočetam jātiek atbrīvotam. Vai tas nevairos pasaulē ciešanas - kā precedents citiem diktatoriem, ka iespējams izvairīties no atbildības?
Daudzi no mana teiktā atstāstiem nav bijuši pilnīgi, tie ir izkropļoti. Es teicu, ka mēs, protams, nevaram aizmirst, kas notika, taču vienlaikus pagātnes notikumu vārdā mēs nedrīkstam palaist vaļā atriebības garu. Tas nav ne pareizi, ne labi. Vajag spēt piedot. Taču visi cilvēki likuma priekšā ir vienādi, tāpēc mums jāpieņem tas, ko lems likums. Tie ir mani izteikumi pilnībā.

Jūsu Svētība, liels paldies par interviju.
Paldies jums. Latvija! Es augstu vērtēju cilvēkus no Latvijas. Jūsu tautai un manai tautai bijusi līdzīga pieredze. Kad es biju Latvijā, es redzēju daudz krievu. Mums ir līdzīga problēma - ļoti daudz ķīniešu. Arī mums jāatrod veids, kā šo problēmu risināt.

fragments no raksta Tibeta otrpus Himalajiem
Uldis Tīrons    Rīgas Laiks, 1999/VI


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv