www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Gaisma, Auseklis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kārlis Tenisons. Rubrika - Ievērojamie Latvijas mistiķi 07.05.2007

Kārlis Tenisons

Att.1. Tenisona 20.gs. 20-to gadu portrets ar parakstu latviešu un igauņu valodās. 

Pagātnes izcilās personības un viņu dzīves stāsti arī ir jebkuras tautas vēstures daļa. Viena nozīmīga daļa no šīs vēstures mums ir bijusi liegta padomju okupācijas dēļ un atgūta pēc neatkarības atjaunošanas, bet ir varbūt kāda neliela, bet ne maznozīmīga daļa, kas arī atgūstot neatkarību kaut kā piemirsta. Tas attiecas arī ir uz tādu aspektu kā Latvijā pirmspadomju laikā dzīvojušie mistiķi, starp kuriem bija arī patiešām ļoti interesantas, pat unikālas personības. Un viens no tādiem ir pavisam kolorīta personība Kārlis Tenisons (kā budistu mūks iesvētītajā vārdā Vahindra). Baskājis Tenisons kā viņu vēl sauc, un arī viņš pats sevi kādreiz bija dēvējis. Brālis Vahindra, kas visu savu apzinīgo dzīvi bija veltījis budisma reliģijas apgūšanai un izplatīšanai. Dažādos avotos nav vienotu datu par viņa dzimšanu. Kā dzimšanas gads dažādās vietās ir minēts gan 1873, gan 1882, gan 1883.gads, igauņi viņu uzskata par igauni, bet Aloīzs Pajers savā darbā „Materiāli par Neobudismu” nodaļā „Budisms Baltijā” raksta, ka viņa vecāki bijuši lietuvieši un katoļi. Pats Tenisons ir dažādās situācijās uzrādījis dažādus datus par savu dzimšanu, risinot kādus jautājumus ar tām vai citām iestādēm (skat. att.2.). Ir zināms, ka bēgot no Padomju Krievijas 20-to gadu sākumā Tenisons sākumā ir gribējis doties uz Igauniju, bet igauņi ir atteikuši iebraukšanas atļauju, tad viņš mainījis sava uzvārda rakstību no igauniskā uz latvisko un iesniedzis prasījumu Latvijas vēstniecībā, kura ir sniegusi Tenisonam patvērumu. Tomēr 1873.gada 20.augusts visdrīzāk ir arī pareizais dzimšanas datums kā tas arī ir atrodams „Buddhist encyclopedia”. Savukārt Poltsamaa rajona Odratsi viensēta Igaunijā varbūt arī varētu būt dzimšanas vieta, bet ir versijas par citām vietām tiklab Latvijā, kā Lietuvā kā pareizajām dzimšanas vietām. Pilnīgi iespējams, ka pilsoņu kara juceklī (kaut vai lai izdzīvotu) Tenisons varēja izmantot arī kāda cita cilvēka ar līdzīgu uzvārdu datus. Citur teikts, ka viņš dzimis Palas upes krastos. Katrā ziņā Poltsamaa apvidū tek Poltsamaa upe, vai tā būtu tā Palas upe, tas nav skaidrs. Tā vai citādi Tenisons tomēr vēlāk pats uzsver, ka viņš ir latvietis un Latvijas pilsonis. Diezin vai viņš tomēr varētu būt dzimis citviet uzdotajos 1882., 1883.gadā, jo jau 1892.gadā iestājas Pēterburgas universitātes Filozofijas fakultātē, un ja šis periods viņa dzīvē nebūtu patiess kā to uzskata, piemēram, igauņu Tenisona vēstures pētnieks Mait Talts, tad ir praktiski neizskaidrojami daži citi viņa biogrāfijas fakti. Nav pat īsti skaidrs kāds tad īsti pareizi bijis viņa otrais vārds, jo vairākās vietās minēts, ka viņa pilnais vārds ir Kārlis Aleksis Mihaila dēls Tenisons, bet Mait Talts uzskata, ka viņš patiesībā ir pēc dzimšanas Karl August Tõnisson. Savā laikā sīku Tenisona biogrāfiju uz 1000 lapaspusēm, kas pārbagāta ar biogrāfiskiem faktiem, esot uzrakstījis viņa galvenais skolnieks un vēlākais sekretārs, pēc izcelsmes Igaunijas vācietis, pēc pārliecības Igaunijas patriots Frīdrihs Voldemārs Lustigs, iesvētītā vārdā Ašins Ananda (kas esot laikam vienīgais igaunis emigrācijā, kas tā arī savu veco Igaunijas pirmās Republikas pasi nekad neesot nomainījis uz nevienu citu). Šīs biogrāfijas rokraksts glabājas Austrālijas igauņu Arhīvā, Lustiga krājumā. Diemžēl pagaidām raksta autoram vēl nav bijusi iespēja salīdzināt datus par Tenisonu no citiem avotiem ar šo materiālu, kas varētu būt visādā ziņā visautentiskākais avots, jo kas gan cits lai pazītu vēl labāk Tenisonu par Lustigu, kas kopā ar viņu izklejoja pusi Āzijas un nodzīvoja cieši līdzās vairākus desmitus gadu (skat. att.3.). Pie Lustiga mēs vēl atgriezīsimies šajā stāstā. 1873.gada 20.augusts varētu būt zīmīgs kā dzimšanas datums priekš pirmā latviešu un arī igauņu budista, jo tieši šajā datumā Šri Lankā esot noticis disputs starp budistu mūku Mohottivate Gunanandu un kristīgo misionāru Dāvidu de Silvu, kurā Gunananda esot uzvarējis tādējādi nostiprinot Theravadas stāvokli un līdzot atjaunot budistiskās tradīcijas Šri Lankā. Bet jebkurā gadījumā pagaidām mums nav pamata uzskatīt, ka Tenisons pats 20-tajos gados būtu visu laiku melojis par savu dzīvi. Turpmāk šajā rakstā pārsvarā pieturēsimies pie Aloīza Pajera, Budistu enciklopēdijas un paša Tenisona sniegtajām versijām, kā arī informācijas no dažādām fragmentārām atsaucēm uz to, ko kādās intervijās teicis Lustigs.

Tātad 1892.gadā Kārlis Tenisons iestājas Pēterburgas universitātes Filozofiskajā fakultātē. Šajā laikā viņš dzīvo pie sava tēva jaunības drauga Esper Esperoviča Uhtomska. Gan Kārļa tēvs Mihails, gan Uhtomskis abi ir interesējušies par etnogrāfiju. Kārļa tēvs esot bijis arī personīgi pazīstams ar Nikolaju II. Uhtomska mājās Tenisons tiekas arī ar Austrijā dzimušo un Igaunijā augušo baronu Romānu Ungernu fon Šternbergu (skat. att.4.), arī savā ziņā kolorītu un arī traģisku personību, reti varonīgu cilvēku un arī talantīgu karavīru. Nelaimīgā kārtā, kā to esot norādījis jau Vrangelis kā viņa komandieris 1.pasaules karā, šī cilvēka raksturam piemitusi arī ievērojama avantūrisma deva.

 

Att.2. Tenisona jaunības gadu fotogrāfija, kur uzdoti iespējami vēlākie - 1883.gada dzimšanas dati, bet visai neskaidrā upe Pala kā dzimšanas vieta. Parakstā zem fotogrāfijas Tenisons nodēvēts par teosofu. Iespējams, ka teosofija ir bijusi viņa agrīna aizraušanās, tomēr saskaņā ar Buddhist Encyklopedia jau 1893.gadā viņš devies uz Burjatiju pētīt budismu un no šī ceļa vairs nekad savā dzīvē nav atstājies

 

Att.3. Tenisona tuvākais skolnieks un ilggadīgais pavadonis Frīdrihs Voldemārs Lustigs (Ašins Ananda)

 

Att.4. Barona Romāna Ungerna fon Šternberga pilsoņu kara laika fotogrāfija

Vēlāk pilsoņu karā viņš kļuva pazīstams ar savām idejām par uz budismu balstītas Āzijas monarhijas izveidi (atrazdamies tālajos Austrumos mēģināja atbalstīt ķīniešu monarhistus) un bijis viens no nedaudzajiem „balto” nometnē, kas stingri pastāvējis uz monarhijas atjaunošanu Krievijā kā tās vienīgo morāli-ētisko glābiņu, gan arī kā „Asiņainais barons”, jo vērsās pret saviem idejiskajiem pretiniekiem ar ārkārtīgu nežēlību, un kam vēlāk arī bija nozīmīga loma tiklab viņa īslaicīgajā slavā kā ātrajā sakāvē (pašu karaspēka mongoļi viņu sagūstīja un izdeva „sarkanajiem”, kaujas laukā viņš tā arī neesot ticis sakauts). Mongoļi viņu uzskatījuši par Čingizhana reinkarnāciju, bet XIII Dalai-lama pēc komunistu Ungernam izpildītā nāves sprieduma esot pasludinājis baronu par Mahakalas inkarnāciju. Acīmredzot arī barons Ungerns jau tolaik interesējas par budismu. Un katrā ziņā Tenisona vēlāk paustajās domās var pamanīt kādas kopīgas iezīmes ar dažām barona Ungerna paustajām idejām.

1893.gadā Tenisons dodas uz Burjatiju, lai pētītu budismu un sameklētu lietuviešu budistu mūku, kas saskaņā ar baumām dzīvo kaut kur Piebaikālā. Saskaņā ar Aloīza Pajera informāciju viņš arī atrod šo cilvēku Burkučinskas klosterī pie Baikāla krastiem, atrod tobrīd 85 gadus vecu eiropieti, kas lasa tibetiešu tekstus – Kunigaikšti Ģediminas (Mahačarju Ratnavadžru iesvētītā vārdā), kas pavadījis vairākus desmitus gadus kā budistu mūks. Ja tā, tad tas ir pirmais zināmais eiropietis kopš grieķa Dharmarakšitas Ašokas Indijas impērijā, kas kļuvis par budistu mūku. Un te parādās arī att.2. redzamais 8.augusts, jo saskaņā ar Pajera informāciju tieši 1893.gada 8.augustā Tenisons pieņem no Ģediminas ordināciju. Saskaņā ar Lustiga informāciju Ģediminas esot stāstījis Tenisonam, ka viņš esot nodzīvojis Ganden klosterī Lhasas tuvumā 10 gadus (acīmredzot tas varētu būt bijis kaut kur 19.gs. vidū). Ja tas tā, tad Kunigaikštis Ģediminas varētu būt pirmais modernajos laikos Tibetu apmeklējušais eiropietis.

Atgriezies no šī ceļojuma Kārlis Tenisons Pēterburgā, Latvijā un arī Lietuvā, Polijā un Igaunijā mēģina izveidot biedrību pārsvarā no saviem novadniekiem – latviešiem, igauņiem, lietuviešiem, poļiem. Pēc krievu šodienas budistu datiem 1897.gadā Pēterburgā jau ir oficiāli 75 budisti. Šāda darbība tolaik stingri pareizticīgajā cariskajā Krievijā ir aizliegta, jo budisms tiek uzskatīts par pagānismu, un saskaņā ar paša Tenisona liecībām viņš dabū iepazīties ar rindu slavenāko Krievijas cietumu līdz viņu izsūta nometināšanā uz mūžu uz Arhangeļskas guberņu, bet no turienes tālāk uz Jakutskas apgabalu Austrumsibīrijā pie Ziemeļu Ledus okeāna. Ir norādes par to, ka jau šajā laikā Tenisons sācis atteikties no apaviem un staigāt tikai ar basām kājām arī visskarbākajos Jakutijas klimatiskajos apstākļos. Jau 1900.gadā pēc Budisma enciklopēdijas datiem Kārlis Tenisons tomēr atkal sācis ceļot un izceļojis Kamčatku, Burjatiju, Mongoliju un Ķīnu, no 1903.gada aprīļa viņš uzturas Kamčatkā, no tā paša gada 1.septembra Vladivostokā. Vēlāk viņš dodas atkal uz Mongoliju, Gobi un Karakorumu, kur uzturas līdz 1905.gadam, visticamākais, ka šajā laikā viņš iepazīstas ar Mongolijas un Burjatijas lielākajiem lamām, cita starpā iespējams arī ar toreizējo Krievijas impērijas (Burjatijas, Tuvas un Kalmikijas) budistu līderi un lielu burjatu svēto Hambo Lamu Daši-Dordžo Itigilovu (skat. Att. 5.). Itigilovam bijuši lieli nopelni izglītības veicināšanā starp burjatiem 20.gs. sākumā un arī bijusi sava saistība atbalstot Pēterburgas pirmā budistu tempļa tapšanu, kurā sava loma bijusi arī Tenisonam (Tenisons vēlāk visu dzīvi esot vadājis sev līdzi un visiem rādījis ar šo Pēterburgas templi saistītus materiālus un ļoti, ļoti lepojies ar šo savas biogrāfijas daļu). Pēc nāves Itigilovs nodemonstrējis nesadalošās ķermeņa fenomenu, kas ticis apstiprināts zinātniski 2002.gadā 75 gadus pēc viņa apzinīgās aiziešanas, par ko tajā laikā ziņoja vairākas lielās Krievijas ziņu aģentūras un arī New York Times.

Un acīmredzot tieši šajā laikā Tenisons iepazīstas ar vēlāko Hambo Lamas titula mantinieku un arī zinātnieku – austrumpētnieku, savu galveno atbalstītāju Ziemeļu budisma pasaulē Agvanu-Lobsanu Dordžijevu (skat. Att. 6.). Šīm attiecībām ir nozīmīga loma Tenisona tālākajā liktenī. Saskaņā ar Budistu enciklopēdijas informāciju jau tajā pašā 1905.gadā viņš kopā ar Agvanu Dordžijevu dodas uz Lhasu un tiek iepazīstināts ar Dalai-lamu XIII (skat. Att.7.). 1906.gadu Tenisons sagaida Mongolijas Erdeni-dzu klosterī, kurā tolaik dzīvo 3000 mūku. Te viņš arī iepazīstas ar Dža Lamu. Tajā laikā Mongolijā ir 750 klosteru un 1800 tempļu, kuru lielāko daļu vēlāk iznīcina komunisti. Pēc tam Tenisons dodas uz Mongolijas galvaspilsētu Urgu, kur apmetas pie Viņa Svētības Džebtsung Damba hutuhta-hana.

 
Att.5. Hambo Lama no 1911. līdz 1917.gadam Itigilovs (1852. – 1927.)

 
Att.6. Agvans Dordžijevs (1853/54 – 1938), viens no Dalai-lamas XIII audzinātājiem un Hambo Lama pēcrevolūcijas laikā, Tenisona aizgādnis un atbalstītājs

 
Att.7. Dalai-lama XIII Thubten Gjatso (1876. – 1933.) 

Pēc 1905.gada revolūcijas attieksme pret ticības brīvību cariskajā Krievijā mainās un Tenisons var atgriezties Krievijas Eiropas daļā. 1907.gadā viņš dodas sākumā uz Tuvu, bet jau martā uz tālāk uz Orenburgu, pēc tam uz Samāru, kur mēģinājis izraisīt interesi par budismu, uzstāties ar kādām lekcijām. Vīlies šajos centienos Tenisons dodas atkal tālāk uz Saratovu, kur ir bijusi zināma studentu interese par budismu (Saratovā tajā laikā pat esot darbojies veģetārs restorāns). Tomēr arī šeit Tenisons īpaši neaizkavējas un dodas uz Astrahaņu, kur jau darbojas daudzi kalmiku budistu tempļi un klosteri. Tā vai citādi visi šie Tenisona centieni ir bijuši patīkami Agvanam Dordžijevam, kurš arī visu savu dzīvi veltīja budisma izplatīšanai uz Ziemeļiem un Austrumeiropā, ietekmējies no tibetiešu lielajiem pareģojumiem un domājot par to piepildīšanu. Saistība ar tibetiešu pareģojumiem un tām pašām idejām vēlāk bija gan Agvana Dordžijeva centieniem atrast kopīgu valodu ar Padomēm, kas vēlāk viņu noveda padomju režīma cietumos, gan Rērihu politiskajām aktivitātēm ap padomju Krieviju. Apmēram ap to laiku Agvans Dordžijevs ir saskatījis Nikolajā II Czonkapas inkarnāciju un cerējis uz cara atbalstu budisma izplatīšanā uz Ziemeļrietumiem. 1909.gadā ar paša Dalai-lamas XIII svētību un pateicoties Agvana Dordžijeva centieniem sākas Pēterburgas budistu tempļa (sākumā iecerēts arī kā klosteris, bet to aizliedza ar Pareizticīgo baznīcas iejaukšanos) celtniecība. Acīmredzot arī Tenisons ap šo laiku dodas atpakaļ uz Krievijas Rietumu apgabaliem un darbojas Tallinā, Rīgā un Pēterburgā. 1909.gadā viņš Rīgā izdod savu pirmo grāmatu krievu valodā „Mācība par to, kā cilvēks kļūs nemirstīgs” («Ученье о том, как человек станет бессмертным»). Grāmatiņa esot bijusi izdota G. Budberga tipogrāfijā. 1912.gadā Tartu esot tikuši izdoti Tenisona dzejoļi. 

Pēterburgas tempļa celtniecībai Tibetas budismā tika piešķirta ļoti liela nozīme. Kārlis Tenisons pats stāsta, ka sākumā mēģinājis atrast šī tempļa celtniecībai vietu Rīgā, Ķīšezera krastā, pēc tam Jūrmalā, Majoros, bet Vidzemes gubernatora, vācu muižniecības un garīdzniecības stingrā pretestība to neesot pieļāvusi. Ņemot vērā, cik augstu Agvans Dordžijevs vērtēja Tenisonu, iespēja par sākotnēji izvēlētu vietu Baltijas valstīs patiešām nav izslēgta. Pats Dalai-lama celtniecībai ziedo 50 000 zelta rubļu (tolaik tā ir milzīga summa), pārējos līdzekļus vāc visā budisma pasaulē, kur vien sniedzas Dalai-lamas ietekme, vispirms jau, protams, Mongolijā, Burjatijā un Kalmikijā, bet arī Indijā, pašā Krievijā un pat Anglijā. Krievijas austrumpētniecības akadēmiskajās un tāpat arī muižniecības virsotnes aprindās tajā laikā arī bija zināmas budisma ietekmes, un bija pietiekami daudz cilvēku, kuri pret budismu izturējās ar simpātijām – akadēmiķi Radlovs un Oldenbergs, kņazs Uhtomskis, austrumpētnieki Kotvičs un Rudņevs, slavenais buddologs Ščerbatskis, arhitekts Baranovskis, mākslinieki Nikolajs Rērihs un Šneiders piedalījās celtniecības komitejas darbā, arhitekts Baranovskis uzņēmās projekta izstrādi. Agvans Dordžijevs bija galvenais celtniecības vadītājs. Templis tika būvēts kā 3-dimensiju Mandala. Tempļa celtniecības galvenos darbus pabeidz 1913.gadā. 1913.gada 21.februārī šeit notiek pirmais tempļa kalpojums. 1914.gada 2.maijā Nikolajs II apstiprina tempļa kalpotāju štatu no 9 cilvēkiem, 5 no tiem ir jābūt oficiāli gelongiem – mūkiem, to vidū ir arī Tenisons, un no šī brīža var uzskatīt, ka Kārļa Tenisona budistu mūka statuss ir oficiāli atzīts. Formāli tempļa pārvaldnieks ir Agvans Dordžijevs. Templi gan oficiāli iesvēta par godu Kalačakras dievībai tikai 1915.gada 10.augustā. Sākas 1.pasaules karš un Tenisonu iesauc armijā. Saskaņā ar Budistu enciklopēdiju viņš dien 4.Kaukāza pulkā, piedalās kaujās Austrumprūsijā, tiek apbalvots par varonību, bet jau 1915.gadā tiek atvaļināts un dodas uz Burjatiju, pēc tam uz Urgu Mongolijā, pēc tam uz Bogdo. Pagaidām nav ticamu datu par Tenisona tālākām aktivitātēm revolūcijas un pilsoņu kara laikā līdz 1920.gadam. Talts raksta, ka viņš esot uzturējies dažādās vietās Krievijā un Kaukāzā, pēc citiem datiem tomēr Burjatijā, pēc vēl citiem Agvans Dordžijevs atstājis viņu Petrogradā kā savu vietnieku, pārzināt budistu templi. Ja tā, tad viņš varētu būt pieredzējis arī tempļa izlaupīšanu un grautiņu. Sīkākai informācijai par šo periodu jācer uz Lustiga grāmatu. 1920.gadā Agvans Dordžijevs apstiprina Tenisonu kā Pēterburgas tempļa pārvaldnieku. Pateicoties Agvana Dordžijeva un viņa atbalstītāju arī pie jaunās padomju varas, austrumpētnieku Ščerbatska, Kozlova, Andrejeva un Co centieniem boļševiki piekrīt saglabāt templi muzeja statusā. No padomju varas puses tempļa ēku un īpašumu pārraugs ir Ščerbatskis.

20-to gadu sākumā Itigilovs iesaka visiem budistu mūkiem pamest padomju Krieviju ar pamatojumu, ka komunisti citādi vēlāk viņus visus iznīcinās. Agvans Dordžijevs tomēr mēģina aktīvi sadarboties ar padomju varu kaut arī tas nenākas viegli. 1929.gadā budisms kā oficiāla reliģiska struktūra tiek aizliegts. Dordžijevs iegūst ārzemju zinātnieka statusu (kā Tibetas pārstāvis). 1931.gadā Dordžijevam aizliedz uzturēties Burjatijā, 1935.gadā sākas budistu vajāšanas visā Krievijā. 1937.gadā Agvanu Dordžijevu arestē un apvaino terorismā un pēc dažiem mēnešiem viņš mirst cietuma slimnīcā.

Savukārt Tenisons 1922.gadā uzsāk darbību, lai pamest padomju Krieviju, sākumā lūdz Igaunijas pavalstniecību Igaunijas pārstāvniecībā, bet, kad tā atsaka, Latvijas pavalstniecību Latvijas pārstāvniecībā, kura pieņem Tenisona lūgumu. 1923.gadā Tenisons sākumā dodas uz Tartu, bet tad pārbrauc uz Rīgu. Šajā pašā gadā Dalai-lama XIII oficiāli piešķir viņam Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Sangharadžas (budisma kopienu vadītāja) titulu. 

Latvijā viņš atrod patvērumu namā Baložu ielā 8, kur iekārto vienkāršu budistu lūgšanu telpu un mēģina aktīvi sludināt Buddas mācību. Ieskatījis zināmas paralēles starp indobudisma koncepcijām un senajām latviešu tautas tradīcijām un arī ar igauņu pirmskristīgo kultūru, viņš aktīvi mēģina izmantot šīs paralēles savā darbā, nostājoties opozīcijā kristietībai (droši vien domājot realizēt Buddas mācības izplatīšanu pēc Tibetas parauga, kur savā laikā budisms lieliski integrējās ar vietējo garīgo kultūru), tomēr viņam iet ļoti grūti. 1925.gadā iznāk grāmatiņa „Ko Buddas priesteris Tennisons grib dot Latvju tautai?“ar norādījumu uz vāka, ka tā domāta kā pirmā no 25 grāmatām. Tomēr šajā sērijā vairāk grāmatu tā arī neiznāk. 1928. – 30.gadā Tenisons izdod vēl divas grāmatiņas „Nākotnes Pan-Baltija“ un „Es un mani sekotāji ticam“. Šajā laikā viņš aktīvi mēģina sludināt Pan-Baltijas valsts ideju, resp. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas apvienību, kurai varētu pievienoties arī daļa no Baltijai līdzās esošās Rietumkrievijas un Baltkrievija, bet tā kā viņš uzskata, ka šādas valsts valoda varētu būt krievu (acīmredzot pēc Lietuvas lielkņazistes parauga, kurai arī oficiālā valsts dokumentu valoda kādā periodā bija krievu), tad iemanto rusofila slavu un panāk vēl lielāku izolāciju. Un kaut arī brīžam viņam esot bijuši pat līdz 10 mācekļu gan Latvijā, gan Igaunijā, Talts savā rakstiņā par Tenisonu konstatē, ka vienīgais viņa īsti patiesais māceklis visā Latvijas un Igaunijas budistu patriarha darbā 20-tajos gados ir tikai paša šī perioda beigās satiktais Lustigs un, ka lielākai popularitātei Tenisons tomēr ir bijis atnācis par ātru, kas iespējams arī ir taisnība. Lustigu Tenisons iesvēta par budistu mūku 1930.gada 27.novembrī tajā pašā Baložu ielas 8 templī. Lustiga vēlākie nopelni Austrumu un Rietumu kultūru tuvināšanas darbā ir tiešām nozīmīgi, birmieši vēl šodien atsaucas par viņu ar patiesu sajūsmu, tāpēc varbūt arī ar šo vienu, pie tam vēl bezgalīgi Tenisonam uzticīgu, mācekli varētu būt diezgan. Arī Pēterburgas budistu templis ir atjaunots, un tā izcilā nozīme Krievijas budistu kopienas darbā neapšaubāma.

Tā vai citādi 1931.gadā Tenisons un Lustigs praktiski bez līdzekļiem atstāj Baltiju, lai mēģinātu nokļūt Tibetā. Sākotnēji viņi pavada kādu laiku Francijā, kur Lustigs studē sanskritu, tibetiešu un ķīniešu valodas, bet tad ar franču kuģi dodas uz Singapūru un no turienes tālāk uz Taizemi. Pēc Lustiga sniegtās informācijas šeit viņi ir uzņemti ļoti labi, dzīvo vairākos valsts slavenākajos klosteros. No Taizemes viņi dodas tālāk uz Ķīnu (skat. Att. 8.), kur vairākus gadus apceļo Ķīnas ievērojamākos klosterus, bet tā arī nesasniedz Tibetu un sākoties karam atgriežas Taizemē.


Att.8. Tenisons un Lustigs kopā ar kādu ķīniešu mūku Ķīnā 1938.gadā

Kara laiku viņi abi pavada Taizemē, laiku pa laikam darbojas arī kā ārštata korespondenti vienā no Taizemes žurnāliem. Saskaņā ar Lustiga sniegto informāciju tieši šis fakts un nevis rusofīlija kā to apgalvo Talts ir bijis patiesais iemesls viņu izraidīšanai no Taizemes 1949.gadā. Kādā žurnāla rakstā viņi bija izteikuši apgalvojumu, ka Taizemes valdība pilnīgi noteikti zināja par uzbrukumu Pirlharborai vismaz 6 stundas pirms tā sākuma. Taizemes premjerministrs kā atbildi uz šo apvainojumu ar 30 kareivju eskortu nosūtīja abus uz Birmas robežu, ko viņi pārgāja 1949.gada 7.septembrī.

Birmas valsts, dienvidu budisma citadele, viņiem abiem dod mūža patvērumu, kur viņiem esot ticis uzcelts pat speciāls mazs klosterītis dārzos pie vienas no galvenajām Rangūnas pagodām. No 1954. – 1956.gadam viesu un Mahajanas pārstāvju statusā viņi piedalās 6.Dienvidu budisma koncila darbā. Saskaņā ar Budistu enciklopēdijas sniegto informāciju 1956.gadā viņi apmeklē arī 4.vispasaules budistu kongresu Katmandu, kur tiekas arī ar lamām no Burjatijas (tajā laikā jau PSRS ir atjaunoti daži klosteri un atjaunojusies budistu baznīcas darbība).


Att.9. Kārlis Tenisons un Frīdrihs Lustigs Taizemē.

 
Att.10. Kārļa Tenisona un Frīdriha Lustiga kā Baltijas budisma pārstāvju paraksti, Birma. 1950.

 Ap šo laiku Kārlis Tenisons esot uzsācis darbu pie sava budisma katķisma, kas tā arī nekad nav izdots (bet kas pēc Talta sniegtās informācijas labi un korekti izskaidrojot budisma mācību, ar ko ievērojami atšķiroties no viņa jaunības ekspresīvajām publikācijām). Lustigs savukārt šajā laikā ieguldījis daudz darba, lai birmiešu seno mūziku pārliktu eiropiešu nošu sistēmā (jaunībā Lustigs bijis talantīgs pianists, pat uzskatīts šajā jomā par brīnumbērnu), kā arī tulkojis birmiešu poēziju angliski un rakstījis dzeju arī pats. 

1962.gada 9.maijā Kārlis Tenisons atstāj šo pasauli. Pēc nāves vairāku dienu laikā līdz apbedīšanai viņa ķermenī tā arī nav parādījušās parastās pēcnāves un sadalīšanās pazīmes, par ko esot publiski izteicis izbrīnu Rangūnas hospitāļa kolektīvs. Pēc nāves Tenisons tiek pasludināts par bodhisatvu – kas nav biežs pasākums budismā. Pēc viņa nāves par Baltijas budistu patriarhu formāli apstiprina Lustigu.

Arī Lustigs diemžēl nepiedzīvo Baltijas valstu neatkarības atgūšanu un atstāj šo pasauli arī tāpat Rangūnā 1989.gada 4.aprīlī.

Lai kādi arī nebūtu brīžam visai ekstravagantie un radikālie Tenisona izteikumi un uzvedība, nav noliedzama šī cilvēka lielā pašaizliedzība budisma izplatīšanā visnotaļ nelabvēlīgos apstākļos pārvarot varas iestāžu liktas barjeras, nelabvēlību, klaju naidu un pat fiziskus uzbrukumus, unikālā izturība noejot brīžiem daudzus simtus kilometru kājām, tāpat spējas izturēt skarbus klimatiskos apstākļus (jebkuros laika apstākļos staigāja basām kājām un esot to darījis pat Jakutijā un Kamčatkā). 50 gadu vecumā viņš esot piedalījies maratonskrējienā un Latvijā un Igaunijā demonstrējis tibetiešu jogu prakses sniegtās neparastās ķermeņa iespējas. Viņa nedaudzie sekotāji un budistu atbalstītāji esot uzskatījuši viņu par mahasidhu (Indijas mahasidhiem bija raksturīga ļoti ekstravaganta uzvedība un arī izteikumi). Kā šāds unikāls cilvēks ne tikai Latvijas, bet visu Baltijas valstu vēsturē Kārlis Tenisons ir pelnījis cieņu.

Fenzl, Friedrich: Der Buddhismus in Russland in Vergangenheit und Gegenwart. -- In: Bodhi Baum. -- 10 (1985).
Alois Payer: Materialien zum Neobuddhismus. Abt. 14. Buddhismus im Baltikum.
Buddhist encyclopedia. Eesti. From Nyingmapa-Buddhism.org
Mait Talts: A little light shed on the shaded spots of brother Vahindra’s life.
Thiri: The Refugee Who Fled to Burma. -- in irrawaddy.org. 2001. vol. 9.5. culture.
U Ko Lay, Professor, Vipassana Department, Faculty of Pattipatti, Yangon: THE MYANMAR CONTRIBUTION TO THE SPREAD OF THERAVADA BUDDHISM THROUGHOUT THE WORLD. 1998
Victor & Victoria Trimondi: The Shadow of the Dalai Lama – Part II – 11. The Shambhala Myth and the west.
Люди и судьбы. Биобиблиографический словарь востоковедов - жертв политического террора в советский период (1917-1991). Изд. подготовили Я. В. Васильков, М. Ю. Сорокина. СПб.: Петербургское Востоковедение, 2003. ДОРЖИЕВ Агван-Лобсан. (1853/54-1938).
Встреча с Хамбо-ламой Этигэловым. Послание хамбо ламы.
Биография. Его учителя. Воспоминания. Санкт-Петербургский Буддийский Храм "Дацан Гунзэчойнэй". 2005-2006.
Борис Дондоков: История Будизма в Росии.
Тувинская библиотека. Религия Тувы. 2004. – 2005.
МИХАИЛ БОРОЗДИН: БОЛЬШАЯ ПОЛИТИКА ПО СЕНЬЮ БУДДЫ. Журнал «За семью печатями» № 2. 2007.
Материал из Википедии. Карл Тыниссон.
From Wikipedia. Buddhism in Estonia.
From Wikipedia. Buddhism in Russia.
From Wikipedia. Agvan Dorjiev.
From Wikipedia. Baron Roman Nicolaus von Ungern-Sternberg.
 

Guga
tradtition.lf.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv