www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Pērkons30.05.2007

Stāvu kalna galā, pavērsis seju pret tuvojošos melno mākoni. Tas nāk rāmi. Tas nāk lēnām. Tas nāk neatvairāmi. Tas rada godbijību gan manī, gan apkārtējā dabā, kura starp skaļi dzirdamo pērkona ducināšanu pēkšņi ir pilnīgi apklususi.

Klusums izraisa iekšēju kņudoņu, kas vēsta, ka tūlīt notiks kaut kas dižs. Kņudoņa ļauj ieiet klusumā dziļāk un saklausīt, ka klusums nes sevī tik tikko saklausāmu vai sajūtamu sanoņu, kuru nespēj aizbaidīt tālumā saklausāmās suņu rejas un pārtraukt pērkona grāvieni, kas kļūst skaļāki. Iekšējā kņudoņa pārvēršas liegā vibrācijā, un jūtu, ka esmu iekāpis ar vienu kāju TUR.

Klusumu pārtrauc pirmās vēja brāzmas. Tās iemet man sejā no tālienes nākošas līstoša ūdens skaņas un spēcīga svaiguma smaržu. Kādas gan vairs tālienes? Tas viss vēl nav šeit, bet ir tepat blakus! Brāzmas pluina kreklu un uzdzen baiļu tirpas. Nedzenu tās prom, neslēpjos no tām; līdzīgi kā neilgi atpakaļ klusumā, eju tajās iekšā. Kāds man liek tā darīt. Mēģinu tās „iedzert” un atskāršu, ka baiļu vairs nav, un to vietā es lieliem kāriem malkiem tveru svaigās smaržas elpu. Sāk krist pirmās rupjās lāses. Atsaucoties tām, nez kāpēc man izriešas asaras, kuras ir karstas un tāpēc neparastas.

Katra vēja brāzma pastiprina to, kas manī vibrē, taču nākošais zibens spēriens un pērkona grāviens izdzen cauri ķermenim milzīgu enerģijas vilni. Lietus no atsevišķām pilēm ir pārvērties no debesīm līstošā ūdens straumē, un es kails guļu pļavas zālē.

Seko nākošā žilbinošā zibens gaisma. Īsajā laika sprīdī pirms grāviena noķeru domu, ka esmu gatavs sadegt šajā gaismā. Paļāvība sadegšanai rada nākošo vibrāciju vilni, kuru pastiprina pērkona grandiens. Apjēdzu, ka esmu sevi atdevis Esamības rokās. Prātā uzplaiksnī, ka esmu liecinieks un piedalos dabas mīlas radīšanas aktā. Pavīd domas par Pērkonu un Māru, pavīd kaut kas sen lasīts par Sivu un Šakti. Esmu piederīgs šim aktam! Esmu izkusis līstošajā ūdens straumē. Ūdens ir visur – zālē, kokos, tas ir jau paguvis arī iesūkties zemē. Arī es esmu tur. Jo manis, kā „es” vairs nav! Ir elpa, taču tā vairs nav tikai mana elpa. Tā ir arī apkārt līgojošo smilgu elpa.

Atkal zibens spēriens, atkal vilnis manī. Kaut kur ārpus sevis jūtu ūdens vēsumu, taču man nesalst. Tur, kur salst, manis nav! Ak, jā, asaras! Tās joprojām riešas. Un joprojām tikpat karstas, kas tā jocīgi disonē ar vēsajām ūdens straumēm.

Spēriens. Sajūtu, ka mana gara enerģija ir zibens enerģijai piederoša! Es esmu zibenī!!! Atkal karstās asaras … Šoreiz zinu par ko. Par atskārsmi – ja esmu zibenim piederošs, tad kāpēc man no kaut kā vispār ir jābaidās … Prāts ir atsācis domāt. Lēnām esmu sācis atgriezties atpakaļ.

Esmu ķermenim virsū uzņurcījis slapjās drēbes un lēnām soļoju prom. Jūtu, ka esmu atgriezies tur, kur šad tad salst. Taču zinu, ka vienmēr tas nav tā. Pērkons nupat bija mans kučieris uz vietu TUR. Zinu, ka TUR ir labi.

Ģirts
www.e-misterija.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv