www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Melānija, Imanta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Iekšējais izplatījums. Dž. Krišnamurti. Komentāri dzīvei.05.06.2007

            Viņš bija ļoti nopietns un vairs ne jauns, taču viņam piemita patīkams smaids un lieliska veselība. Sēžot sakrustotām kājām uz grīdas, viņš nedaudz aizķeroties spēja izskaidroties angliski. Aizķeršanās dēļ viņš nedaudz mulsa, taisnodamies, ka savulaik mācījies koledžā, nokārtojis maģistra pakāpes eksāmenus, taču nu tik daudz gadus nav runājis angliski, ka šo valodu gandrīz aizmirsis. Viņš lasīja daudz literatūras sanskritā un itin bieži sanskrita vārdi izspruka caur viņa lūpām. Viņš bija atnācis, lai uzdotu dažus jautājumus par iekšējo tukšumu, par prāta tukšumu. Viņš sāka dziedāt sanskritā un tūlīt istaba piepildījās ar caurstrāvojošu, dziļu un tīru rezonansi. Viņš turpināja kādu laiku dziedāt; klausīties dziedājumā bija patiesa bauda. Viņa sejā staroja apgarotība, kuru viņš juta pret katru izdziedāto vārdu, un mīlestība, kuru viņš juta pret izdziedāto vēstījumu. Viņā nebija nekā no uzspēlētības un viņš bija pārāk nopietns, lai izliktos.

            „Esmu ļoti laimīgs izdziedāt šos vārdus jūsu klātbūtnē. Man viņi ir ļoti nozīmīgi un skaisti, daudz gadus esmu meditējis ar tiem un tie man ir bijuši gan ceļveži, gan spēka avots. Esmu sevi pieradinājis nesatraukties, taču šie vārdi man acīs izsauc asaras. Vārdu skanīgums ar bagāto nozīmi piepilda manu sirdi un tad dzīve vairs neliekas ne kā mocības, ne ciešanas. Kā jebkurš cilvēks esmu iepazinis bēdas, manā dzīvē bijušas gan nāve, gan ciešanas. Mana sieva nomira vēl pirms pametu tēva māju komfortablos apstākļus. Tagad zinu, ko nozīmē labprātīga nabadzība. Stāstu to jums tikai, lai paskaidrotu situāciju. Neesmu ne atstumts, ne vientuļš. Mana sirds ir sajūsmā un līksmo par daudzām lietām, kas notiek ap mani. Nokļuvu šeit, jo agrāk jau mans tēvs kaut ko stāstīja par jūsu sarunām un nesen viens paziņa pārliecināja, ka man jūs jāsatiek. Vēlos, lai jūs parunātu ar mani par bezgalīgo iekšējo tukšumu. Manī ir šī iekšējā tukšuma sajūta un es domāju, ka esmu tai nedaudz pieskāries savās meditācijās un pārdomās”. Tad viņš nocitēja izteicienu, lai izskaidrotu un apstiprinātu savu pārdzīvojumu.

            Neviena autoritāte – kaut vai tas ir bijis dižs cilvēks – neapstiprina jūsu pieredzes patiesīgumu. Īstenībai nav vajadzīgs, lai to kāds pierādītu, apstiprinātu ar vai caur darbībām; tāpat tā nav atkarīga no jebkādas autoritātes. Mēģināsim tagad atmest jebkādas autoritātes vai tradīcijas un noskaidrosim jautājuma būtību patstāvīgi.

            „Atmest tradīcijas? Man tas būtu diezgan grūti, jo esmu dziļi iekšā tradīcijās. Nē, tās gan nav laicīgās vai pasaulīgās cilvēku tradīcijas. Tās ir mācības no Gītas, no Upanišadām un tamlīdzīgas lietas. Vai tas no manas puses būtu pareizi – ļaut tam visam izgaist no manas dzīves? Vai tā nebūs nepateicība no manas puses?”

            Tam visam nav nekāds sakars ar pateicību vai nepateicību. Mēs esam ieinteresēti atklāt patiesīgumu vai kļūdainumu tam iekšējam izplatījumam, tukšumam, par kuru jūs runājāt. Ja jūs iesiet autoritātes vai tradīcijas sekošanas ceļu – kas nozīmē zināšanas – jūs piedzīvosiet tikai to, ko vēlēsieties piedzīvot, un autoritāte kopā ar tradīcijām jums palīdzēs. Tas nebūs atklājums, tā būs jau zināma parādība, kas bija bijusi uzzināta un pieredzēta. Autoritāte un tradīcija var būt kļūdainas, tās var būt kā mierinošas ilūzijas. Lai atklātu, vai šis tukšums ir patiesīgs vai kļūdains, vai šis tukšums patiešam pastāv, vai arī tas ir kārtējais prāta izdomājums, prātam ir jābūt pilnīgi brīvam no autoritāšu un tradīciju pinekļiem.

            „Vai tad prāts jebkad sevi spēs atbrīvot no šiem pinekļiem?”

            Prāts nespēj sevi atbrīvot, jo no tā puses jebkura piepūle būt brīvam noauž citus pinekļus, kas prātu sasaista no jauna. Brīvība nav pretstats, būt brīvam nenozīmē būt brīvam no kaut kā, brīvība nav stāvoklis, ko rada atbrīvošanās no nebrīves. Tieksme būt brīviem rada šīs pašas tieksmes radītu nebrīvi. Brīvība ir tāds esamības stāvoklis, kurš nav rezultāts vēlmei būt brīvam. Kad prāts saprot šo mehānismu un saskata autoritāšu un tradīciju kļūdainumu, tikai tad nepatiesais pa īstam paiet malā.

            „Var jau būt, ka tas viss tā arī ir, tomēr man sanāca sajust noteiktas lietas dēļ rakstiem, ko lasīju un domām, kuras balstījās uz šiem rakstiem. Taču bez tā visa jau bērnībā it kā sapnī jūtu iekšējā izplatījuma, tukšuma pastāvēšanu. Vienmēr ir piemitusi it kā kāda norāde uz tā esamību, kāda nostalģiska sajūta attiecībā uz to. Kad kļuvu vecāks, dažāda veida reliģiskās literatūras lasīšana tikai pastiprināja šo sajūtu, piešķirot tai vairāk dzīvīguma un jēgas. Taču es sāku saprast jūsu vārdu nozīmi. Es gandrīz pilnībā biju atkarīgs no citu sniegtajiem aprakstiem, no tā, kā bija rakstīts svētajos rakstos. Esmu gatavs tagad atbrīvoties no šīs atkarības, jo redzu nepieciešamību to darīt. Bet vai es spēšu panākt, ka manī atdzimst tā īstenā, ne ar ko nesabojātā sajūta, kas ir ārpus jebkādiem vārdiem?”

            Tas, ko „atdzemdina”, tas nav dzīvs, tas nav jauns; tā ir tikai atmiņa un mirusi lieta. Atdzīvināt mirušas lietas jūs nevarat. Dzīvot ar atdzimušām atmiņām nozīmē būt par mākslīgu uzbudinājumu vergu. No uzbudinātāja atkarīgs prāts apzināti vai neapzināti neizbēgami kļūst truls un nejūtīgs. Restaurēšana atmiņās – tā ir nemiera iemūžināšana. Dzīva un spilgta pārdzīvojuma laikā vērsties pie mirušā pagājušā nozīmē meklēt tādu dzīves modeli, kura saknes stiepjas dziļi pagrimumā. Tas, ko esat pieredzējis kā jaunietis, vai tas, kas notika tikai vakar – tas viss ir pabeigts un pagājis. Taču, ja jūs pieķeraties pagājušajam, jūs traucējat ienākt jaunā pulsējošam pārdzīvojumam.

            „Es uzskatu, - saprotiet, ser, esmu pilnīgi atklāts, - ka man ir kļuvusi par neatliekamu nepieciešamību saprast to tukšumu un piederēt tam. Ko man darīt?”

            Vajag atbrīvot prātu no zināmā. Visām uzkrātajām zināšanām jāpārtrauc jebkādi ietekmēt prāta dzīvīgumu. Zināšanas mūžīgi pieder pagājušajam, zināšana ir ar pagājušo sasaistīts process un prāts ir jāatbrīvo no šī procesa. Uzzināšana ir daļa no zināšanas procesa, vai ne?

            „Kā to saprast?”

            Lai kaut ko uzzinātu, jums tas iepriekš ir jāpieredz, jāiepazīst. Iegūtā pieredze glabājas kā zināšana, kā atmiņa. Uzzināšana izriet no tā, kas jau ir noticis, no pagājušā. Kādreiz sen jūs, iespējams, piedzīvojāt iekšējo izplatījumu jeb tukšumu un, vienreiz piedzīvojis, jūs to vēlaties atkal. Pirmreizējais pieredzējums radās bez jūsu tieksmes to iegūt, jo jūs par to neko nezinājāt. Toties tagad jūs zināt un tiecaties pēc tā. Taču tas, ko meklējat – tas vairs nav iekšējais tukšums, tas ir tikai vecās atmiņas restaurējums. Ja tam ir lemts notikt atkal, jebkādām atmiņām, jebkādai zināšanai ir jāpazūd. Jebkādai meklēšanai ir jāizbeidzas, jo meklēšana balstās uz vēlmes pieredzēt.

            „Jūs patiešām uzskatāt, ka man to nevajag meklēt? Tas liekas neticami!”       

            Meklējuma motivācija ir daudz nozīmīgāka par pašu meklējumu. Motivācija pamato, virza un formē meklējumu. Jūsu meklējuma motivācija ir vēlme pieredzēt neizzināmo, piedzīvot tā sniegto svētlaimi, tā neizmērojamību. Šīs vēlmes dēļ ir radies pārdzīvojošais, kurš alkst pārdzīvojuma. Pārdzīvojošais tiecas pēc nozīmīgāka, plašāka un svarīgāka pārdzīvojuma. Viss cits piedzīvotais ir zaudējis savu garšu un pārdzīvojošais skumst, ilgojas pēc piedzīvotā iekšējā izplatījuma. Tātad, ir izveidojies pārdzīvojošais un tas, ko piedzīvo. Tādejādi sākas pretrunas starp šiem abiem, starp sekotāju un to, kam seko.

            „Šo es ļoti labi saprotu, jo tieši tāds ir stāvoklis, kurā atrodos. Tagad redzu, ka esmu nokļuvis sevis paša noaustos tīklos.”

            Tieši tāpat, kā katrs īstenību, Dievu, iekšējo tukšumu, utt. meklējošais un ne tikai meklējošais vien. Katrs ambiciozais vai savtīgais cilvēks, kurs alkst varu, sabiedrības stāvokli, katrs ideālists, katrs absolūtās utopijas cēlājs – viņi visi ir noķerti šajos tīklos. Ja jūs vienreiz esat sapratis meklējumu jēgu – vai jūs turpināsiet meklēt iekšējo izplatījumu?

            „Esmu sapratis jūsu jautājuma dziļo jēgu. Jau esmu pārtraucis meklēt.”

            Pieņemsim, ka tas ir fakts. Tad kas tas ir par prāta stāvokli, kurš nemeklē?

            „Nezinu. Viss jūsu teiktais ir man tik jauns, ka man nāksies savākties un sev pasekot. Vai varam dažas minūtes pagaidīt, pirms dodamies tālāk?”

            Pēc pauzes viņš turpināja.

            „Es jūtu, cik neparasti smalks ir tas viss, cik grūti pārdzīvojošajam nejaukties iekšā. Šķiet, ir gandrīz neiespējami, ka doma neradītu domājošo. Taču, kamēr ir domājošais un pārdzīvojošais, ir acīmredzams, ka pastāvēs konflikts ar to, ko vajag pārdzīvot. Vai ir tā, ka jūs jautājat, kas tas ir par prāta stāvokli, kad nav konfliktu?”

            Konflikts pastāv, kad vēlme pieņem pārdzīvojošā formu un seko tam, kas būtu jāpiedzīvo, jo tas, kas jāpiedzīvo, arī ir vēlmes izdomāts.

            „Lūdzu, esiet pacietīgs un ļaujiet man saprast to, ko mēģiniet pateikt. Vēlme ne tikai uzprojektē pārdzīvojošo, bet arī dod dzīvību tam, kas tiek pārdzīvots un novērots. Vēlme ir cēlonis saskaldījumam starp pārdzīvojošo un to, kas tiek pārdzīvots un tieši saskaldījums uztur konfliktu. Vai uz jūsu jautājumu par prāta stāvokli var atbildēt bez novērotāja, kurš novēro vēlmju neesamības stāvokļa pārdzīvojumu?”

            Kad jūs iedomājaties par savu pazemību, vai nav tā, ka pazemība kā tāda ar to arī beidzās? Vai tas ir patiess labdaris, kurš apzināti nodarbojas ar labdarību? Tāda prakse ir egocentriskās darbošanās nostiprināšana, kas, savukārt, iznīcina labdarību. Tajā mirklī, kad iedomājieties, ka esat laimīgs, jūs pārstājiet tāds būt. Kas tas ir par prāta stāvokli, kas nav vēlmes pretrunu lamatās? Tieksme izzināt ir vēlmes sastāvdaļa, kas radījusi pārdzīvojošo un to, kas tiek pārdzīvots. Vai tā nav?     

            „Tā tas ir. Jūsu jautājums man izrādījās lamatas., bet esmu pateicīgs, ka to uzdevāt. Tagad es vairāk apzinos vēlmju samezglojumu smalkumus.”

            Tās nebija lamatas, bet dabisks un neizbēgams jautājums, ko jūs pats sev uzdevāt sava pētījuma rezultātā. Ja prāts nav uzmanīgs, ja tas neapzinās, drīz tas atkal atradīsies savu vēlmju lamatās.

            „Pēdējais jautājums: vai tas patiesi ir iespējams, ka prāts ir pilnīgi brīvs no pārdzīvojums vēlmes, kas rada saskaldījumu starp piedzīvojošo un to, kas tiek piedzīvots?”

            Noskaidrojiet, ser. Kad prāts ir pilnīgi brīvs no vēlmju struktūrām, vai tas atšķiras no tukšuma?

 

iesūtīja Ģirts


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv