www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leonīda, Leonīds
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Hipotētiskas pārdomas par homeopātiju07.06.2007
Homeopātija kā medicīnas nozare tās dažādās formās ir pazīstama jau gadsimtiem ilgi un patlaban pārdzīvo tādu kā renesansi. Jo Ķīmiskie medikamenti” aizvien vairāk sāk izrādīt tādu kā „Trojas zirga” efektu ar savām tās saucamam blaknēm.


Medicīna visā savā vēsturē ir bijusi visīstākā empīrika, kad zināšanas tiek krātas ar ilgstošiem meklējumiem un iegūtām veiksmēm un arī kļūdām. Par organismā norisošajiem dziļākiem būtiskiem procesiem, „veselību un slimību” izsmeļoša priekšstata nav. Ir tikai dziļdomīgas vairāk vai mazāk pamatotas hipotēzes. No pagājušajā gadsimtā strauji attīstījušās „ķīmisko preparātu” medicīnas viedokļa, homeopātiskās metodes un preparāti tika uzskatīti tīri vai par tādu kā šarlatānismu. Taču praksē homeopātija sevi daudzos gadījumos ir pilnīgi attaisnojusi un pat parādījusi priekšrocības. Tādēļ zinātniskā doma mēģina rast tās darbības mehānisma kādus skaidrojumus.

Kā skaidrojošu viedokli par homeopātijas būtību un sakarā ar to, ir interesanti iepazīties ar Organiskās sintēzes institūta (OSI) zinātnieces Astrīdas Velēnas referāta vienu daļu, kurā ir skartas arī homeopātijas problemātika.

Ķīmisko un hormonālo preparātu nekontrolēta izplatība var izraisīt sekas, ar kurām salīdzinot 2. pasaules karš šķitīs vien nieka iesnas.

Ja jūs interesē tikai šis brīdis, kad par katru cenu ātrāk jātiek uz kājām un uz darbu, un vienalga, kas būs ar veselību pēc nedēļas, tad protams jāķeras pie Aspirīna, Tailenola un citiem "apēd un vesels" līdzekļiem.

1900. gadā analizējot slimību raksturu konstatēja, ka akūto un hronisko slimību savstarpējā attiecība ir 1:1. 1990. gadā šī attiecība ir 1:9. Ievērojami ir palielinājies hronisko slimību biežums.

Varbūt jūs šai parādībai atradīsiet citu iemeslu, bet daudzi zinātnieki domā, ka tas ir tieši tādēļ, ka notiek masveidīga apārstēšanās (temperatūras "nosišana", iekaisuma pazīmju mazināšana, sāpju noņemšana u.c.) un rezultātā organisma aizsargspēju jeb imunitātes krišanās. Rezultāts ir tāds, kāds tas ir - alerģijas, saaukstēšanās slimību izplatīšanās, jaunu slimību parādīšanās utt.

KAS IR HOMEOPĀTIJA?
Tā ir ārstēšanas metode, kuras pamatā ir 2 principi:
1. līdzības princips (līdzīgu ārstē ar līdzīgu);
2. Ārstēšanā izmanto atšķaidījumus. Vairums ārstu un pat daļa pacientu zina, ka homeopātija nav ārstēšana ar zāļu tējām, bet gan medicīnas nozare, kura ārstēšanā izmanto dabīgas vielas un rūpējas par organisma aizsargspēju paaugstināšanu, kā arī par attīrīšanu no ķīmiskiem piesārņojumiem. Pieaugot vides un organisma piesārņojumam strauji palielinās homeopātijas vērtība.

Homeopātijā organisma veselība tiek uzskatīta kā dinamiska, nevis statiska parādība. Sakarā ar šo principu vairums slimību tiek uzskatītas par organisma aizsargreakcijām, kuras nav jāapslāpē, bet gan jāvada vai jāveicina. Kāpēc tieši homeopātija, varbūt zāļu tējas, vai kas cits, ka tik dabīgs. Varbūt arī tāda pieeja, bet arī augi satur spēcīgas iedarbības vielas, kuras var būt kaitīgas bērna organismam vai izraisīt alerğisku reakciju kādam "svarīgākam" ķīmijas lietotājam.

VĒSTURE: Metode radās Vācijā tikai 19.gs.sākumā un tās tēvs ir vācu ārsts Kristians Fridrihs Samuels Hanemans (1755-1843). Viņš šo ārstēšanas metodi neizdomāja pats, bet apkopoja daudzu ārstu novērojumus. Jau senatnes ārsti bija novērojuši, ka viela, kura izraisa kādu slimību, var arī šo pašu slimību un citas līdzīgas slimības ārstēt. Ko nu par ārstiem, ka katrs senās Romas dzīrotājs bija pamanījis, ka nākamajā dienā vislabākās zāles ir atšķaidīts vīns.

Kā homeopātija sadzīvo ar tradicionālo medicīnu? Contrania contranii curantur (pretēju ārstēt ar pretēju) - uz šo principu, kurš valda mūsdienu pasaulē, arī orientējas tradicionālā medicīna. Viss, kas neiekļaujas normas robežās, tiek vardarbīgi novests līdz normai vai iznīcināts. Saskaņā ar šo kontra-anti-pret principu tradicionālās medicīnas ārsti drudža gadījumā izraksta temperatūru pazeminošus medikamentus, pret infekciju antibiotikas, spazmu gadījumos spazmolītiķus utt. Visas nepatīkamās sajūtas tiek apspiestas. Līdz ar to pašu cilvēks aizvien vairāk attālinās no dabiskā iekšējās harmonijas stāvokļa. Organisma iekšējo spēku mijiedarbība tiek bloķēta. Tai pašā laikā var runāt par tradicionālās medicīnas un homeopātijas simbiozes iespēju: homeopātisko ārstēšanu var uzsākt laikā, kamēr pacients joprojām lieto allopātiskus medikamentus. Atsevišķos gadījumos pēc homeopātiskās terapijas tie pacientam vairs nav nepieciešami, vai arī var samazināt to devas. Citos gadījumos, ja pacients ilgstošā laika posmā lieto tireoīdu, steroīdu hormonus, beta-blokatorus, preparātus, kas regulē cukura līmeni asinīs un dažus citus, viņš varēs turpināt tos lietot, bet homeopātiskā ārstēšana uzlabos viņa vispārējo veselības stāvokli. Pareizi piemeklētam homeopātiskajam similiumam ir dziļa ārstnieciska iedarbība; tas noņem blokus no apspiestā zemapziņas satura un atjauno izdziedēšanas likuma darbību, kā arī spēju veselīgi koncentrēt emocijas uz vienu mērķi. Taču tradicionālā, virspusējā simptomu ārstēšana un krīžu novēršana noved tikai pie izdziedēšanas likuma darbības apspiešanas un nopietniem traucējumiem tajā. Neatkarīgi no tā, pie kuras skolas pieder ārsts, viņam jāatceras, ka jebkurš simptoms atspoguļo pacienta dzīves situāciju, un ka tam ir jēga, kuru jāprot atšifrēt, t.i., sasniegt pilnu izpratni par patoloğiskajām izpausmēm un unikālās, svešām acīm slēptās cilvēka personības uzvedību. Homeopātija uzskata, ka organisms ir brīnišķīga pašregulējoša sistēma, kas ar ļoti daudz ko var tikt galā pati, un homeopātijas uzdevums ir stimulēt šos organisma pašaizsardzības spēkus. Ja cilvēks ir vesels, viņa organisms funkcionē kā nevainojams Šveices pulkstenis. Homeopātijas uzdevums ir šo harmonisko stāvokli noturēt un slimības gadījumā to atkal atjaunot.

KĀ GATAVO HOMEOPĀTISKOS PREPARĀTUS? Homeopātiskie preparāti tiek gatavoti daudzkārt atšķaidot kādu dabīgas izcelsmes vielu. Tā varētu būt augu, dzīvnieku vai minerālu izcelsmes. Turklāt atšķaidījumi ir desmitkārtīgi, simtkārtīgi un pat tūkstoškārtīgi. Katru reizi atšķaidot šķīdums tiek intensīvi sakratīts jeb kā Hānemans teica - potencēts. Interesanti, ka iedarbīgākie ir tieši visvairāk atšķaidītie zāļu līdzekļi.

Atšķaidījumi ir 1:10 (1+9=10) vai 1:100 (1+99=100) un tos apzīmē ar D(decimalpotence) vai C(centesimalpotence). Lai pagatavotu "D" tipa atšķaidījumu (to sastop biežāk) ir jāņem 1 g vielas un jāšķīdina 9g ūdens vai spirta, ta iegūstot Dl potenci. Lai dabūtu D2, ņem 1g no Dl un atšķaida ar 9g šķīdinātāja utt. D6 ir atšķaidījums 1: 1 000 000, resp. 1 g vielas izšķīdināts 1 000 l ūdens. Situāciju vēl labāk paskaidro t.s. Losmita konstante, kura parāda, ka atšķaidījumos virs D19 nav vairs pat viena molekula (!) sakotnējās substances un atšķaidīšanas process ir tikai kratīšanas rituāls. Šeit tad nu rodas tīrā enerğija! D200 nebūt nav galējā robeža. Literatūrā ir norādes arī uz D1000.

Ja kāds domā, ka homeopātiskie preparāti palīdz tikai tiem, kuri tai tic, tad jāsaka, ka homeopātija labi palīdz arī dzīvniekiem.

Tūkstoškārtīgā atšķaidījumā aktīvā viela nav konstatējama pat ar modernām metodēm. Kas tad tur ir tas ārstējošais? Jau mūsu dienās ir noskaidrots homeopātisko atšķaidījumu iedarbības mehānisms. Noslēpums slēpjas šķīdumu kratīšanā, kad ārstnieciskās vielas un šķīdinātāja molekulas sitas viena pret otru kā pasažieri pilnā trolejbusā. Rezultātā šķīdinātāja molekulās paliek aktīvās vielas nospiedumi jeb šķīdinātājs iegūst aktīvās vielas ārstnieciskās īpašības, bet atbrīvojas no nevēlamām blakus parādībām. Pēc Mesmera uzskata, Kosmosu caurstrāvo kāds fizikāli nepierādāms pirmatnējais "Ēteris" (Uraether) - pasaules dvēsele, kosmisks spēks, elektromagnētiska vai, kā to apzīmē Brunners, biokosmiska enerğija. Tā ir analoğiska Hipokrāta Vis medicatrix naturae, indiešu jogu Prana, fon Reihenbaha Od, ķīniešu Chi, Haiti burvju Mana u.c.

Mesmera uzskati, ka dzīvi organismi izdala kādu mistisku substanci, kuru var pārnest uz citu cilvēku, pieskaroties tam ar pirkstgaliem, lielā mērā iespaidoja Hānemanu, lai gan oficiālā homeopātija par to klusē. Grāmatās par homeopātiju parasti raksta, ka Hānemans nonācis pie savas metodes nejauši. Viņš, košļājot hinas koka mizu (Cortex Chinae), panācis malārijai līdzīgus simptomus, tā nākot uz domām, ka ar mazām hinas koka mizas devām varētu ārstēt malāriju. Tā tika formulēts galvenais homeopātijas postulāts: "Similia similibus curentur" - līdzīgs jāārstē ar līdzīgu. Hānemans uzskata, ka visā kosmiskajā telpā eksistē kaut kāda nemateriāla substance, kas savā butībā ir tīrā enerğija. Tā uztur zvaigžņu un planētu kustību pasaules telpā, kā arī augu un dzīvnieku eksistenci virs zemes, respektīvi, it kā atbilst Dievam, bet noliedz Dievu kā personu, nonākot pretrunā ar 1. Ticības locekli ("Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldīāju...") Šī substance atrodas arī katrā cilvēkā, nosakot viņa veselību vai slimību. Pieņemot, ka slimību izraisītāji ir nemateriāli un cilvēks nesaslimst no mikroorganismiem vai kādu citu reālu iemeslu vai situāciju rezultātā, bet gan "dzīvības spēka" traucējumu dēļ, nekāda diagnoze (parastā izpratnē) nav uzstādāma un arī nav vajadzīga. Svarīga ir paša cilvēka persona, un to nosaka tikai divi faktori: kā cilvēks domā un ko viņš mīl. Visi ārstniecības līdzekļi (homeopātiskie!) vispirms darbojas uz prātu un gribu.

Tiktāl zinātnieces A. Velēnas apkopotā un sniegtā informācija. Uz visu to var mēģināt paraudzīties no tāda vispārināta filozofiska viedokļa. Te nu nāksies krietni vien novirzīties sāņus un nedaudz iedziļināties filozofiskajos aspektos. Kādreiz un ne tik sen ļaužu filozofiskajos uzskatos dominēja divas antagoniskas viena otru izslēdzošas un noliedzošas pieejas - materiālisms un ideālisms. Mūsdienu tā saucamai „modernai zinātnei” Pasaules izpratnes pieeja ir integrējoša.. Uzskata, ka Pasaule ir vienota un sistēmiska un nav tāda atsevišķa „materiālisma” un „ideālisma”. Matērija ir viss, kas Pasaulē objektīvi eksistē. (Tādā nelielā atkāpē gan gribas nedaudz paironizēt. Proti, kas tad ir „zinātne” ? Varētu teikt, ka zinātne ir mēģinājums kaut ko nesaprotamu izskaidrot ar kaut ko vēl nesaprotamāku!...) Uzskata, ka tās „lielās Pasaules” sistēmu veido šāda „matēriju” ķēdīte:
Viela. Matērijas forma, kas mūsu uztverei un jutekļiem ir visvairāk pierasta, saprotama, tas, ko var sataustīt un saredzēt.
Lauki. Jau grūtāk saprotama cilvēku „prāta konstrukcija” , kas figurē matemātisku izteiksmju izskatā. Taču šīs „prāta konstrukcijas” reāli izpaužas un cilvēki tās ir iemācījušies praktiski pielietot un izmantot. Uzskatāms piemērs - radio, televīzija, mobilie telefoni, kas darbojas uz elektromagnētiskā lauka (kas ir tikai viena no dažādo „lauku” formām) principiem. Uzskata, ka Visumā matērija visvairāk ir izpausta tieši „laukveidīgā” formā.
Enerģija. Vispārējā formulējumā - faktors (spēja, spēks), kas rada, uztur un virza dažādus Pasaules procesus. Procesi var būt mehāniski, termiski, elektriski, ķīmiski, psihiski un, iespējams, vēl kaut kādi. Vēsturiski vispazīstamākā un it kā saprotamākā ir termiskā enerģija, kad ir „karsti” un var pat apdedzināties.
Informācija. Jau kaut kas pusmistisks un grūtāk precīzi formulējams. Taču ar tās dažādām izpausmēm, iedarbību un tās efektiem Dabā sastopamies ik uz soļa. Cilvēki to izmanto savstarpējā saziņā un uzkrāto zināšanu nodošanā nākamajām paaudzēm, tā rosinot Cilvēces un civilizācijas progresu. Taču šis faktors objektīvi eksistē un tātad mūsu definīcijā tā arī ir viena no matērijas formām.
Sakārtotas informācijas kopums veido tā saucamo apziņu, kas laikam piemīt tā saucamām „dzīvajām” matērijas formām no mikroorganismiem (un varbūt pat vīrusiem”) sākot. Pastāv gan viedokļi, ka vairāk vai mazāk „dzīvi” ir visi matērijas objekti un, tātad, tiem piemīt vairāk vai mazāk attīstīta apziņa atkarībā no šo objektu sistēmiskās sarežģītības pakāpes.
Attīstīta un sakārtota apziņa rada domas. Ka tāds kā objektīvs faktors tās taču eksistē, jo mēs taču visi domājam, ka mēs domājam ! Pastāv hipotēze, ka domas var veidot atsevišķi autonomi eksistējoša materiālas (visticamāk laukveidīgas) tā saucamās „domformas”.
Attīstītas un sakārtotas domas veido dvēseli ar dažādām tās „garīguma” pakāpēm un izpausmēm. Dvēseles kvintesence esot tā saucamais gars. Kaut kas tāds, kas racionālam prātam ir vēl grūtāk formulējams. Bet, ja jau iepriekšējie ķēdes posmi ir matērijas izpausmes, tad jau šis „gars” arī laikam ir matērijas forma. Un kā matērijas augstākā pakāpe tad ir Dievs tas Kungs (Allahs, Absolūts, Kosmiskais Saprāts utml. jēdzieni) kā šo „ķēdīti” noslēdzošais posms. Gan jāpiebilst, ka ortodoksālākie dažādu reliģiju pārstāvji šādu traktējumu uzskata par lielu ķecerību un Dieva zaimošanu.

Varbūt šīs dažādās matērijas formas nemaz nevar tā strikti atdalīt un „salikt pa plauktiņiem”, bet visticamāk, ka tās ir savstarpēji saplūstošas un vienotas.

Visu šo „lielo Pasauli” varētu hipotētiski iedalīt „rupjajā” un „smalkajā” pasaulē. Smalkajā pasaulē (ko agrāk apsaukāja par ideālismu) savukārt ietilpst citas pasaules (jeb „plāni”) - ēteriskā, astrālā, mentālā un vēl kādas. Visas šīs „pasaules” ir savstarpēji savietotas kopējā Pasaules daudzdimensiju izpausmē. Daudzdimensionalitātes jēdziens daudziem liekas nesaprotams un pat murgains, taču matemātiķiem tā ir pašsaprotama lieta. Taču, ja uz „murgainās matemātikas” bāzes ir izveidotas un efektīvi darbojas mūsu šodienā tik nepieciešamās lietas un procesi, tad gribot negribot nākas piekrist, ka tāda „daudzdimensionalitāte” patiešām arī laikam eksistē un ir Pasaules uzbūves būtība.
Tāds nu būtu ļoti vienkāršots mūsdienu modernās zinātnes priekšstats par Pasauli un matēriju.
Bet nu no vispārējas filozofijas mēģināsim atgriezties un tuvināties mūsu sākotnējai tēmai.- homeopātijai.
Cilvēka un jebkuras dzīvas būtnes organisms ir ļoti sarežģīta sistēma, kurā noris savukārt ļoti sarežģīti bioloģiski, ķīmiski, elektriski, psihiskie un informatīvie procesi, kas regulē visas organisma funkcijas. No šo procesu savstarpējās saskaņotības tad ir atkarīga organisma rīcīb- un dzīvotspēja, pašsajūta - tas ko dēvējam par veselību.
Visu šo saskaņotību realizē un vada šī pusmistiskā informācija, kura nāk no organisma nervu centriem, kā arī no organisma šūnās „ierakstītajiem” ģenētiskās informācijas kodiem. Kopumā varētu uzskatīt, ka organismi ir pašregulējošas informatīvi enerģētiskas sistēmas un ļoti daudz kas ir atkarīgs no apziņas stāvokļa. Par to liecina hipnozes un pašhipnozes efekti, tostarp tā saucamais placebo, kad cilvēka veselības stāvoklis uzlabojas ieņemot kādas galīgi neitrālas tā saucamās zāles, bet uzskatot, ka ir saņēmis kaut ko ļoti efektīvu.

Iespējams, ka organisma veselības vai slimības stāvoklis ir atkarīgs no tajā norisošo informatīvo procesu stāvokļa. Iespējams, ka katra viela sevī satur arī kādu informatīvo komponenti. Varētu pieņemt, ka „zāļu” (ķīmiskas vai bioloģiskas izcelsmes vielas) iedarbības būtība slēpjas to informatīvajā komponentē, kas, tās ievadot organismā, kompensē organisma kopējā informatīvā procesa kādus defektus vai nepilnības. Dažādo elektrostimulāciju, fizioterapiju un akupunktūru būtība taču ir enerģētiski informatīva iedarbība uz organismu un tā procesiem. Raugoties no šāda viedokļa, homeopātijas paradoksu, kad „zālēs” (to šķīdumā) vairs nav pat nevienas „ārstējošas” vielas molekulas, varētu izskaidrot ar to, ka šķīdumā ir palikusi „ārstējošās vielas” informatīvā komponente, kurai tad ir galvenā nozīme saslimušā organisma informatīvo procesu „remontā”. Jāsaka, ka vispār mūsu zināšanas par norisošajiem dzīvības procesiem, „veselību”, „slimību” un „ārstēšanu” ir vistīrākā empīrika un „taustīšanās pa tumsu”. Lielāku skaidrību laikam iegūsim tad, kad Cilvēce būs sīkāk izpētījusi „smalkās pasaules” būtību un tajā norisošos procesus un parādības. Manuprāt sevišķi interesanta un daudz ko sniedzoša būtu tā saucamā mentālās (domu) pasaules izpēte. Domāšanas procesos mēs operējam ar dažādiem tā saucamiem „jēdzieniem”. Izrādās, ka starp jēdzieniem pastāv kādas noteiktas likumsakarības. Par to liecina dažādās matemātikas nozares, piemēram, algebra, ģeometrija, trigonometrija un visādas tur „augstākās matemātikas”. Tur vienā laidā darbojamies ar visādiem pusmistiskiem jēdzieniem - saucējiem, saknēm, hipotenūzām, parabolām, sinusiem, tangensiem, diferenciāļiem, integrāļiem, atvasinājumiem, tenzoriem un diezin ko vēl, ko ikviens „normāls” cilvēks tūlīt aizmirst kā praktiski nevajadzīgu pēc skolas beigšanas. Izrādās, ka jēdzienos pastāv noteiktas likumsakarības, ko visādu formulu izskatā nabaga skolnieciņi „kaļ galvā” un ko, tos spīdzinot, it kā prāta un domāšanas attīstībai liek pielietot rēķinot visādus uzdevumus. Rodas doma, ka starp visiem jēdzieniem varbūt pastāv kādas noteiktas likumsakarības, kas vēl pagaidām nav noskaidrotas. Iespējams, ka nākotnē uzzināsim, ka tādi jēdzieni kā „laime”, ”mīlestība”, „simpātijas un antipātijas”, „naids”, „prieks”, „skumjas” un tamlīdzīgas „augstas matērijas” būs ielikti stingrās formulās un mēs to visu varēsim smalki izrēķināt un aprēķināt. Kāpēc gan ne? Varbūt tā Pasaule nav nemaz ne tik vienkārša un arī ne tik sarežģīta, kā tas pirmajā tuvinājumā mums izskatās.

 

http://www.tvnet.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv